LZA prezidents Jānis Stradiņš:

“Ar paradoksāli pozitīvu grāmatu”

Daļēji jau zināju grāmatas saturu, jo šis ir rakstu krājums. Raksti bijuši publicēti periodikā ilgu gadu gaitā. Tomēr, izlasot grāmatu, ir radušās kādas pārdomas, kurās es varētu dalīties.

Man šķiet, ka pašas interesantākās ir pirmās divas esejas, kas viena otrai piekļaujas: “Uzņēmēja jēdziens tautsaimnieka skatījumā” un “Uzņēmēja tēls latviešu literatūrā”. Tās ir tiešām spožas esejas. Profesors attīsta domas, ko viņš pirms sešiem gadiem izteica “Tautsaimnieka piezīmēs”. Bet viņš ļoti daudz iziet ārā no savām tautsaimnieka pārdomām . Te ir arī vispārīgas pārdomas par zinātni, par uzņēmēju un ļoti daudz no viņa paša mūža gājuma — viņa tautsaimnieka ceļš, tikšanās ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Man bija ļoti interesanti izlasīt eseju par Nobela prēmijas laureātu Gunāru Mirdālu. Viņš profesoram Balabkinam uzdāvinājis savas 1974. gadā nolasītās Nobela prēmijas laureāta lekcijas novilkumu, kura attēls redzams arī grāmatā. Es nezināju, ka Mirdāls ir tas cilvēks, kas atbildīgs par Zviedrijā nokļuvušo latviešu leģionāru izdošanu 1946. gadā. Izrādās, ka Mirdāls toreiz bijis Zviedrijas tirdzniecības ministrs un burtiski uzstājis Ministru kabinetā, ka latviešu leģionāri ir jāizdod, lai varētu noslēgt kādu ļoti izdevīgu tirdzniecības līgumu ar padomju Krieviju, jo viņš uzskatīja, ka tūlīt sāksies lielā depresija — tāpat, kā tas bija pēc Pirmā pasaules kara, ka sabruks Vācija, Anglija un Amerika. Bet tā nenotika. Notika tā, ka Zviedrijai pietrūka darbaspēka šī līguma īstenošanai. Līgums netika realizēts, un Mirdāls zaudēja savu politiķa karjeru. Viņš iestājās Apvienoto Nāciju dienestā par padomnieku, jo tā jau ir: tie, kas paši neprot darīt, tie dod padomus. Un viņš laikam būs devis labus padomus, par ko arī saņēma Nobela prēmiju. Tās bija lietas, par kurām es nezināju. Un tas varētu būt temats, kas varētu izraisīt diskusiju.

Diskusiju varētu izraisīt arī divas profesora Balabkina izteiktās tēzes par to, kāpēc latvieši nav sekmīgi uzņēmēji, kāpēc viņiem neveicas uzņēmējdarbībā, jo Latvijas laikā bizness atradies vāciešu, ebreju un vecticībnieku rokās. Profesors ļoti interesanti raksta par Maksa Vēbera protestantisko darba ētiku. Makss Vēbers, pats būdams ebrejs, atzina, ka protestantisms sludina pareizo darba ētiku, tāpēc luterāņiem jābūt vissekmīgākajiem uzņēmējiem. Bet tūdaļ rodas jautājums: kāpēc tad lielākus panākumus gūst vecticībnieki un ebreji nevis luterāņi? Tas ir tāds paradokss. Attiecībā uz latviešiem tiek izvirzīta un varbūt pat diezgan sekmīgi pamatota tēze, ko daudzi, es domāju, tomēr aptrīdēs, proti, ka latviešu apziņu, sākot ar jaunstrāvnieku laikiem, ļoti lielā mērā ietekmējušas krievu un komunistu egalitārās vienlīdzības idejas, kas sludina, ka visiem cilvēkiem jābūt izlīdzinātiem, ka nedrīkst pacelties viens pār otru. Prof. Balabkins saka, ka latviešu rakstnieki ar negatīvo uzņēmēja tēlu un Ulmaņa laika saimniecības latviskošanu aizkavējuši privātās iniciatīvas attīstību Latvijā. Te tiek atgādināts gan Pāvils Rozītis ar savu “Cepli”, gan Andrejs Upīts un citi, norāts arī Neikens un Poruks, nemaz nerunājot par Raini. Manuprāt, ir izvirzīta visumā pareiza tēze, taču būtu varbūt jāskatās mazliet dziļāk. Jāatceras, ka latviešiem ir ļoti raksturīga, varētu teikt, patriarhālā domāšana. Tā ir zemnieku sētas domāšana ar saviem ētikas principiem, ko atspoguļo Neikens, Poruks, Blaumanis. Un pretstatā ir šis bezdvēseles kapitālisms, kas ienāk iekšā, un ienāk visu uzvarošs. Un tad ir jautājums — kur paliek ētika?

Un vēl man liekas apstrīdama savā ziņā interesantā tēze, ka privāts morāles pārkāpums ir grūti novēršama blakusparādība, kas pavada sabiedriskās iekārtas labklājības celšanos. Citiem vārdiem sakot, — ja jūs gribat, lai pieaug sabiedrības labklājība, jums ir jāpiecieš blēži: sīki zagļi, mazi blēži un tamlīdzīgi, jo labklājība nāk caur zagļu vairošanos. Bet ne visi tie ir zagļi. Kā prof. Balabkins raksta, tie ir veiklie zēni, tie ir uzņēmēji, kam acis spīd un šaudās. Viņš rauš, rauš — un tā bagātība šeit ienāk. Tās ir pretrunas, un mūsu tauta, kas ar visu ko ēdināta, nevar to tik ātri sagremot. Tādēļ varbūt nerodas tie latviešu uzņēmēji tik ātri. Bet katrā ziņā šīs lietas ir ļoti vērtīgas pārdomām. Varbūt, izdomājot visu līdz galam, mums ar laiku būs ne tikai tas kriminālais kapitālisms, bet arī godīgā uzņēmējdarbība. Profesors Balabkins parāda ideālu. Viņš raksta par Robertu Hiršu, Morbergu, Kristapu Bergu un citiem izciliem uzņēmējiem, par kuriem mēs diemžēl maz vēl zinām.

Profesors Balabkins rakstījis par Latvijas Zinātņu akadēmijas grūto ceļu, arī par manu tēvu un mani. Te ir daudz labu vārdu un izteikts daudz vērtīgu atziņu. Bet es nevaru piekrist viedoklim, ka 1944. gadā visiem zinātniekiem būtu vajadzējis doties uz Rietumiem. Ja visi būtu aizgājuši, rastos jautājums — ar ko tad mēs 1988. gadā sāktu būvēt jauno Latviju? Protams, trimdiniekiem, kas atgriezās – un profesors interesanti raksta par to, ka ne visi atgriezās un ne visi grib atgriezties —, bija liela nozīme Latvijas idejas uzturēšanā, nacionālās identitātes saglabāšanā. Un bija ļoti labi, ka zināms slānis bija tur, Rietumos. Bet tie cilvēki, kas palika šeit, dzīvoja ļoti grūtos apstākļos un absolūtā nenoteiktībā, nezinādami, vai latviešu tautai nedraud Krimas tatāru vai čečenu liktenis. Es domāju, ka viņi uzskatāmi par ne mazākiem patriotiem. Ja te neviens nebūtu palicis, te nevarētu būt ne Universitātes, ne Zinātņu akadēmijas. Šī tēze, man liekas, ir no abām pusēm jāaplūko.

Ļoti skaisti ir tas, ka grāmatā parādīts tāda uzņēmēja paraugs, kādu mums tiešām trūkst. Piemēram, pašlaik kādi 26 uzņēmēji gatavojas celt pieminekli Konstantīnam Čakstem. Bet ir jautājums — vai tauta to uztver pozitīvi vai ne, vai ir ticība šiem 26 cilvēkiem vai ne. No grāmatas izriet, ka mums vajadzētu viņiem ticēt. Un droši vien mēs sāksim ticēt. Kā zināms, Rokfellers arī savā laikā nodarbojās, tā sakot, ar lielceļa laupīšanām, bet pēc tam kļuva par mecenātu. Ir Rokfellera fonds, un mēs baudām tā augļus, Viss dzīvē notiek pa riņķi. Un no šāda viedokļa šī ir pozitīvi paradoksāla grāmata, kas liek citādi paskatīties uz lietām, par kurām mums izveidojušies stereotipi uzskati. Piemēram, mēs sakām, ka desmit gadus ir zagts un laupīts un mums apkārt ir tikai zagļi. Bet tur nav tikai zagļi. Ir veikli zēni ar spīdošām acīm, ir uzņēmēji, kas taisa mūsu valsti augšā. Un bez viņiem mēs netiekam ne NATO, ne Eiropas Savienībā. Tas ir būtiskākais, kas mums jāsagremo. Bet mums tas ir jāsagremo. Un ja šī grāmata veicina gremošanu, tad ir ļoti labi.