Muzeja speciāliste Ilona Miezīte:

Par Glika tulkojuma slavinājumu

No referātiem zinātniskajā konferencē Ernsta Glika 350. dzimšanas dienas sarīkojumā “Gaismu sauca” 2002. gada 9. novembrī

Ernstam Glikam un viņa Bībeles tulkojumam ir veltīts daudz publikāciju – sākot no nelieliem rakstiņiem un beidzot ar monogrāfijām. Taču muzeja priekšrocība ir tā, ka tajā saglabājas ne tikai nodrukātie darbi, bet arī dažāda veida rokraksti – tīrraksti, melnraksti, uzmetumi, ieceres. Atšķirībā no publicēta teksta tajos var redzēt darba tapšanas procesu. Arī Glikam un viņa darbam veltīti vairāki šādi rokraksti, kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumā.

No tiem, gribētos teikt, visatraktīvākā ir Edvarta Virzas apcere “Glika Bībeles tulkojuma 250 gadu jubileja”. Šis ir vienīgais no aplūkojamiem rokrakstiem, kurš ticis arī publicēts. Es to atradu laikraksta “Brīvā Zeme” 1939. gada 23. numurā. Toreiz, kā zināms, Bībeles tulkojuma jubileju svinēja 1939., nevis 1935. gadā. Rokraksts muzejā nonācis no laikraksta redakcijas ar redaktora labojumiem.

Virza ne reizi vien pārsteidzis, šokējis, pat sadusmojis publiku – jaunībā ar tolaik pārdrošajām dzejām, vēlāk – ar paradoksālo publicistiku. Arī es, lasot šī raksta sākumu, gluži apjuku aiz pārsteiguma. Virza apgalvo, ka Gliks tā bijis latviešu garīgās bagātības pārsteigts, ka pārgājis latviešos un pārlatviskojies. Savai tautībai ar roku atmezdams, dzīvojis, kā autors izsakās, pašā tautas biezumā. Tāpēc viņš uzminējis latviešu dvēseles un valodas ritmu un varējis pārtulkot Bībeli ar tik izcilu meistarību. Gliks, kurš bija zviedru valdības iecelts prāvests un skolu pārraugs, tātad cilvēks ar stāvokli sabiedrībā, pēkšņi būtu pārlatviskojies! Rodas jautājums, kā varēja rasties šāds pilnīgi nepamatots un nekādos faktos nebalstīts apgalvojums. Sākumā man tas asociējās ar Ulmaņa valdīšanas gadiem raksturīgo nacionālo mītu taisīšanu. Virza bija radikāls nacionālists un, lai varētu cildināt vācieti, viņam to vispirms vajadzēja padarīt par latvieti. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk – viņš ir sajaucis Gliku ar Fīrekeru, kurš, cik zināms, patiešām apprecējās ar latvieti un dzīvoja starp brīvajiem latviešiem. Bet viņš neieņēma nekādus amatus, un nav salīdzināms Fīrekera un Glika sabiedriskais stāvoklis. Vai tiešām Virza būtu varējis tik primitīvi kļūdīties? Es to atstāšu kā jautājumu.

Virza uzskata, ka mūsu literatūrvēsturnieki nav no stila un ritma puses pienācīgi novērtējuši Glika Bībeles tulkojumu. Sev raksturīgā stilā viņš to vērtē nevis kā nepietiekamu uzmanību šim aspektam, bet augstprātīgi piebilst: “Viņu prašana priekš tam bijuse par mazu.” Tad nu Virza te izsaka savu viedokli, salīdzinādams Bībeli ar mūsu tautasdziesmām. Kaut gan tajās ir liela gudrība, tomēr tās esot visām parādībām no estētisma un daiļuma puses tuvojušās. To valoda esot literārā kanona robežās un “nesauc visas lietas īstā vārdā”. Šis apgalvojums ir gandrīz tikpat savāds kā par Glika pārlatviskošanos. Vai tiešām Virza bija lasījis tikai tās tautasdziesmas, ko parasti publicē skolu hrestomātijās, bet tās, kuras sauc lietas īstā vārdā, nebija lasījis, vai arī tas viņam vēl ir šķitis par maz? Tautasdziesmām Virza tātad pretstata Bībeli, kurā “vārās visi grēki, visas kaislības un viss dievišķīgais un cilvēciskais skaistums”. Tādēļ Bībeles patoss ir ļoti dažāds – idillisks, klasisks, pravietiski patētisks, praktisks un metafizisks. Tulkotājam vajadzēja tam visam atrast izteiksmi latviešu valodā. Tas bija visstingrākais eksāmens latviešu valodai, kuru tā izturējusi ar godu un slavu.

Virza uzsver, ka šis tulkojums nav prāta un galvas darbs vien. Te neparādās tikai gramatiķis, sintaktiķis, bet radītājs pašā radīšanas karstumā. Glikam “pa priekšu iet sirds un miesas drebēšana”. No tā Virza secina, ka “Gliks ir neliekuļots cilvēks bijis, un viņš pazīst dusmas, ienaidu, mīlestību kā lielas iedvesmas avotus. Tā ir liela priekšrocība, ja rakstītāju tirda šīs kaislības: tās pasarga no pārkaļķošanās viņa mākslenieciskās artērijas”. Pēc daiļrades īpatnībām, protams, nevar tādā veidā spriest par cilvēka raksturu, jo dažkārt daiļradē tiek kompensēts tas, kā dzīvē pietrūkst. Šeit nepārprotami jūtama autora vēlēšanās attaisnot mākslinieka cilvēciskos trūkumus, it kā bez tiem nebūtu iespējams radīt.

Virza izsaka sašutumu, ka Glika darbu tagad pārtaisa komisija, un “nu tur, kur senāk plūda dzīva ūdeņa straumes, tek remdens cukura ūdens”. Rokrakstā vēl piebilsts: “Tas ir smieklīgs gājiens lejup pa civilizācijas trepēm.” Publicētajā tekstā redaktors šo teikumu izlaidis. Virza pieprasa Glika tulkojumu atkārtoti izdot nepārlabotu. Ir jau Virzam sava taisnība, ka dažādās komisijas piegāja Glika tekstam vairāk kā sintaktiķi un gramatiķi, nevis kā mākslinieki, un līdz ar to teksts, lai gan gramatiski atbilstošāks un saturiski pieejamāks mūsdienu lasītājam, vienlaikus kļuva poētiski bālāks un nedzīvāks.

Mēs esam pieraduši, ka ievērojamu personību jubilejās par viņiem uzraksta kaut ko garlaicīgi gludu un pareizu, jo tā pieklājas. Virzas sacerējums ir apstrīdams, toties spilgts, tēlains un neatstāj vienaldzīgu.

Pavisam cita rakstura ir Apsīšu Jēkaba “Piezīmes pie Glika Bībeles tulkojuma”. Tas ir valodnieciska pētījuma aizsākums – četras burtnīciņas, pirmā tapusi 1927., pārējās – 1929. gadā. Rakstnieks augsti cienīja un mīlēja Bībeli, un savās “Vēstulēs iz tēvijas” to raksturoja kā neizsmeļamu valodas bagātību klēti. Apsīšu Jēkabs izrakstījis no Glika Bībeles vārdus un to savienojumus ar gramatiskām vai leksiskām īpatnībām. Lai neizrautu vārdu vai vārdkopu no sintaktiskā konteksta, viņš izraksta visu teikumu un interesējošo vietu parasti pasvītro. Biežāk nekādi komentāri nav sniegti, taču dažkārt pievienoti paskaidrojumi. Citreiz rakstnieks iekavās devis mums pierasto formu, piemēram, spīdamu lukturi (spīdošu lukturi). Biežāk izrakstītas neparastas gramatiskas formas, taču ir arī leksikas īpatnības, sevišķi Glika valodā sastopamie ģermānismi: “Tu izplati to Debesi kā vienu Gardīni...” Apsīšu Jēkabs salīdzinājis Glika tulkojumu ar vēlāko izdevumu redakcijām un konstatējis, ka dažkārt tikušas “ielabotas” kļūdas, kur Glikam bijis pareizi. Tā Glikam bijis: “Kāpēc atstum Tu, Kungs, un paslēp savu vaigu?”, bet vēlākos izdevumos tas labots par “atstumj” un “paslēpj”. Kādā vietā Apsīšu Jēkabs pierakstījis: “Glikam labāk nekā Luteram”, tātad viņš salīdzinājis Glika tulkojumu arī ar Lutera vācu tulkojumu. Muzejā glabājas Apsīšu Jēkabam piederējusī Vecā derība senebreju valodā, dažās vietās uz grāmatas lapām izdarītas piezīmes. Tas liecina, ka viņš salīdzinājis Glika tulkojumu arī ar oriģinālu. Nav ziņu, ka Apsīšu Jēkabs būtu pārvaldījis ivritu, bet kaut ko viņš acīmredzot būs sapratis.

Šis darbs palicis materiāla vākšanas stadijā, jo tai pašā 1929. gadā rakstnieks miris. Taču tas varētu būt valodnieciska pētījuma objekts.