Jāņa Zābera dzimtās mājas “Vecais ceplis”; Zābera muzeja darbu galvenie vadītāji: dziedonis Maigurs Andermanis un zinātnieks Sigizmunds Timšāns

Dziedoņa Jāņa Zābera muzejā pavasarī, vasaras dienās un rudenī katru apmeklētāju sagaida viņa balss ieraksti. Visvairāk apmeklētāju ir ap 11. augustu. Tad “Vecajā Ceplī” ierodas daudzi bijušie draugi, paziņas un latviešu tautas mīļotā dziedoņa talanta cienītāji. Muzeja atklāšanā 1973. gada 11. augustā te ieradās divpadsmit tūkstoši tikko no dzīves aizgājušā talanta cienītāju, taču ne visos gados šis skaits bijis tik fantastiski liels. Tajā pašā laikā dziedonis 29 gadu garumā nevienu reizi nav aizmirsts.

Augusta dienās īpaši tika pārrunāts Jāņa ceļš līdz dziesmai, kura izskanēja un turpina skanēt pasaulē.

Dziedoņa brālis Miervaldis raksta savas atmiņas par Zāberu dzimtu. Te nu uzzinām, ka mūzika visa mūža garumā pavadījusi arī Oskaru un Emmu – Jāņa vecākus. Oskars Zābers jau Pirmā pasaules kara laikā spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un, pārbraucot no kara, atveda pat Pēterpilī pirktu vijoli, kuru vēlāk izmēģināja arī abi dēli – Miervaldis un Jānis. Oskars bija pazīstams novadā kā koru dziedātājs. Māte Emma Pureniņa bija dzimusi Lubānas pusē, iepazīstot kalpu likteni no agras bērnības. Viņa bija vecākā sešu bērnu ģimenē. Jau mācoties Visagala skolā, Emmai īpaši sirdij tuva bijusi dziedāšana, tādēļ, pārnākusi mājās, viņa mācījusi dziedāt brāļus un māsas. Kad piecpadsmit gadu vecumā Emma sākusi strādāt par aukli, tad nu atkal radusies iespēja izdziedāties. Tādēļ nav jābrīnās, ka tieši Lubānas korī dziesma Emmu un Oskaru satuvināja līdz ģimenes nodibināšanai.

Un nav arī jābrīnās, ka ar muzikāli daudzveidīgu talantu bija apdāvinātis arī 1926. gada 17. oktobrī dzimušais Miervaldis Zābers, kuram vēlāk bija īpaši lieli nopelni jaunākā brāļa muzikālajā izglītošanā un rūpēs par viņa skolas un studiju gaitām Rīgā.

Laiks rit. Aiziet zudumā daudzas kultūras vērtības, tādēļ šajās tikšanās reizēs ar Meirānu un Lubānas puses ļaudīm vairāk centāmiesiuzzināt par Jāņa Zābera dziesmas ceļu dzimtajā pusē.

“Vecaja ceplī” dziesma un mūzika vienmēr bijusi lielā cieņā un godā. Ganu gaitās un visā darba mūžā tās ir pavadījušas Jāņa māmuļu un tēti – Emmu un Oskaru Zāberus. Lūk, Oskara Zābera Petrogradā pirktā vijole. Tai likuši skanēt ne tikai tēva, bet arī abu dēlu – Miervalda un vēlāk Jāņa — pirksti. Visi trīs viņi spēlēja vietējā lauku kapelā. Daudz apdzeltējušu nošu no šī gadsimta sākuma 1973. gadā vēl glabāja “Vecais Ceplis”. Daudzas no tām no 19.gadsimta beigām.

Iespēju piedalīties Jāņa Zābera atceres pasākumā Zinaīda Borzova ieguva, piedaloties ar savu referātu 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē; konkursa “Aiviekstes lakstīgalas” laureāts Dainis Skutels un Miervaldis Zābers

Bērnu dienās Jānis trallina mammuka dziedātās melodijas, vēlāk arī radio raidījumos dzirdētās dziesmas. Kad Jānis dodas ganos līdzi vecākajam brālim Miervaldim, sākas pirmie “koncerti”. Kā estrāde noder siena šķūņa jumts (šodien saglabājies ozols, kas auga pie šķūņa). Miervaldis Zābers, atceroties šos “koncertus” mežā, stāsta: “Kad pļavas bija nopļautas, varēja rāpties uz šķūnīša jumta. No rītiem, kad gaiss bija dzidrs, skanēja labi.”

Vienu gadu Jānis Zābers mācījies Lubānā, tad Meirānu septiņgadīgajā skolā (1946—1953). Viņa dziesma šeit kļūst drošāka, jo palīdz skolotāja Marija Mežule. “Kādu reizi gadījās nejauši dzirdēt Jāņa balsi. Es apstājos (..). Šo balsi vajadzēja paklausīties. Balss lūzums jau bija pāri. Tā skanēja dzidri (..)”, stāstīja M. Mežule.

1953. gadā Jānis Zābers, absolvējot Meirānu skolu, saņēma direktora Riharda Grīvas ieteikumu, kas bija adresēts Jāzepa Mediņa mūzikas skolai Rīgā (..). Vasarā nokārtoti iestāju pārbaudījumi mūzikas vidusskolā (..). Taču ziņa par ieskaitīšanu skolā Meirānos nepienāca. Jānis nolēma strādāt par traktoristu. Šo arodu viņš bija apguvis no kaimiņu puišiem. Grūti nācās Jāni pārliecināt, lai viņš iestātos vidusskolā. Beidzot tika nolemts, ka “tas gadiņš kaut kā jānostiepj”, lai atkal varētu doties uz mūzikas skolu. Šis viens gads (1953./54.) Lubānas vidusskolā Jāņa dziesmas mūžā ierakstīja daudz spilgtu lappušu. Muzeju veidojot, 1973. gadā tās uzrakstīja viņa skolotāja Lubānā Mirdza Tetere. ”Ir septembris. Cits pēc cita pie klavierēm nāk astotās klases zēni un meitenes. (..). Tradicionālā balsu pārbaude. Tad nāc Tu – tāds gaišs, apņēmīgi un jautājoši raugies pretī un dziedi. Domās Tevi iedalu kora zeltā.

Un tad nāk kora stundas. Tu sēdi un dziedi tāpat kā visi, ne ar ko nemēģini izcelties. Un es Tevi vēroju, cik ilgi Tu tā izturēsi. Jo es jūtu, ka Tu gribi vairāk, ka Tu gribi dziedāt. Un tad es saprotu, ka Tu kautrējies, ka Tu vēlies, lai es Tevi atrodu. Bet es jau tevi esmu atradusi, manu gaišo, jauko zēn (..).

Un mēs mācāmies, (..) mācāmies muti “līdz ausīm” atvērt, mācāmies “elpu tā pamatīgi ievilkt”. (..). Tev jau nekad nebija ne apnicīgi, ne grūti. Tu jau dziedātu no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Cenšos Tev dot visu, ko zinu. Mācu, ko mīlu, sākot ar vismīļajām tautasdziesmām. (..) Atmiņas? Nē, es Tevi šodien dzirdu, kā Tu, pilns jauneklīgas degsmes, satraucies dziedi:

Kopā pie atjaunotās skolas: Zābera muzeja veidotāji un tā šodienas aprūpētāji; dziedonis Andris Lapiņš Foto: Sigizmunds Timšāns

“Brīnumdienā, laimes dienā

Jaunie ērgļi drošus spārnus gūst.

Pavasara straumē vienā

Mūsu pulki kopā plūst.”

Te jau viņas ir – tās pašas nošu lapas, kurās Tu skatījies. Tās ir daudz lietotas, apdilušas. Bet Tu dziedāji no tām. Šūberta “Šūpļa dziesmu”. Viegli Tu to iemācījies. Un cik neapmierināts Tu biji ar Leiermann! Tev likās un likās, ka nedziedi tā, kā “jādzied”. Jā, to Tu dziedāji tā, kā jādzied, daudz vēlāk.

Un te jau ir Caro mio ben sadzeltējusī lapa. Tā bija kādreiz mana mīļākā dziesma, mana sastapšanās ar itāliešu valodu. Varbūt par grūtu Tev bija sākumam, bet man toreiz nebija citu nošu. Tev patika itāliešu valoda. Toreiz gan mēs nesapņojām, ka Tu dziedāsi “La Scala”.

Kad Tu sāki mācīties J. Mediņa “Mātei”, es sapratu, ka Tu ļoti mīli savu māti. Tobrīd es viņu vēl nepazinu, bet nojautu, ka viņa Tev ir laba māte, ka Tu esi viņai labs dēls, jo tikai labs dēls tā varēja dziedāt dziesmu mātei. (..)

Cik esmu pratusi, tik devu Tev ceļamaizi uz Rīgu. Ticēju Tev, zināju – no dziesmas nekad vairs neaiziesi. Tu biji tai atdevies viss, bez atlikuma.”

Jānis Zābers neaizmirsa savu Lubānas skolotāju. Viņa saņēma ielūgumus uz daudzu operu pirmizrādēm (..).

Arī šajā reizē nedrīkstam aizmirst dziedoņa Jāņa Zābera cildenās cilvēciskās īpašības, kuras viņš saglabāja visu īso mūžu.

Šādu atmiņu varētu savākt ne tikai simtos, bet tūkstošos. Taču šoreiz pirmo reizi publicējam Jānim Zāberam tuva padomdevēja un balsta – komponistes Elgas Īgenbergas 1995. gada 31. jūlijā uzrakstītās atmiņas.

“No atmiņu kamola!” Man ir bijusi tā laime spēlēt klavierpavadījumus, kad Jānis Zābers saņēma klausītāju sajūsmas un atzinības aplausus. Man ir bijusi iespēja būt klāt arī neparastākos apstākļos, pēc koncertiem vai draugu pulkā, kad spilgti izpaudās Jāņa Zābera gaišā būtība.

Atceros vienu no koncertiem Mālpils hidromeliorācijas tehnikumā. Todien man piezvanīja Lauksaimniecības ministrijas Izglītības pārvaldes vadītājs docents Sigizmunds Timšāns un paziņoja, ka Jānis ielūgts tās pašas dienas vakarā viesoties minētajā tehnikumā, bet nav pianista. Protams, devāmies ceļā. Kā vienmēr, klausītāji Jāni sumināja, un viņš savā dziesmu priekā sniedza atkārtojumus pat pusotra koncerta garumā.

Pēc koncerta, mazā sabiedrībā pie kafijas galda, Jānis paņēma rokās ģitāru un klusinātā, liriskā noskaņā sāka dziedāt gan itāļu, gan mūsu tautas dziesmas. Nav iespējams vārdos aprakstīt to skaņu burvību, kas valdīja telpā ap mums, Jānim dziedot un pašam ar ģitāras akordiem pavadot savas improvizācijas. Draugiem toreiz bija aizkustinoši dzirdēt Jāni dziedam tik neparastā un fascinējošā noskaņā.

Kad sacerēju dziesmu “Mātei” ar dzejnieka Jāzepa Osmaņa vārdiem, riskēju to parādīt Jānim. Es vienmēr respektēju Jāni kās operdziedoni, kādēļ arī visai reti iedrošinājos pievērst viņa uzmanību savām dziesmām. “Tā ir dziesma manam mammukam”, teica Jānis, un gadu gaitā līdz pat šai dienai dziesma skan Jāņa balsī pāri visai Latvijai.

Aiviekste – Jāņa lielā aizrautība un mīlestība. Atceros kādu viesošanos viņa dzimtajās mājās Meirānos. Vēlā vasaras vakarā, gandrīz jau pusnaktī, Jānis uzaicināja braucienā ar laivu pa Aivieksti. Spīdēja pilnmēness, ne mazākās vēsmiņas, ūdens gluds, kā spogulis. Laivas galā ar kārti rokās stāvēja Jānis, un laiva lēni slīdēja uz priekšu gar tumšzaļajiem, kokiem apaugušajiem upes krastiem. Klusums kā pasakā. Laivu vadīdams, klusēja arī Jānis; bet šķita, ka viņš, staltais meirānietis, it kā sevī skanēja ar kādu mums nesadzirdamu melodiju. Tik ļoti Jānis lepojās ar savu bērnības upi un bija priecīgs iepazīstināt mūs ar dzimtās puses skaistumu.

Kad man ieskanējās valsis “Vasara sauc” ar dzejnieka Arnolda Auziņa vārdiem, tad Jānis ar lielu prieku to iedziedāja radio ierakstā, jo:

“Ūdeņu balsīm vasara sauc, iesēdies laivā un brauc!” Upes un ezeri Jāni vilinājuši vienmēr.

Kaut gan Jānis bija mūsu izcilākais tenors gan uz operas skatuves, gan koncertos tuvās un tālās malās, gan sirsnīgs draugu pulkā, tomēr nelabvēļi viņam bieži sagādāja nepelnītus triecienus, kas spēja iedragāt viņa gaišo zemes dēla dvēseli.

Šai atmiņu izskaņā dziesma “Pie Aiviekstes” ar Jāņa novadnieka, Meirānu dzejnieka Jāņa Gavara vārdiem – visu mūsu sveiciens Jānim, jau aizsaules valstībā. Nevis skumjš, bet optimistisks, savas tēvzemes skaistuma apliecinošs veltījums Jāņa Zābera nemirstībai mūsu sirdīs. Kā viņa Saulvedim operā “Zelta zirgs”.

Madonieši un Latvija rūpējas par sava talanta piemiņas saglabāšanu. Izveidota jauna ekspozīcija muzejā. Jāņa Zābera fonds sadarbībā ar vietējām iestādēm katru gadu rīko zēnu vokālistu konkursu “Aiviekstes lakstīgalas”. Tajā sabrauc jaunie dziedoņi no visas Latvijas. Šogad jau varēja iegādāties kompaktdisku “Jānis Zābers. Zvaigznes ceļš”. Lai arī turpmākajos gados dziedoņa dzimtajā pusē un pasaulē turpinātu spīdēt viņa dziesmu zvaigznes!

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures  asociācijas goda biedrs