Par Latvijas zinātņu vēsturi: pārskatā no 2000. līdz 2002.gadam

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents

Nobeigums. Sākums

“LV”, 22.11.2002., Nr.171.

Referāts Latvijas Zinātņu vēstures asociācijā 2002. gada 12. novembrī Latvijas Universitātes Vēstures zālē

Rīgas Tehniskās universitātes 140 gadu jubileja lielā mērā organizēta, pateicoties rektora akad. I. Knēta ierosmēm un atbalstam. Sakarā ar jubileju Lielajos kapos uzstādītas vai atjaunotas piemiņas zīmes vecā Rīgas Politehnikuma dibinātājiem un mācībspēkiem (pirmajam direktoram prof. A. Naukam, prof. A. Līventālam, prof. G. Kizerickim, prof. A. Besāram, prof. K. Lovisam, prof. G. Hilbigam). Jubilejas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrībā akadēmisko saimi uzrunāja Valsts prezidente, piedalījās daudzu ārzemju tehnisko augstskolu rektori. Izkopjot tradīcijas, tika atjaunots goda biedra nosaukums, ko piešķīra līdz 1918. gadam; jubilejas reizē nosaukumu piešķīra Šveices Federālās Tehniskās augstskolas rektoram K. Ostervalderam (pirms tam, 2000.gadā to piešķīra LZA prezidentam J. Stradiņam). RTU Dr.h.c. diplomu saņēma Stokholmas Karaliskās tehniskās augstskolas rektors prof. A. Flodstrēms un LZA viceprezidents J. Ekmanis.

Zinātņu tradīciju izkopšana. Arī Latvijas Universitātē turpinājusies tradīciju izkopšana — paplašināts LU muzejs, izveidotas jaunas ekspozīcijas (I. Ondzule), izveidota LU Vēstures zāle (kurā notiek daudzi zinātniski vēsturiski pasākumi), kopš 2001. gada atjaunota K. Morberga stipendijas piešķiršana (sakarā ar to atdzīvojusies interese par zinātņu mecenātismu un 2002.gadā atkārtoti izdota ar komentāriem un papildinājumiem akadēmiķa A. Krūmiņa grāmata par Morbergu).

Ievērojama vieta zinātņu vēsturei un zinātnes tradīciju iedzīvināšanai tiek veltīta arī Latvijas Zinātņu akadēmijā, sakarā ar ko senāta loceklis E. Grēns pat sarkastiski izteica cerību, ka nākotnē Latvijā nebūšot tikai viena [zinātnes] nozare — zinātņu vēsture. Pārveidotajos LZA statūtos (2002) formulēto LZA darbības mērķu skaitā minēta arī zinātņu vēstures un zinātniecības pētījumu veicināšana, nodrošinot zinātnisko tradīciju saglabāšanu un izkopšanu. Aizvadītajā laikā LZA goda doktora nosaukums piešķirts diviem Latvijas izgudrotājiem un tehniskās domas pārstāvjiem — pasaulē mazākā fotoaparāta “Minoks” izgudrotājam V. Capam (2001) un plastmasas (galalīta) ražošanas izveidotājam neatkarīgās Latvijas laikā A. Jirgensonam (2002), sakarā ar ko aktualizēta interese par šiem ievērojamiem, tagad jau ļoti cienījamu vecumu (pāri 95) sasniegušajiem Latvijas metuzāliem; par V. Capu iznāks fotovēsturnieka P. Korsaka grāmata, par A. Jirgensonu paredzēts publicēt viņa atmiņas (ar komentāriem). 2001.gadā par LZA akadēmiķi ievēlēts medicīnas vēsturnieks A. Vīksna. Arī LZVA formāli darbojas pie LZA.

LZA ir iedibinājusi un piešķir ievērojamāko Latvijas zinātnieku un kultūras darbinieku vārdos nosauktas balvas. Bez jau agrāk iedibinātajām un piešķiramajām balvām 2000.—2002.gadā pirmoreiz piešķirta E. Āriņa balva datorzinātnēs, Arv. Kalniņa balva mežkopībā un koksnes ķīmijā, kā arī T. Vilciņa balva socioloģijā, kas nosaukta par godu mūsu kolēģim zinātņu vēsturniekam un sociologam prof. T. Vilciņam. Pirmā T. Vilciņa balvas laureāte ir viņa skolniece Dr. B. Zepa (2002). Pagaidām vēl nav piešķirtas P. Bola un M. Skujenieka balvas matemātikā un statistikā un jaundibinātā K. Poča stipendija (fizikā). No šīm balvām P. Stradiņa balva medicīnas vēsturē piešķirta J. Salakam (par Baltijas medicīnas vēstures 18.g.s. — 19.g.s. izpēti un muzeja sekmīgu akreditāciju) un V. Kalnbērzam (2001) par izcilu ieguldījumu medicīnā un tās vēstures dokumentēšanā (sadarbība ar Medicīnas vēstures muzeju, kā arī sava personiskā muzeja izveidošana). LZA un SIA “Lattelekom” balvu 2002.gadā saņēmis prof. J. Ločmelis par saviem pētījumiem telekomunikāciju vēstures jomā un “Lattelekom” muzeja izveidošanu.

Vārdbalvas ir iedibinātas arī jaunajā Rīgas Stradiņa universitātē (K. Rudzīša, J. Prīmaņa un M. Zīles balvas; 2002.gadā Rudzīša balva pasniegta LZA goda loceklim N. Skujam). Starp citu 2002.gada 13. jūnijā Latvijas Republikas Saeima beidzot apstiprinājusi Latvijas Medicīnas akadēmijas Rīgas Stradiņa universitātes satversmi un nosaukumu, kas savā ziņā arī ir vietējo zinātnieku piemiņas saglabāšanas pasākums, kuriem pieskaitāmas arī medaļu un vārdbalvu piešķiršana.

Turpinās arī pirmā latviešu izcelsmes dabzinātnieka, farmaceita un ārsta Dāvida Hieronīma Grindeļa (1776—1836) medaļu piešķiršana, ko firma “Grindeks” veic kopš 1995. gada. Ik gadus 9. oktobrī, kas kļuvis par “Grindeļa dienu”, farmaceitu svētkiem, medaļu pasniegšanu pavada svinīgs sarīkojums un akadēmiska lekcija. 2001.gada 9. oktobrī sakarā ar Rīgas 800 gadu jubileju un D.H. Grindeļa 225 gadiem akadēmiskā lekcija bija veltīta zinātniski vēsturiskai tēmai (“Zinātne Rīgā Grindeļa un Broces laikos”— J. Stradiņš). Grindeļa medaļu jau saņēmuši 80 cilvēki, un 2000.gadā tie nodibinājuši Grindeļa brālību (pašreiz 55 dalībnieki; prezidents — J. Stradiņš, sekretāre G. Jēkabsone), brālība rīko diskusijas par augstāko farmaceitisko izglītību, aptieku vēsturi Latvijā u.c.

2002.gada oktobrī Rīgu apmeklēja prominenta Igaunijas, g.k. Tartu universitātes zinātnieku grupa sakarā ar universitātes atjaunošanas 200 gadu jubileju (1802—2002). Zinātnieki īpaši interesējās par pirmā universitātes rektora G.F. Parrota darbošanos Rīgā (1795—1801) un Parrota draugu D.H. Grindeli, kas arī bija Tartu (Tērbatas) universitātes rektors (1810—1812), uzņēma par viņiem videofilmu. Zinātņu akadēmijā notika Tartu universitātes jubilejas pasākums (J. Stradiņa un H. Tanklera referāti), pieņēma zināšanai, ka 14. decembris Tartu turpmāk tiks atzīmēts kā Parrota diena, pasākumā piedalīties aicināti arī Latvijas zinātnieki. Savukārt 2002.gadā pēc franču puses ierosmes Latvijas — Francijas divpusīgās zinātniskās sadarbības programmai piešķirts nosaukums “Osmoze” — par godu pirmreizējiem osmozes pētījumiem, ko Rīgā 1801.gadā veica G.F. Parrots (?.F. Parro).

Zinātņu vēstures loma Zinātņu akadēmijā neaprobežojas ar vārdbalvu iedibināšanu un izciliem zinātniekiem vai vietējām zinātnes tradīcijām veltītu saietu organizēšanu. Veidojot starptautisku sadarbību, tiek meklētas arī vēstures lielās kopsakarības un tradīciju saknes. Tā aizvadītajos gados LZA noslēdza sadarbības līgumus ar divām senām un prominentām Eiropas zinātņu akadēmijām: 2000.gadā — ar 1603.gadā dibināto un 1870.gadā atjaunoto Itālijas t.s. Lūšu akadēmiju (Accademia Nazzionale dei Lincei) un 2002.gadā — ar 1700.gadā dibināto Prūsijas Zinātņu akadēmiju (tag. Berlīnes — Brandenburgas Zinātņu akadēmiju), abos gadījumos līguma slēgšanu sekmēja vēstures kopības apzināšanās. Somijas ZA gadagrāmatā 2000.gadā iespiests J. Stradiņa raksts “Science in Latvia — trends, topics, traditions”. Diemžēl pilnā mērā neīstenojās, vismaz zinātnes vēstures jomā un apkopojoša fundamentāla rakstu krājuma izdošanā ne, kopprojekts ar Zviedriju “Trīs kroņi un trīs zvaigznes”, tas guva citus akcentus. LZA devums zinātnes vēsturē iezīmējas “Latvijas Zinātņu akadēmijas Gadagrāmatās “(2000., 2001., 2002.gads).

Izcilu personību vizītes, kādām pieskaitāmas Dalailamas XIV vai UNESCO ģenerāldirektora K. Macūra vizīte (2001), pieder arī zinātņu vēsturei; šajā ziņā pieminamas krievu zinātnieku S. Averinceva (2000), A. Jakovļeva (2001), A. Zinovjeva (2001) un I. Šafereviča (videoierakstā) (2002) A. Toporova (2002), vācu profesoru J. Reiha (2002), H.Švarca (2002), kosmonauta — rīdzinieka A. Solovjova (2002) lekcijas Rīgā, norvēģu etnogrāfa T. Heijerdāla sakari ar Latviju. Šie ir daži, taču samērā spilgti piemēri, kā zinātņu vēsture ienāk šodienā, mūsdienu aktuālo zinātnes problēmu risinājumā.

Asociācijas biedru darbs. Grūti sniegt pārskatu par devumu, ko darījis katrs no Zinātņu vēstures asociācijas biedriem, tas bez šaubām ir daudzveidīgs. Ieskicēšu dažus kolēģu darbības pamatvirzienus, kas iemiesojušies publikācijās. Prof. M. Baltiņš, kas tagad ir arī LU Zinātnes un tehnikas muzeja direktors, pētījis medicīnisko (arī farmaceitu) profesiju nosaukumus un grādus gadsimtu gaitā, latviešu medicīniskās terminoloģijas attīstības tendences 20. un 30.gados un mūsdienās. Akadēmiķis Arnis Vīksna pētījis LU Medicīnas fakultātes veidošanos, abu lielāko Rīgas slimnīcu, medicīnas muzeju, biedrību un profesionālu kongresu vēsturi un citas lietas. LZA goda doktors Jēkabs Raipulis pētījis ģenētikas vēsturi Latvijā un prof. J. Lūša devumu. Emeritētais bioloģijas doktors Edgars Vimba pētījis LU Bioloģijas fakultātes vēsturi, sēņu pētniecības un latvisko augu nosaukumu veidošanās principu vēsturi, Latvijas biologu biogrāfijas. LZA goda doktors Jūlijs Jākobsons turpinājis pētīt mikrobioloģijas vēsturi un LU serumstacijas darbību. Jānis Ozols sastādījis Voldemāra fon Knīrima ciltskoku, izpētījis viņa dzīvi un darbību, tāpat agroķīmiķa prof. Georga Tomsa un pirmā LU Lauksaimniecības fakultātes dekāna J. Berga dzīves līkločus. Dr. S. Timšāns sadarbībā ar LLMZA prezidenti B. Rivžu apzinājis materiālus par Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas agrārzinātnieku un inženierzinātnieku devumu zinātnes attīstībā, piedalījies LLMZA jubilejas izdevuma (1992—2002) veidošanā, izvērsis plašu popularizatora darbību, organizējis Baltinavā konferenci par A.Ņikonova devumu zinātnē. Prof. Jānis Štrauhmanis, kas pašlaik vada arī Latvijas Zinātnieku savienību, ir pētījis Rīgu kartēs un pirmo Kurzemes karti. Prof. Helmuts Guļevskis pētījis Rīgas politehnikuma tapšanas priekšvēsturi. Ģeodēzijas docents Jānis Klētnieks apcerējis pirmās dabzinātņu publikācijas latviešu valodā, rakstījis par ģeodēzijas profesoru Alvilu Buholcu. Populāra kļuvusi viņa līdzdalība franču arheologu veiktajā zinātniskajā ekspedīcijā Ēģiptē Karnakas tempļa 7. pilona fotogrammetriskā uzmērīšanā, par ko organizēta interesanta izstāde LU Vēstures muzeja zālē 2002.gada 15. aprīlī ar rosinošu diskusiju. Dr. J. Klētnieka līdzdarbojies arī divos vienreizējos 2001. gada notikumos — vēsturiskā Latvijas ģeodēziskā sākumpunkta iezīmēšanā Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 57ŗ paralēles un 24ŗ meridiāna krustpunkta iezīmēšanā Rīgā, Buļļu kāpās, ko veica Valsts zemes dienests, Latvijas Zinātņu akadēmija, RTU, “Aldara” 57ŗ paralēles akcijas ietvaros. Ievērojams ir inženiera Eižena Zalstera veikums par senajiem Kurzemes un Rīgas kugiem, Ventspils 17.gs. kuģu būvētavu vēsturi, kas balstīts uz arheoloģijas datiem un arhīvu dokumentiem autora interpretācijā.

LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja vadītāja Irēna Ondzule izstrādāja un aizstāvēja projektu zāles “Latvijas Universitātes Vēstures muzeja ekspozīcija iekārtošana” (2000), iekārtoja šo ekspozīciju un būtiski izpētīja tagadējo LU galveno ēku — vecāko augstskolu ēku Latvijā. Fizikas un matemātikas vēstures speciālistu devums aptver 42 publikācijas trīs gados; pieminami nelaiķa prof. Induļa Strazdiņa, Ingrīdas Heniņas, Jāņa Jansona, Jāņa Dambīša raksti, kas būtībā no aizmirstības izceļ daudzu ievērojamu, nenovērtētu vai noklusētu šo nozaru pārstāvju devumu (prof. Fricis Gulbis, Ernests Fogelis, Arvīds Lūsis, Emanuels Grīnbergs, Alfreds Meders, Reinhards Siksna, Kārlis Zalts, Ludvigs Jansons, Georgs Eņģelis, Jāzeps Čudars), izvērtēts arī mūžībā aizgājušo profesoru Ilmāra Vītola un Induļa Strazdiņa devums, F. Gulbim atklāta piemiņas plāksne pie ēkas Kronvalda bulvārī 4. Jāzeps Ločmelis pēdējos gados devis trīs grāmatas, septiņas brošūras, kuras pa daļai jau minēju agrāk, piedalījās arī grāmatas “Latvijas radio 75” veidošanā un Radio direktora (vēlāk ZA ilggadējā darbinieka) Jāņa Magones darbības dokumentēšanā un J.Magones fonda veidošanā. Kā allaž bagāts bijis Dr. Ilgara Grosvalda un viņa līdzautoru devums — par Rīgas Politehniskā institūta vēsturi, par modernās ķīmiskās rūpniecības sākumiem Latvijā, par LU farmācijas nodaļu un tās profesoriem, par Latvijas Universitāti kā latviešu nacionālās inteliģences veidotāju, par prof. Mārtiņu Prīmani. Gan šajās publikācijās, gan neatlaidīgajā Ķīmijas muzeja veidošanas darbā viņš sadarbojies ar prof. I. Meirovicu, U. Alksni un Aivaru Rupli.

Plaši pētījumi risinājušies arī Daugavpils universitātē, kur Dr. Valda Ozoliņa pētījusi sievietes LU mācībspēku sastāvā, ķīmijas pedagogu personāla tapšanu. Viņas kolēģis M. Gorskis pētījis ķīmijas mācīšanas attīstību Latvijā. Daudz pētījumu veikts par Latgales vēsturi Latgales institūtā, nākamgad Varakļānos organizēs ievērojamā poļu mineraloga grāfa Mihala Borha 250 gadu jubilejai veltītu novadpētnieku konferenci.

Muzeji, zinātnes pieminekļi. Nozīmīgs pētniecības darbs zinātņu vēsturē ir bijis saistīts ar muzejiem. Starp citu šogad notikušajā Baltijas valstu un Eiropas ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju vadītāju konferencē tika uzsvērts, ka pētniecībai jāizvēršas ne tikai universitātēs un pētnieciskajos institūtos, bet arī muzejos, arhīvos, bibliotēkās; tā ir Eiropas ziemeļvalstu īpatnība, un tā tam būtu jābūt arī Baltijā. Latvijas Zinātņu akadēmija šā gada 12. maijā parakstījusi ar P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju līgumu — vienošanos par sadarbību un gada balvām.

Medicīnas vēstures muzejs jau izsenis kļuvis par vienu no medicīnas vēstures centriem, kas pamanīts arī starptautiskā mērogā. Regulāri notiek zinātniskas sesijas, tiek izdots rakstu krājums, kas iekļuvis Latvijas Zinātnes padomes akceptēto izdevumu skaitā, muzejs iekļauts Starptautiskās medicīnas muzeju asociācijas apritē (kongresi: Porto — 2000.gadā, Parīzē — 2002.gadā). Darbojas RSU Medicīnas vēstures institūts asoc. prof. J. Salaka vadībā (viņš sagatavojis monogrāfiju par 18./19.gs. anatomu J.K. Loderu). 2000.gadā muzejs sekmīgi izturējis valsts akreditāciju. Muzejā rīkotas netradicionālas izstādes, kas guvušas popularitāti sabiedrībā (“X — Y, Viss par vīrieti”, “Viss par sievieti”, ”Bioloģiskais terors”, “Piecas maņas”, “Ārsta kafijas tase”, “Dramatiskā medicīna” u.c.), vērienīga izstāde “Medicīna Rīgā 800 gados”. Dažas no izstādēm tapušas kopā ar Utrehtas universitātes muzeju Nīderlandē.

Savukārt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā 2001.gadā organizēta izstāde (kopā ar Herdera institūtu Mārburgā), rekonstruējot Doma muzeja ekspozīcijas 19.gs. Aktivizējusies Latvijas Universitātes Zinātnes un tehnikas muzeja darbība, ir tālejoši nodomi izveidot pie LU plašāku muzeju un nacionālas krātuves sistēmu. Ķīmijas vēstures muzejs turpina veikt granta pētījumus, rīko saistošus gada kolokvijus (2001.gada kolokvijs bija veltīts šī muzeja 25 gadu pastāvēšanai). F. Candera muzejs Zasulaukā kļuvis par astronomijas vēstures muzeju. Pie Ventspils muzeja kopš 2001.gada darbojas Rietumlatvijas vēstures komisija un sāk iznākt krājums “Acta Historica Vindaviensis”. Diemžēl nepārdomātu privatizācijas likumu dēļ 2002.gadā darbība jāpārtrauc vērtīgajam Mālpils meliorācijas muzejam, kura eksponātus daļēji pārvietos uz Talsiem (uz Lauksaimniecības tehnikas muzeju “Kalējos”). Sakarā ar Industriālā mantojuma fonda dibināšanu (2001), industriālam mantojumam veltīto Eiropas kultūras mantojuma dienu norisēm (2002) intensificējusies interese par šo jomu. Kā funkcionējošs tehnikas piemineklis darbojas Gulbenes — Alūksnes mazbānītis. Tiek domāts par vairāku vērtīgu industriālo ēku pielāgošanu mūsdienu vajadzībām, par Ventspils tuvumā esošā radioastronomiskā centra un radioteleskopa iekļaušanu arī tūrisma programmās, par militārtehnisko būvju saglabāšanu (Daugavpils un Daugavgrīvas cietokšņi, bij. PSRS raķešu palaišanas iekārtas u.tml.).

Gados pēc neatkarības atgūšanas turpinājās kultūras pieminekļu, arī zinātnieku pēdējo atdusas vietu vandaliska izpostīšana, vēl 2001.gadā Lielajos kapos Rīgā metālzagļi atkārtoti iznīcināja Šveinfurta dzimtas skaisto sfinksu (simboliska piemiņas zīme arī Āfrikas pētniekam G. Šveinfurtam). Šis process turpinās, taču, par laimi, aizsācies arī pretējs —pozitīvs — process — piemiņas zīmju atjaunošana. Par Rīgas Politehnikuma profesoru piemiņas zīmēm runājām. Taču Lielajos kapos atjaunotas ir arī piemiņas zīmes LU rektoram prof. J. Rubertam, žurnālistam un kultūrvēsturniekam Aronu Matīsam, vācbaltiešu zinātniekiem G. Švēderam un K.R. Kupferam, krievu profesoram K. Arabažinam, daudziem citiem. Uzslavu pelna vēsturnieka O. Auna ierosme, kas ar šo lietu nodarbojas sistemātiski. 2002.gada 31. oktobrī uzstādīta piemiņas zīme latviešu tautas atmodas darbiniekiem, kuru piemiņas vietas svešumā iznīcinātas, piemēram, K. Biezbārdim, A. Spāģim, R. Tomsonam, folkloristam J. Sproģim, “Latvju Dainu” izdevējam H. Visendorfam, valodniekam E. Volterim u.c. Ar LZA līdzdalību notika trimdas zinātnieku prof. J. Labsvīra un prof. E. Dunsdorfa mirstīgo atlieku guldīšana Latvijas zemē (2002).

Starptautiskā sadarbība. Starptautiskā plāksnē LZVA darbojās Baltijas asociācijas ietvaros, pārņemot tās prezidentūru 2001.gada janvārī Tartu, 20. Baltijas zinātņu vēstures konferences noslēgumā. Konferences darbā ar referātiem piedalījās 12 Latvijas zinātņu vēsturnieki, plenārlekciju nolasīja J. Stradiņš par tēmu “Rīgas un Tartu intelektuālā sadarbība 16.—19.gs.”, kas uzlūkojama par veltījumu Rīgas 800 gadu jubilejai kādreizējā Lielvidzemes intelektuālajā galvaspilsētā. Ne Latvijas, ne Igaunijas pārstāvji diemžēl nepiedalījās 21. starptautiskajā zinātņu vēstures kongresā Meksikā (2001.gada jūlijā), bet šīs valstis tur oficiāli pārstāvēja Baltijas asociācijas viceprezidents J.A. Krikštopaitis, kas ar asociācijas prezidenta rakstisku pilnvarojumu tur piedalījās arī Starptautiskās zinātņu vēstures un filozofijas apvienības ģenerālās asamblejas darbā un diskusijā ar Latīņamerikas un Austrumeiropas zinātnes, tehnoloģijas un izglītības pieredzi. Starplaikā triju Baltijas valstu zinātņu vēstures pārstāvji regulāri apmainījās ar informāciju, Igaunijas Zinātņu vēstures asociācija 2001.gadā ievēlēja Dr. K.Ē. Aronu, akadēmiķus A. Vīksnu un J.Stradiņu par saviem goda biedriem. J. Stradiņš 2002.gada augustā apmeklēja Viļņu, Lietuvas ZA, tikās ar Lietuvas Zinātņu vēstures asociācijas prezidentu J.A.Krikštopaiti, kas 2001.gadā lietuviešu valodā izdevis T. Grothusa biogrāfiju (lielā mērā balstīdamies uz Latvijas zinātnes vēsturnieku materiāliem), Lietuvā turpinās T. Grothusa fonda darbība, Grothusa medaļu piešķiršana, 2002.gadā notika zinātniska ekskursija pa T. Grothusa vietām Vācijā, Francijā, Itālijā, Latvijā. Viļņā atklāta viesnīca “Grothus”. 2001.gadā J.A. Krikštopaitis piedalījās Jelgavas Academia Petrina konferencē ar referātu par T. Grothusu.

2002.gada maijā J. Stradiņš apmeklēja Ķīnas Tautas Republiku, kur cita starpā iepazinās gan ar Senās Ķīnas tehnoloģijas un astronomijas muzejiem Pekinā un Nankinā (“Purpura observatorija”), gan ar moderniem tehnoloģijas parkiem. Ķīnas Zinātņu akadēmijas prezidentam prof. Lu Šonsjaņam, kas ir arī Ķīnas Zinātņu un tehnoloģijas vēstures asociācijas priekšsēdētājs, tika pasniegts LZVA goda diploms. 2002.gada jūnijā J. Stradiņš kā vecākās pasaules zinātņu akadēmijas — Deutsche Akademie der Naturforscher Leopoldina — īstenais loceklis, piedalījās šīs akadēmijas 350 gadu jubilejas vērienīgajās svinībās Hallē, kur notika arī šīs akadēmijas zinātņu un medicīnas vēstures sekcijas kopsapulce. Akadēmijai tika pasniegta Latvijas Zinātņu akadēmijas adrese, bet tās loceklim prof. H. Grosam (kas ir viens no pretvēža preparāta ftorafūra idejas autoriem) — LZA atzinības raksts. Turpinās sadarbība ar Vilhelma Ostvalda biedrību un V. Ostvalda pētniecisko centru Grosbotenē, tā direktors K. Hanzelis 2001.gadā apmeklēja Rīgu, 2003.gada septembrī J. Stradiņš tika aicināts ar plenārlekciju uz V. Ostvalda 150 gadu jubilejai veltītu konferenci Leipcigā.

2002.gadā Maskavā beidzās J. Siverina sastādītas četru sējumu Krievijas un PSRS ķīmiķu biogrāfiskas vārdnīcas izdošana, kurā ievietotas arī daudzu Rīgas ķīmiķu biogrāfijas (sākot ar V. Ostvaldu un P. Valdenu un beidzot ar mūsdienām). Plaša ir Medicīnas vēstures institūta starptautiskā sadarbība. RTU izdoto krājumu veidošanā piedalās emigrācijā dzīvojošie Latvijas zinātņu veterāni, arī Dr. J.Langins, prof. J. Lielmežs. Ar LAMZA (prof. J. Priedkalns) parakstīta vienošanās par trimdas zinātnieku arhīva apzināšanu un pārvešanu uz Latviju (LAMZA, LLMZA un LZA 2002.gada 5.maija līgums). Izcils ir LZA ārzemju locekļa D.A. Lēbera, J. Sadovska un K. Poča mecenāta devums. Materiāli par zinātņu vēsturi ik reizes rodami arī starptautisko, Rīgā notiekošo konferenču “Jews in the Changing World” tematikā (pēdējā notikusi 2001.gada oktobrī). Regulāri tiek sniegtas konsultācijas ārzemju zinātņu vēsturniekiem par faktiem un datiem, kas saistīti ar Latviju. Savukārt no P. Valdena mazdēla Somijas ZA locekļa E. Hollo saņemti daži P. Valdena mūža pēdējo gadu materiāli (rokrakstu kopijas, separati), kas varētu noderēt iecerētajai grāmatai par P. Valdenu. Izdota inž. ķīmiķa M. Bruža grāmata “Pasaules uzskats”(Rīga, Jumava, 2002, 709 lpp.; pirmizdevums 1936) ar plašiem materiāliem par M. Bruži un viņa dzimtu, ko sponsorējusi Bružu dzimta, īpaši H. Lerhis.

Visumā 2000.—2002.gadā Latvijas zinātnes, medicīnas un tehnoloģijas vēstures pētniecībā paveiktais vērtējams kā pozitīvs, daudzveidīgs devums, gan vairāk ar lokālu ievirzi un mozaīkveidīgs. Fundamentālu monogrāfiju un veikuma ziņā tas bija nedaudz trūcīgāks nekā iepriekšējais posms. Vēl maz dokumentēta pēdējā pusgadsimta neapšaubāmi interesantā zinātņu vēsture Latvijā, institūtu un pētniecisko kolektīvu vēsture. Diemžēl nav izdevies pabeigt aizsākto un izdošanai lielā mērā sagatavoto Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstures II sējumu (ziņas par institūtiem un ZA locekļiem). Patīkami atzīmēt publicēto H. Zenkeviča plašo rakstu par ZA Bioloģijas institūta 50 gadiem. Zinātnieku atmiņu sacerēšanu un vākšanu rosina Valsts emeritēto zinātnieku klubs “Emeritus”. Diemžēl zinātnieki Latvijā arvien noveco, tas pats sakāms arī par zinātņu vēsturniekiem. Patīkami atzīmēt, ka pārskata laikā pedagoģijas zinātņu maģistra darbu 2001.gadā aizstāvējusi A. Zigmunde par V. Knīrima, V. Ostvalda, E. Nauka un P. Valdena pedagoģiskajiem uzskatiem, ka doktorantūras darbu par slimokasēm Latvijā veic Medicīnas vēstures muzeja zinātniskā sekretāre M. Anže, ka Rīgas industriālo mantojumu izvērtē Morberga stipendiāte doktorante A. Antenišķe.

2003.gadā galvenā uzmanība koncentrējama 13.—15. oktobrī iecerētās 21. Baltijas zinātņu vēstures konferences organizēšanai Rīgā, kur domāts atzīmēt V. Ostvalda 150 gadu jubileju, 200 gadus kopš D.H. Grindeļa Rīgas ķīmiski farmaceitiskās biedrības un Rīgas pilsētas 1. slimnīcas dibināšanas; konferences pamattēma varētu būt “Zinātne Baltijā laikmetu griežos”, īpaši cenšoties atgriezties pie RPI 140 gadu un atjaunotās Tartu universitātes 200 gadu darbības devuma. Iecerēts, ka konferences priekšvakarā pie ēkas Kronvalda bulvārī 4 atklās Paula Valdena pieminekli (tēlnieks A. Vārpa, top ar firmas “Itera — Latvija” un J. Savicka finansiālu atbalstu) sakarā ar izcilā zinātnieka 140 gadu jubileju. Tāpat 2003.gada pirmajā pusē iecerēts atzīmēt ZA pirmā prezidenta P. Lejiņa 120 gadu jubileju, K. Mīlenbaha un J. Endzelīna jubilejas, godināt A. Krūmiņa piemiņu sakarā ar “Baņutas” libreta 100 gadiem un profesoram piešķirto Jadvašema “Pasaules taisnīgā” — ebreju glābēju — diplomu. Sakarā ar Pēterburgas dibināšanas 300 gadiem LZA kopā ar Valsts mākslas muzeju un Medicīnas vēstures muzeju martā iecerējusi sarīkot kopīgu sesiju ”Pēterburga Latvijas zinātnes un kultūras vēsturē”.

Ir jāturpina izcilo dažādu tautību zinātnieku darbības analīze, ko pasaulei devusi un turpina dot Baltija (daudzi no tiem nestrādā dzimtenē). Vietējo tradīciju apzināšana (tomēr ne to pārvērtēšana un kanonizēšana) ir attīstības elements. Ieejot jaunajā gadu tūkstotī, aicinu arī zinātnes vēsturniekus iet līdzi laikam, neiegrimt tikai pagātnē, īpaši mazāk nozīmīgās detaļās, bet reizē — arī saglabāt mazo tautu vēsturisko atmiņu vienotajā Eiropā un pasaulē.