Kārlis Greiškalns, izglītības un zinātnes ministrs:

"Izglītība nepastāv ārpus pašvaldību vides"

Uzruna Latvijas Pašvaldību savienības 10. kongresā Liepājā 2000. gada 19. maijā

Esmu daudzus gadus strādājis pašvaldībā — sarežģītā un darba ziņā interesantajā institūcijā, un tagad uzņēmos atbildību par tikpat sarežģītu jomu — izglītību. Tomēr negribētu piekrist Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēža teiktajam, ka iestājusies izglītības krīze valstī. Uzskatu, ka Latvijas izglītība bieži ir saņēmusi nepelnītu kritiku, tā bieži nav tikusi pienācīgi novērtēta. Par to liecina fakts, ka pagājušajā gadā Latvijas skolēni no starptautiskajām mācību priekšmetu olimpiādēm ir atveduši 3 zelta, 2 sudraba un 7 bronzas medaļas, galvenokārt matemātikā un fizikā. Tas mazai valstij ir daudz, un sasniegumi tikuši novērtēti valsts līmenī. Cits piemērs. Latvijā vispārējā vidējā izglītībā 22% skolēnu izvēlējušies programmu ar matemātikas, dabaszinības un tehnisko zinību virzienu. Par šādu statistiku ar baltu skaudību mūs uzlūko ne viena vien Eiropas valsts. Latvijas izglītība ir laba, un tomēr ir jāsaprot — tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī izglītības nozarē apstāšanās nav iedomājama.

Desmit gadi ir bijis īss laiks, lai sabiedrība pilnībā spētu pāriet no vienas ideoloģiskas un saimnieciskas sistēmas uz otru, krasi pretēju. Tāpat kā ceļš uz demokrātiju nekad nebeidzas un pat demokrātiskajā Rietumeiropā cilvēki no rītiem mostas ar domu — kā nosargāt, attīstīt, saglabāt savu demokrātiju, arī virzība izglītībā uz priekšu nebeigsies nekad. Atbildot uz jautājumu, kas nodrošina stabilu nozares attīstību, varētu apgalvot, ka tie ir divi galvenie faktori — pēctecības principa ievērošana un labi koordinēta sadarbība visu iesaistīto pušu starpā. Par pēctecību izglītībā runājot, ir svarīgi, lai prioritātes, jau iesāktie un tikai iecerētie plāni nemainītos, mainoties ministriem. Tikai tā nozarē var tikt nodrošināta prognozējamība, tikai tā izglītības, pašvaldību darbinieki un visa sabiedrība var sajust uzticību un drošību. Tas šobrīd ir visnepieciešamākais. Domāju, ka Tautas partijas izglītības un zinātnes ministri ir ieviesuši Latvijas politikai neraksturīgu parādību — pēctecību, problēmu pārmantojamību. Māris Vītols un Silva Golde ir apņēmīgi gājuši kopīgu ceļu, un es jau savā ministra darbības sākumā esmu to akceptējis un plānoju turpināt.

Par sadarbību. Es uzskatu, ka izglītības politika ir jāveido tādējādi, lai tai būtu raksturīga stabilitāte, prognozējamība un dialogs ar dažādām iesaistītajām pusēm. Izglītībā pat visnepieciešamākie uzlabojumi būs lemti neveiksmei, ja uzmanība netiks pievērsta valdības un ministrijas koordinācijai ar skolotājiem, pašvaldībām, valstiskajām un nevalstiskajām organizācijām.

Īpašu uzmanību šodien vēlos pievērst koordinācijai lēmumu pieņemšanas procesā ar Latvijas Pašvaldību savienību un pašvaldībām. Tā ir būtiska, jo lielākā daļa Latvijas pašvaldību no 45% līdz pat 75% sava budžeta novirza izglītībai.Gribu pateikties par šo dāsnumu, jo izglītība ir investīcija nākotnē. Pašvaldība ir vide, kurā dzīvo un savu profesionālo darbību veic izglītības darbinieki. Bet viņi nav atrauti no tās sabiedrības, kura dzīvo šajā vidē, par kuru ir atbildīgi pašvaldību vadītāji. Esmu pārliecināts, ka, strādājot kopā ar jums, mēs varēsim rast kopīgu risinājumu problēmām un nozares pilnveidošanai. Starp valsts varu un pašvaldībām jādarbojas atgriezeniskajai saitei un jātiek rastam kompromisam. Šādā veidā iespējams nodrošināt pieņemto lēmumu akceptēšanu sabiedrībā un to, par ko runāju jau pašā sākumā — stabilu nozares attīstību.

Ceru uz ilgstošu sadarbību un domāju, ka kopīga interešu īstenošana ar Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komisiju, kur regulāri tikuši apspriesti ministrijas sagatavotie normatīvo aktu projekti, turpināsies tikpat veiksmīgi kā līdz šim.

Vēlu veiksmi kongresa darbā, un uz tikšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Kārlis Greiškalns, izglītības un zinātnes ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Vai jūs varat piekrist šodien kongresā izskanējušajam viedoklim, ka valdība nerūpējas par pašvaldību finansiālo situāciju, tam, ka pašvaldībām tiek nodotas dažādas valsts pārvaldes funkcijas bez attiecīga naudas līdzekļu seguma to veikšanai? Populārs ir piemērs par internātskolu nodošanu pašvaldību pārziņā.

— Runājot konkrēti par internātskolām, tiek jauktas divas nozares — izglītības un sociālā. Internātskola veic sociālas dabas funkcijas, kas nav izglītības sistēmas kompetencē. Taču viennozīmīgs šis jautājums nav, te ir pamats daudzām diskusijām, arī pašas Pašvaldību savienības un tās komisiju ietvaros. Šobrīd Saeimā jaunai caurskatīšanai ir atvērts Vispārējās izglītības likums, un es ceru, ka tajā tiks iestrādāti grozījumi, kas risinās arī šīs finansējuma problēmas, jo galu galā internātskolas rodas ne jau nu kādas pašvaldības gribēšanas vai negribēšanas pēc, bet tās rada valstī pastāvošās sociālās problēmas. Taču nekādā gadījumā tā nav izglītības sistēmas problēma.

— Tomēr pašvaldībās krājas rūgtums, tās pārmet valstij atbildības deleģēšanu, nedodot instrumentus problēmu risināšanai...

— Pārmetumi bieži vien nozīmē uzmanības saasināšanu. Pašvaldības nepārprotami vērš uzmanību uz šo faktu, un es kā bijušais pašvaldības vadītājs varu tās ļoti labi saprast. Bet jautājums ir jārisina pašvaldībām kopīgi ar Labklājības, ne Izglītības un zinātnes ministriju.

— Jums ir pārliecība par reāla risinājuma iespējamību?

— Jā, protams.

— Kā kopumā vērtējat šādus valdībai adresētus pārmetumus, kas skar naudas lietas?

— Šis saspīlējums un pārmetumi valdībai varētu būt radušies tādēļ, ka visus šos desmit gadus pašvaldības rūpes par ražošanas attīstību savās teritorijās, darbavietu nodrošinājumu saviem iedzīvotājiem bieži vien ir atstājušas otršķirīgās vietās. Bet pašvaldības nevar būt tikai prasītājas, tām ir jābūt arī darbavietu nodrošinātājām, ieņēmumu bāzes radītājām, jo nemitīgi lūgt no valsts gluži vienkārši nav korekti.