Par draudzīgajām kaimiņattiecībām

Igaunijas Republikas vēstnieks Tomass Luks:

Pirms braukt uz Rīgu, droši vien izlasījāt kādu grāmatu par latviešiem?

Viļa Lāča “Zvejnieka dēlu” un “Ciemu pie jūras” es lasīju jau bērnībā. Tagad uz mana galda ir arī latviešu tautas dainas. Dzeju latviešu valodā saprast nav viegli, bet te līdztekus ir tulkojums citās valodās. Vēl es nesen izlasīju Ulda Ģērmaņa “Latviešu tautas likteņgaitas”. Par grāmatām ir tā. Cenšos lasīt tik daudz, cik laiks to atļauj. Viss izlasītais nepaliek prātā, bet ir grāmatas, kas patīk tik ļoti, ka ir pat bail tās pārlasīt, lai nepazaudētu pirmo lielisko iespaidu. Taču latviešu literatūra Igaunijā nav nekāds retums.

Daudziem vidējās paaudzes igauņiem Latvija ir bijusi pirmā ārvalsts, uz kuru viņus atveduši vecāki.

Pirmo reizi ārpus Igaunijas robežām bērnībā biju Ukrainā. Katrā ziņā Latvija arī bija viena no pirmajām valstīm, ko redzēju ārpus dzimtās zemes. Manas iepriekšējās saites ar Latviju ir bijušas tādas, kā jau parasti kaimiņiem. Vairākas reizes esmu bijis Rīgā un citās lielākajās pilsētās, bet visu Latviju, protams, neesmu apceļojis. Jācer, ka tagad man tam laika pietiks.

Vispār es starp igauņiem un latviešiem un mūsu valstīm redzu daudz kopīga. Mums ir līdzīgas kultūras tradīcijas, piemēram, dziesmu svētki, pat dabas ainavas ir līdzīgas. Šeit dzīvojot, es tiešām nejūtos tā, ka būtu kaut kur tālu ārzemēs. Arī mūsu valstu politiskās prioritātes un veidi, kā tās risināt, ir līdzīgas, un tas man kā Igaunijas vēstniekam Latvijā noteikti palīdzēs.

Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par Latviju?

Uz Latviju atbraucu 1. augustā un tūdaļ pēc divām dienām devos uz līvu svētkiem Mazirbē. Tas bija mans pirmais ceļojums ārpus Rīgas. Biju pārsteigts par daudzu diplomātu interesi par līvu dienām. Nevarēju iedomāties, ka lībieši – pavisam maza tautiņa Latvijas ziemeļrietumos – pelna tik lielu uzmanību. Arī viņu 1939. gadā atklātais tautas nams ir būvēts par brāļu tautu – somu, igauņu un ungāru – naudu. Vairākkārt esmu bijis Valgā, bet robežu šajā vietā pirmo reizi šķērsoju tikai šovasar pa ceļam uz kopīgajām Latvijas un Igaunijas ārlietu ministru vasaras dienām “Silmačos”. Tā ir brīnišķīga vieta.

Latvijā vēsturiski ir dzīvojuši arī igauņi.

Visvairāk igauņu te dzīvoja līdz pirmajam pasaules karam. Tolaik tā bija ceturtā lielākā tautība Latvijā. Visstraujāk igauņu skaits šeit saruka Otrā pasaules kara rezultātā. Tagad te vairs palikuši tikai 2,5 tūkstoši igauņu, kuri galvenokārt dzīvo Rīgā, Alūksnē un Apē. Ir zināms, ka igauņi dzīvo arī, piemēram, Ludzā, taču kā par kopienu par viņiem ir grūti runāt. Lai arī tur ir gados veci cilvēki, kuri vēl prot igauņu valodu, pa lielākajai daļai mūsu tautieši ir asimilējušies. Protams, es satieku cilvēkus, kuri saka, ka viņiem esot no mātes vai vecmāmiņas mantoti igauņu gēni, bet pārsvarā tie ir Latvijas pilsoņi. Igaunijas pilsonība Latvijā ir apmēram 500 cilvēkiem.

Kopš 1989. gada Latvijā ir atjaunojusies Igauņu biedrība, Rīgā atrodas igauņu kopienas nams un Rīgas igauņu skola. Mums ar tautiešiem ir labas attiecības un, kur vien spēsim, viņiem palīdzēsim.

Mēs, latvieši, parasti skatāmies uz igauņiem un sakām, ka viņi atkal mums ir kaut kur priekšā. Dzird, ka igauņi domājot tāpat.

Man pašam tīri cilvēciski nekādas skaudības nav, jo esmu te atnācis ar atvērtu sirdi un bez jebkādiem aizspriedumiem. Igaunija un Latvija ir ļoti labi kaimiņi, un tieši uz to balstās arī mana darbība. Pēdējo gadu laikā Baltijas valstis ir vadījušās no sapratnes, ka vienas valsts panākumi tajā pašā laikā ir arī abu pārējo veiksme. Uzskatu, ka ne par kādu skaudību nevar būt ne runas.

Pat daudzās latviešu anekdotes par igauņiem, kādas stāsta arī citas kaimiņu tautas viena par otru, ir veselīgas attieksmes pazīme.

“LAUKU AVĪZE”; pēc Ģ. Kondrāta intervijas “Igaunijas vēstnieks un “Zvejnieka dēls””