“Mūsu drošība prasa darbu un prasa arī līdzekļus”

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar, 26. novembrī

Intervija Latvijas Radio 26. novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Aptuveni 110 miljoni latu, kas ir 2 procenti no iekšzemes kopprodukta, – tik katru gadu aptuveni plānots atvēlēt mūsu iestājai NATO. Neraugoties uz saspringto situāciju valsts kasē, Einars Repše izteicies, ka “tā ir svēta lieta un tas nav kases jautājums”. Savukārt jūs esat bieži braukājusi pa Latvijas nomalēm un, iespējams, arī stādāties priekšā, kā dzīvo pensionāri, lai gan mūsu valstī iztikas minimums ir aptuveni 88 lati, daudzi dzīvo pat no 50 latu mazas pensijas un dienā bieži vien jāizdzīvo ar 50 santīmiem. Un, ja ņem vērā, ka Latvijā ir 630 tūkstoši pensionāru – tātad ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, vai jūs varat likt droši roku uz sirds un teikt, ka šie cilvēki, kuriem valsts atvēl izdzīvošanai aptuveni 50 santīmus dienā, spēj saprast, kāpēc iestājai NATO ir jātērē šie 110 miljoni?

V.Vīķe-Freiberga: — Es nevaru viņu vārdā runāt, es varu runāt valsts vārdā un valsts mērķu vārdā. Un ir skaidrs, ka tādai valstij kā Latvijai ar savu ģeogrāfisko novietojumu, ar savu vēsturi ir jārūpējas par savu drošību. Pagātne ir pierādījusi, ka tā mums nav garantēta, tā nav Dieva dāvana un nevaram ar to rēķināties. Mūsu drošībā mums ir jāiegulda, un tas prasa līdzekļus, tas prasa darbu, tas prasa sagatavošanos, un tas prasa arī līdzekļus. Līdz šim mēs atpaliekam no savām abām kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas, kas agrāk par mums sāka ieguldīt savā drošībā, kas vairāk par mums līdz šim savā drošībā ir ieguldījuši. Ja mēs vēlamies paturēt trīs Baltijas valstu vienotību, ja mēs negribam būt tas ķēdes posms, kas izjauc visas ķēdes stiprumu, ja mēs gribam turpināt savu ne tikvien bilaterālo sadarbību ar saviem Baltijas kaimiņiem, bet arī tiešām kā pilntiesīga valsts iesaistīties NATO aliansē, tad mums ir jāizpilda tas, ko esam solījuši, un tas ir tas, ko dara arī citas kandidātvalstis un ko katrā ziņā jau ir sasnieguši mūsu kaimiņi, bet mēs tikai nākamā budžeta gadā ceram šos divus procentus sasniegt. Mēs atpaliekam jau šobrīd no citiem, mēs nevaram atļauties izkrist no ierindas, mēs nevaram atļauties atpalikt. Ka pensionāriem ir vajadzīgi adekvāti pensijas fondi, ka tos būtu bijis jau sen jāsāk būvēt varbūt izdevīgākā veidā un no privatizācijas līdzekļiem, varbūt tur izdevīgāk jāiegulda līdzekļi, tas ir cits jautājums, bet tie abi nav saistīti. Bez drošības ne pensionāri, ne bērni nekur netiks.

— Bieži izskan kritika, ka publiskā diskusija par Latvijas dalību NATO līdz šim bijusi vāji attīstīta un ievērojamai sabiedrības daļai nav viedokļa šajā jautājumā. Vai, jūsuprāt, ir izdarīts viss iespējamais, lai šāds viedoklis cilvēkiem rastos?

V.Vīķe-Freiberga: — Mums ir, piemēram, tāda nevalstiska organizācija kā LATO, kas ir veikusi bezgala daudz dažādu pasākumu, kas braukā pa visu Latviju un skaidro ļaudīm par NATO nozīmi. Es nupat vēl gan Rīgā, gan Prāgā tikos ar jauniešiem, kas arī iesaistīti šādās informācijas kampaņās savu vienaudžu vidū attiecībā uz to, ko nozīmē NATO alianse. Es domāju, ka tieši šajos pēdējos gados, kad esam ļoti nopietni šo savu virzību izteikuši un savu vēlmi apstiprinājuši, diskusijas notiek ļoti plaši, un es katrā ziņā visos kontaktos visur esmu dzirdējusi atbalstu NATO jautājumā. Ir apbrīnojama vienprātība, relatīvi ņemot, protams, nekad nevienā valstī visi simt procenti par kādu jautājumu nebūs vienisprātis, bet es domāju, ka NATO jautājumā Latvijā ir ļoti plašs sabiedriskais atbalsts.

— Līdz Prāgas sammitam mēs bieži vien dzirdējām, ka Latvijai ir jāiestājas NATO, un tieši Prāgas sammita dienās Sandra Kalniete minēja to, ka tagad nāks arī daudzas prasības, un tagad arī ļoti daudzas amatpersonas par to runā. Un Raimonds Graube kādā intervijā nesen izteicis interesantu tēzi, ka kandidātvalstīm vēl nav skaidrs, ko tieši no tām prasīs tad, kad tās būs NATO dalībvalstis. Tas noskaidrosies iestāšanās sarunās, kas Latvijai, kā zināms, sāksies pirmajai. Vai šis izteikums neliecina, ka mēs esam gatavi iestāties NATO, neraugoties ne uz kādām prasībām, pat tās īsti nezinot?

V.Vīķe-Freiberga: — Nē, nu nebūsim smieklīgi. Ir zināmi jautājumi, kas ir slepeni, tieši drošības jautājumos, kas mums specifiski un konkrēti būs jāizpilda pēc NATO drošības prasībām. Tā ir slepena informācija, un to slepeno informāciju viņi neizpauž arī kandidātvalstīm līdz tam brīdim, kamēr tās tiek uzņemtas, un tām pakāpeniski jāsagatavojas šiem standartiem. Tas ir drošības jautājums, un šādu drošības jautājumu informāciju nemēdz kladzināt no visiem jumtiem. Tā ir slepena informācija.

— ASV prezidents Džordžs Bušs Čehijā apsprieda savu solījumu atbruņot Sadamu Huseinu — vai nu miermīlīgi, vai ar varu, ja Huseins atteiksies atbruņoties, tad “vadīsim gatavo valstu koalīciju un atbruņosim viņu. Un, protams, es ceru, ka NATO draugi būs mums blakus,” tā teica Bušs. Ko tas varētu nozīmēt Latvijai, un vai līdz ar to nevar palielināties mūsu valstī terorisma draudi?

V.Vīķe-Freiberga: — Es neredzu ne mazāko sakaru starp šo situāciju un mūsu risku kā terora objektam.

— Ja Latvija atbalstīs ASV pozīcijas...

V.Vīķe-Freiberga: — No vienas puses, jebkura valsts ir padota teroram, un politiskais atbalsts, kas tiek izteikts, piemēram, Apvienoto Nāciju Drošības padomes rezolūcijai Nr.1441, ir vispār pasaules mērogā, ja visas valstis tam ir pievienojušās, tad tā jau ir vispār starptautiski pieņemta rezolūcija un tur nav nekādu īpašu akcentu tieši uz NATO dalībvalstīm. Jau Apvienotajās Nācijās Latvija pirms uzaicinājuma NATO aliansē ir izteikusi savu atbalstu tam, ka visām valstīm ir jārespektē ANO Drošības padomes rezolūcijas, tas attiecas uz visām, un, ja to nerespektē, tad tam ir konsekvences. Un to mēs esam darījuši ANO ietvaros pilnīgi neatkarīgi no mūsu dalības NATO.

— Vēl runājot par NATO un Latvijas un Krievijas attiecībām — Krievija vēlas, lai Baltijas valstis pirms iestāšanās NATO pievienotos līgumam par konvencionālo bruņojumu Eiropā. Tas ierobežo kaujas tanku, smagās artilērijas vienību, kaujas lidmašīnu un kaujas helikopteru skaitu, kādu katra valsts drīkst izvietot no Atlantijas okeāna līdz Urāliem. Vai jūs kā Latvijas armijas virspavēlniece uzskatāt, ka Latvijai tas būtu jādara?

V.Vīķe-Freiberga: — Šobrīd vispirms juridiski mums nav nekādas jēgas to darīt, jo Latvija nav parakstījusi šo līgumu ne no vienas, ne no otras puses. Otrkārt, šis līgums jau vēl nav nonācis tādā gatavības stadijā, ka tas būtu ticis ratificēts un kad tam būtu arī jāpievienojas. Bet, kas attiecas uz vispārējiem nākotnes plāniem attiecībā uz ieroču kontroli visā Eiropas un visā NATO kontekstā, tad Latvija, protams, ir atvērta politiskam dialogam un būs gatava rīkoties pēc apstākļiem tad, kad pienāks laiks to darīt.

— Analizējot Krievijas puses rīcību saistībā ar mūsu uzaicināšanu NATO, vai iespējams prognozēt, kāda būs turpmākā šīs valsts reakcija?

V.Vīķe-Freiberga: — Paši krievi ir bieži teikuši, ka viņi ir neprognozējami, es nedomāju, ka mēs būsim tie, kas viņus tik precīzi prognozēs.

— Atgriezīsimies pie pašmāju notikumiem. Einars Repše, premjerministrs, ziņo, ka tiekot izstrādāta likumu pakete, kas ļaušot Ministru prezidentam atbrīvot valsts iestāžu darbiniekus, kas savus pienākumus nespēj vai nevēlas veikt. Plānots, ka premjeram, vispār nenorādot pamatojumu, būs tiesības atlaist augstākos ierēdņus, turklāt liedzot viņiem iespēju sodu pārsūdzēt, savukārt jebkuru zemāku ierēdni tikai uz aizdomu pamata par pārkāpuma izdarīšanu viņš drīkstēs uz gadu pazemināt amatā. Vai, jūsuprāt, būtu pieļaujama šādas varas deleģēšana valdības vadītājam?

V.Vīķe-Freiberga: — Es ļoti šaubos, vai tieši šādā formulējumā, kā jūs to nolasījāt, tas būtu saskaņā ar mūsu Satversmi, ar starptautiskiem nolīgumiem, ko esam parakstījuši, un arī ar izpratni par katra cilvēka tiesībām uz Satversmi. Mūsu Satversmē jau ir ierakstīts, ka katram ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Tāpat gan Darba likums, gan Civilprocesa likums, kas attiecas tieši uz ierēdņiem, nosaka tomēr zināmus pamatojumus, pēc kuriem ir vai nav iespējams cilvēku atbrīvot no darba. Es saprotu premjera rūpes par to, ka pārāk bieži Latvijā ir konstatēta vai nu bezatbildīga, vai tīši ļaunprātīga ierēdņu rīcība, uz kuru mūsu patlabanējā likumdošana un tiesu sistēma nav spējusi reaģēt adekvāti, kur ir tiešām skaidri redzami pārkāpumi, kas palikuši bez sekām, bez konsekvencēm. Tā nav veselīga situācija. Man šķiet, ka būtu gan vēlami zināmi grozījumi tieši šajā likumā, kas attiecas uz ierēdņu atbildību valsts priekšā. Bet, protams, lai šādi grozījumi tiktu ieviesti, tiem ir jābūt saskaņā gan ar mūsu Satversmi, gan ar vispārpieņemtām cilvēktiesību normām.

— Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka tika izveidota Ministru prezidenta biedra institūcija. Pats Ainārs Šlesers atzinis, ka šis postenis izveidots, lai rastu kompromisu amatu sadalē valdībā.

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir politisks lēmums, kuru valdība ir pieņēmusi un par kuru valdībai jānes atbildība.

— Bet jūsu viedoklis – bija jēga veidot vai nebija, ministrs bez ministrijas?

V.Vīķe-Freiberga: — Valdības veidošana ir Ministru prezidenta kompetencē, tajā brīdī, kad prezidents nosauc Ministru prezidentu, viņš uztic Ministru prezidentam pilnu atbildību par to, kā valdība tiek veidota, un valdība tad, protams, atskaitās Saeimai.

— Rīt jums paredzēta Nacionālās drošības padomes sēde. Šajā sakarā vēlos vaicāt – kā jūs varētu rezumēt šā gada nu jau gandrīz 11 mēnešos mūsu valstī notikušo darbu, lai apkarotu kontrabandu? Ģenerālprokurors Jānis Maizītis izteicies, ka viņu vēl neapmierina, kā valstī notiek šī cīņa. Viņš norāda, ka Kontrabandas apkarošanas centrs kopš tā izveidošanas 1999.gada septembrī ierosinājis 24, bet šā gada 9 mēnešos — krimināllietas.

V.Vīķe-Freiberga: — Būsim precīzi. Kontrabandas apkarošana – par to atbild vesela rinda dažādu institūciju, un to relatīvā efektivitāte tik tiešām būtu vērtējama katrai atsevišķi. Ja runājam precīzi par Kontrabandas apkarošanas centru, tad es jau arī agrāk esmu izteikusies par to, ka esmu vīlusies to lietu skaitā, kas tiek novestas līdz prokuratūrai, man ir vēl lielāka vilšanās par to lietu skaitu, kas ir nonākušas līdz tiesai un saņēmušas arī spriedumu.

— Janvārī gan šī iestāde tiks likvidēta un tās varas iespējas būs deleģētas muitai.

V.Vīķe-Freiberga: — Daudzi eksperti ir izteikušies, ka šāds pārkārtojums dotu muitai lielākas rīcības spējas, lai gūtu labākus rezultātus. Es ļoti ceru, ka tā būs.

— Vai jūs šā gada laikā esat sapratusi, ka šī valsts vēlas tikt galā ar kontrabandu?

V.Vīķe-Freiberga: — Šī valsts – tas ir ļoti abstrakts jēdziens. Valsti pārstāv amatpersonas, amatpersonas mainās, paliek tikai viņu posteņi, tātad te ir runa par katru atsevišķu gadījumu. Šobrīd mums ir jauna valdība, jauna Saeima, jauni ministri. Katrs ministrs būs atbildīgs par savas ministrijas sniegumu un viņam padotie ierēdņi — par sava sektora efektivitāti šī mērķa sasniegšanā, un tas būs jāizvērtē tad, kad viņiem būs bijis pietiekami ilgs laiks, lai sava darba rezultātus parādītu. Tad mēs to vērtēsim.

— Ministru kabinets šodien pirms dažām stundām uzdeva finanšu ministram Valdim Dombrovskim ierosināt disciplinārlietu par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika darbību, un uz pārbaudes laiku Sončiks tiks atstādināts no amata. Kāds būtu jūsu komentārs, pirms kāda laika jūs par Sončika kungu izteicāties ne pārāk glaimojoši.

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju, jebkuras amatpersonas efektivitāte savā darbā ir jāizvērtē pēc tai padoto institūciju darbošanās. Tik augsts valsts ierēdnis kā Sončika kungs nes atbildību par sev pakļauto dienestu efektivitāti, par to rīcībspēju. Ja ir nopietni iebildumi — un Latvijā tādu ir vesela rinda — vai nu par nodokļu iekasēšanu, akcīzes nodokļa iekasēšanu, vai attiecībā uz muitas un citiem jautājumiem, kas ir tiešā viņa pakļautībā, tad, protams, es domāju, ka ministram ir tiesības un tā ir viņa prerogatīva — uzsākt izmeklēšanu un pārbaudīt. Un es ceru, ka tā būs godīga un taisnīga pārbaude — pārbaudīt un izvērtēt tieši Sončika kunga atbildību visā šajā kopējā situācijā.

— Un pašā noslēgumā — Latvijas teātru un citu kultūras nozaru darbinieki valsts augstākajām amatpersonām, to skaitā jums, nosūtīja atklātās vēstules ar iebildumiem par Finanšu ministrijas ieceri samazināt finansējumu Kultūrkapitāla fondam. Jūs solāt nopietni izvērtēt šo jautājumu. Vai jums jau ir viedoklis par šo notikumu?

V.Vīķe-Freiberga: — Nav līdz šim vēl redzēti konkrēti priekšlikumi, tieši par kādām summām mēs runājam, nedz arī konkrēti budžeta grozījumi. Tādus es vēl neesmu redzējusi, bet izteikto domu – samazināt ieguldījumu kultūrā — es neatbalstu. Es uzskatu, ka Latvija šobrīd kultūru atbalsta, varētu teikt, tiešām minimālā veidā. Ja no tā paša mazuma vēl tiktu kaut kas noņemts nost, tam būtu ļoti smagas sekas mūsu kultūras dzīvē. Mūsu valstij, mūsu sabiedrībai šīs kultūras aktivitātes ir ļoti būtiskas visdažādākos iespējamos veidos, un es būtu tiešām satriekta, ja kas tāds notiktu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā