Sestdien, 23.novembrī, Viļņā tikās ASV, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu prezidenti Sestdien, 23.novembrī, Viļņā tikās Amerikas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu prezidenti

Foto: A.F.I. Sestdien, 23.novembrī, Viļņas Rātslaukumā: Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs un Lietuvas prezidents Valds Adamkus

Par īstu baltiešu vienotības, lepnuma un prieka dienu izvērtās aizvadītā sestdiena, 23. novembris, Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kur pēc NATO dalībvalstu vadītāju vēsturiskās Prāgas apspriedes, vien apmeklējis Krievijas Federācijas prezidentu Vladimiru Putinu Sanktpēterburgā, vizītē ieradās ASV prezidents Džordžs Bušs. Simboliskajā Baltijas valstu ceļā, kā savu vizīti nosauca pats ASV prezidents, ar Džordžu Bušu tikties Viļņā bija ieradušies arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Igaunijas prezidents Arnolds Rītels.

Viļņā ASV prezidents ielidoja vēlā piektdienas vakarā. Tāpēc vizītes oficiālā programma sākās sestdien pulksten astoņos no rīta ar sagaidīšanas ceremoniju Viļņas vecpilsētā pie Lietuvas Prezidenta pils. Pēc sarunas ar Lietuvas valsts vadītājiem prezidents Valds Adamkus pasniedza ASV prezidentam Džordžam Bušam Lietuvas valsts augstāko apbalvojumu — Vītauta Dižā ordeņa Lielo Krustu. Savukārt ASV prezidents uzdāvināja savam lietuviešu kolēģim basketbola bumbu ar Maikla Džordana autogrāfu — savdabīgu atzinību lietuviešiem par izcilajiem panākumiem basketbolā.

Pēc tam ASV prezidents tikās ar visu trīs Baltijas valstu prezidentiem.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezidentu sarunā ar ASV prezidentu V.Vīķe-Freiberga pateicās Dž.Bušam par vizīti Baltijas valstīs. “Tas ir milzīgs novērtējums visām trim Baltijas valstīm,” teica Latvijas prezidente, uzsverot ASV lomu Baltijas valstu neatkarības atgūšanā un demokrātijas nostiprināšanā, kā arī apliecinot, ka Latvija un abas pārējās Baltijas valstis ir ciešas un uzticamas ASV partneres. Prezidente arī augstu novērtēja ASV lomu starptautiskajā politikā, uzsverot, ka Latvija atbalsta ASV politiku attiecībās ar Krieviju un nevēlas, lai NATO un Eiropas paplašināšanās process radītu kādas sadales līnijas pasaulē. Viņa arī uzsvēra, ka ASV prezidentam ir lieli nopelni progresa panākšanā dialogā starp ASV un Krieviju. V.Vīķe-Freiberga atzīmēja: “Jūsu vizīte vēlreiz apliecina pasaulei, ka Baltijas valstis pieder Rietumu demokrātiskajai telpai.”

	Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas prezidents Valds Adamkus preses konferencē; Vaira Vīķe–Freiberga — Latvijas žurnālistu, Valstu prezidenti kopīgā gandarījumā

Savukārt ASV prezidents, uzrunājot Baltijas valstu prezidentus, sacīja, ka, apmeklējot Lietuvu, viņš pauž atbalstu visām trim Baltijas valstīm. “Jūsu tautas pārdzīvojušas grūtus laikus un totalitārismu, tāpēc jūs vislabāk protat novērtēt, kas ir brīvība. Brīvība nav Amerikas dāvana pasaulei, brīvība ir Dieva dāvana tautām. Šīs ir vēsturiskas dienas jūsu nācijām, vai tās būtu lielas vai nelielas. Daudz cerīgāks ir jūsu tautu raksturs. Gribu apstiprināt, ka ASV vēlas jūs redzēt NATO, jūs piederat pie šīs alianses,” sacīja Dž.Bušs. Viņš arī apliecināja, ka ASV administrācija centīsies iespējami ātri pabeigt ratifikācijas procesu saistībā ar Baltijas valstu dalību NATO. Dž.Bušs pauda arī ASV interesi attīstīt ekonomiskos sakarus ar Baltijas valstīm. Runājot par dialogu ar Krieviju, viņš atzīmēja, ka ASV vēlas atklāt nopietnas partnerattiecības ar Krieviju, iesaistot to dažādos sadarbības jautājumos.

Četru valstu prezidenti pārrunāja arī drošības situāciju pasaulē, un Baltijas valstis pauda atbalstu ASV Irākas jautājumā, apliecinot, ka ir ASV sabiedrotās. Komentējot starptautisko situāciju pasaulē pēc 11. septembra, Dž.Bušs atzīmēja, ka pasaule ir mainījusies un ASV svarīgākais uzdevums ir sargāt Savienotās Valstis, kā arī to sabiedrotās.

Pēc tam Dž.Bušs kopā ar V.Adamku, V.Vīķi-Freibergu un A.Rītelu ieradās Viļņas Rātsnamā, kur prezidentus sagaidīja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas studentu pārstāvji. Savukārt Rātslaukumā, neraugoties uz dzestro laiku un stingrajiem drošības pasākumiem, jau pāris stundas pirms prezidentu ierašanās bija sapulcējušies apmēram desmit tūkstoši Viļņas un citu Lietuvas pilsētu un novadu, kā arī kaimiņvalstu iedzīvotāju un arī vairāki simti vizītes atspoguļošanai akreditēto ASV un Baltijas valstu, kā arī Skandināvijas valstu, Krievijas, Baltkrievijas, pat Japānas un Ķīnas žurnālistu. ASV un trīs Baltijas valstu prezidentu parādīšanos tribīnē pie Rātsnama ļaudis sveica ar skaļām gavilēm, paceļot gaisā tūkstošiem Lietuvas un ASV karodziņu, starp kuriem pavīdēja arī Latvijas un Igaunijas krāsas, brīžiem virs sagaidītāju galvām parādoties arī Aleksandra Lukašenko valdīšanas laikā aizliegtais Baltkrievijas baltsarkanbaltais karogs.

Sveicot ASV prezidentu, V.Adamkus teica: “Šī ir diena, kad mūsu sapņi kļūst par īstenību.” Tālāk viņš atgādināja Baltijas tautu kopīgo cīņu par savu valstu suverenitātes atjaunošanu, stiprinot demokrātiju Baltijas reģionā. “ASV nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju,“ atgādināja V.Adamkus, uzsverot ASV nozīmīgo lomu arī Baltijas valstu ceļā uz NATO.

Pēc tam, ļaužu tūkstošu sumināts, runāja ASV prezidents. “Šī ir liela diena Lietuvas vēsturē, brīvības vēsturē un arī NATO vēsturē, kad NATO paver savas durvis Lietuvai un vēl sešām jaunām dalībvalstīm,” uzsvēra ASV prezidents. “Jūs iesaistāties stiprajā un augošajā NATO ģimenē. Mūsu savienība ir gatava aizsargāt savus dalībniekus. Tie, kas izvēlētos Lietuvu par savu ienaidnieku, kļūtu arī ASV ienaidnieki,” paziņoja Dž.Bušs, paužot pārliecību, ka “drošsirdīgajiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iedzīvotājiem vairs nekad nenāksies stāvēt vieniem pašiem pret agresoru.” Šos vārdus ļaužu tūkstoši Rātslaukumā uzņēma ar skaļi skandētu “Ačiu!” (Paldies! — lietuviski).

Tālāk ASV prezidents uzsvēra, ka arī Baltijas valstis tagad stiprinās NATO. “NATO nav tikai militārais spēks, tas ir arī NATO iesaistīto vīriešu un sieviešu gara spēks,” teica Dž.Bušs, apliecinot, ka Baltijas valstu tautas šīs kvalitātes uzskatāmi parādījušas pasaulei. “Jūs spējāt izdzīvot ļaunuma impērijā un labi zināt brīvības cenu. Šodien Lietuva demonstrē uzticību demokrātijas ideāliem, tolerancei un reliģijas brīvībai, ar to izpelnoties manas nācijas un citu tautu cieņu. NATO Baltijas valstis ir vajadzīgas arī tāpēc, ka tās stiprina pasaules drošību ar savu stipro garu. NATO spēks balstās ne vien militārajā varenībā, bet arī ierindas vīriešu un sieviešu gara spēkā,” teica ASV prezidents.

Atcerējies vēsturisko “Baltijas ceļu”, kad simtiem tūkstoši lietuviešu, latviešu un igauņu izveidoja cilvēku ķēdi no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai, Dž.Bušs teica: “Patiesībā Baltijas valstu jaunākā vēsture ir brīnums. Jūs atguvāt brīvību, jūs atkarojāt neatkarību, bet šodien jūs stājaties varenā savienībā, un šis brīnums turpinās. Jūs spējāt pārciest nacistu un komunistu agresiju, tāpēc nav šaubu, ka jūs spēsit dot savu ieguldījumu arī cīņā pret mūsu laikmeta sātanu — starptautisko terorismu.” Viņš atcerējās arī Baltijas valstu brīvības cīnītājus, kuri nepiedzīvoja šo brīdi. “Dievs, svētī Lietuvas tautu!” teica ASV prezidents savas dziļi izjustās uzrunas izskaņā.

Vēl pirms pusdienlaika Džordžs Bušs izlidoja no Viļņas uz Rumāniju. Bet svinīgie pasākumi, atzīmējot trīs Baltijas valstu uzaicināšanu NATO, Lietuvas galvaspilsētā turpinājās. Trijos pēcpusdienā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar Lietuvas un Igaunijas prezidentiem Valdu Adamku un Arnoldu Rītelu Katedrāles laukumā pieņēma Baltijas valstu un Polijas karavīru parādi.

Uzrunājot apvienotās parādes dalībniekus, mūsu prezidente sacīja: “Pirms pāris dienām mēs piedzīvojām svinīgo brīdi, kas mūsu valstīm nodrošinās nākotni. Šodien pirmo reizi vēsturē trīs Baltijas valstu prezidenti kopā pieņem parādi, un mūsu karavīri šodien stāv plecu pie pleca ar poļu karavīriem, ar NATO dalībvalsts karavīriem. Mūsu valstis varēja piedzimt, tikai pateicoties mūsu priekšgājēju drosmei, cīņai un dzīvībām, kas tika atdotas, cīnoties par mūsu tautu brīvību. Arī šodien mums ir vajadzīgi karavīri, kas drosmīgi grib aizstāvēt savas valsts brīvību un neatkarību. Mūs vieno kopīga pārliecība un kopīgi ideāli. Mēs tos spēsim jo labāk aizstāvēt, ja stāvēsim vienoti plecu pie pleca par to, kam ticam. Lai saules mūžs Lietuvai, Latvijai, un Igaunijai! Lai mums vēl ilgi dzīvot brīvībā kopā ar citām brīvību mīlošām valstīm!”

Baltijas valstu ideālu kopību savās uzrunās uzsvēra arī Lietuvas un Igaunijas prezidenti. Saviļņojošs bija klusuma brīdis kritušo brīvības cīnītāju piemiņai, pēc kura lietuviešu jaunavas tautastērpos, virsnieku pavadītas, ar ziedu pušķiem rokās no Katedrāles laukuma devās uz kritušo varoņu atdusas vietām. Pēc tam svinīgo klusumu pārtrauca sena lielgabala trīs salūta šāvieni un, militāram maršam skanot, pāri Katedrāles laukumam vienotā ierindā kopā ar lietuviešu bruņoto spēku karavīriem un kadetiem soļoja “Baltbat” (Baltijas bataljona) latviešu un igauņu puiši, kā arī poļu karavīri no “Litpolbat” (Lietuvas-Polijas bataljona).

“Ilgus gadu desmitus Baltijas valstis bija kopā lūgšanās un centienos, kā arī sapņos par brīvību. Sapņi piepildījās līdz ar Dziesmoto revolūciju un “Baltijas ceļu”, un tas bija iespējams tikai ar draugu palīdzību,” Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sestdien teica svinīgajās pusdienās par godu Baltijas valstu uzaicinājumam dalībai NATO, ko bija sarīkojuši Lietuvas prezidents Valds Adamkus un Alma Adamkienes kundze. “Es esmu pateicīga, ka draugi plecu pie pleca stāvējuši ne tikai tumšajos vēstures brīžos, bet arī šodien, kad Baltijas valstis svin uzaicinājumu dalībai NATO,” teica mūsu prezidente. Viņa pateicās visiem, kas palīdzējuši Baltijas valstīm šajā darbā.

Pazīstamais amerikāņu politologs Zbigņevs Bžezinskis, kas par Baltijas valstu brīvību enerģiski iestājās vēl padomju okupācijas gados, uzsvēra, ka šodien viņš domās ir kopā ar brīvības cīnītājiem, kas pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā Baltijas mežos turpināja cīnīties par savu valstu neatkarību, kā arī ar tiem, kas tika deportēti uz Sibīriju. “Šodien, pieminot šos cilvēkus, ir divkāršs prieks, ka pēc Baltijas valstu uzaicinājuma dalībai NATO to neatkarība un drošība ir neatgriezeniska,” sacīja Z.Bžezinskis. Viņš arī vērsa uzmanību uz NATO kā transatlantiskas drošības alianses nākotni, uzsverot, ka jāturpina darbs, lai panāktu un nodrošinātu mieru un stabilitāti arī citos reģionos.

Sestdien, 23.novembrī, Viļņas Rātsnamā: Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs, Lietuvas prezidents Valds Adamkus un Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Viļņas Rātslaukumā: ASV prezidents Džordžs Bušs; ASV valsts sekretārs Kolins Pauels, ASV prezidenta padomniece nacionālās drošības jautājumos Kondolīza Raisa,  pilnīgā sapratnē: ASV prezidents Džordžs Bušs un Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Juris Krūmiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Piektdien, 22.novembrī, Prāgā noslēdzās Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstu sanāksme

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa NATO sammitā Prāgā Ziemeļatlantijas padomes un septiņu uzaicināto valstu sanāksmē 2002. gada 22. novembrī

Ģenerālsekretāra kungs! Ekselences! Valstu un valdību vadītāji!

Latvijas Republikas un tās tautas vārdā es pateicos NATO dalībvalstu valsts un valdības vadītājiem par drosmi pieņemt lēmumu, ko viņi šodien paziņoja. Mēs Latvijā to uztveram kā apliecinājumu starptautiskajam taisnīgumam. Tas uz visiem laikiem darīs galu pēdējām Otrā pasaules kara paliekām, pēdējam 1939. gada Molotova — Ribentropa pakta turpinājumam, Teherānā un Jaltā pieņemto lēmumu sekām.

Latvija ilgu laiku bija zaudējusi savu neatkarību, un tā zina, ko nozīmē brīvība un ko nozīmē to zaudēt. Un tāpēc uzaicinājuma saņemšana iestāties aliansē ir ļoti nozīmīgs brīdis, kas lieliem burtiem būs ierakstīts mūsu valsts vēsturē.

Mēs vēlamies apsveikt jūs ar to, ka pieņēmāt šo saprātīgo lēmumu. Jūs esat spēruši izšķirošu soli, un jūs esat izrādījuši mums savu uzticību, jūs esat vadījuši mūs un palīdzējuši mums īstenot reformas. Jūs visi, kas sēžat pie šī galda, vienādi vai otrādi esat virzījuši, iedrošinājuši mūs un atbalstījuši mūs, kad mēs centāmies atbrīvoties no pusgadsimtu ilgās totalitārās varas un pusgadsimtu ilgās apspiestības. Mēs esam nogājuši garu ceļu, un mēs vēlamies pateikties jums par to, ka bijāt mums blakus un bijāt gatavi sniegt savu atbalstu un iedrošināt mūs visos grūtajos soļos, ko esam spēruši līdz šim, un visos grūtajos soļos, kas mums būs jāsper turpmāk, tāpēc ka ceļš, protams, ir brīvs, bet mēs esam vēl pusceļā, un mums vēl priekšā ir ratificēšanas process. Mēs pateicamies jums par uzticību un vēlamies pārliecināt jūs par to, ka tā tiks attaisnota. Mums ir tādi paši ideāli kā jums. Mēs vēlamies, lai mums būtu tādas pašas pamattiesības un brīvības, kādas jums jau ir tik ilgu laiku un ko mēs esam atguvuši pavisam nesen. Mēs esam gatavi strādāt tikpat daudz, kā to vienmēr esam darījuši, lai sasniegtu tos pašus standartus, to pašu līmeni, un dot pilnvērtīgu ieguldījumu. Un es domāju, ka šī NATO sammita nozīmi var izteikt ar vienu vārdu – Cerība. Tā ir cerība uz labāku nākotni gan tām valstīm – mums, visām septiņām —, kas šodien saņēma šo vēsturisko uzaicinājumu, bet tā ir cerība arī tām valstīm, kurām durvis nav bijušas aizvērtas, tāpat kā tas nebija aizvērtas mums, cerība tām valstīm, kas vēl gatavojas saņemt šādu uzaicinājumu, un es domāju, ka, mūsu panākumu iedrošinātas, tās turpinās savus centienus un darbu, redzot, ka tas var dot cerētos rezultātus.

Mēs Latvijā vēlamies veidot savu nākotni uz stingras politiskās pārliecības, nevis uz neizlēmības nedrošajiem pamatiem. Mēs nevēlamies būt kaut kādā politiskās nenoteiktības pelēkajā zonā, mēs vēlamies pilnībā baudīt tās brīvības un pamattiesības, kādas jau tik ilgi aizsargā NATO. Mēs nevēlamies palikt ārpusē tumsā, un mēs nevēlamies, lai tā notiktu ar jebkuru citu valsti, kas ir izteikusi vēlēšanos pievienoties valstīm, kas ir uzticīgas tām pašām vērtībām un kam ir tie paši ideāli, un kas ir gatavas pielikt tādas pašas pūles un centienus. Mūsu valsts iedzīvotāji ir pārbaudīti vēstures ugunī, viņus ir norūdījušas ciešanas un netaisnība. Viņi zina, kāda ir brīvības nozīme un vērtība. Viņi zina, ka ir vērts veltīt pūles, lai to atbalstītu, saglabātu, aizstāvētu un lai cīnītos par to. Mēs svinīgi solām un apņemamies šodien šeit, šajā vēsturiskajā un svinīgajā brīdī, darīt visu iespējamo, lai dotu savu ieguldījumu ne tikai alianses spēka nostiprināšanā, bet darīt visu, kas ir nepieciešams, lai radītu pasauli, kurā taisnīgumu un brīvību var baudīt visi.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Čehijas prezidents Vāclavs Havels:

Čehijas Republikas prezidenta Vāclava Havela runa, atklājot konferenci “NATO transformācija”, Prāgā 2002.gada 20. novembrī

(..) Ja pēdējo paplašināšanu, uzņemot Poliju, Čehijas Republiku un Ungāriju, daži vēl varēja uztvert par tādu kā izmēģinājuma žestu, uzmanīgu mājienu, ka kaut kas ir mainījies, kā piekāpšanos šo pārmaiņu sekām vai pat tikai kā altruistisku aktu, tad šodienas paplašināšanu tā saprast vairs nevar itin neviens. Gluži otrādi — tā ir skaidra zīme, ka alianse vairs nav tikai kaut kāds aukstā kara veterānu klubs, kurā mazliet baidās no noslēpumainajām norisēm postkomunistiskajās zemēs, bet tā patiešām grib būt organizācija, kas aptver visu eiroamerikas kultūras telpu, neņemot vērā kādreiz izteiktās pretenzijas uz kādu no tās daļām. Ja dažādas lielvaras pēdējos gadsimtos savā starpā sadalīja mazās vai mazākās Eiropas zemes, neprasot to viedokli, vienalga, vai tas notika tieši, piemēram, Ribentropa-Molotova pakta veidā, vai netieši ar Jaltas konferencē līdzīgām norunām, tad pašreiz, paplašinot aliansi, tiek strikti pateikts, ka visu šādu dalīšanu ēra ir galīgi beigusies. Eiropa vairs netiek, netiks un nedrīkst tikt sadalīta jebkādās interešu vai ietekmes sfērās pāri savu iedzīvotāju galvām un pret viņu gribu.

No Otrā pasaules kara mūs šķir piecdesmit septiņi gadi, un līdz šai dienai, kā zināms, nav notikusi neviena miera konference, kas nepārprotami noslēgtu visu, kas saistīts ar šo karu. Kas zina, vai tagad, pēc tik skaidras vispārējās gribas izpausmes respektēt visu Eiropas tautu gribu, nav nobriedis laiks tādai konferencei, respektīvi, kam tādam, kas ar savu nozīmi to aizstātu? Nezinu, varbūt nē, varbūt tāda konference dažādu cēloņu dēļ vairs nekad nevar būt, varbūt tāda vairs nav vajadzīga. Es šo sen piemirsto tematu pieminēju tikai un vienīgi tāpēc, lai uzsvērtu to nozīmi, kuru piešķiru pašreizējai alianses paplašināšanai.

Taču, ja runājam par mūsu aizsardzības organizācijas paplašināšanu, tad nedrīkstam slēpt galvu smiltīs, lai izvairītos no jautājuma, kad un kur šādai paplašināšanai vajadzētu beigties, kādām jābūt tās robežām, vai šāda tipa organizācija var paplašināties bezgalīgi. (..)

Čehijas Republikas prezidenta Vāclava Havela runa, atklājot konferenci “NATO transformācija”, Prāgā 2002.gada 20. novembrī

Dāmas un kungi, cienījamie klātesošie! Vispirms sveicu jūs visus Prāgā, paldies, ka esat atbraukuši, un paldies “Host Committee” un Berlīnes “Aspen Institute” par šīs konferences organizēšanu!

Ja atļausiet, sākšu jūsu debates ar piecām piezīmēm, kas vai nu tieši, vai netieši ir saistītas ar šāgada NATO Prāgas augstākās sanāksmes darba kārtību.

Efektīvs instruments

Prāgā, NATO sammita sēžu zālē: Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas prezidents Valds Adamkus

Trīspadsmit gadus pēc dzelzs priekškara krišanas un laikā, kad notiek briesmīgi teroristiski uzbrukumi civilajiem iedzīvotājiem, ikvienam jābūt skaidram, ka galvenais pretinieks vai ienaidnieks tām vērtībām, kuras aizstāv alianse, šodien nav neviena tā vai citādi lokalizēta valsts vara vai lielvara, bet gan ļoti izkliedēts un ļoti bīstams ļaunums, kas ir grūti apjēdzams un mums pat vispār grūti saprotams, tāpēc vajag, lai alianse, ja tā grib arī mūsdienās pildīt savu sākotnējo sūtību, daudz nepārprotamāk un ātrāk transformētos. Tas nozīmē — pārvērstu pati sevi instrumentā, kas spējīgs efektīvi pretoties absolūti jaunam draudu kopumam. Tātad tā nevar vairs būt vienīgi liela, taču mazliet tukša sistēma, kurai ir daudz komandieru bez karaspēka un daudz padomju un komisiju bez lielas ietekmes un kurā dalībvalstis ir sagatavotas nepieciešamības gadījumā ievest savu armiju izlašu daļas. Lai aliansei mūsdienās būtu jēga, tad tai pirmām kārtām jābūt organizācijai, kas apgādāta ar ļoti daudz labi un ātri apstrādājamu informāciju, organizācijai, kas spējīga zibenīgi pieņemt lēmumu un tūlīt laist darbā jebkurā vietā, kur tas nepieciešams, vai nu savas pastāvīgās, vienmēr sagatavotās un lieliski apmācītās ātrās reaģēšanas vienības, vai dažādu armiju specializētos spēkus, kas spējīgi pretoties tādām modernām briesmām, kāds ir terorisms, atomieroči, ķīmiskie vai bakterioloģiskie ieroči. Lai gan tas ne visiem patiks, vismaz daļai no šīm vienībām nevajadzētu būt ar militāru, bet gan ar policejisku raksturu.

Kas traucē šādai transformācijai, vai kas to aizkavē? Manuprāt, nekas cits kā inerce, birokrātisms, gadu gadiem būvētie ieradumi, kas savos sargātājos izraisa šausmas no jelkā jauna. Šādai inercei vajag stāties pretim, iekams nav par vēlu.

Es domāju, ka dokumentos, kas tiek gatavoti alianses Prāgas sanāksmei, turpina attīstīt jau pieņemtos stratēģiskos nodomus un virzību, par ko es šeit runāju, respektīvi, iezīmē nākamo nozīmīgo soli. Šie dokumenti laikam gan nebūs pārāk izklaidējoša lasāmviela, un reti kura avīze tos publicēs kopumā. Tāpēc vēl jo nopietnāk visiem, kam tas iespējams, vajadzētu papūlēties tos pārvērst īstenībā.

Kur ir robežas?

Prāgas sanāksme aliansi nozīmīgi paplašinās, tā būs līdz šim visplašākā jelkad piedzīvotā paplašināšana, patiesi eksplozīva paplašināšana. Tas neizbēgami radīs aliansei ne vienu vien nopietnu sarežģījumu. Taču es uzskatu, ka tūkstošreiz svarīgāka par šiem sarežģījumiem būs paplašināšanas principiālā un ilglaicīgā nozīme. Tikai tā alianse patiešām atklāti paudīs, ka uztver nopietni sadalītās Eiropas galu. Ja pēdējo paplašināšanu, uzņemot Poliju, Čehijas Republiku un Ungāriju, daži vēl varēja uztvert par tādu kā izmēģinājuma žestu, uzmanīgu mājienu, ka kaut kas ir mainījies, kā piekāpšanos šo pārmaiņu sekām vai pat tikai kā altruistisku aktu, tad šodienas paplašināšanu tā saprast vairs nevar itin neviens. Gluži otrādi — tā ir skaidra zīme, ka alianse vairs nav tikai kaut kāds aukstā kara veterānu klubs, kurā mazliet baidās no noslēpumainajām norisēm postkomunistiskajās zemēs, bet tā patiešām grib būt organizācija, kas aptver visu eiroamerikas kultūras telpu, neņemot vērā kādreiz izteiktās pretenzijas uz kādu no tās daļām. Ja dažādas lielvaras pēdējos gadsimtos savā starpā sadalīja mazās vai mazākās Eiropas zemes, neprasot to viedokli, vienalga, vai tas notika tieši, piemēram, Ribentropa-Molotova pakta veidā, vai netieši ar Jaltas konferencē līdzīgām norunām, tad pašreiz, paplašinot aliansi, tiek strikti pateikts, ka visu šādu dalīšanu ēra ir galīgi beigusies. Eiropa vairs netiek, netiks un nedrīkst tikt sadalīta jebkādās interešu vai ietekmes sfērās pāri savu iedzīvotāju galvām un pret viņu gribu.

No Otrā pasaules kara mūs šķir piecdesmit septiņi gadi, un līdz šai dienai, kā zināms, nav notikusi neviena miera konference, kas nepārprotami noslēgtu visu, kas saistīts ar šo karu. Kas zina, vai tagad, pēc tik skaidras vispārējās gribas izpausmes respektēt visu Eiropas tautu gribu, nav nobriedis laiks tādai konferencei, respektīvi, kam tādam, kas ar savu nozīmi to aizstātu? Nezinu, varbūt nē, varbūt tāda konference dažādu cēloņu dēļ vairs nekad nevar būt, varbūt tāda vairs nav vajadzīga. Es šo sen piemirsto tematu pieminēju tikai un vienīgi tāpēc, lai uzsvērtu to nozīmi, kuru piešķiru pašreizējai alianses paplašināšanai.

Taču, ja runājam par mūsu aizsardzības organizācijas paplašināšanu, tad nedrīkstam slēpt galvu smiltīs, lai izvairītos no jautājuma, kad un kur šādai paplašināšanai vajadzētu beigties, kādām jābūt tās robežām, vai šāda tipa organizācija var paplašināties bezgalīgi.

Esmu pārliecināts, ka arī NATO paplašināšanai ir savas loģiskās robežas un ka to pārsniegšana nozīmētu atņemt visas institūcijas jēgu. Proti, NATO, vismaz tā to saprotu es, ir organizācija, kas, starp citu, savā ziņā ir reģionāla: tā aptver ļoti specifisku civilizācijas telpu, ko sauc par eiroatlantisko, eiroamerikas telpu vai vienkārši par Rietumiem. Šīs telpas valstīm ir radniecīga vēsture, tradīcijas, kultūra, politiskās sistēmas un priekšstati par vērtībām un par cilvēka vietu kosmosā. Taču šī telpa vienlaikus ir arī diezgan skaidri norobežota ģeogrāfiski. Tāpēc, piemēram, nevienam neienāk prātā piedāvāt dalību NATO Jaunzēlandei, kas civilizācijas ziņā neapšaubāmi ir tuvāka Lielbritānijai kā kaut vai Albānija, turpretim Albānijai dalība neapšaubāmi agrāk vai vēlāk tiks piedāvāta. Turpretim Krievija aizņem lielu daļu Eiropas, taču ir acīmredzami tik absolūti savdabīga Eirāzijas lielvalsts, ka tās dalībai aliansē arī nebūtu nekādas jēgas; vienīgais, ar ko tas varētu beigties, būtu dziļa šo veidojumu savstarpēja novājināšanās un partnerattiecību samazināšana līdz nebūtībai.

Jau vairākkārt esmu teicis un tagad ar prieku atkārtoju, ka divu valstu vai reģionālo organizāciju labas sadarbības pirmais priekšnoteikums ir to skaidra apziņa, kur katra no tām sākas un kur beidzas, kur ir to robežas, it sevišķi kopējās. Tur, kur šādas robežas nav skaidri noteiktas, situācija parasti izvēršas konfliktā vai pat tiešā karā.

Kur sākas un beidzas kultūras loks, kuru aptver alianse vai kuru tai vajadzētu aptvert, un vai ir loģiski, ka jāaptver?

Rietumos tā acīmredzot ir robeža starp Savienotajām Valstīm un Meksiku.

Par austrumu robežu es vairs tik pārliecināts neesmu, daudz kas, protams, ir atkarīgs ne tikai no minētās organizācijas stratēģiskajiem apsvērumiem, bet arī no atsevišķu tautu pašizpratnes. Neapšaubāmi, par šo tematu būtu jāsāk atklāta diskusija. Man personīgi šobrīd šķiet skaidrs tikai tas, ka bez valstīm, kuras aliansē tiks uzaicinātas rīt, agrāk vai vēlāk dalību NATO vajadzētu piedāvāt un jau tagad to skaidri pateikt pārējām Balkānu valstīm — Horvātijai, Albānijai, Maķedonijai, Serbijai, Melnkalnei un Bosnijai un Hercegovinai.

Un kā starp rietumiem un austrumiem? Domāju, ka aliansei vajadzētu deklarēt savu permanento atvērtību visām līdz šim neitrālajām Eiropas demokrātijām, sākot ar Somiju, turpinot ar Šveici un līdz pat Īrijai. Daudzās no šīm valstīm dziļi ciena savas neitralitātes tradīcijas, un mēs visi to respektējam. Taču tik un tā visās šajās zemēs, manuprāt, agrāk vai vēlāk sāks uzdot jautājumu, kāds īsti mūsdienu pasaulē ir neitralitātes saturs vai jēga, ko tā nozīmē, ko padara iespējamu un ko, gluži otrādi, nepieļauj. Var, protams, saprast, ka, esot diviem lieliem varas blokiem, daudzās zemēs dažādu iemeslu dēļ neitralitātes saglabāšanai ir liela nozīme, lai ko arī tajās domātu par jebkuru no šiem blokiem. Taču, ja šādu bloku vairs nav un ja visu cilvēku kopējais ienaidnieks ir organizētā noziedzība, terors vai masu iznīcināšanas ieroču izplatība, ko tad lai domā par neitralitāti? Vai, piemēram, var būt neitrāls pret atentātu sarīkotājiem, kuri lielos apjomos slepkavo civilos iedzīvotājus?

ASV un Eiropa

NATO ir divu ļoti radniecīgu, lai gan vienlaikus ģeogrāfiski un mentalitātes ziņā daudzējādi tālu pasaules daļu – Ziemeļamerikas un Eiropas – unikāls apvienojums. Daudz kas liecina, ka mūsdienas, kad tik daudz kas mainās, dzimst un tiek pārbaudīts, kļūst arī par laiku, kas nopietni pārbauda attiecības starp Ameriku un Eiropu, un ka NATO liktenis nākotnē ir būtiski atkarīgs arī no tā, kā ikviens šo pārbaudi izturēs.

Es personīgi uzskatu, ka mūsu sabiedroto apvienība varētu sadalīties vēl vairāk nekā līdz šim, izvirzot sev dažādus uzdevumus, tomēr tās būs vajadzīgas cita citai, nākotnē pat varbūt vairāk nekā pašlaik, tālab būtu vēsturiska kļūda ar nepārredzamām sekām vai pat katastrofa, ja tās tagad sāktu atvirzīties cita no citas.

Ko šādā situācijā vajadzētu darīt?

Domāju, ka pirmais svarīgākais priekšnoteikums ir centieni vairāk uzzināt vienam par otru, labāk savstarpēji saprasties, labāk iejusties otras puses uzskatos un dilemmās.

Eiropiešiem vajadzētu sev vairāk atgādināt, ka divi pasaules vēsturē līdz šim vislielākie kari izraisījušies viņu teritorijā no konflikta starp Eiropas valstīm un ka abos gadījumos tās bija Savienotās Valstis, kas, nemaz nebūdamas šo konfliktu rašanās vaininieces, galu galā izšķiroši palīdzēja uzvarēt brīvības un taisnīguma spēkiem. Un ne tas vien: kas zina, vai bez Savienoto Valstu milzīgā lielvaras potenciāla aiz muguras, starp citu, arī NATO ietvaros, Rietumeiropa būtu izturējusi auksto karu un nebūtu pakļāvusies staļiniskajai, padomju vai komunistiskajai ekspansijai. Arī tās atkal bija Savienotās Valstis, kas, lai gan, iespējams, ar novēlošanos un zināmām nepilnībām, bija kā dzinējs dažu Eiropas konfliktu risināšanai, kuri izraisījās pēc dzelzs priekškara krišanas. Vai tos būtu spējusi atrisināt Eiropa viena pati? Neesmu par to pārliecināts. Pēc visa, ko esam piedzīvojuši divdesmitajā gadsimtā, un, ņemot vērā visu, kas notiek mūsdienās un kur neizbēgami kaut kādā veidā ir ievilktas arī Savienotās Valstis, eiropiešiem vajadzētu labāk apzināties Amerikas atbildības avotus un raksturu un, ja nepieciešams, ar zināmu izpratni izturēties pret iejūtības trūkumu, neveiklību vai sakāpināto pašapziņu, kas reizumis var pavadīt šādu atbildību. Es pat ietu vēl tālāk un atzītos sajūtā, ka ikvienam eiropietim, kurš piktojas uz Savienotajām Valstīm par pasaules ekonomikas pakļaušanu ar savām globālajām korporācijām, vajadzētu apzināties, ka visu peļņas un ekonomiskās ekspansijas kultūru sākotnēji radīja Eiropa un iedeva to Amerikai pūrā. Nav visai prātīgi piktoties pašam uz savu spoguli. Vai galu galā te nav runa par problēmas nepieļaujamu etniskošanu? Šīs lielās korporācijas par pārnacionālām taču netiek sauktas nejaušības dēļ.

Amerikai savukārt vajadzētu apzināties ne tikai to, ka par savu lielumu un spēku tā var pateikties arī savām eiropeiskajām civilizācijas saknēm, taču pirmām kārtām to, ka Eiropa tai vēl varbūt būs ļoti vajadzīga. Nav taču tik grūti iztēloties, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem dažādos mūsu planētas kontinentos varētu izaugt vismaz tikpat attīstītas lielvaras kā šodienas ASV un ka ciešā civilizācijas, kultūras un drošības sasaiste ar eiropiešu pusmiljardu Savienotajām Valstīm reiz var ļoti noderēt kaut vai tikai līdzsvara uzturēšanas dēļ. Iespējams, ka tomēr ir kaut kāda jēga šai sarežģītajai sarunu risināšanai ar šo cimperlīgo gāganu baru, kāda Eiropa reizumis šķiet amerikāņiem, un ka ir vērts tai atkal un atkal no jauna ķerties klāt. Kur gan citur Amerika varēs atrast garīgi tuvāku sabiedroto vai partneri, ja ne Eiropas teritorijā?

Attiecības ar Krieviju

Pirms pusgada Itālijā NATO tikšanās laikā ar Krieviju mēs apstiprinājām par spēkā esošu jaunu un stingrāku institucionālo sasaisti starp šiem nozīmīgajiem veidojumiem. Es ar lielu interesi gaidu ziņas, kā šī jaunā partnerība darbojas, kādus rezultātus nes, kā palīdz sadarbībai cīņā ar terorismu un citām mūslaiku briesmām, kas apdraud abus sadarbības veidojumus.

Tomēr es labprāt gribētu atkal atgādināt to, kam pievērsu uzmanību jau Romā: šai stingrajai saitei starp NATO un Krieviju noteikti nevajadzētu radīt iespaidu, ka bagātākā ziemeļu puslode kaut kādā īpatnējā veidā biedrojas uz nabagāko dienvidu vai citu kontinentu rēķina. Mēs ieejam daudzpolārās pasaules ērā, kuras politiskajai un drošības kārtībai vajadzētu izaugt no dažādo civilizācijas vai kultūras apgabalu, reliģisko pasauļu, reģionālo organizāciju, dažādo kontinentu vienlīdzības principa. Tāpēc līdztekus labu attiecību būvēšanai ar Krieviju jau tagad, tātad kamēr vēl nav par vēlu, vajag meklēt un definēt attiecības starp NATO un citiem nozīmīgiem mūsdienu pasaules veidojumiem – valstīm vai to reģionālajām apvienībām.

Es pats bieži uzsveru, ka NATO nozīmē aliansi noteiktu vērtību aizsardzībai. Ar tām parasti tiek domāta demokrātiska politiskā iekārta, cilvēktiesības, tiesiska valsts, tirgus ekonomika, vārda brīvība un tamlīdzīgi. Jā, tā tas katrā ziņā ir. Tomēr es ieteiktu reizumis izvēlēties niansētākus izteicienus un vērtību vietā runāt drīzāk par noteiktu, mūsu gadījumā rietumniecisku, vispārcilvēcisko vērtību izpratni. Proti, ja mēs tikai strupi sakām, ka pārstāvam un aizstāvam noteiktas vērtības, tas var radīt, kaut arī netīši domātu, iespaidu, ka citi it kā, mūsuprāt, atzītu un aizstāvētu tikai kaut kādas otršķirīgas vērtības. Es nedomāju, ka cilvēcei ir laba pieredze šādā ziņā, kad vieni par sevi apgalvo, ka tikai viņi ir taisnības sargātāji un patieso dievību pielūdzēji, tālab augstāki par pārējiem, kas ir vienkārši barbari, pagāni vai mežoņi. Gluži otrādi, es domāju, ka bieži vien vislielākās mežonības ir tikušas pastrādātas cīņā pret mežoņiem vienīgās patiesības vārdā.

Pats par sevi saprotams, ka šī citu cilvēku, citu kultūru, citu tradīciju izpratne un centieni nenostādīt sevi augstāk par viņiem, bet, gluži otrādi, kopā ar viņiem būvēt vienlīdzīgu attiecību tīklu, nekādā ziņā nenozīmē atlaist vaļīgāk savus paša kritērijus vai standartus un laba noskaņojuma labad slēpt savu pārliecību. Gluži otrādi, patiesas draudzības nevar balstīties uz meliem, bet gan izaugt savstarpējās atklātības dzīvīgajā augsnē.

Divi mazi piemēri: man grūti iedomāties, kā viens cilvēks varētu kopā ar krieviem cīnīties pret pasaules terorismu, neizrādot viņiem, ko domā par viņu karu pret čečenu tautu, vai arī kā viņš varētu kopā ar Ķīnas Tautas Republiku cīnīties par tautu tiesībām uz patstāvību, neieminoties par viņu politiku Tibetā.

Brālīgā palīdzība?

Mūsdienās daudz runā par to, vai drīkst vai nedrīkst kādam vispārējam apdraudējumam pretoties jau pašos tā pirmsākumos, preventīvi, pirms vēl tas nav pārvērties vispārējā postā, kaut arī par to būtu jāsamaksā ar valsts suverenitātes pārkāpšanu, vai arī tāda preventīva rīcība nav pieņemama principā. No NATO viedokļa tas būtībā nozīmē diskusiju par to, vai iespējama iejaukšanās arī ārpus Vašingtonas līguma 5.panta ietvariem.

Tas ir tiešām sarežģīts jautājums, un iespējams, ka to vajag uzdot katrā konkrētā gadījumā no jauna un no jauna meklēt uz to atbildi. Vispārēja un visiem iedomājamiem gadījumiem piemērojama atbilde ne vien nav, bet, ja kāds tādu arī piedāvātu, ar to vien jau nokļūtu uz ļoti slidena ceļa.

Es personīgi parasti nosliecos drīzāk uz to, ka ļaunumam vajag pretoties jau pašos tā iedīgļos, nevis pēc tam, kad tas jau paaudzies, un man šķiet, ka cilvēka dzīvība, cilvēka brīvība un cilvēka cieņa ir augstākas vērtības par valsts suverenitāti. Varbūt tieši šī slieksme man dod tiesības uzdot šo patiešām ļoti nopietno un sarežģīto jautājumu.

Mana zeme manas dzīves laikā piedzīvojusi divus gadījumus, kuru sekas izrādījās tālejošas, dziļas un ilglaicīgas. Pirmā bija Minhenes kapitulācija, kad divas galvenās Eiropas demokrātijas šķietami miera interesēs piekāpās Hitlera spiedienam un atļāva viņam sadalīt toreizējo Čehoslovākiju. Nekādu mieru tās nenosargāja. Gluži otrādi, tieši viņu rīcību Minhenē Hitlers saprata kā pēdējo zīmi, ka drīkst izraisīt asiņainu Eiropas un pēcāk arī pasaules karu. Domāju, ka ne vien es, bet arī vairākums manu līdzpilsoņu izprot Minhenes pieredzi kā argumentu par labu idejai, ka ļaunumam jāpretojas jau pašos tā pirmsākumos.

Taču mums ir arī cita pieredze: Varšavas līguma valstu okupācija 1968.gadā. Toreiz visa tauta atkārtoja vārdu “suverenitāte” un nolādēja oficiālo padomju apgalvojumu, ka notikusi “brālīgā palīdzība”, kas veikta tādas vērtības vārdā, kas ir vēl augstāka par valsts suverenitāti, proti, sociālisma vārdā, jo tas pie mums esot bijis apdraudēts un šīs apdraudētības dēļ it kā tikusi apdraudēta arī visas cilvēces cerība uz labāku dzīvi. Gandrīz ikviens pie mums toreiz zināja, ka vienīgais mērķis bija padomju virsvaldības un ekonomiskās ekspluatācijas saglabāšana, tomēr cilvēku miljoni Padomju Savienībā droši vien ticēja, ka šeit valsts suverenitāte tiek apspiesta augstāku, cilvēcisku vērtību vārdā.

Šī otrā pieredze mani piespiež būt ļoti uzmanīgam. Man šķiet, ja mēs cilvēka dzīvības pasargāšanas vārdā vēlamies iejaukties un vērsties pret kādu valsti, mums allaž no jauna jāuzdod jautājums – kaut vai tikai uz mirkli un kaut vai tikai dvēseles slēptākajā nostūrī —, vai tikai te gadījumā nav kāda “brālīgās palīdzības” versija.

Pirms trim gadiem es Kosovā redzēju, kā simtiem tūkstošu parastu laucinieku atgriežas atpakaļ savās mājvietās, no kurām viņi bija padzīti. Man nav zināms neviens gadījums modernajā vēsturē, kad jau pusgadu pēc izdzīšanas gandrīz miljons cilvēku atgriežas atpakaļ. Toreiz šie laucinieki man kā ļoti jaunam NATO dalībvalsts pārstāvim ar asarām acīs pateicās par iejaukšanos pret Miloševiča noziedzīgo režīmu. Es no jauna atskārtu, ka ļoti nopietna un atbildīga diskusija aliansē — iejaukties vai ne, toreiz noslēdzās ar pareizu lēmumu.

Taču tam tā nav jābūt vienmēr un automātiski. Tāpēc vienmēr no jauna vajag uz vissmalkākajiem svariem izsvērt, vai runa patiešām ir par palīdzību cilvēkiem pret noziedzīgu režīmu un cilvēces aizsardzību pret tā ieročiem vai nejauši atkal nav runa, protams, izsmalcinātākā veidā, nekā tas bija 1968.gadā padomju gadījumā, par “brālīgās palīdzības” versiju.

No atbildības par saviem lēmumiem mēs netiksim vaļā nekad, mēs allaž būsim, vienalga, vai izlēmuši labi vai slikti, atbildīgi saviem līdzpilsoņiem. Arī vēsturei. Taču ir kas tāds, ko varam izdarīt un ko mums darīt vajadzētu: pirms mēs pieņemam kādu lēmumu, atkal no jauna sākt ļoti nopietnu diskusiju par visām alternatīvām, kā arī par dažādām iedomājamajām sekām, un šās diskusijas laikā allaž no jauna visuzmanīgāk ieklausīties tieši tajos runātājos, kuru viedokļi ir vistālāk no mūsējiem.

Pēc publikācijas laikrakstā “Diena” (23.11.2002.). “Latvijas Vēstnesī”  — sadarbībā ar “Dienu” un Čehijas Republikas vēstniecību Latvijā

Latvijas Valsts prezidentes vizītē Prāgā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 22. novembrī Prāgā NATO dalībvalstu galotņu sanāksmes ietvaros tikās ar Nīderlandes premjerministru Janu Pīteru Balkenendi. Sarunā pārrunāti Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās un abu valstu divpusējie jautājumi. Nīderlandes premjers interesējās par aktualitātēm Latvijā. Valsts prezidente atzīmēja, ka tās ilglaicīgās prioritātes, ko Latvija ir izvirzījusi pirms parlamenta vēlēšanām, līdz ar jaunas valdības sastādīšanu nav mainījušās, tās ir konstantas un vērstas uz Latvijas dalību NATO un ES, kā arī uz valsts labklājības izaugsmi. Nīderlandes premjerministrs, runājot par ES paplašināšanās jautājumiem, atzīmēja, ka viņa vadītā valdība atbalsta ES paplašināšanās procesu un ir ieinteresēta uzklausīt arī kandidātvalstu viedokļus dažādos ar integrāciju saistītos jautājumos. Valsts prezidente, izmantojot situāciju, skaidroja Latvijas nostāju ES lauksaimniecības kvotu piedāvājuma ziņā, uzsverot, ka Latvija vēlas arī saviem zemniekiem taisnīgu konkurenci jaunajā Eiropā. Nīderlandes premjers atzinīgi un ar izpratni novērtēja Latvijas prezidentes skaidrojumu, uzsverot, ka ir ļoti svarīgi zināt šos dažādos argumentus, kas vairo savstarpējo izpratni dalībvalstīs par kandidātvalstīm. Nīderlandes premjerministrs arī interesējās par Latvijas sekmīgo sabiedrības integrācijas procesu. Prezidente izmantoja iespēju pateikties Nīderlandei par atbalstu valsts valodas apmācības programmās.

Valsts prezidente 22. novembrī Prāgas NATO galotņu sanāksmē, uzrunājot Eiropas Politisko konsultantu asociācijas pārstāvjus, uzsvēra, ka Latvija ir gatava sniegt savu ieguldījumu NATO darbībā, kā arī apsveica atvērto durvju politikas turpinātību. (pilns runas teksts — 1.lpp.)

Vaira Vīķe-Freiberga sniedza intervijas vairākiem ārvalstu medijiem, tai skaitā “Financial Times”.

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku un Igaunijas premjerministru Sīmu Kallasu Prāgā tikās ar Dānijas premjerministru Andersu Fogu Rasmusenu.

Dānijas premjerministrs uzsvēra, ka ir aicinājis Baltijas valstu vadītājus uz tikšanos, lai nosvinētu NATO valstu vadītāju 21. novembra lēmumu uzaicināt arī Baltijas valstis dalībai NATO. Viņš apsveica trīs Baltijas valstis un to līderus ar gaidāmo valstu dalību NATO, uzsverot, ka Dānija tādējādi ir piepildījusi savu ilglaicīgo ārpolitisko mērķi, lai NATO paplašinātos un Baltijas valstis tiktu uzņemtas aliansē. A. Rasmusens izteica atzinību par līdzšinējo sadarbību militārajā jomā ar Baltijas valstīm, atzīmējot, ka Baltijas dalība NATO pakāpeniski notiek, piedaloties miera operācijās. Viņš sacīja, ka Dānija arī turpmāk atbalstīs Baltijas valstis militārajā jomā.

V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka Latvijas karavīri Dānijas bataljona ietvaros ir lieliski sevi pierādījuši vairākās miera uzturēšanas operācijās, tai skaitā Bosnijā, un šo vienību Latvijas prezidente pati arī apmeklējusi. Latvijas prezidente pauda gatavību turpināt Latvijas tiešo sadarbību ar Dānijas bataljonu arī turpmākajās operācijās.

Sarunās pārrunāta arī Dānijas un Baltijas sadarbība Eiropas Savienības ietvaros un Baltijas jūras reģionā. Prezidente uzsvēra, ka liela nozīme šeit ir gan ekonomiskām attiecībām, gan sadarbībai izglītībā un zinātnē, kas veidos Eiropas “mare nostrum” un padarīs Ziemeļeiropas reģionu par vienu no dinamiskākajiem Eiropā. Runājot par Eiropas Savienības jautājumiem, puses pauda pārliecību, ka Eiropas Savienība būs neatkarīgu valstu savienība, kurā gan lielu, gan mazu valstu balsis būs vienlīdz dzirdamas.

22. novembra vakarā “Kremerata Baltica” koncertā Prāgā par godu Latvijas Republikas 84.gadadienai un Baltijas valstu uzaicināšanai NATO Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sacīja: “Tagad Latvijas trīs vēsturiskās dienas novembrī ir 11.novembris, 18.novembris un 21.novembris.”

Valsts prezidenta preses dienests

Preses konferencē: Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (augšējā attēlā); pēc darba pusdienām: Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, Latvijas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens un Lietuvas prezidents Valds Adamkus (vidējā attēlā); Valsts prezidente un Nīderlandes premjerministrs Jans Pīters Balkenende; Vaira Vīķe–Freiberga un Gidons Krēmers Foto: Juris Krūmiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”
NATO sammita prezidijā — NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons (centrā)

No Ziemeļatlantijas padomes 2002.gada 21.novembra sēdē pieņemtās Prāgas sammita deklarācijas

(..) 2. Šodien mēs esam nolēmuši uzaicināt Bulgāriju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju sākt iestāšanās sarunas, lai pievienotos mūsu aliansei. Mēs apsveicam šīs valstis sakarā ar šo vēsturisko notikumu, kas risinās tam tik piemērotā vietā — Prāgā. Šo jauno dalībvalstu uzņemšana aliansē nostiprinās drošību visā eiroatlantiskajā telpā un palīdzēs sasniegt mūsu kopīgo mērķi — izveidot vienotu un brīvu Eiropu, kur valda miers un ir kopīgas vērtības. NATO durvis paliek atvērtas Eiropas demokrātiskajām valstīm, kas vēlas un spēj uzņemties dalībvalsts pienākumus un saistības saskaņā ar Vašingtonas līguma 10.pantu.

(..) 5. Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Rumānijas, Slovākijas un Slovēnijas uzņemšana aliansē paaugstinās NATO spēju stāties pretī šodienas un rītdienas izaicinājumiem. Šīs valstis ir demonstrējušas savu uzticību Vašingtonas līgumā minētajiem pamatprincipiem un vērtībām, spēju dot savu ieguldījumu alianses visdažādākajās misijās, ieskaitot kolektīvo aizsardzību, un stingru apņemšanos nostiprināt stabilitāti un drošību, sevišķi reģionos, kur ir radusies krīze vai konflikts. Mēs sāksim iestāšanās sarunas nekavējoties ar mērķi parakstīt protokolus par uzņemšanu aliansē līdz 2003.gada marta beigām un pabeigt ratifikācijas procesu tādā laikā, lai šīs valstis varētu pievienoties aliansei, visvēlākais, mūsu sammitā 2004.gada maijā. Laika periodā līdz uzņemšanai alianse iesaistīs uzaicinātās valstis alianses aktivitātēs tik lielā mērā, cik vien tas ir iespējams. Mēs apņemamies turpināt sniegt atbalstu un palīdzību, šim nolūkam izmantojot arī Rīcības plānu dalībai NATO. Mēs gaidām, ka uzaicinātās valstis iesniegs reformu īstenošanas plānus, lai sasniegtu tālāku progresu pirms un pēc iestāšanās aliansē, lai palielinātu savu ieguldījumu aliansē. (..)

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas