Grāmatas redaktors Jānis Liepiņš:

“Visvairāk mani pārsteidza profesora Balabkina bagātā ikdienas runa”

Par palīgu Vilnis Zaļkalns mani salīga gan jau krietni pasen, tikko bija saņēmis no Nikolaja Balabkina ierosu par grāmatu. Un Zaļkalns, saprotams, apzinājās, ka viņš pats arī ir tikai palīgs profesoram, nevis pirmā persona, tā ka es varu uzdoties tikai par palīga palīgu.

Uzņemoties darbu, par Nikolaju Balabkinu zināju pietiekami daudz, tomēr ne tādā apmērā, ka es varētu sacīt: profesoru pazīstu vismaz pēc rakstiem. Biju lasījis dažu viņa apceri trimdas presē, dzirdējis par viņa aktīvu darbību Latvijas Zinātņu akadēmijā, bet pašu pat vaigā redzējis nebiju.

Pirmā iepazīšanās faktiski bija Stokholmā, Ulža Ģērmaņa Solnas dzīvoklī, tautsaimniecības profesoram pašam nemaz klāt neesot. Taču profesors laiku iepriekš bija apmeklējis Ģērmani un viņiem bijusi spriega saruna par “tekošo momentu”, kā Uldis Ģērmanis ironiski dēvēja sabiedrisko norišu analīzi pēcpadomju Latvijā. Ģērmanis Balabkinu raksturoja kā īstenu Rietumu cilvēku, bet ne ar kosmopolītisku orientāciju, kāda piemīt paaudzi jaunākiem ļaudīm. “Balabkins ir patriots, neatkarīgās Latvijas aizstāvis un pārstāvis,” tā vairākkārt izteicās vēsturnieks, pats arī būdams tāds, kā viņa raksturotā persona.

Profesoru Balabkinu pirmo reizi vaigā redzēju “Radu un draugu” vestibilā, kur mums bija norunāta tikšanās pirms sarunas par grāmatu tādā veidā, kā to bija sakārtojis Vilnis Zaļkalns. Ģērmaņa un Zaļkalna skolots, es biju sagatavojies sastapt nepretenciozu cilvēku, tomēr pirmā redzēšanās mani gluži satrieca – ka nav ne kripatas no ievērojamas Amerikas augstskolas ievērojama zinātnieka postamentēšanās prieka, kādu Lea Dāvidova-Medene teicās atradusi visiem vīriešiem, kas pacēlušies augstāk par “vienkāršo strādnieku”. Tēlniece jau nu gan nevienam savam modelim postamentu neatvēlēja, bet ticu, apņēmusies veidot Nikolaju Balabkinu, viņa būtu varējusi apmierināties ar profesora gudro pieri vien.

Visvairāk mani tomēr pārsteidza profesora Balabkina bagātā ikdienas runa, kādu pavisam maz varēja gaidīt pēc daža zinātniska raksta, kas sacerēts slavenajā amerikāņu standartā, kuŗā vārdi jau pazuduši un teikumus aizpilda saīsinājumi vai nosacītas zīmes. Ir jau arī saprotama Balabkina labā latviešu valoda, zinot, ka viņa pirmās skolēna apliecības parakstītāja ir bijusi Valērija Seile, viena no visievērojamākajām latviešu skolu darbiniecēm. Un bez lielas nozīmes nevar būt arī dzīvošana līdzās rakstniekam Jonāsam Miesniekam, ar kuŗa meitu Gundegu jaunais tautsaimnieks apprecas. Sieva gan agri mirst, bet saites ar Miesniekiem, reizē ar latvisko Piebalgas novadu, profesoram ir nekad nesaraujamas. Dažu Kārļa Miesnieka savulaik uz Ameriku sūtītu gleznu Nikolajs Balabkins tagad ved atpakaļ uz Latviju, lai sev un citiem stiprinātu atziņu, ka trimdas gadi dzīvoti, nepārtraukti veŗoties uz dzimteni un ticot iespējai tajā atgriezties.

Par Nikolaju Balabkinu kā īpašu džentlmeni man jau bilda Mirdza Ģērmane Solnā, Uldim Ģērmanim piemetinot dažu izteicienu par sieviešu vājībām. Internās medicīnas profesors Kristaps Rudzītis, vārdu izcelšanos savveidīgi skaidrodams, džentlmeni saistīja ar jēdzienu: labs cilvēks. Šai ziņā tad nu tautsaimniecības profesors Nikolajs Balabkins pilnā mērā atbilst Rudzīša raksturojumam. Uz visām vēstulēm Balabkins atbild nekavēdamies un raksta izmeklētā stilā – ne lai izceltos, bet lai tādējādi vērstos pret sauso un neizteiksmīgo moderno sarakstīšanos pa e-pastu (vai kā nu tas saucams).

Kad Vilnis Zaļkalns, ar daudziem darbiem apkrāvies, aicināja mani talkā šās grāmatas tapšanā, bijos, vai dažs mans ieteikums, piemēram, par pārmērīgi bargu Raiņa dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” vērtējumu un par mazu atkāpšanos tiks respektēts, biju pārsteigts, ka profesors, ne mirkli nekavēdamies, atteicās no bardzības un ar humoru uztvēra aktrises Dinas Kuples ieteikumu grāmatas raudzībās lasīt tieši “Tālu noskaņu” dzejoļus.