Mēs ne bagāti, ne nabadzīgi

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, Ineta Jansone, CSP Mājsaimniecības budžetu statistikas daļas vadītāja vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Jaunajā Mājsaimniecību budžetu pētījumā, ko Centrālā statistikas pārvalde (CSP) veica laikā no 2001.gada maija līdz 2002.gada aprīlim, starp daudziem citiem jautājumiem tika noskaidrots arī mājsaimniecību savas labklājības pašvērtējums. Mazliet vairāk nekā puse aptaujāto mājsaimniecību pārstāvju (51,2%) izšķīrās par atbildi “neesam ne bagāti, ne nabadzīgi”. Šāda samērā neitrāla atbilde ir kļuvusi par tradīciju, jo tā ir visbiežāk dzirdētā arī iepriekšējo gadu aptaujās. Būtu jau labi, ja visi atbildētāji šo atbildi būtu labi pārdomājuši. Taču, visticamāk, ka šo frāzi izmeta arī tie, kuri nevēlējās savu labklājību komentēt.

Par pašvērtējumu nozīmi

Mājsaimniecību labklājības līmeni raksturo gan ar objektīvajiem, gan subjektīvajiem rādītājiem. Pirmie atspoguļo faktus, piemēram, mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu, patēriņa izdevumus, pārtikas patēriņu u.c., otrie — vērtējumus.

Tradicionāli ir pieņemts, ka objektīvie rādītāji ir drošāki, ticamāki, pamatotāki, tātad — vispār labāki par subjektīvajiem. Taču šāds pieņēmums ir vairāk vēsturisks nekā zinātniski pamatots. Objektīvo rādītāju ticamību ietekmē daudzi un dažādi faktori un apstākļi. Vispirms mājsaimniecības locekļu vēlēšanās aktīvi piedalīties pētījumā vai tikai no tā pieklājīgi atkratīties. Pēdējā gadījumā var atteikties pilnīgi, un tad rodas tā sauktā nerespondence, kas palielina iegūto datu sistemātiskās izlases kļūdas. Bet var būt arī tā, ka atteikšanās nenotiek, bet pētījumam vajadzīgā patēriņa izdevumu dienasgrāmata tiek rakstīta pavirši, netiek saglabāti atmiņā visi ienākumi u.c. Tas var notikt tiklab paviršības dēļ, kā arī apzināti šo to noslēpjot.

Bez tam objektīvie rādītāji nav nemaz tik objektīvi arī no metodoloģiskā viedokļa. Piemēram, dažādu demogrāfisko grupu labklājības objektīvie rādītāji ir atkarīgi no tā, vai ienākumus un izdevumus rēķina vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai nosacītu patērētāja vienību. Vienošanās šajā un līdzīgos jautājumos joprojām nav panākta.

Ar teikto negribam noliegt objektīvo labklājības rādītāju zinātnisko un praktisko nozīmi. Taču tie ir jāpapildina arī ar subjektīvajiem vērtējumu rādītājiem. Pēdējie nereti īsās, lakoniskās un nepārprotamās atbildēs akumulē un atklāj tos faktus, kas sadrumstaloti parādās objektīvajos rādītājos.

Visās attīstītajās valstīs kopējā statistikas darbu apjomā pieaug tā sauktās vērtējumu jeb konjunktūras statistikas īpatsvars. Tā tas notiek arī Latvijā.

Izvēle notiek starp piecām atbildēm

Katrs savu labklājību var vērtēt dažādi un, ja ir rakstītprieks, par to uzrakstīt vairākas lappuses garu apcerējumu. Statistikai apstrādei šādi apraksti neder. Tie var noderēt vienīgi kā ilustratīvs materiāls, profesionāļi saka — monogrāfisks pētījums, ar kura rezultātiem papildina masveida datus. Protams, neatklājot rakstītāja identitāti.

Statistikai apstrādei ir nepieciešams izvēlēties ierobežotu, parasti samērā nelielu atbilžu skaitu, kuras var uzlūkot par tipveida. Aptaujas laikā mājsaimniecības pārstāvis izvēlas saviem apstākļiem visraksturīgāko un to atzīmē anketā.

2001./2002.gada mājsaimniecību budžetu pētījumā tika piedāvāts izvēlēties sev piemērotāko pašvērtējumu no šādiem izteikumiem:

1) esam starp turīgajiem Latvijā;

2) neesam bagāti, bet dzīvojam labi;

3) neesam ne bagāti, ne nabadzīgi;

4) neesam nabadzīgi, bet esam uz nabadzības sliekšņa;

5) esam nabadzīgi.

Iepriekšējo gadu aptaujās arī tika piedāvāta izvēle starp pieciem variantiem, bet tie bija formulēti vienkāršāk. Piemēram, “mūsu mājsaimniecības materiālais stāvoklis ir:

1) ļoti labs;

2) labs;

3) vidējs;

4) slikts;

5) ļoti slikts”.

Kā redzēsim turpmāk, vairums respondentu atbilstošos variantus ir uztvēruši gandrīz kā sinonīmus. Tādēļ iegūto pašvērtējumu sadalījumu procentos ir iespējams aplūkot arī dinamikā.

Konjunktūras saldo

Kā jau minējām raksta sākumā, pētījumā visvairāk tika saņemts “vidējo” atbilžu. Tā tas vērojams ne vien vidēji valstī, bet gandrīz visās grupās un apakšgrupās, kādās tika grupētas mājsaimniecības rezultātu detalizētā izstrādē. Tā kā šādu atbildi varēja dot ne vien tie, kuri patiešām jūtās “ne bagāti, ne nabadzīgi” (ceram, ka tādu ir vairākums), bet arī tie, kuri par šo jautājumu nevēlējās runāt, minētajai atbildei ir daudz mazāks informatīvais saturs nekā izteikti pozitīvām, vai izteikti negatīvām atbildēm. Pēdējās nepārprotami apstiprina atbildes devēja materiālā stāvokļa pašvērtējumu, kurš ir izjusts un varbūt pat pārdomāts.

Šīs atbildes ir daudz informatīvākas nekā neitrālās. Tā to uzskata ne vien šajā, bet gandrīz visos vērtējumu (konjunktūras) statistikas pētījumos.

Tādēļ par pašu vispārinātāko labklājības pašvērtējumu rādītāju var uzlūkot konjuktūras saldo, kas ir izteikts kā procentu punkti. To iegūst, no pozitīvo vērtējumu procentu skaitļu summas atskaitot negatīvo vērtējumu procentu skaitļu summu. Piemēram, pēc 1.tabulas 1.rindas datiem varam izrēķināt visas Latvijas mājsaimniecību sava materiālā stāvokļa pašvērtējumu saldo šādi:

(0,1+6,0)–(33,4+9,4)=–36,7

Joprojām mājsaimniecību, kas savu materiālo stāvokli vērtē kritiski, ir vairāk nekā to, kuras jūtas bagātas vai vismaz dzīvo labi. Šo faktu raksturo konjunktūras atbilžu negatīvs saldo –36,7. Tūliņ var pateikt, ka laikā kopš 1996.gada šis negatīvais skaitlis sistemātiski samazinās. Tas būtu labi, bet, ja netiks panākts radikālāks lūzums, līdz nulles saldo būs vajadzīgi vēl pāris desmiti gadu. Un tādu tendenci vairs nevar vērtēt kā pozitīvu.

Sociālo grupu pašvērtējumi

Vienīgā sociālā grupa Latvijā, kurā materiālā stāvokļa pašvērtējumu konjunktūras saldo ir pozitīvs skaitlis, kaut arī vēl neliels, ir uzņēmēji un pašnodarbinātie. Šo pozitīvo saldo veido 24,7% uzņēmēju un pašnodarbināto, kuri nejūtas bagāti, bet dzīvo labi. Tādu, kas jūtas starp bagātākajiem Latvijā, uzņēmēju un pašnodarbināto grupā pētījuma izlasē nebija. Iespējams, ka kāds tika izlozēts, bet no pētījuma atteicās. Pārsteidz, ka starp uzņēmējiem un pašnodarbinātajiem ir arī tādi, kuri sevi vērtēja kā nabadzīgus (4,5% skat. 1.tabulā).

Visplašākā sociālekonomiskā grupa Latvijā ir algotu darbu strādājošie. Šai, tāpat kā citām grupām, pieskaita atkarībā no tā, kāds ir mājsaimniecības galvenā pelnītāja galvenais ienākumu avots. Šai grupai var pieskaitīt arī tos galvenos pelnītājus, kuri pēc būtības ir uzņēmēji, bet, lai mazinātu saimniecisko risku, savu uzņēmumu ir veidojuši nevis kā vienpersonas, bet kā sabiedrību ar ierobežotu atbildību, “ieceļot” paši sevi par prezidentu, valdes priekšsēdētāju, direktoru, līdz ar to nosakot sev mēnešalgu un kļūstot par algotu darbinieku.

Pēdējais apstāklis var būt nozīmīgs izskaidrojums, kādēļ algoto darbu strādājošo grupā ir samērā labs konjunktūras saldo (–22,9). Pēdējo izskaidro nevis tas, ka būtu daudz to, kuri devuši pozitīvas atbildes, bet maz to, kuru atbildes ir negatīvas.

Kā jau bija sagaidāms, vissliktāk jūtas pensionāru mājsaimniecības. Gandrīz 60% no tām savu materiālo stāvokli vērtē negatīvi, bet 15,5% uzskata, ka ir nabadzīgas. To izskaidro ne vien tas, ka vairumam pensionāru pensijas patiešām ir izdzīvošanai nepietiekamas, bet arī citi apstākļi. Pensionāri, būdami veci cilvēki, daudz biežāk slimo, un zāles pie mums ir nesamērīgi dārgas salīdzinājumā ar citu preču (atskaitot luksusa preces) un pakalpojumu cenām. Tāpat pensionāru budžetos lielu īpatsvaru veido maksājumi par dzīvokli, jo, ģimenes lielumam samazinoties, kā komunisti teiktu, rodas “lieka” apdzīvojamā platība. Pēc to laiku “normatīviem” arī standarta vienistabas dzīvoklis pensionāram vieniniekam ir par lielu. Bet mazāku vienkārši nav. To visu vajadzētu ņemt vērā, nosakot minimālo pensiju apmēru un īres griestus pensionāru vieninieku dzīvokļos.

Izglītības nozīme

Jau vairākos iepriekšējos rakstos esam konstatējuši, ka nozīmīgs, bet ne izšķirošs faktors, kas veido mājsaimniecības labklājību, ir tās galvenā pelnītāja izglītības līmenis. Jaunais pētījums šo secinājumu apstiprina. Kā redzams 1.tabulā, negatīvais konjunktūras saldo sistemātiski pieaug līdz ar galvenā pelnītāja izglītības līmeņa samazināšanos.

Mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, konjunktūras saldo ir tikai –10,7 procentu punkti, uz vispārējā fona veidojot samērā pieņemamu līmeni. To nosaka tiklab samērā liels labi dzīvojošo mājsaimniecību īpatsvars, kā arī neliela trūcīgo un nabadzīgo ģimeņu daļa.

Toties mājsaimniecībās, kur galvenajam pelnītājam izglītības līmenis ir zemāks par pamatskolas, stāvoklis ir sliktāks pat nekā pensionāru mājsaimniecībās. 18,7% no viņiem jūtas nabadzīgi, bet tikai 1,4% dzīvo labi. Diezgan līdzīgs, tikai pavisam nedaudz labāks stāvoklis ir mājsaimniecībās, kur galvenajam pelnītājam ir pamatskolas izglītība.

Turpmāk — vēl

1.tabula

Mājsaimniecības locekļu sava materiālā stāvokļa pašnovērtējumi 2001./2002. gada mājsaimniecību budžetu pētījumā,

procentos