Prof. Maija Baltiņa:

Par Glika Bībeli un latviešu valodu

“Vēsturnieks uzņem lielu risku, mēģinot izteikties par kādas vēsturiskas personas raksturu,” atzinis prof. E.Dunsdorfs savā monogrāfijā “Pirmās latviešu Bībeles vēsture”, kas 1979. gadā iznāca Austrālijā un ir līdz šim pilnīgākais pētījums par Bībeles teksta pirmā tulkojuma tapšanas gaitu. Daudz lappušu tajā veltīts vācu mācītāja Ernsta Glika dzīves un darba gaitu aprakstam. Profesors pamatojies uz tajā laikā jaunākajiem baltvācu pētījumiem un precizējis vairākus faktus Glika dzīves stāstā. Darbs pie Glika biogrāfijas neskaidro vietu izlīdzināšanas turpinās.

Kad radās nodoms ķerties pie Bībeles tulkošanas latviešu valodā, kādi motīvi rosināja apdāvināto, labi nodrošināto jaunekli atstāt dzimteni? “Kas mudināja Gliku doties uz Latviju, lai te pavadītu gandrīz visu mūžu, par to ziņu mums nav,” tā savā pētījumā raksta prof. E. Dunsdorfs.

Arī tās vietas Glika biogrāfijā, kuras līdz šim šķita faktu ziņā vispilnīgākās, ir pārlūkojamas un papildināmas. Uzmanību saista kāda īpatnība: laika gaitā ir izveidojusies tradīcija pētījumos un apcerēs par Gliku vēsturiskās neskaidrības aizlīdzināt ar literāriem iestarpinājumiem un hipotētiskām atkāpēm. Un nu jau konkrēto faktu un literāro tēlojumu satuvinājums kļuvis tik ciešs, ka viss rakstītais un izsacītais tiek uztverts kā vēsturiski ticams un faktu ziņā korekts. Piemēram, pastāv visiem zināms ieskats, ka, zviedriem ieņemot Alūksni, daļu Alūksnes iedzīvotāju saņem gūstā, arī Gliku un viņa ģimeni. Izrādās, ka tā ir tikai daļa no vēsturiskās patiesības. Ieskatoties Maskavā pieejamo vēstures arhīvu materiālos, radies citāds skatījums uz šo posmu Glika dzīvē. Tas ir materiāls plašākai publikācijai, kurā secinājums būtu, ka Gliks tikai nosacīti Maskavā nokļūst kā gūsteknis. Uz Maskavu viņš nedodas kā uz kaut ko nezināmu. Viņš tur ierodas sagatavots savam turpmākajam darbam, un viņa rīcībā ir pietiekami laba informācija par vidi, kurā viņš nonāks, un cilvēkiem, ar kuriem nāksies sastrādāt.

Komentējams arī fakts, ka mūsu rīcībā nav ticama Glika portreta. Te meklējama sākotne literarizētajam Glika portretam vairākās variācijās. Piemēram, ieskats R.Virsnieka versijā, kurā savīts konkrētais ar iztēlē redzamo: “(..) Viduslaiku pili, kas atradās uz ezera salas, kur paslēpās pilsētiņas iedzīvotāji, arī Gliks ar savu ģimeni. Krieviem tuvojoties, zviedru virsnieki nolēma pili uzspridzināt, lai paši zem drupām ietu bojā. (..) Pēc lielām pārrunām Gliku un pārējos civilos iedzīvotājus izlaida no pils. Tie ar prāvestu priekšgalā devās uz krievu nometni. (..) Gliks nesa rokā slāvu Bībeli. Krievu karaspēka vadītāji, gan pārsteigti par Glika labo krievu valodas prašanu, tomēr viņu ar viņa ģimeni un pārējiem alūksniešiem aizturēja gūstā un nosūtīja uz Maskavu.”

Šī pati epizode A.Grīna romānā “Sarkanais jātnieks”: “Nācēju priekšgalā soļoja birģermeistars (..) aiz viņa Gliks, amata svārkos un lielu, ādā sietu grāmatu rokās, kailu galvu un staltu gaitu. (..) Šeremetjeva rumaka priekšā droši nostājās sirmgalvis mācītājs ar rokās celtu grāmatu, uz kuras vāka bija astoņstūrainais krievu krusts. (..)”

No šī un pārējiem A. Grīna romāniem, kas veltīti t.s. zviedru laiku Vidzemes vēsturei, izveidojams interesants Glika literārais portrets — vīrs ar staltu stāju; pamaza auguma vīrs; vīrs, kam bija laba sirds; vīrs bargām acīm un sārtu seju. Pakāpeniski literārais tēlojums aizstājis tos vēsturiskos faktus, kuru nav bijis mūsu rīcībā.

Kādas ir mūsdienu cilvēku attiecības ar pašu Glika Bībeli, kuru, pēc vienas versijas, iztulkoja Gliks viens pats — valodās apdāvināts, gados jauns vācu censonis, pateicoties zviedru karaļa Kārļa XI interesei par Vidzemes zemnieku gara dzīves apstākļiem un labvēlībai — viņš finansiāli atbalstīja teksta tulkošanas un izdošanas darbu. Te šī raksta autorei nāk atmiņā epizode no Atmodas sākuma. Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā bija ieradušies zviedru TV ļaudis, lai uzzinātu, ar ko gan nodarbojas latviešu filologi. Zviedriem bija modernas filmēšanas iekārtas, un viņu lūgums vienkāršs — īsi, ātri un saprotami pastāstīt par mūsu darbu, tā, lai to varētu ietilpināt dažu minūšu sižetā. Cik liels bija viņu izbrīns, pārsteigums un atklājums arī, ka pastāv vēsturisko faktu saistība no karaļa Kārļa XI un Bībeles pirmā latviešu tulkojuma vēstures! Kā pēc tam stāstīja kolēģi un draugi Stokholmā, zviedru TV daudzkārt atkārtojusi šo nelielo sižetu.

Varbūt, ka tieši šādi — kā atkārtota atgriešanās — raksturojama Glika Bībeles valoda mūsdienās. Atkārtošu jau citur teikto un rakstīto: vārdu savienojums Glika Bībeles valoda ne vien skatāms, bet arī izjūtams kā nedalāms jēdziens, kā veselums, kura iederība un saistība ar mūsdienām un līdz ar to arī ar mūsdienu valodu ir vismaz trejāda — kā senam rakstu valodas piemineklim, kā nozīmīgam reliģiska satura teksta tulkojumam, kā tam kultūras mantojuma elementam, kas iekļaujas eiropeiskajā lingvistiskajā kultūras mantojumā kā loģiska, kaut arī pilnībā neizvērtēta un nenovērtēta tā daļa.

Atgriešanās pie kaut kā tikai tad ir tā vērta, ja tā nes sev līdzi kādu ierosmi, kādu jaunu iespēju. Ar Glika tekstu tā ir noticis. Glika teksts, datorizēti sakārtots, kļuvis par būtisku sadaļu nesen Latvijas Universitātē aizsāktajā projektā “Seno tekstu valodas vārdnīca”. Varbūt tāpēc, ka iecerē tas auklēts vairākus gadu desmitus, darbs pie tā notiek kādā īpašā, labas spriedzes laukā. Iespējams, arī tāpēc, ka iestrādes ir gandrīz visiem pie projekta piepulcinātajiem filologiem. Diemžēl šis projekts finansiāli atbalstīts uz neparasti īsu laiku — tikai uz nepilnu gadu.