Par rakstnieci bez Dzimtenes

Šoruden aprit simt gadu, kopš dzimusi latviešu romāniste Elvīra Kociņa (1902. Rīgā – 1977. Kalifornijā).

Rakstnieces gaitas Elvīra Kociņa sāk pavēlu – 29 gadu vecumā, kad uzraksta lugu “Lidotājs”. Luga 1933. gadā iestudēta Nacionālajā teātrī, atsauksmes lielākoties ir kritiskas, un tas, domājams, rakstnieci mudinājis pievērsties romāna žanram. Viņas pirmais romāns – “Pēdējā laime” (publicēts žurnālā Atpūta 1937) vēl stipri negatavs, drīzāk uzskatāms par mēģinājumu prozā. Turpmākajā E. Kociņas romāndaiļradē saskatāmi vairāki periodi.

Pirmais ir agrīnais daiļrades periods, kad E. Kociņas romānu centrā ir jaunas sievietes – Liene (“Dārzniece”, 1940), Ruta un Baiba (“Divi likteņi”, publicēts žurnālā Atpūta 1938). Maija (“Mantojums”, publicēts laikrakstā Tēvija 1943), kuŗas ar mērķtiecību un darbu spēj sasniegt stāvokli sabiedrībā, pašas veidot savu likteni, saglabājot un attīstot sirds iejūtību, izkopjot garīgas vērtības. Šo E. Kociņas latviešu sievieti nesaista tukšas un vieglprātīgas izpriecas, viņai raksturīga jūtu stabilitāte, viena mīlestība visam mūžam. E. Kociņas varones, tāpat kā pati rakstniece, pieder pie tās paaudzes, kuŗa augusi pirmās brīvvalsts laikā, kuŗas garīgie spēki aug un veidojas zem sarkanbaltsarkanā karoga…

Augušiem reizē ar savu valsti, šiem cilvēkiem ir cieša pārliecība par iespēju individam, tāpat kā tautai, pašam veidot savu likteni.

E. Kociņu ļoti smagi skaŗ Baigā gada notikumi – viņas vīrs – Latvijas armijas virsnieks – tiek izsūtīts un iet bojā.

Ar to arī noslēdzas mierīgais, harmoniskais laiks rakstnieces dzīvē, kas atspoguļojas arī viņas daiļradē. Tā jau ir cita Elvīra Kociņa, kas kaŗa laikā (1942–1943) Rīgā raksta savu vienīgo vēsturisko romānu “Dievi dusmo”. Pirmā perioda romānos cilvēki paši veido savu likteni, bet romānā “Dievi dusmo” cilvēks tēlots kā rotaļlieta bargā likteņa rokās.

Rakstniece 1944. gadā, frontei tuvojoties, dodas emigrācijā uz Zviedriju, kur tapis plašais romāns “Eiropas vārtos” (1951), kuŗam ir īpatnēja vieta E. Kociņas daiļradē. Romāns stāsta par latviešu likteņiem 1940./1941. gadā.

1952. gadā E. Kociņa pārceļas uz dzīvi ASV, taču, strādājot nogurdinošos maizes darbus, viņai vairs neizdodas sasniegt iepriekšējo māksliniecisko līmeni. Šajā posmā tapis tikai viens romāns “Jādzīvo vien ir” (1974). Tajā rakstniece attēlo latviešu dzīvi Amerikā. Pēdējā romānā dialektiski apvienojas abu iepriekšējo periodu romānu dzīves filozofija, kad cilvēks aktīvi veido savu likteni, tomēr reizēm ir bezspēcīgs likteņa straujo pārmaiņu priekšā. Lai gan romānā attēloti latviešu panākumi un sasniegumi, tomēr visam pāri klājas rezignācijas plīvurs, jo dzīvei un darbam vairs nav tik būtisko sakņu – Dzimtenes.

“LAIKS”; pēc I. Zariņas raksta “Augusi ar savu valsti”