Mēs ne bagāti, ne nabadzīgi

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs, Ineta Jansone, CSP Mājsaimniecības budžetu statistikas daļas vadītāja vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr. 174., 28.11.2002.

Kā parāda iepriekšējo gadu pētījumi, izglītības līmenis un personas vecums ir cieši korelējošas pazīmes. Tādēļ ir daudz mājsaimniecību, kurās galvenais pelnītājs vienlaikus ir cilvēks ar zemu izglītību un pensionārs. Sakrītot nelabvēlīgam izglītības un sociālā stāvokļa statusam, ir liela varbūtība nonākt trūcīgo vai pat nabadzīgo grupā.

Apstiprinās arī jau agrākos pētījumos izteiktais secinājums, ka mūsu darba tirgus apstākļos mazpieprasīti un zemu apmaksāti ir speciālisti ar profesionālo vai arodskolas izglītību.

Visvairāk tradicionāli ir mājsaimniecību, kur galvenajam pelnītājam ir vidējā vai vidējā speciālā izglītība. Tādēļ šajā grupā mājsaimniecību sadalījums pēc sava materiālā stāvokļa pašvērtējumiem un līdz ar to konjunktūras saldo ir tuvs valsts vidējiem.

Mājsaimniecības tips

Šis termins, ko pētījumā lieto CSP, ir tuvs mūsu agrāk lietotajam — demogrāfiskā grupa. Tomēr izdalītās grupas (tipi) abos gadījumos nedaudz atšķirīgas. Mājsaimniecības tips (grupa) atspoguļo mājsaimniecības, īpaši ja tā ir ģimene, lielumu un uzbūvi.

Konkrētā pētījuma daļa, par ko runājam šajā rakstā, noskaidro, kā mājsaimniecības sastāvs ietekmē tās labklājības pašvērtējumus. Tas ir ļoti svarīgi. Konkrētajā gadījumā subjektīvajiem sava materiālā stāvokļa pašvērtējumiem ir būtiska priekšrocība, salīdzinot ar objektīvajiem. Subjektīvie pašvērtējumi nav jārēķina ne vidēji uz mājsaimniecības locekli, ne patērētāja vienību, tādēļ nav atkarīgi no statistiķu vairākuma noteiktā metodiskā risinājuma.

1.tabulas vidusdaļā redzams, ka savu materiālo stāvokli vislabāk vērtē pāri ar bērnu (—iem), ja to skaits nepārsniedz divus. Izlasē divu bērnu mājsaimniecības ir pat optimistiskākas par viena bērna ģimenēm. Iepriekšējie pētījumi un jautājuma būtība gan to neapstiprina. Šeit varētu būt runa par izlases kļūdu, kura varētu rasties nelielās izlases apakšgrupās.

Daudz sliktāk savu stāvokli vērtē vientuļās mātes (viens pieaugušais ar bērnu (–iem)), bet vēl daudz sliktāk personas, kas dzīvo kā vieninieki. Šai grupā konjunktūras saldo ir –56,2, bet negatīvu sava materiālā stāvokļa vērtējumu ir devušas 60,1% mājsaimniecību.

Turklāt jāņem vērā, ka vieninieku grupā šajā gadījumā nav izdalīti pensijas vecuma vieninieki un par pensijas vecumu jaunāki vieninieki. Iepriekšējie pētījumi, kur šīs grupas apakšgrupas bija izdalītas, parādīja, ka gados jaunie vieninieki ir vieni no labāk situētajiem, bet gados veco stāvoklis bieži ir dramatisks vai pat traģisks.

Teritorijas

Pēdējās statistikas publikācijās par lielajām Latvijas teritoriālajām vienībām uzskata piecus reģionus, kas lielās līnijās atgādina vēsturiskos apgabalus. Klāt nācis vienīgi Rīgas reģions. Tāpat atsevišķi aplūko Rīgas pilsētu. Mājsaimniecību labklājības pašvērtējumi minēto reģionu skatījumā ir parādīti 1.tabulas lejasdaļā.

Vismazākais negatīvais konjunktūras saldo parādās Zemgales reģionā galvenokārt tādēļ, ka šeit mazāk mājsaimniecību uzskata, ka atrodas uz nabadzības sliekšņa. Tas ir zināmā mērā pretrunā ar objektīvajiem dzīves līmeņa rādītājiem, kuri nu jau kuro gadu visaugstākie ir Rīgā un Pierīgas rajonos. Starpību starp objektīvo un subjektīvo dzīves līmeņa vērtējumu Zemgalē zināmā mērā izskaidro auglīgā līdzenuma lauksaimnieku īpašnieku pašapziņa, kas ļauj cerīgāk raudzīties nākotnē.

Vissliktākais konjunktūras saldo, arī jau tradicionāli, ir Latgales reģionā, kur relatīvi visvairāk nabadzīgo un nabadzības robežai tuvu esošo mājsaimniecību.

Samērā labi savu materiālo stāvokli ir vērtējuši kurzemnieki, kaut gan pēc iepriekšējo gadu objektīvajiem dzīves līmeņa rādītājiem Kurzemes lauku iedzīvotāji ir trūcīgāki nekā Vidzemes un ir tuvu Latgales zemajiem standartiem.

Kopskats

1.tabulas datus var aplūkot arī kopskatā, novērtējot, pēc kuras pazīmes izdalītās grupas atšķiras viskrasāk. Tādējādi var noskaidrot galvenos faktorus, kuri nosaka mājsaimniecību labklājību, ja to raksturo ar pašvērtējumiem.

Ļoti liela nozīme ir mājsaimniecības sociālekonomiskajai grupai, ko nosaka mājsaimniecības galvenā pelnītāja galvenais ienākumu avots. Šādi izdalītās grupās pašvērtējumu saldo variē no +4,2 uzņēmēju un pašnodarbināto grupā līdz –59,7 pensionāru grupā. Šādu variācijas apgabala starpību veido gan labi dzīvojošo, gan nabadzīgo īpatsvaru starpības.

Kā nākamo faktoru varētu atzīmēt mājsaimniecības galvenā pelnītāja izglītības līmeni. Atkarībā no izglītības līmeņa konjunktūras saldo svārstās no –10,7 līdz –63,3. Pēdējais ir lielākais negatīvais skaitlis visā tabulā.

Jau mazāka nozīme ir mājsaimniecības tipam, īpaši atkarībā no bērnu skaita. Šajā grupā (pāris ar bērniem) var saskatīt visvairāk neitrālo, izvairīgo atbilžu. Izņēmums ir vienīgi vienas personas mājsaimniecības, kuru grupā nabadzīgo skaita īpatsvars ir viens no lielākajiem. Jau minējām, ka šo grupu lielā mērā veido vientuļie pensionāri.

Šķiet, mazāk nekā iepriekš mājsaimniecību labklājību ietekmē teritoriālā atrašanās vieta. Statistiskie reģioni jau ir tik lielas teritorijas, ka katrs no tiem ietver gan turīgas pilsētas, gan nabadzīgus laukus. Tādēļ vērtējumu dažādība atsevišķās pilsētās un apriņķos reģionu robežās lielā mērā dzēšas.

Septiņos gados

Ņemot vērā raksta sākumā izdarītās atrunas, var aplūkot, kā mainījušies mājsaimniecību sava materiālā stāvokļa pašvērtējumi laikā no 1996. līdz 2002.gadam. Šādas dinamikas rindas var izveidot kopā pa Latviju, atsevišķi pa pilsētām un laukiem (2.tabula), kā arī pa mazākām grupām (rakstā nav parādīts).

Vērtējot pēc visas Latvijas datiem, jāsecina, ka tikai izlases kļūdas robežās pa gadiem ir svārstījies ļoti labi situēto mājsaimniecību īpatsvars. Tās ir tikai dažas desmitdaļas (0,1 – 0,4) no kopējā mājsaimniecību skaita.

Ja pēdējo divu gadu pētījuma datus uzskata par samērā tieši salīdzināmiem ar iepriekšējo gadu datiem, tad var secināt, ka palielinājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savu materiālo stāvokli vērtē kā labu. Tomēr tie ir tikai 5–6% no visu mājsaimniecību skaita. Pilsētās šis plānais un nosacītais “vidusslānis” ir pieaudzis straujāk nekā laukos.

Neraugoties uz visām atrunām, var droši secināt, ka pieaudzis to mājsaimniecību īpatsvars, kuras ir devušas vidēju un sliktu sava materiālā stāvokļa pašvērtējumu.

Līdz ar to daudz retāk ir dzirdamas atbildes, ka stāvoklis ir ļoti slikts, respektīvi, esam nabadzīgi. Jo — kuram gribas sevi nosaukt par nabagu. Turklāt šāda pažēlošanās intervētājam neko nepalīdzēs. Tas var radīt vēlēšanos drusku paaugstināt savu labklājības pašvērtējumu, vismaz līdz atbildei “slikts” (dzīvojam uz nabadzības sliekšņa).

Negatīvais konjunktūras saldo šajā laikā ir samazinājies no –54,4 līdz –36,7 procentu punktiem jeb apmēram par 2,5 procentu punktiem gadā (bez analītiskas izlīdzināšanas, kas šādā aprēķinā būtu vēlama). No tā izriet, ka būs vajadzīgi vēl 15 gadi, lai konjunktūras saldo nostātos uz nulles (36,7:2,5). Tas ir formāls aprēķins, bet ne reāla prognoze. Reālā situācija būs atkarīga no tā, kas pieaugs straujāk: iedzīvotāju ienākumi vai dzīves dārdzība.

Nobeigums

Kāda naudas summa tad būtu mēnesī vajadzīga, lai mājsaimniecība nejustos trūcīga? Tas ir atkarīgs no jau sasniegtā labklājības līmeņa. Vidēji valstī 109 lati, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

Sabiedrības trūcīgākā piektdaļa (pirmā kvintile) samierinātos ar 78 latiem, bet pēdējā piektdaļa (piektā kvintiles grupa), kurai jau ir zināma rocība, trūcīguma novēršanai par nepieciešamiem uzskata 163 latus.

2.tabula

Mājsaimniecību materiālā stāvokļa pašnovērtējumi, procentos

¹ 2001./2002.gada pētījumā izmantotas nedaudz citādi formulētas atbildes: 1) esam starp turīgajiem Latvijā, 2) neesam bagāti, bet dzīvojam labi, 3) neesam ne bagāti, ne nabadzīgi, 4) neesam nabadzīgi, bet esam uz nabadzības sliekšņa, 5) esam nabadzīgi. Kā liecina atbilžu sadalījums, šie piedāvātie varianti tiek uztverti līdzīgi iepriekšējo gadu pašvērtējumiem: ļoti labs, labs, vidējs, slikts, ļoti slikts.