No savas Sēlijas Eiropas diplomātu salonos

Par Latvijas diplomātu Kārli Freimani

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas brīvvalstī, nosacīti runājot, bija divu veidu diplomāti. Vieni, to gan bija mazākums, strādāja vienā valstī daudzus gadus pēc kārtas. Tādi bija, piemēram, Kārlis Zariņš, kas pārstāvēja Latviju Lielbritānijā no 1933.gada līdz savai aiziešanai mūžībā 1963.gadā. Vašingtonā ilgi (1935 –1948) strādāja Dr.Alfrēds Bīlmanis. Dr.Oskars Voits reprezentēja Latviju Berlīnē no 1921.līdz 1932.gadam. Taču lielākoties diplomāti, rotācijas kārtībā mainoties, strādāja vienā valstī 3—4 gadus. Īpaši tas sakāms par zemāka ranga ārlietu darbiniekiem, kuri mijās vēl biežāk. Pie tādiem pieder arī Kārlis Aleksandrs Freimanis, kas 18 gadu laikā strādāja astoņās (!) valstīs. Ne zemas kvalifikācijas vai neapmierinoša darba dēļ, bet, kā parasti bija teikts pavēlēs šajā un līdzīgos gadījumos, pārcelts “dienesta labā”.

Kārlis Freimanis ir sēlis. Dzimis 1890.gada 8. aprīlī Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagastā lauksaimnieka ģimenē. Absolvējis Jēkabpils tirdzniecības skolu un Jelgavas reālskolu, viņš dodas uz Pēterpili, kur 1918.gadā beidz studijas Politehniskā institūta tautsaimniecības nodaļā. Bet ar to zinībalkstošajam jauneklim ir par maz, un K.Freimanis brauc uz Parīzi, lai gadu mācītos slavenajā Sorbonnas universitātē. Līdz ar to ir apgūta arī franču, angļu un pietiekamā mērā — vācu valoda, lai sāktu dienestu neatkarīgajā Latvijā. (Studējot Pēterpilī, K.Freimanis līdztekus strādāja par ierēdni Tirdzniecības un rūpniecības ministrijā un vietējās Latviešu labdarības biedrības bēgļu komitejā.) K.Freimanis vispirms dažus mēnešus nokalpoja par vecāko sevišķu uzdevumu ierēdni Satiksmes ministrijā un tad devās uz īsto vietu — Ārlietu ministriju, kur akadēmiski izglītoti cilvēki un svešvalodas zinoši darbinieki bija vajadzīgi vairāk nekā ēst (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 427.lieta, 129., 180., 184.lp.).

Ārpolitiskā darba pirmās iemaņas Latvijas topošajiem diplomātiem parasti vajadzēja iegūt sava resora centrā Rīgā. Arī K.Freimani ar ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1922.gada 20.janvāra pavēli Nr.4 iecēla par pirmās šķiras sekretāra v.i.politiski ekonomiskā departamenta austrumu nodaļā, skaitot no 1.janvāra. Jau pēc dažām nedēļām viņu pārcēla darbā uz tā paša departamenta Tautu Savienības nodaļu (turpat, 129.lp.).

Latviju, kā zināms, uzņēma šajā pirmajā globālajā starptautiskajā organizācijā 1921.gada 21.septembrī. Drīz pēc tam Ārlietu ministrijā nodibināja īpašu Tautu Savienības nodaļu, par tās vadītāju ieceļot Pēteri Sēju. Viņu, izpildot ārlietu ministra biedra Voldemāra Salnā 1922.gada 24.aprīļa pavēli Nr.48, nomainīja Kārlis Freimanis. Viņam tā paša gada 26.augustā bija jādodas uz Ženēvu, lai kā Ministru kabineta apstiprināts Latvijas delegācijas sekretārs piedalītos Tautu Savienības augstākās institūcijas – pilnsapulces – darbā. Šī pirmā starptautiskā diplomātiskā skola ilga gandrīz pusotra mēneša un pēc tās pabeigšanas Z.Meierovics ar 1923.gada 28.marta pavēli pārcēla K.Freimani uz Romu Latvijas sūtniecības otrā sekretāra amatā (turpat, 129.lp.).

K.Freimanis strādāja centīgi un strauji devās augšup pa diplomāta karjeras kāpnēm. 1923.gada 16.jūnijā viņu iecēla par pirmo sekretāru sūtniecībā Polijā, bet jau 1924.gada 25.jūlijā uzticēja vadīt Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļu. K.Freimanim atrodoties šajā statusā, Ministru kabinets 1925.gada 8.janvārī pieņēma lēmumu iecelt viņu par Z.Meierovica vadītās Latvijas delegācijas sekretāru Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Helsinkos (turpat, 127.lp.). Z.Meierovics un viņa kolēģi Jalmars Prokopē (Somija), Karels Pusta (Igaunija) un grāfs Aleksandrs Skžinskis (Polija) (Lietuvu konflikta ar poļiem Viļņas dēļ pārstāvēja tikai novērotājs), dalībvalstu sūtņi Helsinkos un eksperti, viņu vidū K.Freimanis, strādāja piecās komisijās: arbitrāžas, intelektuālās tuvināšanās, redakcijas, pasu, vīzu un satiksmes ceļu lietu un politisko jautājumu komisijā. Konference apsprieda Tautu Savienībā izvirzītos jautājumus par obligātu šķīrējtiesu, bruņojuma samazināšanu un drošību, pasažieru bagāžas un tranzīta jautājumu, muitas un pasu formalitāšu vienkāršošanas priekšlikumus. Helsinkos notika pēdējais nopietnais mēģinājums izveidot plašāku Baltijas valstu savienību, bet tas neizdevās. Konference tomēr nolēma sasaukt ģenerālštābu pārstāvju apspriedes un sadarboties policijas laukā.

Hugo Celmiņa vadītā valdība 1925.gada 24.janvārī iecēla K.Freimani par Latvijas konsulu, turklāt nevis kādā galvaspilsētā vai vismaz lielā centrā, bet provinciālajā Klaipēdā (turpat, 127.lp.). Tas neapšaubāmi bija pazeminājums amatā. Kāpēc? Grūti pat izskaidrot. Ja nu vienīgi tāpēc, ka Klaipēdas apgabals šajā laikā bija ass strīdus ābols starp Lietuvu un Vāciju, kurā savas intereses bija arī Latvijai.

No Lietuvju zemes K.Freimaņa ceļš ved uz Maskavu, kur viņš ar ārlietu ministra Fēliksa Cielēna 1927.gada 8.janvāra pavēli Nr.1 bija iecelts par Latvijas sūtniecības padomnieku (turpat, 127.lp.). Sūtņa Kārļa Ozola (1923—1929) vadībā viņš rosmīgi piedalījās Latvijas un Padomju Savienības tirdzniecības līguma sagatavošanā, kuru parakstīja 1927.gada 2.jūnijā, un neuzbrukšanas līguma izstrādāšanā. Abi šie akti (otro projektu gan tikai parafēja) radīja iespēju uzlabot attiecības starp abām kaimiņvalstīm kā saimnieciskā, tā daļēji arī politiskā laukā.

K.Freimanis pēc šķiršanās no padomju galvaspilsētas devās uz Stokholmu, kur viņš 1929.gada 31.jūlijā bija iecelts par pirmās šķiras sekretāru Latvijas goda ģenerālkonsulātā (turpat, 133.lp.). Latviešu diplomāts, sabijis zviedru zemē tikai nepilnu gadu, pārbrauca uz Tallinu, kur viņš, izpildot Ministru prezidenta un ārlietu ministra H.Celmiņa 1930.gada 9.jūlija pavēli, strādāja Latvijas vēstniecībā par otro un pēc nepilna pusotra gada jau par pirmo sekretāru, vajadzības gadījumā (atvaļinājums, slimība, komandējums u.tml.) aizvietojot sūtni Kārli Zariņu (1930—1933).

Igauņiem bija labas attiecības kā ar sūtni, kas prata viņu valodu, tā arī ar K.Zariņa pirmo palīgu, kas Tallinā nostrādāja gandrīz trīs gadus. Bet ne viss tik labi bija starpvalstu saskarsmē. Igauņiem lāgā nepatika ap divtūkstoš cilvēku lielā 19.gadsimta 60.gados izveidojusies Lauru kolonija, kura aizņēma ap 35 km garu un 30 km platu teritoriju Dienvidaustrumigaunijā, un viņi centās ierobežot tur dzīvojošo latviešu tiesības. K.Freimanis, varētu teikt, demonstratīvi 1932.gada augustā devās uz Lauriem, lai piedalītos evaņģēliski luteriskās baznīcas 60 gadu jubilejas svinībās, un pavadīja pie tautiešiem trīs dienas. Tas Tallinai atkal nepatika.

K.Freimanis, labi iepazinis kaimiņzemi, 1933.gada 30.marta konfidenciālā vēstulē savai priekšniecībai Rīgā secināja, ka Igaunija 15 gados joprojām nav izstrādājusi oficiālu ārpolitikas orientāciju. Igauņu parlamentā nekad nav notikušas debates ārpolitikas jautājumos, izņemot valdības deklarācijas trafareto frāzi par labu attiecību uzturēšanu ar ārvalstīm. Ārpolitiskās līnijas nosprauda no gadījuma uz gadījumu. K.Freimanis nebija augstās domās arī par Igaunijas jauno ārlietu ministru Hermani Pungu, kas bija tautsaimnieks un ārpolitikā interesējās tikai par tirdzniecības jautājumiem. Ārpolitisko kontinuitāti centās uzturēt tikai kādreizējais Igaunijas sūtnis Latvijā, viceministrs Aleksandrs Hellats. Igaunija šajā laikā tomēr bija vienīgā īstā Latvijas sabiedrotā. Tāpēc K.Freimanis ar gandarījumu atzīmēja, ka Igaunijā ir progresējusi doma par Baltijas valstu antanti. Igauņi ieteikuši visiem spēkiem veicināt kopības sajūtu, jo baltiešu tautas viena otrai vēl joprojām bija pārāk svešas.

Bet K.Freimanim jau atkal bija ceļš zem kājām – ar ārlietu ministra V.Salnā 1933.gada 9.aprīļa pavēli Nr.4 viņu iecēla par Ārlietu ministrijas austrumu nodaļas vadītāju. Ar valdības 1934.gada 11.aprīļa lēmumu K.Freimanim uzticēja pārstāvēt savu valsti Latvijas un PSRS 1927.gada tirdzniecības līguma pārbaudes komisijā (turpat, 130.lp.).

Viņš bija viens no tiem retajiem latviešu diplomātiem, kuru Kārļa Ulmaņa valdība, pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma valstiskojot Latvijas rūpniecību, iesaistīja saimnieciskajā darbībā: ar Ārlietu ministrijas piekrišanu zemkopības ministrs Jānis Kauliņš 1934.gada 22.decembrī iecēla K.Freimani par paju sabiedrības “Latvijas centrālais sviesta eksports” valdes priekšsēdētāju (turpat, 136.lp.). K.Freimanis bija Latviešu tautsaimnieku biedrības dibināšanas iniciators un pirmais valdes loceklis, kā arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras loceklis. Viņš saskaņā ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra K.Ulmaņa 1935.gada 16.septembra pavēli Nr.91, pavadot šīs kameras delegāciju, vairāk nekā mēnesi atradās komandējumā Londonā. K.Freimanis, iesaistījies biznesā, 1935.gadā piedalījās akciju sabiedrības “Anglo-Baltic Produce Co” dibināšanā britu zemē. Tās uzdevums bija kārtot Latvijas sviesta pārdošanu. Lielākais akciju īpašnieks jaunajā sabiedrībā bija “Latvijas centrālais sviesta eksports”. Tas bija pirmais gadījums abu valstu ekonomisko attiecību vēsturē, kad Anglijā uzsāka darbu firma ar Latvijas pamatkapitālu 0,5 milj.latu (20 tūkstošu sterliņu mārciņu apmērā). 1938.gada maijā K.Freimanis piedalījās “Anglo-Baltic Produce Co” pilnsapulcē Londonā.

Pats nozīmīgākais viņa uzdevums, vadot sava resora austrumu nodaļu, bija pavadīt 1936.gada 14.jūlijā par ārlietu ministru iecelto Vilhelmu Munteru viņa pirmajā vizītē Maskavā un citās Padomju Savienības pilsētās.

Augsto viesi un viņa svītu Rīgas stacijā 1937.gada 15.jūnijā sagaidīja pats ārlietu tautas komisārs Maksims Ļitvinovs, nemaz nerunājot par sīkākiem gariņiem. Komisāra dzīvesbiedre pasniedza kolēģa laulātajai draudzenei sarkanbaltas rozes, bet padomju valdības galvas Vjačeslava Molotova rīkotajās pusdienās negaidīti ieradās pats Kremļa saimnieks. Tas bija liels reveranss V.Munteram un viņa ceļabiedriem, jo Staļins tādā veidā bija pagodinājis tikai dažus ārzemju ārlietu ministrus. K.Freimanis, Ārlietu ministrijas juridiskā departamenta direktors Andrejs Kampe un Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš (1935—1940) līdz ar V.Munteru piedalījās sarunās ar padomju diplomātiem.

K.Freimaņa diplomāta karjera beidzās ar konsula posteni Hamburgā, par kuru viņu iecēla Ministru kabinets, skaitot no 1937.gada 16.septembra (turpat, 131.lp.). Jaunais konsuls 1937.gada 21.septembra vēstulē informēja savu tiešo priekšniecību Latvijas sūtni Vācijā Dr.Edgaru Krieviņu (1937—1940) par viņa priekšā stādīšanos pilsētas vadītājiem, atzīmējot, ka “manas uzturēšanās pirmajās dienās man no vietējām iestādēm un amatpersonām ir tikusi izrādīta vislielākā pretimnākšana un laipnība gan formalitāšu kārtošanā sakarā ar manu mantu pārvešanu, gan arī pa manu ceļojuma laiku, kā arī pirmajās vizītēs”.

K.Freimanis pildīja savus atbildīgos pienākumus godam. To apliecināja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra v.p.i. J.Tepfers, kas, inspicējis Latvijas karjeras un goda konsulātus Vācijā, 1938.gada janvārī rakstīja par Hamburgu: “Vispārējais iespaids no konsulāta kā darbības, tā telpu un iekārtas ziņā ir ļoti labs, un mēs ar to visādā ziņā varam būt apmierināti.” Konsulam ir ļoti daudz darīšanu ar kuģniecības un jūrniecības lietām. 1937.gadā Hamburgas ostā iebrauca 45 Latvijas kuģi. “Konsulāts nodibinājis vislabākās attiecības ar vietējām valsts un pašvaldības iestādēm” (turpat, 73.lp.).

K.Freimaņa vadītā konsulāta iecirknī atradās arī Brēmene. Apmeklējis šo pilsētu, diplomāts 1938.gada 12.martā informēja Ārlietu ministriju, ka tur viņu pieņēmis pilsētas galva, Brēmenes saimniecības senators, Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs un citas amatpersonas. Pilsētas galva ar viesi runājis veselu stundu, izteicot prieku, ka viņu pirmo reizi apmeklējis Latvijas pārstāvis (priekšgājēji to nebija darījuši aiz taupības). Brēmenes vadītājs izteicās, ka bijis patīkami iepazīties, jo viņa pilsētai savā laikā bijušas dzīvas saimnieciskās attiecības ar Latviju, kuras viņš cerot paplašināt. Abi sarunas biedri konstatējuši, ka laba daļa vācu preču no šā rajona iet uz Latviju caur Holandes ostām. K.Freimanis solījis ziņot Ārlietu ministrijai sīkāk par preču apgrozības atdzīvināšanu starp Latvijas ostām, Hamburgu un Brēmeni (turpat, 61.lp.).

Vai konsuls to izdarīja, nav zināms. Taču ir zināms, ka Kārlis Aleksandrs Freimanis neatgriezās padomju un vācu karaspēka okupētajā Latvijā, bet, palicis brīvajā pasaulē, devās uz brīvestības valsti Šveici. Diemžēl pagaidām nav izdevies noskaidrot, kad beigušās Sēlijā dzimušā diplomāta šīszemes gaitas. Ja tādas ziņas ir kāda “Latvijas Vēstneša” lasītāja rīcībā, lūdzu palīdzēt!