Vakar ar akadēmisku konferenci tika atzīmēta Valsts prezidenta institūcijas 80. gadadiena

Vakar, 28.novembrī, Latvijas Universitātes Mazajā aulā: vēsturnieks Ilgvars Butulis (priekšplānā); Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Par godu 80.gadadienai kopš Valsts prezidenta institūcijas iedibināšanas Latvijā 28. novembrī Latvijas Universitātē notika akadēmiska konference “Prezidenta loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā”. Konferences atklāšana par dažām minūtēm aizkavējās, jo daudzajiem interesentiem zālē bija grūti satilpināties. Bija dažādu paaudžu zinātņu vīri un kupls pulks studentu, lielākoties topošie juristi un politologi. Klātesošos uzrunāja Latvijas Universitātes rektors prof. Ivars Lācis.

Pēc tam vārds tika dots Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai.

Universitātes rektors nolasīja arī apsveikuma vēstuli, ko konferencei atsūtījis eksprezidents Guntis Ulmanis.

Godātie konferences dalībnieki!

Apsveicu un augstu vērtēju Latvijas Universitātes organizēto konferenci, atzīmējot Latvijas Valsts prezidenta institūcijas 80. gadadienu. Tā ir skaista ideja, turklāt ļoti aktuāla, ņemot vērā notikumu attīstības gaitu Latvijā un pasaulē.

Neapšaubāmi, vēsturnieku pētījumi un sevišķi jauno zinātnieku skatījums var dot daudz vērtīga Latvijas politiskās domas padziļināšanā. Daudzos aspektos mēs vēl tikai veidojam demokrātisku sabiedrību, un pēdējo desmit gadu laikā mēs to esam būtiski stiprinājuši.

Arī man, kā Jums zināms, bija dota iespēja divus Valsts prezidenta termiņus kalpot tautai un, veidojot prezidenta institūciju, vienlaikus arī uzkrāt pieredzi. Taču spriežot pēc konferences rīkotāju ielūguma, vienīgajam dzīvajam bijušajam Valsts prezidentam paust viedokli un dalīties pieredzē būtu vēl pāragri. Tas, protams, mani dara jauneklīgi cerīgu ar domu koncentrāciju nākotnei.

Vēlreiz sveicu un izsaku pārliecību, ka konference dos jūtamu ieguldījumu konkrētas problēmas attīstībā, jo tās darbā piedalās daudzi jaunie censoņi ar gaišu skatienu rītdienā, kā arī dzīves rūdījumu guvušie Universitātes akadēmiskie spēki.

Vēlot veiksmi, —

Jūsu Guntis Ulmanis

Par Gustava Zemgala un Alberta Kvieša prezidentūras laiku referēja LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Aivars Stranga (skat. zemāk). Viņa kolēģi profesori Ilgvars Butulis un Inesis Feldmanis turpināja sarunu, aplūkojot Jāņa Čakstes lomu demokrātisko tradīciju veidošanā un Kārļa Ulmaņa pretrunīgo personību (skat. — 3.lpp.). Juridiskās fakultātes profesors Ringolds Balodis piedāvāja salīdzinošu skatījumu uz Valsts prezidenta kreatīvo funkciju Latvijā un ārvalstīs, apsolīdams klausītājiem plašāku publikāciju par šo tematu oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Sociālo zinātņu fakultātes docentes Dainas Bāras referāta temats bija “Prezidenta personība un ietekme uz valsts politiku un prezidenta institūta nostiprināšanu”.

Konferences otrajā daļā notika apaļā galda diskusija “Prezidenta institūta attīstības perspektīvas jauno zinātnieku skatījumā”, ko vadīja Sociālo zinātņu fakultātes docents Ābrams Kleckins. Sarunā piedalījās sociālo un tiesību zinātņu studenti, maģistri, doktoranti un lektori. Tika diskutēti tādi aktuāli jautājumi kā prezidenta institūti pārejas tipa valstīs Austrumeiropā un Viduseiropā, prezidenta vieta konstitucionālās kontroles institūtā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā u.tml.

Par godu konferencei Latvijas Universitātes Vēstures muzejā tika atklāta izstāde, kurā skatāmas vēstures liecības par visiem Latvijas prezidentiem un viņu sabiedriski politisko darbību. Muzeja vadītāja Irēna Ondzule to iekārtojusi sadarbībā ar Universitātes bibliotēku, Latvijas Valsts vēstures arhīvu un Kinofotodokumentu arhīvu. Ap divdesmit planšetēs skatāmas dokumentu kopijas un vēsturiski fotoattēli, četrās vitrīnās izkārtoti bibliogrāfiski materiāli — grāmatas, preses izdevumi. No Rīgas pils fondiem eksponēšanai atvēlētas arī dāvanas, ko no citu valstu vadītājiem un amatpersonām, kā arī Latvijas cilvēkiem saņēmuši Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe-Freiberga. Izstādes autore ar nožēlu saka, ka telpu trūkuma dēļ te parādīta tikai niecīga daļa no tiešām skaistajām un ar sirsnību gatavotajām veltēm, kas dāvinātas mūsu valsts vadītālainjiem. Piemēram, nav bijis iespējams izstādīt Rēzeknes bērnunama zīmējumus “Es dāvinu savus sapņus”. Eksponāti atlasīti tā, lai būtu pārstāvēti visi kontinenti un arī visas Latvijā dzīvojošās tautības. Darbs būtu turpināms, jo vēl nebūt nav apzināti visi muzeju un arhīvu krājumi.

Atklājot izstādi, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atgādināja, ka Valsts prezidentam ir tā privilēģija būt klāt un piedalīties notikumos, kas jau dažas dienas vēlāk kļūst par vēsturi. Un paldies tiem, kas šo vēsturi dokumentē un palīdz saglabāt. Izskanēja arī doma, ka pie Valsts prezidenta institūcijas varētu veidoties muzejs ar pastāvīgu ekspozīciju.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Latvijas Universitātes rektors prof. Ivars Lācis:

Ļoti cienītā Valsts prezidente!

Dārgie kolēģi! Ļoti cienītie jaunākie un pavisam jaunie viesi!

Man ir liels prieks, ka Mazā aula atkal vienu reizi ir nedaudz par mazu. Tas rāda, ka mūsu interese par lietām un vietām, kur var uzdot jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt, ir pietiekami liela. Latvijas Universitāte šodien visiem mums un jums piedāvā sarunu par demokrātiju, un mazliet konkrētāk — par Prezidenta lomu demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Darbiem kāda jēga ir tikai un vienīgi tad, ja tie ir vērsti uz rītdienu. Universitātē viss darbs vienmēr ir saistīts ar rītdienu, jo mūsu personāla lielākā daļa ir studenti, kuri sabiedriski, politiski, sociāli un ekonomiski aktīvi būs tikai pēc 15 – 20 gadiem. Līdz ar to, strādājot šodien, mums būtu jāspēj paredzēt rītdienu, jāspēj būt tālredzīgiem un gaišredzīgiem. Kā kļūt gaišredzīgiem? — Jāmācās skolā. Kā novērtēt demokrātijas lomu un nozīmi? — Jāmācās skolā. Un Universitāte, manuprāt, ir ļoti nopietna demokrātijas skola. Sākot ar katedru un nodaļas valdi, fakultātes domi, Universitātes Senātu un Satversmes sapulci. Ikvienam no mūsu jaunajiem kolēģiem un akadēmiskajiem mācībspēkiem ir iespēja izsekot, kā mainās demokrātiskas sabiedrības uzvedības modelis, pārejot no nelielas grupiņas uz statistiski grūti pārredzamu un vadāmu lielu veselumu. Mēs varam izsekot vadītāja vietai un lomai šajos pakāpienos līdz pat Satversmes sapulcei, kam jāpieņem Universitātes Satversme.

Universitātei un studentiem viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir uzdot jautājumus. Un jo sarežģītāks jautājums, jo ilgāk pie tā strādājis pats jautātājs, jo paliekošāka varētu būt atbilde. Daži jautājumi varētu būt arī šodien. Kāpēc pēc 1919. gada, kad Eiropā radās tik daudz jaunu pēc demokrātijas izslāpušu valstu, vesela virkne šo valstu nonāca pie prezidentālām diktatūrām? Kāpēc šodien, kad tehnoloģijas, zināšanas un inovācijas mums pilnībā atļauj pabarot itin visus pasaules iedzīvotājus, trešdaļa no mums dzīvo pusbadā, ja ne badā?

Kāpēc laikā, kad mēs visi apzināmies dabas un arī mūsu pašu trauslumu, mēs tik nevērīgi izbraucam lieku kilometru ar milzīgu auto piepildītā pilsētā un nometam savu izsmēķi Latvijas Universitātes galvenās ēkas priekšā? Tā varētu turpināt, bet šodien mums būs mazliet citāda saruna. Un es esmu patiesi pagodināts, ka šīsdienas sarunu par demokrātiju sāks psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes goda doktore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle un daudzu akadēmiju goda locekle, mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Vakar Latvijas Universitātē: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un prezidentes adjutants Gatis Graudiņš Foto: A.F.I.

Runa konferencē:“Prezidenta loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā” LU Mazajā aulā 2002.gada 28.novembrī

Augsti godātais rektora kungs! Cienījamie klātesošie!

Šā gada 14. novembrī atzīmējām Valsts prezidenta institūcijas iedibināšanas 80. gadadienu, jo 1922. gada 14. novembrī tālaika Saeima ievēlēja Jāni Čaksti par pirmo Latvijas Valsts prezidentu.

Vēlos atzīmēt un uzteikt Latvijas Universitātes iniciatīvu konferences organizēšanā, tā apskatāmo tematu paceļot nopietnas akadēmiskās diskusijas līmenī pirmoreiz pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Novēlu veiksmi un panākumus konferences darbā, un lai tā kļūtu labs pamats turpmākām diskusijām. 

Šodien sanākušo vēsturnieku, juristu un politologu pamatmērķis ir izanalizēt Valsts prezidenta lomu demokrātiskas valsts un sabiedrības veidošanā. Konferences gaitā tiks apskatīta prezidenta institūcijas vēsture Latvijā, atsevišķu prezidentūru loma valsts attīstības svarīgāko jautājumu risināšanā, prezidenta personības ietekme uz valsts politiku un citi jautājumi.

Šī konference man šķiet it īpaši apsveicama arī tamdēļ, ka šobrīd ļoti maz vēl ir publicēts par šo tematu. Viens ilustratīvs piemērs: A. Šildes 1970. gadā publicētajā grāmatā “Latvijas vēsture: 1914—1940” tikai sešas lappuses no 690 lappušu bieza teksta ir veltītas tematam “Saeimas priekšsēdētāji un Latvijas valsts prezidenti”. Tie tātad būtu veseli 0,6% no visa teksta! Tāpat velti līdz šim esmu meklējusi kādu atsevišķu monogrāfiju, kas sniegtu nopietnu un padziļinātu analīzi par Latvijas prezidentiem un to darbību. Ceru, ka nākotnē tādi materiāli radīsies un ka šī konference būs pirmais ieguldījums šajā ziņā.

Kā katram skaidri redzams, prezidentūras 80. gadskārta nesakrīt ar valsts dibināšanas 84. gadskārtu. Tas tamdēļ, ka pagāja veseli četri gadi pēc Latvijas Republikas pasludināšanas, līdz Satversmes sapulce nobalsoja par Satversmes komisijas iesniegto Satversmes projektu un Saeima nonāca līdz pašām pirmajām prezidenta vēlēšanām. Tad, neraugoties uz cienījamo 80. gadadienas skaitli, prezidenta institūcijas reālā vēsture, protams un diemžēl, ir daudz īsāka. Vispirms jau Valsts prezidenta amats beidza pastāvēt visu to garo vēstures posmu, kad vairs de facto neeksistēja neatkarīga Latvijas Republika. Tie tātad būtu tie gadi — kopā 51 — starp pirmo padomju okupāciju 1940. gadā un neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Arī pēc neatkarības atjaunošanas pagāja vēl divi gadi, līdz 5. Saeima 1993. gada 7. jūlijā ievēlēja Gunti Ulmani par prezidentu. Mums atliek tātad 80–51–2 = 27 gadi reālas Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas darbībai.

Bet arī tas vēl nav viss. Šobrīd jūsu priekšā stāv tikai piektais Latvijas Valsts prezidents, kas likumīgā un leģitīmā kārtā ir ticis ievēlēts saskaņā ar Latvijas Satversmi. Sestais reālaisprezidents, Kārlis Ulmanis, tika gan likumīgi ievēlēts kā Ministru prezidents, taču Valsts prezidenta titulu pats sev piešķīra patvaļīgi, pēc tam kad bija apvērsumā apturējis Saeimas darbību un atsaucis Satversmi 1934. gada 15. maijā. Kārlis Ulmanis gan pieklājīgi nogaidīja līdz savas partijas, Zemnieku savienības, biedra Alberta Kvieša kā prezidenta pilnvaru beigām 1936. gada 11. aprīlī. Taču ir skaidrs, ka Alberts Kviesis jau kopš apvērsuma datuma vairs nevarēja pildīt Latvijas Republikas prezidenta funkcijas tādā veidā, kādas tās paredzētas Satversmē, jo nebija taču vairs ne Satversmes, ne Saeimas.

Rezultātā varam teikt, ka leģitīmi un demokrātiski ievēlēta prezidenta institūcija Latvijas vēsturē de facto darbojusies tikai 21 gadu 80 gadu laika posmā no 1922. gada 14. novembra līdz šai dienai: 12 gadus ilgā posmā pēc neatkarības deklarācijas un 9 gadus kopš neatkarības atjaunošanas.

21 gads, pieci “parastie” prezidenti, kam klāt vēl seši vadonības gadi. Tas varbūt nav daudz, bet tas ir viss, kas mums ir. Katrā ziņā tas ir pietiekami daudz, lai to pētītu, analizētu un izvērtētu Valsts prezidentu kā vienu no valsts neatkarības simboliem, Valsts prezidentu kā politiskās stabilitātes un demokrātijas nodrošināšanas veicinātāju valstī un tā joprojām.

Unikālu lomu, pēc definīcijas, ir spēlējis pats pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste. Viņam pirmo reizi Latvijas vēsturē bija jāizveido reāli funkcionējoša prezidenta institūcija bez jebkāda pašu zemē veidota precedenta. Viņam arī bija jānostiprina šī augstā amata prestižs laikā, kad politiskās tradīcijas Latvijā bija vēl veidošanās stadijā. Prezidents Jānis Čakste iegājis vēsturē kā pārliecināts demokrāts un izcils valstsvīrs, kas spēja būt īsts sabiedrības vienotājs, jo viņu respektēja visi valsts vadošie politiskie spēki, un viņš bija populārs kā  Latvijā, tā arī aiz tās robežām. Kaut viņš ar savu personību veiksmīgi reprezentēja Latvijas valsti, viņa ārpolitiskais veikums ir jāizvērtē tā laika apstākļu kontekstā. Piecus gadus ilgajā laika posmā, ko Čakste pavadīja kā Valsts prezidents, viņa kontā ir tikai divas ārvalstu vizītes: viena Igaunijā 1925. gadā un otra Somijā 1926. gadā. Par ienākošām vizītēm man pieejamie vēstures avoti vispār klusē. Šādu aktivitātes līmeni nu nekādā veidā nevar salīdzināt ar to, ko pieprasa mūsdienu pasaule, kā tas ir bijis gan prezidenta Gunta Ulmaņa, gan manā prezidentūras laikā.

Gustavs Zemgals kā otrais neatkarīgas Latvijas valsts prezidents darbojās tikai vienu trīs gadu periodu un, šķiet, nav atstājis dziļas un paliekošas pēdas Latvijas vēsturē. Interesanti, ka A. Šilde savā apjomīgajā vēstures grāmatā pat nepaskaidro, kamdēļ Gustavs Zemgals vairs nekandidēja uz otro mandātu 1930. gada vēlēšanās. Gustavam Zemgalam ir zināmi nopelni Baltijas tautu tuvināšanā un attiecību aktivizēšanā ar Zviedriju, jo 1929. gadā viņš viesojās Zviedrijā un tai pašā gadā uzņēma Latvijā zviedru ķēniņu Gustavu V.

Trešais prezidents Alberts Kviesis, kas stājās amatā 1930. gada 9. aprīlī, bija bijis Tautas padomes, Satversmes sapulces un triju Saeimu loceklis (kādu laiku pat pildījis Saeimas priekšsēža amatu).  Vēsture viņam var pamatoti pārmest, ka viņš nebija savu uzdevumu augstumos, jo neaizstāvēja Valsts Satversmi, kā amatu uzņemoties bija zvērējis, un pieļāva 1934.gada 15.maija apvērsumu bez jebkādas pretestības vai pat protesta.

Ir zīmīgi, ka tieši ceturto prezidentu Kārli Ulmani tauta vēl šodien vērtē kā spilgtāko prezidentūras iemiesojumu Latvijas vēsturē. Viņa laiks sakrīt ar saimnieciskā uzplaukuma periodu, kas sekoja 1929. gada ekonomiskās krīzes izraisītajai lielajai depresijai. Gan ekonomiskā, gan patriotiskā uzplaukuma dēļ šis laiks ir palicis tautas atmiņā kā tāds, ko citiem grūti pārspēt, neskatoties uz prezidenta lomu Latvijas neatkarības zaudēšanā.  Un kā gan lai tā nebūtu, ja atceramies, ka Kārlis Ulmanis savās rokās bija apvienojis visu: likumdošanas varu, izpildvaru, valsts reprezentāciju, militāro virspavēlniecību un pat noteikšanas spēku pašvaldību lietās. Citiem vārdiem sakot, viņa rokās bija visa tā vara un visas tās tiesības, kas patlaban valstī ir sadalītas pa trim dažādām valsts līmeņa institūcijām: Saeimu, valdību un Valsts prezidentu, plus vēl vajadzības gadījumā tā vara, kas piemīt pašvaldībām. Pie tā varētu vēl piebilst, ka autoritārā laika tieslietu ministrs Hermanis Apsītis Kārlim Ulmanim kā prezidentam vēl piedēvēja arī tiesību avota nozīmi! Ir skaidrs, ka vadonības laiks veido atsevišķu lappusi Latvijas prezidentūras vēsturē, kas savas savdabības dēļ būtu vērtējama atsevišķi. Tas nozīmē, ka Kārli Ulmani kā prezidentu nevar īsti salīdzināt ar pārējiem Saeimas ievēlētiem prezidentiem, kas darbojās pilnīgi citu pilnvaru robežās.

Nonākot pie atjaunotās neatkarības perioda, vēlētos šeit izcelt mana tiešā priekšteča prezidenta Gunta Ulmaņa īpašos nopelnus, jo viņam, līdzīgi kā Jānim Čakstem, bija jāuzceļ reāli darbojošās prezidentūras institūcija pilnīgi no līdzenas vietas. Bez tam, izejot no vēsturiskiem pirmskara precedentiem, viņam bija pilnīgi no jauna jāveido institūcija, kas atbilstu modernās pasaules prasībām un atjaunotās valsts iespējām. Es uzskatu, ka prezidents Guntis Ulmanis šīs prasības godam ir izpildījis, un visi viņam sekojošie prezidenti, tāpat kā es, varēs būt viņam pateicīgi par to.

Viņa prezidentūras laikā arī tika izvirzītas un akceptētas Latvijas galvenās ārpolitiskās prioritātes — integrācija Eiropas Savienībā un NATO — kā priekšnosacījums Latvijas drošībai un straujākai ekonomiskajai attīstībai. Tie ir ārpolitiski virzieni, kas tikuši turpināti pašreizējās prezidentūras laikā un šajās dienās sasniedz jau arī neatgriezenisku un vēsturiski unikālu vainagojumu.

Ir pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, kopš es kā sestā Latvijas prezidente esmu stājusies amatā. Esmu tātad jau nokalpojusi tikpat ilgi, cik Gustavs Zemgals un, protams, saņēmusi arī jau veselu virkni dažādu novērtējumu. Tā kā viss vēl ir procesā un viss vēl notiek, tie līdz šim galvenokārt ir bijuši viedokļi un virspusīgi komentāri vai arī ex cathedra pasludināti secinājumi bez dziļākas faktu vai dokumentu analīzes. Ir ticis atzīmēts, ka ārpolitiskā aktivitāte šim prezidentam ir bijusi intensīva, un brīžam pat it kā negribīgi atzīts, ka tā bijusi spoža, vienmēr gan steidzīgi piebilstot ar kontrastējošu apgalvojumu par iekšpolitisko darbību, gluži kā uz kontrastiem būvētajā dainu retorikā. Iekšpolitiski vai nu nekas liels neesot darīts, vai pat tur esot konstatējama pilnīga neizpratne un no tās izrietošas kļūdas. Angļu valodā, kā zināms, plaši izplatīts ir arī dokuments, kurā tekstuāli  un ar šokējošiem skaitļiem ir norādīts uz Latvijas prezidenta dekrētu nenormāli augsto pērkamības līmeni. Ar vislielāko interesi turpināšu gaidīt izvērtējumus, kas balstīsies uz pārbaudāmiem faktiem un dokumentiem un izklāstīs argumentāciju, uz kuru secinājumi balstās.

Pēdējā laikā ir atkārtoti aktualizējies jautājums par prezidenta ievēlēšanas kārtību, par ko jau notikušas ļoti asas un saspringtas debates divdesmito gadu sākumā, Satversmes sapulces laikā. Toreiz centriskie un labējie spēki bija iecerējuši tautas vēlētu prezidentu, taču sociāldemokrāti ar vienas pašas balss vairākumu panāca patlabanējo kārtību, kur prezidentu ievēlē Saeima. Ļoti daudzi Latvijas pilsoņi ir izteikuši vēlmi, lai prezidenta vēlēšanās varētu piedalīties visa tauta, kā jau tas notiek vairumā Eiropas valstu. Tas prasītu Satversmes grozījumu, kas nebūtu radikālāks par to Satversmes grozījumu, kas 1997. gada beigās pagarināja prezidenta darbības laiku no trim uz četriem gadiem. Taču ļoti šaubos, vai šādu soli vēlētos spert jebkura Saeima, kas tādējādi zaudētu sev piederošu svarīgu privilēģiju. Lai šāda maiņa notiktu, man šķiet, tas būtu panākams tikai referenduma ceļā.

Pavisam cits jautājums skar prezidenta pilnvaru apjomu un eventuālus grozījumus Satversmē, kas ar to būtu saistīti. Man personīgi šķiet, ka prezidentam parlamentārā republikā ir pietiekami daudz ko darīt, arī pastāvot pašreizējai sistēmai, un ka tam ir iespējams iekarot zināmu autoritāti pat bez izpildvaras instrumentiem savās rokās. Taču detaļās vienmēr ir nianses, ko būtu iespējams uzlabot. Tā, piemēram, man šķiet nekorekti, ka mūsu Satversme Saeimai atļauj jebkuru prezidentu vienkārši padzīt bez jelkādas impīčmenta procedūras, bez vainas uzrādīšanas un bez mazākās iespējas tam sevi aizstāvēt. Tāpat gluži praktiskā ziņā septiņu dienu termiņš, kas atļauts prezidenta veto izmantošanai, resp., likuma nosūtīšanai otrreizējai caurlūkošanai, ir pilnīgi neadekvāts un, es teiktu, nenormāli īss. Tas traucē prezidentam normālā tempā pildīt to ļoti svarīgo likumu caurskatīšanas lomu, ko tam uzticējusi Satversme. Tas ir it īpaši svarīgi valstī, kur ir tikai viena palāta un kur prezidents daļēji izpilda to lomu, kas citās zemēs ir otrajai palātai, resp., senātam.

Varētu vēl piebilst, ka varas sadale starp prezidentu, parlamentu un valdību nebūt nav precīzi vienāda visās demokrātiskās valstīs. Katrai valstij te ir savas tradīcijas, kas turklāt turpina mainīties laika gaitā, kā jau dzīvām institūcijām tas parasts. Ir demokrātiskas valstis, kas ir parlamentāras republikas, kur prezidentam atvēlētā vara ir ļoti ierobežota, kā tas ir Latvijas prezidentam vai Vācijas federālajam prezidentam. Ir tikpat demokrātiskas valstis, kā Francija vai ASV, kur iekārta ir prezidentāla un prezidents vienā personā apvieno izpildvaras un valsts galvas funkcijas. Un beidzot, ir citas valstis, kur prezidentāla sistēma ir jau kļuvusi par diktatūru. Tā tad vairs nav prezidentālās sistēmas kā tādas, bet gan totalitārisma vaina.

Mūsdienu politiskajā kontekstā, kur Latvija drīz varēs kļūt gan par NATO, gan par ES locekli, Latvijas iedzīvotājiem ir pilnīgi jāaizmirst sapnis par to, ka autoritāras varas ieviešana būtu tās brīnumu zāles, kas atļautu viegli un ātri atrisināt visas mūsu sabiedrībā vēl risināmās problēmas. Demokrātija, protams, ne tuvu nav ideāla sistēma, jo cilvēki, kam tā dod vienlīdzības tiesības, ne visi ir vienādi ideāli savā ētikā. Bet ar visu to demokrātija vēl arvien ir tā labākā un taisnīgākā pārvaldes sistēma, kas cilvēces vēsturē līdz šim izgudrota. Tā ir atvērta sistēma, tā ka vienmēr pastāv iespēja tās darbību uzlabot un labāk to saskaņot ar iedzīvotāju vēlmēm. Tā ir tiesiska sistēma, kur viens likums valda pār visiem. Tā ir taisnīga un tālredzīga sistēma, kas cenšas atrast ceļu, kā apvienot daudzbalsīgas un savstarpēji atšķirīgas vēlmes — diskusiju, sapratnes un racionālu kompromisu ceļā.

Demokrātija ir sistēma, pie kuras visiem ir nemitīgi jāpiestrādā un par kuru visi ir vienādi atbildīgi. Kā vara, tā tauta. Kā tauta, tā prezidenti.

Valsts prezidenta standarts

Valsts prezidenta standarts ir balts ar taisno krustu valsts karoga krāsu samēros. Krusta centrā valsts karoga krāsu pārtraukumā — valsts lielais ģerbonis. Ģerboņa augstums ir 1/3 no standarta platuma, ģerboņa vairoga saules centrs ir standarta centrā. Valsts krāsu platums pret standarta platumu ir 1:5. Standarta garuma un platuma attiecība ir 3:2.

Valsts prezidenta svinīgais solījums

“Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”