Par valsts jaunāko zinātņu doktori

Augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes dekāne Dr.iur. doc. Kristīne Strada–Rozenberga:

25 gadi cilvēka dzīvē – tas ir daudz vai maz?

Maz, jo viss jau vēl priekšā. Un pietiekami daudz, lai kaut ko pagūtu sasniegt. Jaunība nav šķērslis. Man šis gads bijis īpaši veiksmīgs daudzējādā ziņā. Pirms trim mēnešiem apprecējos, dažas dienas pirms kāzām paguvu iesniegt disertāciju, aizbraucu kāzu ceļojumā uz Taizemi, atgriezos, veiksmīgi aizstāvēju doktora disertāciju… Jāpiebilst gan, ka nupat, 6. novembrī man palika 26 gadi.

Kā tik daudz var pagūt izdarīt?

Tā sanācis, ka visu savā dzīvē esmu sākusi agri. Skolā sāku iet piecu gadu vecumā. To, ka neesmu gājusi bērnudārzā, uzskatu par ieguvumu, nevis zaudējumu. Vecāki bija aizņemti darbā, taču ar mani daudz nodarbojās vecvecāki, kuri agri iemācīja lasīt un rēķināt. Tētis strādāja par skolotāju un izdomāja pamēģināt sūtīt skolā. Ar pamēģināšanu sākās, un tā arī viss turpinājās.

Ja es ļoti, ļoti kaut ko gribu, tad izdaru visu, lai mērķi sasniegtu. Protams, svarīgi ir arī darboties jomā, kas tev pašam patīk. Tad ir viegli, tad izdodas. Es vienmēr esmu gribējusi būt juriste. Iespējams, ka manu izvēli iespaidoja arī mamma, kura savulaik strādāja par izmeklētāju, bet tagad ir prorektore Policijas akadēmijā. (Kristīnes mamma ir Dr.iur. prof. Ārija Meikališa – “LV”.)

Kāda bija jūsu disertācijas tēma?

“Pierādīšanas teorijas pamatjēdzienu problemātika kriminālprocesā”. Interese par šo tēmu sākās ar teorētisku jautājumu par jēdziena “pierādīšana” izpratni. Kam jāpierāda, ka cilvēks ir vainīgs? Cik cilvēks vispār var būt objektīvs? Cik daudz subjektīvā un objektīvā var būt, lemjot cilvēka likteni? Uz šiem un citiem jautājumiem mēģināju rast atbildes. Sagadījās, ka mana darba tēma ir ļoti aktuāla tieši tagad, kad tiek izstrādāts jauns kriminālprocesa likums, tāpēc atsaucos uz Tieslietu ministrijas lūgumu izstrādāt nodaļas par pierādījumiem variantu. Priecājos, ka šī nodaļa gandrīz pilnībā iekļauta likumprojektā.

Dažus gadus jūs esat strādājusi arī par prokurori… Vai prokurora darbs nav pārāk grūts jaunam cilvēkam?

18 gadu vecumā sāku strādāt par prokurora palīdzi, vēlāk – par prokurori. Tiku galā. Prokurora palīga darba uzdevumos ietilpst arī tāds pienākums kā iet uz cietumu un iepazīstināt apsūdzēto ar krimināllietas materiāliem. Pirmajā reizē mazliet dīvaini bija, bet vēlāk tas kļuva par ierastu uzdevumu. Nekādu apdraudējumu neizjutu, pat vairāk – tikšanās ar cilvēkiem, kuri atradās cietumā, reizēm sagādāja arī patīkamus pārsteigumus, piemēram, kāds cietumnieks man uzdāvināja no maizes mīkstuma samīcītu pašdarinātu rūķīti, citi solījās iznākt no ieslodzījuma un mani aizstāvēt.

Kādam jābūt labam juristam?

Juristus mēdz uzskatīt par sausiņiem, taču tā nav. Manuprāt, juristam jābūt precīzam, apķērīgam un godīgam. Ticu, ka absolūtais vairākums juristu tomēr ir godīgi, lai gan pēdējā laikā dzirdēts arī par dažiem negodīgiem gadījumiem. Darvas karote diemžēl spēj sabojāt medus mucu. Un cilvēki sāk domāt, ka ar tieslietām Latvijā kaut kas nav kārtībā, ka, piemēram, par it kā vienādu nodarījumu dažādi cilvēki var saņemt dažādus sodus. Patiesībā jau tiesnesis visu izdarījis pareizi, vadījies no likuma, lai gan cilvēkiem, vērtējot no malas, šķiet, ka viņš darbojies pret sabiedrības interesēm. Acīmredzot pietrūkst kompetentu cilvēku skaidrojuma, kāpēc lēmums ir tāds un ne citāds, lai gan atsevišķos gadījumos pārmetums par sodiem, kas ir pārāk mīksti vai pārāk bargi, var būt objektīvs.

Kā jūtaties, ieejot auditorijā, kur viens otrs students ir vecāks par jums?

Tā bieži gadās. Nevaru sūdzēties, ka man ar gados vecākiem studentiem kādreiz būtu bijis slikts kontakts.

Vai no jūsu lekcijām nešmauc?

Studenti ir studenti, visi simtprocentīgi uz lekcijām nekad nenāk. Reizēm jūtu: neklausās, sarunājas. Ja aiz loga ir skaista pavasara diena, tad var saprast, ka lekcijā grūti nosēdēt. Taču pasniedzēja darbs ir ļoti interesants, jo liek sevi vienmēr uzturēt formā. Tu nekad nevari paredzēt, ko students pajautās un par ko būs šis jautājums. Jāprot atbildēt.

Bet ja nu atbildi nezināt?

Tad tā arī pasaku, ka nezinu, bet noskaidrošu. Pārāk bieži gan tā atbildēt nedrīkst, jo studentiem radīsies iespaids, ka pasniedzējs nav pietiekami kompetents.

Laikam lieki būtu jautāt, vai esat laimīga?

Esmu apmierināta ar sasniegto un ar savu dzīvi šobrīd, bet vai laimīga –– nu, nezinu… Vai tāda pilnīga laime vispār iespējama? Nelieli laimes uzplaiksnījumi gan. Man tādi pēdējā laikā bijuši – kāzas, doktora disertācijas aizstāvēšana ar vērtējumu “spīdoši”…

Ja tik daudz jau sasniegts, vai neaptrūks mērķu?

Noteikti ne. Ja palikšu akadēmiskajā darbā, gribētos iegūt dziļākas un plašākas teorētiskās zināšanas, uzrakstīt vēl kādu zinātnisku darbu, kļūt par profesori… Tik daudz kas vēl iespējams.

“RĪGAS BALSS”; pēc I. Korņevas intervijas “Kristīne Strada–Rozenberga: “Jaunība nav šķērslis””

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti, Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.