Lai, izzinot pagātni, izprastu nākotni

Vēsturniece, “Rīgas balvas” laureāte Klāra Radziņa — “Latvijas Vēstnesim”

— Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vārds nav šķirams no jūsu vārda. Kā ir veidojusies direktores Klāras Radziņas un muzeja ilggadējā kopīgā vēsture?

— Vispirms — paldies par izrādīto cieņu, šādi formulējot jautājumu. Kā direktorei man ir gods vadīt šo unikālo iestādi 15 gadus.

Kāpēc unikālo? Tāpēc, ka šis muzejs 2003.gada februārī atzīmēs 230. gadadienu — vecākais muzejs Baltijā (dib. 1773.g.). Viens no vecākajiem Eiropā. Kā mēs paši sakām: vecuma ziņā ierindojams starp Britu muzeju (dib. 1753.g.) un starp Luvru (dib. 1793.g.). Muzejs ir izvietots unikālā vietā — Rīgas vēsturiskajā centrā — Rīgas Doma ansamblī, kurš gadsimtu gaitā ir veidojies kā nozīmīgs kultūras centrs.

1211.gadā bīskaps Alberts liek pamatakmeni Doma baznīcai ar klosteri, te darbojas Domskola, kopš 1553.gada — arī Rīgas pilsētas bibliotēka. Laikā no 1886. līdz 1898.gadam pārbūvētajās Domskolas un Domkapitula telpās izvietojas Himzela muzeja un Doma muzeja kolekcijas, Rīgas pilsētas arhīvs un četras vācbaltiešu zinātniskās un kultūras iestādes.

Daudzas paaudzes ir rūpējušās par šā ansambļa saglabāšanu. Piemēram, tajā daļā, kur izvietots muzejs, 18. — 19.gs. pārbūves darbus vadījuši tādi ievērojami arhitekti kā K.Hāberlands (1750 — 1803), K.D.Neiburgers (1844 — 1897), V.Neimanis (1849 — 1919).

Gadsimtu gaitā ir veidojies muzeja krājums — uz šodienu vairāk nekā pusmiljons vienību: arheoloģija, numismātika, kartogrāfija, sadzīves priekšmeti, foto, Latvijas kuģniecības materiāli u.c. Muzeja akadēmiskumu ir noteikušas personības, kas veidoja šo muzeju, proti, Eiropas līmeņa zinātnieki, filozofi, ķīmiķi, arheologi, pedagogi, juristi, vēsturnieki, ārsti u.c. Nosaukšu dažus: Rīgas ārsts Nikolajs fon Himzelis (1729 — 1764) — muzeja dibinātājs, Johans Kristofs Bērenss (1729 — 1792), Karls Fridrihs fon Bornhaupts (1802 — 1889), Karls Voldemars Leviss of Menārss (1855 — 1930), Antons Būholcs (1848 — 1901), Rauls Šnore (1901 — 1962), Līvija Blūmfelde (dz. 1929.) un daudzi citi.

Gribu piebilst, ka bez Rīgas Doma ansambļa muzeja pakļautībā darbojas trīs filiāles: Ainažu jūrskolas muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Mencendorfa nams. Rīdzinieku māja — muzejs 17. — 18.gs. Arī šie muzeji ir apmeklētāju iecienīti un sekmīgi veic savu misiju.

Bagātais uzkrātais kultūras mantojums ir pamats akadēmiskā līmenī veidotām ekspozīcijām. Profesionalitāte un erudīcija ir vienmēr bijušas noteicošās šajā iestādē. Un vēl — muzejam ir laimējies ar to, ka mūsu muzeja galvenais mākslinieks visu savu mūžu ir bijis Kurts Fridrihsons (1911 — 1991), izcila personība Latvijas un Eiropas mākslā, Latvijas muzeju ekspozīciju dizaina pamatlicējs.

Man ir viegli strādāt, jo pārzinu visus darbus, kā es saku — vati ausī man neviens nevar ielikt. Vulgāri tas skan, bet tāda ir reālā dzīve.

Kā muzeja direktorei mans galvenais uzdevums ir redzēt mērķi, sakārtot zināmā sistēmā darba etapus, pieteikt finansējumu, pārredzēt darba lauku. Un vēl: saglabāt, saglabāt un vēlreiz saglabāt visu par katru cenu, kas šajā unikālajā piemineklī atrodas.

Muzejs ir Kultūras ministrijas pārziņā esošs valsts muzejs.

— Kas no vairāk nekā trīsdesmit gados paveiktā ir bijis pats nozīmīgākais jums?

— Domāju, ka paveikts ir pietiekami. Ja stāstītu par visu, tas izskatītos, ka lielos. Galvenais, ka kopā ar kolēģiem 70.gados izveidojām muzeja krājuma uzskaites un zinātniskās apstrādes kartotēku sistēmu, kuru veiksmīgi pārņēma visas Latvijas muzeji.

Padomju varas gados diplomātijā un gudrībā vajadzēja apspēlēt “mēbeļu limitu” izgudrotājus, jo muzejs veidoja daudzām ekspozīcijām iekārtu un man kā direktora vietniecei bija jādara viss, lai iekārtu pasūtītu. Šajā laikā ekspozīcijas iekārtas tika uzbūvētas arī filiālēs: Latvijas Fotogrāfijas muzejā un Ainažu jūrskolas muzejā. Tās kalpo vēl šobaltdien.

Līdz ar Atmodas sākumu astoņdesmito gadu beigās sākām muzeja ekspozīciju pārkārtošanas darbu.

Atbildības apziņa un profesionāla varēšana ir nepieciešama, lai uzturētu kārtībā visu Rīgas Doma ansambli, prastu atrast arhitektus, restauratorus, sakarīgus cilvēkus. 40 gados, kopš muzejs apsaimnieko Rīgas Domu, te paveikts ne mazums darba. Daudziem kolēģiem te ir lieli nopelni. Mans devums:

1989.gadā Doma baznīcā atjaunots altāris (Finanšu ministrija toreiz pat atteicās dot naudu).

1998. — 2000.g. — ar Vācijas valdības atbalstu veikta Rīgas Doma ziemeļu sienas renovācija un Rīgas Doma jumta koka konstrukciju izpēte un 1.būvposma remonts — restaurācija.

Valsts investīciju programmai pieteikts finansējums 2002. — 2008.g. Rīgas Domā veicamajiem kapitālā remonta un restaurācijas darbiem 2,1 milj. latu apmērā.

Par Valsts investīciju programmas līdzekļiem realizēta ugunsdrošības programma 1998. — 2000. gadā visā Rīgas Doma ansamblī.

Muzeja daļā pēc 20 gadu ilgiem finanšu meklējumiem restaurēts 18.gs. arhitektūras piemineklis — Kolonnu zāle. Protams, te ir arī Valsts investīciju programmas finansējums, bet, ēkas jumta remonta darbiem naudu meklējot, esmu deldējusi vairāku finanšu ministru kabinetu sliekšņus. Tagad daudzie finanšu ministri ir daudzus krēslus nomainījuši, bet unikālā kultūras mantojuma pērle ir glābta no sabrukšanas.

Sameklēti finanšu līdzekļi, un 15 gadu laikā ir pabeigta Rīgas Doma pagalma arheoloģiskā izpēte un meliorācija.

Pieteikti jauni četri projekti Valsts investīciju programmai, un esmu pārliecināta, ka agri vai vēlu tos realizēsim.

Leģendas vērts ir stāsts, kā K.Radziņa “Latvijas Kuģniecības” personā 90.gadu vidū atrada sponsoru un glāba no sabrukšanas vienu no unikālākajiem Rīgas 17.gs. pieminekļiem — Danenšterna namu (Mārstaļu ielā 21). Gribēju realizēt savu kolēģu ieceri, izlolotu 60.gados, ka te būs Latvijas Kuģniecības vēstures muzejs. Pietrūka vien nieka pusmiljona latu, un ēka būtu restaurēta.

Valdības vīriem kaut kas šajā lietā nepatika. Māja stāv vēl tagad neapgūta, tikai tagad būs vajadzīgi vismaz pāris miljonu. Skumjākais ir tas, ka nav no kā prasīt atbildību, bet būtu kam to paprasīt. Esmu pārliecināta, ka pāri visam stāv Augstākā vara un pienāks brīdis, ka arī šis piemineklis būs jāsakārto. Viss ir procesā un attīstībā. Visos šajos darbos esmu iepazinusi daudzus cilvēkus, esmu izmantojusi darba labā jebkuru pazīšanos, diplomātiju, šarmu un daudzas citas īpašības.

— Vai pēdējie 12 Latvijas brīvvalsts gadi ir nesuši kādas būtiskas pārmaiņas jūsu darbā?

— Mani kā direktores gadi ir visi šie Latvijas brīvvalsts 12 gadi. Smags bija sākums, kad 1991.gada janvāra dienās Rīgas Doma ansamblis bija viens no Atmodas centriem. Mēs visi bijām ierindā dienu un nakti. Patīkams bija brīdis, kad naktī mūs apmeklēja toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls. Paldies viņam par to! Šie gadi ir bijuši un arī būs izšķiršanās gadi situācijās, kādas piespēlē ikdiena. Katram laikam ir sava garoza. Salīdzinot ar pagātni, — ir cits dzīves temps, mēs esam daudz mobilāki, mērķtiecīgāki. Nav ideoloģiska spiediena, nav cenzūras mūsu darbā. Atceros, ka muzeja iepriekšējai direktorei Līvijai Blūmfeldei bija jāiet paskaidrot ideoloģiskajai varai, kāpēc ekspozīcijā komunistiskās partijas sekretāra fotoportrets ir mazāka izmēra nekā pilsētas galvas portrets. Arī tam mēs tikām pāri. Manā dzīvē vienmēr galvenais ir bijis darbs. Rīgas Doma ansambļa saglabāšana, krājums, ekspozīcija ir tie, kuri nosaka un diktē noteikumus. Pamatā tās ir rūpes par visu iepriekš teikto.

Jā, brīvvalsts gadi lika risināt vienu pilnīgi jaunu darba jomu — nekustamā īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā. Uz 1940.gadu visas ēkas un zeme bija Doma baznīcas īpašums.

1998.gada 28.decembrī tika parakstīts maiņas līgums starp Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistoriju un LR Kultūras ministriju, kas noteica, ka zeme un ēkas, kurās izvietots muzejs, ir valsts īpašums.

Pašreiz turpinās darbs pie Rīgas Doma reģistrācijas zemesgrāmatā uz baznīcas vārda, un 2002.gada 20.septembrī Ministru kabinetā ir apstiprināti konceptuāli priekšlikumi likumprojekta izstrādei par Rīgas Domu.

— Kas ir pats svarīgākais vēsturnieka muzeologa darbā?

— Pats svarīgākais ir izprast, kas ir muzejs kā fenomens, kurā izpaužas cilvēka īpašā attieksme pret īstenību. Vēsturniekam muzeologam jāpārzina ne tikai teorētiskā muzeoloģija, kas aptver muzeja priekšmetu atlases un prezentācijas principus, bet arī lietišķās muzeoloģijas daudzveidīgās darba jomas, sākot ar muzeja vadzinību un beidzot ar tirgzinību.

Muzeja speciālistam jāapzinās, ka līdzās t. s. pirmās paaudzes — sistemātiskajiem muzejiem, otrās paaudzes — tematiskajiem muzejiem veidojas trešās paaudzes muzeji.

To uzdevums, nenoliedzot akadēmiskās, teorētiskās, arī ideoloģiskās vērtības, aktīvi iekļauties sabiedriskajā, zinātnes un kultūras dzīvē, sniegt savu ieguldījumu augsti attīstītas un humānas sabiedrības veidošanā.

Muzejnieki vairs nediskutē par to, kas ir muzejs: templis, klubs, izstāde, gadatirgus, teātris, universitāte, ermitāža vai informatīvo datu bāze. Visi minētie aspekti vairāk vai mazāk pārstāvēti muzejos, bet atkarībā no apstākļiem kāds izvirzās priekšplānā.

Mūsdienās muzeologs, arī vēsturnieks, meklē jaunas sabiedriskās saskarsmes formas. Muzeji cenšas ciešāk sadarboties ne tikai savstarpēji, bet arī ar citām tautas kultūratmiņas krātuvēm — bibliotēkām, arhīviem, pieminekļu aizsardzības centriem, zinātniskajām iestādēm, domā par savstarpēji saistītu informatīvo sistēmu izveidi. Sadarbībā ar savu reģionu administratīvajām un sabiedriskajām organizācijām top kopīgas programmas un projekti, darbā tiek iesaistīti plaši iedzīvotāju slāņi.

Muzejam mūsdienās it kā ir jānoārda barjera starp iestādi un vidi, muzeja krājuma glabātāju un apmeklētāju, priekšmetu muzejā un ārpus tā, kustamo un nekustamo pieminekli, kā arī starp priekšmetu un informāciju.

Muzeja darbiniekam apmeklētājs mūsdienu kultūras funkcionēšanas procesā jāievada kā aktīvs dalībnieks, jāpalīdz cilvēkam, izzinot pagātni un šodienu, izprast nākotni.

— Ar ko jūsu vadītais muzejs visvairāk piesaista apmeklētājus? Vai, apmeklējot muzeju, ārzemnieku un vietējo iedzīvotāju intereses atšķiras?

— Vispirms jau Rīgas Doma ansambļa unikalitāte — Arhibīskapa katedrāle, slavenās Rīgas Doma ērģeles, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcija. Muzejā ir iespēja iepazīt Rīgas vēsturi tematiski — hronoloģiskā secībā, ir Latvijas pirmās brīvvalsts perioda ekspozīcija. Muzeja tēls ir kopts un veidots gadsimtu gaitā, ir savas tradīcijas. Darbs ar profesionāliem māksliniekiem ir nodrošinājis pieņemamu ekspozīciju un izstāžu māksliniecisko tēlu, kvalitāti.

Vairāk nekā 100 000 cilvēku gadā apmeklē Rīgas Doma ansambli un tā filiāles, no tiem 80% ir vietējie iedzīvotāji. Skolotāji ved skolēnus uz muzeju, lai padziļināti, caur oriģināliem priekšmetiem iepazīstinātu ar Rīgas vēsturi.

Ārzemju tūristam muzejā ir iespēja iepazīties ar Rīgas pilsētas vēsturi dažādu sociāli ekonomisko formāciju maiņas gaitā un gūt arī zināmu priekšstatu par Latvijas vēsturi.

— Vai muzejam informācijas tehnoloģiju laikmetā ir vieglāk vai grūtāk pastāvēt? Vai netiek apdraudēta tā senā pagātnes aura? Vai tieši otrādi — ir iespēja to pastiprināt?

— Mans viedoklis — muzeju pastāvēšanu informācijas tehnoloģijas nekādā gadījumā nevar apdraudēt. Muzeju īpatnība ir tā, ka tajos glabājas gadu tūkstošus veci oriģinālie pieminekļi, un to uzdevums ir uzturēt tiešo kontaktu ar pagātni. Informācijas tehnoloģijas palīdz mums šos unikālos priekšmetus pārvaldīt — veikt to uzskaiti, izpēti, informāciju par tiem darīt pieejamu sabiedrībai, komunicēt ar pasauli un iegūt jebkuru informāciju. Datori ir darbarīks, kas paātrina darba procesa veikšanu, taču tie nekad neaizstās tiešo, kontakta saskarsmi ar oriģinālo priekšmetu, ar oriģinālām vēstures liecībām.

Nekad es negūšu tik lielu emocionālu baudījumu, noklausoties slaveno Rīgas Doma ērģeļu skanējumu, izmantojot informācijas tehnoloģijas pakalpojumus, kā baudot ērģeļu skaņas klātienē.

Brīnišķīgs mūsu muzeja centrālais eksponāts, 16.gs. kokgriezums — Lielā Kristapa skulptūra — datora ekrānā nesniegs tādu emocionālo pārdzīvojumu kā tās apskate klātienē.

Mūsu muzejā datori ir darbarīki, un tie jau sen strādā muzeja labā. Protams, tam līdzi nāk jaunas problēmas, vajadzības, cilvēku apmācība utt., bet tas jau ir citas sarunas temats.

— Vai Rīgas Doma ansamblim ir kāds līdzīgs Eiropā vai tāds, kam jūs gribētu līdzināties?

— Tāda veida ansambļu kā mūsējais Eiropā ir daudz: Vācija, Francija, Spānija, Portugāle, Norvēģija, Zviedrija u.c. valstis dod iespēju ar tiem iepazīties tūristiem. Taču Baltijas teritorijā ar tādu saglabāšanās pakāpi kā Rīgas Doma ansamblis — mēs esam vienīgie. Nevienā Eiropas valstī analogā arhitektūras piemineklī nedarbojas tik sen dibināts muzejs. Līdzināties kādam no analogiem ansambļiem? Kāpēc? Lai tie līdzinās mums. Mērķis mums visiem līdzīgs — kultūras mantojuma saglabāšana, bet līdzekļi, iespējas, valsts atbalsts ir tik atšķirīgi.

— Kas jūsu darbā pašlaik ir visproblemātiskākais?

— Kad man kolēģi, paziņas vaicā — kā tev klājas? Es atbildu — brīnišķīgi. Bet kā tu risini problēmas? Atbildu — tās ir, lai risinātu. Bet, ja nopietni, tad tādu ir pietiekami.

Vispirms mana pārliecība ir šāda — katrai valstij ir vajadzīgs vesels un aprūpēts cilvēks, izglītots un kulturāls cilvēks. Bet kāpēc visas valdības, dalot amatus, šīs trīs ministrijas uzskata par tām, kuras var piedalīt kādai partijai klāt? Ar šīm ministrijām būtu jāsāk amatu dalīšana. Naivi, bet tāda ir mana pārliecība.

Otrkārt, mums, kultūras darbiniekiem, ir radīta laba juridiskā bāze tālākai darbībai. Ir Likums par muzejiem, ir nacionālās nozīmes programma “Kultūra” ar apakšprogrammu “Muzeji”. Bet teorija ar praksi neiet kopā, likumus var nepildīt.

Ir brīnišķīgs Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību, bet kāpēc man, muzeja direktorei, ir jācīnās ar valsti un jādiedelē nauda un jāsaka: jūsu īpašums iet bojā, tas ir jākopj. Ar milzīgu cīņu ir jāpārliecina naudas devēji, ka visā Rīgas Doma ansamblī ir ārkārtīgi nopietnas remonta un restaurācijas problēmas, ka jākopj telpas, jāaprūpē muzeja krājums, tas jāpapildina, ik pēc desmit, piecpadsmit gadiem jāmaina pastāvīgās ekspozīcijas, jākrāso ēku fasādes utt. Rīgas Doma ansamblis taču ir viens no valsts prestiža ansambļiem. Uzvedamies kā vienas dienas saimnieki. Bieži vien kultūras mantojuma kopšana balstās uz inerces un strauji izsīkstoša entuziasma.

Kultūrā ir jāinvestē līdzekļi, valstij jāizstrādā nopietna tūrisma stratēģijas programma, jāmaina attieksme pret Kultūras ministrijai piešķirtajiem līdzekļiem no Valsts investīciju programmas (1% Kultūras ministrijai no kopējā valsts investīciju apjoma). Uzskatu, ka tā ir ņirgāšanās par mums, valsts kultūras sfērā strādājošajiem.

Mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību. Un tāpēc vēl jo vairāk viedi un vērā ņemami ir vārdi, kas tika akceptēti 1997.gadā Eiropas valstu galotņu sanāksmē. Un proti: nākotnes Eiropa balstās uz četriem pīlāriem: demokrātiju, cilvēktiesībām, likumību un kopējo kultūras mantojumu.

— Kā vērtējat “Rīgas balvu”, kuru pirmā saņemat par Rīgas tēla veidošanu un mūža ieguldījumu vēstures saglabāšanā? Vai uzskatāt to par pietiekami prestižu? Kā redzat tās turpmāko attīstību?

— Protams, priecājos un esmu pateicīga tiem, kuri ierosinājuši un virzījuši manu kandidatūru šīs balvas saņemšanai. Domāju, ka tā ir pietiekami prestiža, jo arī Rīgas turpmākajiem gadiem veidojas jauna tradīcija, kas, protams, ir jākopj, jāattīsta. Jāveido “Rīgas gada balvas” fonds. Mūža ieguldījums — tas skan pagodinoši un brīdinoši. Vēl jau es visu šajā dzīvē neesmu paveikusi. Tā ka strādāsim un vēlēsim jaunajai valdībai ilgu mūžu, un lai kultūra ir prioritāra, lai tai netiek vienīgi tas, kas paliek pāri citiem.

Intervēja Helēna Grīnberga