Par latviskā un čigāniskā balansu

Sabiedrības integrācijas fondā ir iesniegts projekts, kura mērķis ir čigānu sadzīves izpēte – apzināt, kāds ir Latvijas čigānu izglītības un dzīves līmenis, kādās vecuma grupās tie dalās un ar ko nodarbojas. “Pagaidām nevienā valstī šāds projekts nav veikts, un mēs ceram, ka saņemsim PHARE atbalstu un izdosies to īstenot, paziņoja pasaules čigānu ministru prezidents, Latvijas čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidents Normunds Rudevičs.

“Tikai pēc šī projekta realizēšanas varētu runāt par Latvijas integrācijas programmas izstrādi, jo kā var veidot programmu, īsti neapzinoties, par ko un kam tā domāta! Tas būtu arī liels trumpis ceļā uz Eiropas Savienību – integrācijas jautājumiem minētā organizācija pievērš ļoti lielu uzmanību, un tai ir svarīgi apzināties, ka Latvijas čigāni te ir pie vietas un Eiropai nedraud viens no tās lielākajiem biediem – nekontrolējama migrācija,” secina N. Rudevičs.

“To, ka integrācijas jautājumiem ir milzīga nozīme ES skatījumā, pierāda arī Čehijā īstenotais PHARE projekts “Kā palīdzēt čigāniem integrēties Čehijas sabiedrībā”. Ņemot vērā, ka iepriekšminētajā valstī čigāni ir lielākā minoritāte un veido ap 2% iedzīvotāju, no kuriem puse ir pirmsskolas vecuma bērnu, darbam ar čigāniem tiek apmācīti 400 skolotāju, kā arī ap 100 asistentu. Arī Latvijā čigāni nav mazākā minoritāte, tāpēc domāju, ka ko līdzīgu būtu jāveic arī mums,” uzskata Bēnes vidusskolas skolotāja Savīne Kolomenska, kas šogad ir iesaistījusies minētajā projektā un decembrī dosies uz Prāgu.

“Latvijā ir aptuveni 20 000 čigānu, lai gan oficiāli šis skaitlis ir krietni mazāks; tas ir izskaidrojams ar to, ka liela daļa čigānu pasēs ir minēti kā citu tautību pārstāvji. 98% no tiem ir Latvijas pilsoņi, bet latviski runā gandrīz visi. Tā kā šie skaitļi ir diezgan ievērojami, integrācijas procesa intensificēšanai ir radusies iecere izveidot čigānu integrācijas fondu. Lai arī izklausās utopiski, tās ir reālas lietas, to visu iespējams izdarīt,” ir pārliecināts N. Rudevičs, piebilstot, ka paveikts nav nemaz tik maz – Latvijas čigāni ir vienīgie Eiropā, kas ir izveidojuši savu literāro valodu, nemitīgi tiek rīkoti dažādi to saliedēšanas pasākumi, Latvijas čigānu nacionālajā kultūras biedrībā iespējams saņemt bezmaksas juridiskās konsultācijas.

Lielākā daļa čigānu bērnu skolā vispār neiet, taču čigānu izglītošanās veicināšanai tiek darīts daudz. Ventspilī, Kuldīgā, Tukumā un Jelgavā darbojas čigānu klases; izveidotas arī korekcijas klases analfabētiem. Rīgas valsts tehnikumā izveidotā čigānu klasē iespējams iegūt vidējo speciālo izglītību programmēšanā un mārketingā. Taču, vērtējot īpašu čigānu klašu izveidošanas nepieciešamību, N. Rudevičs uzskata: “Sākumskolas vecuma čigānu bērnu atdalīšana no pārējiem, manuprāt, ir diskriminācija, jo tādējādi skolēns jau no paša sākuma izjūt, ka ir atšķirīgs no citiem.”

Savukārt sociālo zinātņu maģistre Sarmīte Dukāte pētījumā “Čigāni Latvijā pašu vērtējumā” ir novērojusi: “Paši čigāni ierosina veidot skolas vai vismaz klases tieši čigānu bērniem, jo turp vecāki savus bērnus sūtītu mācīties principa pēc.” Arī S. Kolomenska piekrīt, ka čigānu klašu izveide ir ļoti būtiska, uzsvērdama, ka tikpat svarīgi ir, lai to apmēram piekto daļu čigānu bērnu, kas iet skolā, mācītu čigānu skolotāji, jo “neviens latviešu pedagogs neizdarīs to, ko spēj čigāns – sabalansēt pilsonisko patriotismu ar čigānisko!”

“Sabiedrības izteikti negatīvā un nievājošā attieksme pret čigāniem lielākoties ir nepelnīta,” uzskata N. Rudevičs, “tāpēc mūsu galvenais uzdevums apzināties vienotas integrācijas programmas izstrādes nepieciešamību, kurā vienlīdz liela uzmanība tiktu pievērsta visām tautām. Čigāniem jāatdod viņu niša, jāatdzīvina to tradīcijas un jādod iespēja sevi pierādīt arī 21. gadsimtā! Ja valsts būs sakārtota un tajā valdīs pozitīva attieksme, čigāni būs stimulēti te palikt un strādāt, jo šī tauta ir kā katalizators, kvalitātes rādītājs videi, ko tie apdzīvo.”

“Vienīgais, ko čigānos novērtē, ir to prasme dziedāt un dejot. Svešie meklē eksotiku, bet necenšas ieskatīties čigāna dvēselē,” secina S. Kolomenska, uzsverot “mums jau nevajag daudz: vajag nedaudz vairāk uzmanības, nedaudz nopietnāku attieksmi kā pret tautu, un rēķināties kā ar etnisku grupu!”

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”; pēc E. Circenes raksta “Čigāni vēlas sevi pierādīt”