Prof. Aivars Stranga:

Prezidenti Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis

Referāts konferencē “Prezidenta loma demokrātiskas sabiedrības veidošanā” Rīgā 2002.gada 28.novembrī

1922. gadā, kad tika strādāts pie mūsu konstitūcijas — Satversmes — pieņemšanas, trīs jautājumi nodarbināja Latvijas politiķus un plašāku sabiedrību jautājumā par Valsts prezidenta institūciju. Tie bija : vai būt prezidenta institūcijai vispār; ja būt, tad — kas vēlēs prezidentu; kādas būs prezidenta pilnvaras. Intelektuāli un politiski ietekmīgais kreisais spārns — galvenokārt aktīvie un parlamentā ievērojami pārstāvētie sociāldemokrāti — noraidīja neatkarīgu prezidenta institūciju kā tādu. Šī nostāja nebija nejauša, tās dziļākais cēlonis bija samērā plašās sabiedrības masās iesakņojušās aizdomas, pat bailes no stipras vienas personas varas — aizdomas, kuru saknes nebija tālu jāmeklē, tās bija mūsu tautas nesenā pagātnē, nebrīves pagātnē, carismā. Parlaments tika pamatoti uzskatīts par labāko garantu tautas suverenitātei. Latvija nebija vienīgā šādās aizdomās: Igaunijā Satversme bija pieņemta jau 1920. gadā, un tur neatkarīgas prezidenta institūcijas nebija — katrs Ministru prezidents vienlaikus bija Valsts vecākais, un nekas ļauns ar Igauniju nebija noticis. Bija arī personīgas dabas motīvi, arī spēcīgi — no vienas puses, divus gadus, kopš 1920. gada jūnija, Latvijā Satversmes priekšsēdētājs Jānis Čakste bija pildījis — un pie tam ļoti labi — arī Prezidenta funkcijas. Kāpēc mainīt esošo lietu kārtību, īpaši ja bija aizdomas, ka par prezidentu var nākt Kārlis Ulmanis, par kura uzticību parlamentārajai demokrātijai sociāldemokrāti jau bija sākuši šaubīties. Viedoklis, ka Valsts prezidents nav vajadzīgs vispār, tika noraidīts, bet tika noraidīts arī viedoklis, ka to vēlēs tauta tieši un ka prezidentam būs neatkarīgas politiskas funkcijas, uz ko uzstāja liela daļa pilsonisko politiķu. Latvija ieguva klasiskas Rietumu tipa parlamentārās demokrātijas veidolu, un mūsu ievērojamais publicists un tobrīd arī politiķis Arveds Bergs rakstīja: “... dzīve tik centrālai figūrai, kāds ir Valsts prezidents, bez šaubām, piešķirs lielu faktisku nozīmi un iespaidu, kuri tālu pārsniegs to, kas Satversmē formulēts… šai ziņā ļoti daudz atkarājas no Valsts prezidenta personas, no viņa noteiktības un enerģijas, viņa takta un valsts labuma saprašanas.” (A. Bergs. Valsts Prezidents. — ‘’Latvis’’, 1922., 15.nov.).Te Bergs precīzi formulēja prezidenta iespējas: ja prezidents būs ievērojama personība — morāli un politiski ietekmēt valsts dzīvi, pāri Satversmes burtam. Ja būs liela personība un ja stingri aizstāvēs Satversmi – nācijai būs liels ieguvums. Precedents bija ļoti labs un iespaidīgs — Jānis Čakste. Kad viņš negaidīti mira, Latvijas politiskajās aprindās pat valdīja neslēpts apmulsums — kas spēs ieņemt viņa vietu?

Akadēmiskajā konferencē Latvijas Universitātes Mazajā aulā: LU rektors Ivars Lācis; Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, žurnālistikas pasniedzējs Ābrams Kleckins Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tas, kurš ieņēma — un godam — Gustavs Zemgals — tomēr bija nejaušība, bet nereti nejaušība ir tīri laba lieta. Deviņos, divas nedēļas ilgstošajos un nesekmīgajos vēlēšanu raundos Saeima sevi nokausēja, nokausēja arī Latviešu Zemnieku savienību, kurai bija izdevies savākt visvairāk — 47 — balsis savam kandidātam Albertam Kviesim, partijas frakcijas vadītājam parlamentā. Vienkārša taktiska zemnieku kļūda — iedoma, ka par Gustavu Zemgalu, kurš pārstāvēja ļoti sīku politisku grupu un kurš, lai arī pazīstams un cienījams, tomēr nebija Latvijas pašu redzamāko politiķu rindās, nebalsos Saeimas vairākums un zemnieki varēs atsākt jaunu darbību par labu savam kandidātam — radīja iespēju nogurdinātajai Saeimai desmitajā piegājienā ar neredzēti lielu vairākumu (73 balsis, arī stingrs minoritāšu deputātu atbalsts) 1927. gada aprīļa sākumā ievēlēt tieši Gustavu Zemgalu. Viņš pārstāvēja vecāko latviešu inteliģences paaudzi, saistītu ar ‘’Dienas Lapu’’un ar 1905. gadu. Viņš bija vadījis vēsturisko 1918. gada 18. novembra Tautas padomes sēdi. Vienkāršs sadzīvē, pat nedaudz kautrīgs, Gustavs Zemgals tomēr bija ļoti cienījama personība, izcils advokāts (kādu brīdi pat zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs) un notārs, kurš ar savu jurista prasmi bija iemantojis cieņu un stabilitāti personīgā dzīvē. T.s. Zemgaļa kase — majestātiskais nams Elizabetes un Krišjāņa Barona ielas stūrī — iemiesoja to, ko izglītoti un mērķtiecīgi cilvēki varēja iegūt pat krievu cara laikā. Zemgals, vienkāršais cilvēks, kurš, pat ievēlēts par prezidentu, vēl kādu laiku dzīvoja savā privātā dzīvoklī, nevis pilī, kuras greznība un oficiozums viņu baidīja, tomēr stingri un nelokāmi īstenoja savu vienkāršo programmu: būt bezpartijiskam un nelokāmi turēties pie Satversmes. Viņš ieguva cieņu ar nosvērtu un taisnīgu attieksmi pret visām partijām, grupām un nācijām. Īpašu cieņu baudīja ebreju minoritāte, kuru viņš vēlējās redzēt kā pilnīgi integrētu mūsu valstī, ar taisnīgu attieksmi pret kādreiz vajāto tautu. Viņa personību neskāra politiskie skandāli — gandrīz neizbēgami demokrātijā, lai arī sabiedrība uzmanīja viņa attiecības ar to, ko šodien mēs sauktu par “oligarhu”, bet tobrīd sauca par jaunbagātnieku — ambiciozo ‘’Jaunāko Ziņu’’ izdevēju Jāni Benjamiņu, kurš vēlējās un dažbrīd arī spēlēja politisku lomu, turklāt — kā tas nereti ir jaunbagātniekiem — prasti un uzbāzīgi ( Zemgals bija saistīts ar politisku grupu, pazīstamu ar saīsināto nosaukumu ‘’Demokrātiskais centrs’’, kuru Benjamiņš favoritizēja). Gandrīz nekāda ēna nekrita pār Zemgalu, lai arī viņš nebija spējis atturēties no kādas Valsts prezidentam apšaubāmas rīcības — apmeklējuma pie Benjamiņa, “iesvētot” viņa demonstratīvi grezno māju, mums pazīstamo Benjamiņa namu, kuru miljonārs iegādājās tieši Zemgala prezidentūras laikā (skat. Benjamiņa konkurentu avīzi “Pēdējā Brīdī”, 1930.g. 13.apr.). Zemgala prezidentūra iezīmēja dažas, manuprāt — būtiskas — parlamentārās demokrātijas funkcionēšanas iezīmes.

Izstādes atklāšanā Latvijas Universitātes vēstures muzejā: LU Sociālo zinātņu fakultātes docente Daina Bārta, Valsts prezidentes adjutants Gatis Graudiņš un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga; Valsts prezidente, iepazīstoties ar izstādes eksponātiem Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Demokrātija var būt nogurdinoša kompromisu meklēšana; tā var ātri apnikt un nogurdināt tos, kuri vēlas ātru un neapdomātu rīcību. 1927.gada prezidenta vēlēšanas, kā jau teicu, bija nogurdinošas; tieši šajā gadā Latviešu Zemnieku savienības akadēmiskā sekcija jau sāka izvirzīt lozungu, ka “Satversme neiet”, vajag autoritārāku prezidentu, kurš lems un rīkosies ātrāk. Taču tieši ikdienišķums, rutīna, lēnums ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa.

Otrkārt, nereti jau tobrīd bija prasība pēc harismātiskāka prezidenta; Zemgals tāds, protams, nebija, taču man daudz tuvākas ir tieši viņa īpašības: viņam nebija kāres pēc varas — lielākas, nekā Satversme deva; viņš nepiedalījās aizkulišu spēlēs un čukstēšanās pie valdību sastādīšanas; viņš interesējās par ārpolitiku. Kā pārticis un izglītots vidusšķiras pārstāvis viņš iegāja Rīgas pilī; kā buržuā viņš to atstāja, tūlīt dodoties ilgā ceļojumā uz Franciju. Bet kas tad bija mūsu demokrātija, ja ne pilsoniska, tālaika valodā runājot — tieši buržuāziska, demokrātija.

Zemgalu nomainīja 1930. gadā jau ne nejaušība, bet otras lielākās parlamentārās partijas — LZS — pārstāvis Alberts Kviesis, cilvēks, kuram bija daudz Zemgalam līdzīgu īpašību — viņi bija arī ļoti labi privāti paziņas. Kviesis arī bija ievērojams jurists - advokāts un tiesnesis, redzams bēgļu kustības darbinieks un Jāņa Čakstes līdzgaitnieks, palīdzot atvieglot tūkstošu ciešanas; viņš bija omulīgs un saviesīgs cilvēks, liels ceļotājs un liels mūzikas (labs kordiriģents), īpaši operas, cienītājs: viņš bija ne tikai ar Andreju Frīdenbergu izveidojis pirmo profesionālo latviešu operas trupu, bet arī pats dziedājis Tonio lomu ‘Pajaco’’ un bija gatavojies dziedāt ‘’Faustā’’ — ieceri pārtrauca Pirmais pasaules karš; viņa draugi bija mūsu izcilie dziedātāji Pauls Sakss un Ādolfs Kaktiņš. Taču Kviesis kļuva par prezidentu laikā, kad Latvijas demokrātijai jau draudēja lielas briesmas no viņa paša partijas puses. Jau viņa ievēlēšanas brīdī 1930. gada aprīlī LZS pieprasīja, lai viņš būtu tieši “... zemnieku karoga nesējs...” (“Brīvā Zeme”, 1930.g., 10.apr.); šis karogs ar katru jaunu gadu kļuva par antidemokrātisku prasību karogu. Kā prezidents viņš nebija iesaistīts Ulmaņa apvērsuma gatavošanā un nekad nepārkāpa Satversmi līdz liktenīgajai 16. maija naktij. Zīmīgi, ka laikā, kad viņa paša partija izvērsa demagoģisku uzbrukumu it kā deģenerētai Saeimai, viņš nekad to neatlaida — kas taču būtu bijis saprotams, ja Saeima patiešām būtu bijusi nespējīga; viņš kā precīzs jurists labi zināja, ka tauta nebūt nav novērsusies no Saeimas. Viņa laikā Ulmanis izvērsa, Edgara Dunsdorfa vārdiem runājot, komēdiju — radikālu Satversmes reformas prasību kampaņu, kura bija domāta tikai tādēļ, lai apslēptu apvērsuma gatavošanu. Kviesis nebūtu pelnījis lielus pārmetumus, ja ne trīs ļoti, ļoti nopietnas lietas. Pirmā — Satversme lika viņam sargāt demokrātiju; viņš nodeva, nepretojoties — pat platoniski — 15. maija apvērsumam. Naktī uz 16. maiju, kad Rīgā jau bija sākusies sazvērnieku vadīto aizsargu un karaspēka vienību darbība, vecpilsētas klusuma ieskautajā Rīgas pilī pie Kvieša notika tradicionāla kāršu partija. Tika spēlēta zolīte, iedzerta tēja un vīns; spēlētāju vidū bija arī bijušais prezidents Gustavs Zemgals. Prezidents Kviesis agrāk par citiem devās pie miera, pārējie turpināja spēli. Ap pulksten diviem naktī viņu uzmodināja negaidīts viesis — Kārlis Ulmanis, kurš informēja prezidentu par notikušo apvērsumu. Tiesa, nelabprāt, taču Kviesis to akceptēja, ar to laužot svinīgo zvērestu visiem spēkiem aizstāvēt Latvijas Satversmi un demokrātiju. Otrkārt, viņš ne mazākā veidā nepretojās Ulmaņa antikonstitucionālajai tieksmei pārņemt prezidenta amatu 1936. gadā. Kvieša izteiciens, kapitulējot Ulmaņa spiedienam, ir gandrīz “vēsturisks”: “Ja ir pensija, vieta un dzīvoklis, tad var runāt...” Viņš saņēma visu — pensiju, “vietu” ( t.i., kādu valsts apmaksātu amatu ), pat vairākas. Trešā, vissāpīgākā — viņa kolaborācija nacistu okupācijas laikā, darbība marionetiskajā “pašpārvaldē”, par kuru mūsu izcilais zinātnieks Haralds Biezais ir rakstījis: “Kviesis nebija izaudzis līdz nacionālai apziņai, ko prasa valsts prezidenta stāvoklis. Viņa kalpošana vācu okupācijas varai ir pazemojums un apvainojums latviešu tautai.” Te ir pateikts ļoti daudz — galvenokārt tas, ka prezidentam jāiemieso arī tautas un valsts gods...

Jau 80 gadus turpinās diskusijas par Prezidenta varas apjomu; populārā iedoma, ilūzija ir izsakāma šādos vārdos: ja Prezidentam būs vairāk varas, tautai būs vairāk laimes un vieglāka dzīve. Populāra, bet tikai ilūzija: mūsu valsts nav nedz daudz labāka, bet noteikti arī ne sliktāka par citām, un tikai mēs paši varam atrisināt mūsu problēmas — mūsu vietā tās neatrisinātu pat ļoti gudrs, ļoti stiprs, visas tautas vēlēts prezidents. Kā neviena cita vieta Rīga ir ļoti piemērota, lai atcerētos slavenā Rīgā dzimušā britu filosofa sera Jesajas vārdus, kurus ir vērts atcerēties, runājot par brīvību un arī brīvu valsti. “Brīvība ir brīvība, ne vienlīdzība vai taisnīgums, vai kultūra, vai cilvēces laime.” Mums ir brīva valsts, ar daudzām problēmām — bez tām cilvēku dzīve vispār nav iedomājama, taču brīvība ir tikai viens no priekšnoteikumiem laimei un — ne vienmēr — tās garantija. To sasniegt mēs varam tikai paši. Jau tālajā 1922. gadā mūsu presē varēja lasīt gudrus vārdus: ne Valsts prezidents, ne Saeima, ne valdība nespēs izlemt un nosargāt valsts un pilsoņu likteņus, ja tos nesargās pati tauta: “Vislabākais sargs tautas tiesībām ir pati tauta” (“Sociāldemokrāts”, 1922.g., 14. nov.). Tas, kā mums trūka divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bija nevis autoritārs prezidents, bet ... laiks, jā, tieši laiks — mierīgai, brīvai, nepārtrauktai attīstībai. Šo laiku mums liedza nacistu un komunistu vienošanās. 1930. gada nacionālais ienākums Latvijā (latos) bija 600 latu uz vienu iedzīvotāju; Somijā — tikai 610, tikai desmit latus vairāk. Cik ir šodien Somijā, cik Latvijā — to mēs zinām. Tāda ir nebrīvē pavadīta laika cena. Tagad mums ir laiks un drošība; kā to izlietosim — tas galu galā būs atkarīgs ne no prezidentiem, lai arī ar kādu varu viņi tiktu apveltīti, bet katra no mums.