JĀNIS KRŪMIŅŠ, īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās:

"Nedrīkst pastāvēt pretnostatījums — pašvaldības un valsts"

Uzruna Latvijas Pašvaldību savienības 10.kongresā Liepājā 2000.gada 19.maijā

— Šodienas konferencē neesmu viesis, jūsu vidū strādāšu visu dienu, tāpēc novēlu izmantot laiku lietderīgi un lieciet daudz strādāt ne tikai man, bet arī manai komandai. Gribētu pateikt, ka neesmu "plēsies" uz šo amatu, bet apsolu, ka "plēsīšos" šajā amatā. Vēlos atzīmēt, ka pirmkārt mēs visi esam kolēģi, un šādai attieksmei ir jābūt dominējošai mūsu attiecībās. Neviens nav priekšnieks un vismazāk jau es. Neesmu nācis kādu mācīt, bet gan mācīties no jums, jo jūs esat šīs zemes patiesie saimnieki. Savā ministra darbā ievērošu Ministru kabineta deklarāciju par valsts pārvaldi, pašvaldībām un reģionālo attīstību. Nedomāju, ka veikšu revolūciju, bet esmu iecerējis īstenot kardinālus pasākumus, kas būtiski vienkāršotu valsts pārvaldes darbību. Ja šodien nevaram cilvēkiem solīt, ka viņu dzīve būs labāka, tad centīšos panākt to, lai dzīve būtu vienkāršāka, skaidrāka.

Esmu pamanījis, ka bieži vien dominē viedoklis — viss būtu labi, ja netraucētu tā tauta, arī žurnālisti. Bet pamatuzdevums ir viens, kas izriet no principa — nevis cilvēks kalpo valstij, bet valsts kalpo cilvēkam. Iepazīstoties ar kongresa rezolūcijām, kuras ir ļoti svarīgas, labi izstrādātas un runā par nopietniem jautājumiem, mani tomēr uztrauc tas, ka dominē jēdzieni "mēs un valdība", "mēs un vara".

Mums visiem ir jāsaprot, ka valsts esam visi mēs kopā, lai nebūtu minētās vienpusības.

Problēmas, kuras pastāv valstī, jūs zināt daudz labāk par mani — esam attīstībā palikuši aizmugurē mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Mums ir virkne jomu, kurās nav risināta neviena problēma, piemēram, tūrisms, kas varētu būt būtisks pašvaldību ienākumu avots. Es saprotu arī to, ka dažbrīd tumšs alus ir labāks par gaišu nākotni, tomēr problēmas ar alkohola tirdzniecību valstī ir ļoti būtiskas. Ceru, ka šodien kongresa darba gaitā tiks risināts arī jautājums par alkohola tirdzniecības ierobežošanu.

Un vēl — kāpēc gan problēmu risināšanai mēs nevarētu visi kopīgi atjaunot pašvaldību likumdošanas iniciatīvu? Neviens labāk par vietējām pašvaldībām nepārzina problēmas, kuras pastāv katrā pagastā un pilsētā. Vēl smags jautājums ir funkciju un finansu decentralizācija – funkcijas pārklājas savā starpā, tādējādi valstij ne tik viegli pildāmās lietas tiek nodotas pašvaldībām, bet bez līdznākošā finansējuma. Tas ir jautājums, par ko šodien aicinu pieņemt kopīgu lēmumu.

Par Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) darbu man tiešām ir liels prieks. Šis ir desmitgadīgs bērns, kuram šodien ir nozīmīga jubileja. Pašvaldības ir demokrātijas skola, bet LPS varam nosaukt par demokrātijas augstskolu, jo LPS strādā gudri un izglītoti cilvēki ar modernu un eiropeisku redzējumu. Gribētu arī pateikties tiem cilvēkiem, kas stāvēja pie šīs nozīmīgās nevalstiskās organizācijas izveidošanas šūpuļa, — Jānim Bunkša kungam, Andrim Jaunsleiņa kungam un citiem. Ceru, ka nākotnē mēs sadarbosimies vēl ciešāk, tāda ir mana iekšējā pārliecība.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Jānis Krūmiņš, īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vai jūs kā valdības pārstāvis varat piekrist šajā kongresā daudzkārt izskanējušajam apgalvojumam, ka pašvaldību problēmām tiek pievērsta arvien mazāka valsts uzmanība. Kā viens no argumentiem minēta pašvaldību zemā vieta valdības deklarācijas prioritāšu sarakstā.

— Es tam negribētu piekrist. Jau savā uzrunā kongresa sākumā atgādināju, ka pašvaldības, manuprāt, negrib saprast vienu lietu — tās, tāpat kā valdība, kā Saeima, kā Ministru prezidents un ministri, ir tā pati valsts. Nedrīkst pastāvēt pretnostatījums, jo mēs visi kopā esam valsts. Un tāpēc būt greizsirdīgiem uz to, kas valdības deklarācijā ir augšgalā vai apakšā, ir, maigi izsakoties, mazliet nepareizi. Man šķiet, ka pašvaldības savu nozīmi apzinās pietiekami labi, kādreiz to pat mazliet pārspīlē, bet no viņām pašām galvenokārt ir atkarīga mūsu valsts nākotne. Bet diemžēl daudzas pašvaldības nodarbojas ar sevis atražošanu, aizmirstot, ka pirmkārt tās ir domātas iedzīvotājiem. Šī ir problēma, kas raksturīga visai mūsu valstij, tāpēc arī ir izveidojusies situācija, ka iedzīvotāju uzticības reitings valsts institūcijām un tostarp arī pašvaldībām ir visai zems. Pašvaldības no 17 valsts iestādēm uzticības "sarakstā" atrodas kaut kur pa vidu — 9.vietā, tām neuzticas puse valsts iedzīvotāju. Tā ir tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vakardien apkopotā informācija. Šie fakti norāda uz to, ka problēmas pastāv arī pašās pašvaldībās, un novelt visu vainu uz valdību, protams, ir viegli, bet tas nebūt nenozīmē, ka valdība ir ļaundari. Katrā ziņā varu droši apgalvot, ka neviens nedomā darīt pašvaldībām pāri, ja kādam tādi nodomi ir, tad es kā ministrs esmu gatavs cīnīties pretī.

Tāpat ir jāsaprot arī tas, ka mums ir milzīgas iespējas, kas pilnībā nav apzinātas, — kamēr mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību (ES), mums ir pieejami pirmsiestāšanās līdzekļi. Pie strukturālajiem fondiem Latvija varēs tikt, vien iestājoties šajā organizācijā. Problēma ir tā, ka mēs paši esam daudz ko palaiduši garām — arī iespēju jau šī gada laikā piesaistīt aptuveni 100 miljonus eiro lielu finansējumu, par kuru varētu būt salaboti skolu jumti, lauku ceļi un izdarītas daudzas citas lietas. Ir jāizbeidz tāda veida latviskums kā "ja nav manam pagastam, tad lai nav arī kaimiņam". Ja tiek normāli izveidota saikne starp valdību, Saeimu, Pašvaldību savienību, kuras mērķis ir gādāt par cilvēku, vienalga, Rīgā vai pagastā, tad daudz ko var mainīt, var mazināt arī uzticības plaisu, par ko runāts jau iepriekš. Un vēl — mums ir jāapzinās, cik kopā esam stipri. Ja mums būs pastāvēšanas griba, kas ietver sevī gan politisko gribu, gan atbildību, arī izpratni par to, ka ir jānodarbojas ar politiku (pretējā gadījumā politika nodarbosies ar sevi), tad būs arī skaidrs, kas ir Latvijas attīstības pamatakmeņi. Tad atliks tos vien pareizi sakārtot, lai mēs visi dzīvotu labāk.

— Vai jūs nevarētu precizēt, kāpēc Latvija ir zaudējusi tik ievērojamus naudas līdzekļus, kas varētu būt aktīvi izmantoti jau šogad?

— Mēs neesam mācējuši ne lobēt šīs naudas piesaisti, ne izstrādāt ekonomiski pamatotus projektus tās apgūšanai un pašatdeves garantēšanai. Pamatproblēma ir tā, ka mums ir tik daudz sasāpējušu jautājumu, ka nespējam tos kvalitatīvi apzināt un izstrādāt mehānismus, lai iegūtu naudu uzlabojumiem. Nauda ir, nauda nav problēma, tikai mēs neprotam to pacelt.

— Vai tas nav arī zināms pamatojums dažam labam deklaratīvam paziņojumam, kas izskanējis šodien. Piemēram, Jaunsleiņa kunga izteikums par pašvaldību finansēm — finansu gluži vienkārši nav... Tāpat rezolūcijas par valdību, kas mērķtiecīgi samazina pašvaldību ieņēmumu bāzi.

— Negribētos nevienu kritizēt — arī Pašvaldību savienības vadība ir politiķi, drīz ir gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, tas ir jāņem vērā. Taču man ir ļoti labs kontakts ar daudziem pašvaldību vadītājiem, daudzus es pazīstu, esmu runājis par problēmām, tāpēc man ir pārliecība, ka kopā mēs spēsim ko paveikt un mainīt. Es nevaru solīt, ka būšu labāks ministrs par pārējiem, bet ka es būšu citāds to gan varu teikt. Tas, ka jau pagājušajā nedēļā mums ir izdevies dabūt valsts pārvaldes reformai Baltijā papildus 500 tūkstošus mārciņu, Latvijai tostarp aptuveni 200 tūkstošus, jau ir zināms rādītājs. Tāpat vēl ir daudz iespēju tieši starptautiskā plāksnē.

— Vai arī daudzajās sarunās, kuras jūs minējāt, izskan tikpat pesimistiskas tendences kā no kongresa tribīnes, varbūt pašvaldību "ierindnieki" domā citādi?

— Kopējais noskaņojums nebūt nav pesimistisks, tāda nav arī vispārējā situācija, kaut pats biju līdzīgās domās, kamēr nebiju iepazinies ar īpašu uzdevumu ministra sekretariāta darbu. Problēmas nebūt nav tik milzīgas un neatrisināmas, kā dažkārt šķiet, daudz kas jau ir arī izdarīts. Esmu pārliecināts, ka principā esam uz pareizā ceļa, ja vien mācīsimies un uzklausīsim ārvalstu ekspertus tikai tik daudz, lai tas mums reāli palīdzētu. Mums pašiem ir jābūt savam padomam, mums neder citu izstrādāti modeļi un paraugi, jo tikai mēs paši esam saimnieki. Un šī saimnieka sajūta šodien zālē ir, kaut arī pats saimnieks varbūt ir mazliet apjucis, viņam trūkst informācijas un nereti viņš neredz tālāk par sava pagasta vai reģiona robežām. Bet kopā ar mūsu pašu zinātniekiem, starp citu, mana pirmā tikšanās kā ministram bija ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu, kopā ar pašmāju ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām mēs dzīvi varam padarīt, pirmkārt, vienkāršāku, otrkārt, arī labāku.

— Tātad, jūsuprāt, uz pareizā ceļa ir arī pašvaldību reforma, kaut nemitīgi mainīta un iestiepusies teju jau gadu desmitā? Pašvaldības gan reizēm apgalvo, ka jūtas kā izmēģinājumu poligons dažādiem likumiem...

— Ir sens teiciens — Dievs, nedod dzīvot pārmaiņu laikā. Piekrītu, ka reformas bieži ir gājušas ceļu no viena grāvja otrā. Bet beidzot ir jānostājas ar abām kājām uz ceļa, ar skatu uz zvaigznēm un degunu paralēli zemei, ko es arī novēlu gan pašvaldību vadītājiem, gan pašām pašvaldībām. Un vēl — neviena reforma nav vērta tikai reformas pēc, ir jāsaprot un jāredz, ko tā dos konkrētam cilvēkam. Bet kopumā situācija nav traģiska un nelabojama. Tāpat nav svarīgi, cik plānošanas reģionu būs Latvijā — pieci vai septiņi, varbūt deviņi, tiem ir jābūt statistiski un ekonomiski pamatotiem, jo vienīgais to veidošanas patiesais mērķis ir uzlabot Latvijas cilvēka dzīvi.