Par valsts policijas nodrošinājumu

Ministru prezidentam

Einaram Repšem

A.god. Ministru prezidenta kungs!

Domāju, nekļūdīšos, uzskatot, ka drīkstu Jūs uzrunāt visu Latvijas policistu vārdā. Gan ierindnieku, gan pulkvežu, jo savu dienestu vairāk nekā pirms divdesmit pieciem gadiem esmu sācis kā ierindas milicis un šobrīd, būdams Latvijas policijas ģenerālis, Latvijas Valsts policijas priekšnieks, joprojām esmu tikai viens no vairāk nekā desmit tūkstošiem to Latvijas cilvēku, kuri devuši zvērestu savai valstij, nežēlojot dzīvību aizstāvēt tās iedzīvotājus.

Man, tāpat kā Jums, ir bijusi iespēja un gods kopā ar saviem kolēģiem pierādīt milicijas lojalitāti Latvijas neatkarības atgūšanā 1991.gada janvāra barikādēs. Mūsu neatkarībai vissvarīgākajās dienās – augusta puča laikā – savas dzīvības par Latvijas brīvību atdeva tieši milicijas darbinieki. Krievs un baltkrievs. Puča notikumos, kā tagad izrādās, klausoties daudzajos atmiņu stāstījumos, aktīvi piedalījies vai ikviens. Negribu kļūt ienaidnieks tiem, kas jau šodien pēc sava prāta interpretē vēl neseno vēsturi, taču uzdrīkstos atgādināt, ka tikai daži desmiti Rīgas milicijas garnizona miliču bruņuvestēs 19.augusta vakarā vienīgie atradās aiz vēl nenojauktajām barikādēm Augstākās Padomes teritorijā.

Vienpadsmit neatkarības gados esam pieredzējuši vairākus premjerministrus. Un katrs, nākot pie varas, iedzīvotāju drošību, tātad arī policijas darbu, ir pasludinājis par prioritāti. Un katrs, to darot, ir solījis gan palielināt policijas darbinieku algas, gan uzlabot policijas materiāli tehnisko bāzi.

Latvijas Valsts policija šajos gados ir ļoti mainījusies. Diemžēl no tās, “pateicoties” dažādu politisko partiju spiedienam, ir aizgājuši daudzi augsti profesionāli cilvēki. No darba par dažādiem pārkāpumiem, veicot iekšējo izmeklēšanu, arī ir atbrīvoti daudzi policijas darbinieki. Viņu vietā nāk jauni cilvēki. Jaunie policisti neierodas pie mums no nezin kurienes, tie nāk no mūsu sabiedrības un ir tieši tādi kā mūsu sabiedrība – ar dažādu strādātgribu, ar dažādu izpratni par godu un cieņu, ar dažādu izpratni par pieklājību un intelektu. Nav noslēpums, ka pēdējos gados juristi ar augstāko izglītību uzskata zem savas cieņas strādāt par algu, ko policijā saņem augstskolu beigušie.

Tādēļ savā vēstulē gribu runāt par to, kas vienlīdz uztrauc mani, Latvijas policijas ģenerāli, un arī manu kolēģi, Latvijas policijas ierindnieku.

Ierindas policists, ko ikdienā redzam patrulējam ielās, pirmajos darba gados mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem 90 latus. Tāda ir realitāte. Ja šim cilvēkam ir ģimene – sieva, kas kopj tikko dzimušu mazuli, un varbūt vēl viens bērns, tad, liekot roku uz sirds, es varu teikt – man nav motivācijas, lai atturētu viņu no atlūguma rakstīšanas. Es nevaru šim cilvēkam dot padomu, ko labāk darīt – samaksāt par dzīvokli vai, paliekot parādā par to, mēģināt pabarot ģimeni.

Jūsu partijas dāsnie solījumi radījuši visai lielas cerības policistu vidū. Es patiešām neprognozēju to sarūgtinājumu un gaisotni, kas valdīs Latvijas policijā, ja arī šie solījumi izrādīsies tikai tukši vārdi. Likums mums aizliedz streikot, kā to dara skolotāji un mediķi. Streikojošs policists – tas būtu tas pats, kas policists, kurš lauzis zvērestu.

Tādēļ gribētu lūgt Jūsu, Ministru prezidenta kungs, atbildi uz diviem Latvijas policistus visvairāk interesējošiem jautājumiem.

Vai Jūsu valdības prioritāte patiešām ir valsts iekšējā drošība?

Vai nākamajā gadā patiešām tiks paaugstinātas policistu algas un uzlabots Latvijas policijas materiāli tehniskais stāvoklis?

Patiesā cieņā — Latvijas Valsts policijas priekšnieks policijas ģenerālis

Juris Rekšņa

2002.gada 26. novembrī