Par norisēm Latvijas laukos — pārmaiņu gaidās

Seminārkonference "Latvijas lauksaimniecība un lauki 1999. gadā" vakar, 23. maijā, norisinājās Valsts agrārās ekonomikas institūtā. Tajā gan Zemkopības ministrijas, gan Lauku atbalsta dienesta, gan institūta vadītāji un speciālisti, analizējot apkopoto informāciju, vērtēja Latvijas lauksaimniecībā un laukos paveikto 1999.gadā.

Seminārkonferences sākumā Agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs runāja par Latvijas lauksaimniecību visas valsts tautsaimniecības attīstības kontekstā. Viņš akcentēja, ka lauksaimniecības attīstību nekādā gadījumā nevar aplūkot atrauti no valsts ekonomikas attīstības, jo lauksaimniecība ir viena no tautsaimniecības sastāvdaļām.

Institūta direktors sniedza īsu pārskatu par to, kāds bija 1999. gads Latvijas tautsaimniecībā. Galvenais rādītājs — iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi, un 1999. gadā IKP pieaugums ir bijis 0,1%, ko varētu nosaukt arī par politisko 0,1 procentu, teica A.Miglavs. Taču, vērojot attīstības tendences, 1999. gads bijis labāks nekā 1998. gads: tieši 1998. gada beigās IKP tempi samazinājās, kļuva negatīvi, un tikai 1999. gada otrajā pusē atsākās IKP pieaugums. Tas dod pamatu cerēt, ka šogad IKP pieaugs vairāk nekā par politisko 0,1% un varētu sasniegt pat 3–5 procentus. IKP pieauguma samazinājums ir atspoguļojies arī bezdarba līmeņa pieaugumā — tas 1999. gadā bijis 9%.

Valsts budžets 1999. gadā atgriezies pie negatīvā saldo jeb fiskālā deficīta, un tas skar arī lauksaimniekus. Lauksaimniecības attīstības graujošais faktors joprojām ir tekošā konta saldo, un tas 1999. gadā nedaudz samazinājās procentos pret IKP. Tomēr, vērojot samazinājuma tendences, nav palielinājusies spēja tirgū piedāvāt labākus produktus, apgūstot jaunus eksporta tirgus, bet gan maksātspējas krituma rezultātā samazinājies importa pieaugums. Vērtējot tautsaimniecības attīstības iespējas ilgtermiņā, būtiski ir darbaspēka resursi, teica A.Miglavs, un pēdējos divos gados notikusi ievērojama darbaspēka resursu samazināšanās. Tas nozīmē, ka ekonomikas izaugsme ir ierobežota.

IKP struktūrā lauksaimniecības loma ar katru gadu samazinās, un pērn lauksaimniecības daļa IKP rādītājā bija 2,4%. Samazinājums bijis arī rūpniecībā, kas ir otrā lielākā ražojošā nozare. Atdzīvošanās jūtama būvniecības sektorā, un tas liek domāt, ka šajā sektorā notikusi legalizācija un sistēmas sakārtošana. Viena no plaukstošajām nozarēm bijusi tirdzniecība, tātad ir palielinājusies iedzīvotāju labklājība, augusi maksātspēja un pieprasījuma apjoms. Visa pārējā IKP pieauguma daļa saistīta ar pakalpojumiem. Transporta un sakaru pakalpojumi nav vairs bijuši dominējošie, bet ieņēmumi no citiem pakalpojumiem — finansu pakalpojumiem, starpniecības utt. — 1999. gadā bija palielinājušies.

Lauksaimniecība joprojām saglabā savu ļoti nozīmīgo lomu nodarbināto skaita ziņā. Pēdējos divos gados nodarbināto skaitam bijusi jūtama tendence samazināties, taču rādītāju 14,9% joprojām var uzskatīt par augstu. Īpaši ja to salīdzina ar lauksaimniecības vietu IKP īpatsvarā, kas 1999. gadā bija tikai 2,4%. Lauksaimniecības daļa IKP salīdzinošajās cenās arī ir dilstoša.

Ja papēta IKP lauksaimniecības daļu Eiropas Savienības (ES) valstīs, tās vērtība ir daudz mazāka, un 1998. gadā šajā ziņā Latvija ir tuvinājusies ES līmenim, teica A.Miglavs. Savukārt nodarbinātībā lauksaimniecības daļa ir samazinājusies lēnāk.

A.Miglavs arī sacīja, ka tautsaimniecībā kopumā ne mazāk nozīmīgs rādītājs ir inflācija, ko raksturo patēriņa cenu indekss. Patēriņa cenu indekss Latvijā ar katru gadu ir samazinājies, tātad — inflācijas līmenis ar katru gadu ir krities, un 1999. gadā tas bijis tuvu pie 3%. Pārtikas jeb uzturproduktu cenu izmaiņas 1999. gada laikā nav palielinājušās, un atsevišķu produktu grupām pat ir samazinājušās. Tas nozīmē, ka visu patēriņa cenu indeksa stabilizēšanās veidojusies nevis uz pārtikas produkcijas, bet uz citu preču, īpaši pakalpojumu, rēķina, tajā skaitā veselības pakalpojumiem un komunālajiem maksājumiem. Vērtējot prognozes kopumā, lauksaimniecībai grūti cerēt uz īpašu tirgus apjoma pieaugumu saistībā ar cenu pieaugumu.

Kopējā valsts tirdzniecības bilance 1999. gadā ir samazinājusies, un tas noticis uz importa samazinājuma rēķina, nevis uz eksporta pieauguma rēķina. Eksports 1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu ir samazinājies, un negatīvais tirdzniecības saldo uz lauksaimniecības preču rēķina ir pieaudzis.

Dominējošā problēma lauksaimnieciskajā ražošanā ir tā, ka lauksaimniecībā strādājošo produktivitāte deviņdesmitajos gados samazinājusies apmēram 2 reizes, teica A.Miglavs. Lai lauksaimniecībā strādājošo ienākumi līdzinātos citās nozarēs strādājošo ienākumiem, jānotiek strukturālām pārmaiņām tautsaimniecībā — ne tikai lauksaimniecībā, bet laukos kopumā. Un kā vienu no risinājumiem A.Miglavs redz dažāda profila iniciatīvas jeb rūpniecisko centru izveidošanos lauku apvidos. Jo Latvijas laukus attīstīt tikai uz lauksaimniecības attīstības rēķina acīmredzot nebūs iespējams.

Attiecībā uz uzturproduktiem nav gaidāms milzīgs patēriņa cenu pieaugums. Un — nemainoties valsts lauksaimniecības politikas prioritātēm, kā arī ievērojot Eiropas integrācijas procesu, papildu līdzekļus no valsts budžeta piešķirt lauksaimniecībai nav pamata. Tātad nav pamata domāt, ka valsts atvēlēs lielākus līdzekļus lauksaimniecības attīstībai. Lai šī attīstība notiktu, jābūt lielām strukturālām pārmaiņām, rezumēja Agrārās ekonomikas institūta direktors.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore