Viņi bija īsti savas tautas dēli

Vareļu kauja ir nozīmīgākā Latvijas Karaskolas vēsturē. Līdz šai kaujai kadeti cīņā pret Bermontu ierakumos jau bija pavadījuši vairāk nekā mēnesi, gūstot pirmo kauju pieredzi. Kā kaujas vienību divu rotu sastāvā Karaskolu iesaistīja cīņās Bermonta uzbrukuma sākumā Rīgai. Kad pēc mūsu armijas sīvām aizstāvēšanās cīņām Daugavas kreisajā krastā 9. oktobra vakarā kaujas norisinājās ap Torņakalnu un bermontiešu pulki no Ziepniekkalna puses tuvojās Daugavas tiltiem, kā beidzamo rezervi kaujā ievadīja Karaskolu. Tai arī izdevās pretinieka uzbrukumu apturēt, un, kad sākās latviešu atkāpšanās uz Daugavas labo krastu, Karaskola sedza šo atiešanu. No 13. oktobra līdz pat 11. novembrim – Rīgas atbrīvošanai – kadeti bija Daugavmalas ierakumos, sargājot Iekšrīgu un tiltus, atrodoties pastāvīgi zem ienaidnieka uguns. Šajās kaujās bija arī pirmie kritušie — kadeti Dēliņš un Beļinka.

Patriekts no Rīgas, Bermonts vēl nebūt neuzskatīja sevi par sakautu, bet, ieņēmis izdevīgas pozīcijas pie Lielupes, turpina cīņu. Karaskola saņēma jaunu uzdevumu un iesaistījās kaujās, lai atbrīvotu Lielupes labo krastu Vareļu mājas un Garozas muižas rajonā. Nakts aizsegā 1.rota uzbruka Vareļiem un tos ieņēma, iegūstot vienu vieglo ložmetēju un citas trofejas, kas bija labs papildinājums kadetu trūcīgajam bruņojumam un munīcijas izsīkumam. Cita Karaskolas vienība ieņēma Garozas muižu un Plāņu mājas. Nākamajā dienā, 18. novembrī, bermontieši sāka prettriecienu, uzbrūkot kadetu pozīcijām ar bataljona spēkiem. Kadetu bija apmēram pusrota. Lai novērstu visas vienības aplenkšanu, daudzi kadeti varonīgi ziedoja sevi, sedzot savu biedru atkāpšanos, jo pretinieka pārspēks bija milzīgs. Krita Gustavs Skalde, Boms, Pelše, Skudrulis, Roberts Dzelzkalējs, Kārlis Ozoliņš, Ivanovs, Otto un Pauls Palmi, Jūlijs Irbe, Jānis Rutkis, Nikolajs Lācis. Ilgi nebija zināms Ēvalda Koliņa un Anša Erdmaņa liktenis, kuri krita vācu gūstā, jo par ilgu uzkavējās pie saviem mirstošajiem biedriem. Bermontieši pēc spīdzināšanas abus nogalināja.

Pulkvedis Kārlis Krīpens, atceroties šo kauju, trīsdesmitajos gados rakstīja: “ Daudz gan mēs tādu karaskolu neatradīsim, kur pirmās mācību dienas nav kaujas mācības miera laika apstākļos uz apmācības laukuma, un mācībām pielietojamās patronas nav salutēšanai un cīņas trokšņa imitēšanai domātas, bet gan īstens kaujas lauks ar nāvi nesošām lodēm, kā tas bija mūsu Karaskolai. Ievadīt savas gaitas ar tik atbildīgu uzdevumu kā cīņu kaujas laukā par savas tēvzemes patstāvību Karaskolai un viņas pirmajiem kadetiem nav nācies viegli. Liktenis vēlējis, lai pirmie kadeti tiešām pierāda, ka viņi ir īsti savas tautas dēli, ka viņi ir gatavi mirt par savu tēvzemi, ja tā to prasa.”

Pēc šīm traģiskajām kaujām pārgurušie un piedzīvotā nomāktie kadeti atgriezās savās Karaskolas telpās 30. novembrī. Viņi skolas ēdnīcā sasēdās ap koka galdiem, uz kuriem bija rupjmaize ar marmelādi un rūgta cigoriņu kafija, tikpat rūgta kā atziņa, ka četrpadsmit vairs nekad nesēdēs viņiem līdzās, četrpadsmit tikpat jaunu un dzīvot alkstošu zēnu kā viņi. Varbūt jau tajā vakarā kādam no virsniekiem radās doma, kas tika īstenota vēlāk, — katru gadu 30. novembrī kadeti pulcējās Karaskolas svētajās vakariņās un šo skaisto tradīciju nosauca par “Melnās kafijas vakaru”. Vakara jundas laikā tiek izsaukti kritušo kadetu vārdi, no Svētās uguns liesmas aizdegtas četrpadsmit svecītes. Vienā ierindā stāv Karaskolas bijušie kadeti — sirmie virsnieki un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti. Skan karavīru dziesmas, pie melnās kafijas un rupjmaizes ar marmelādi raisās gan atmiņu stāsti, gan atziņas par karavīra pienākumu.

Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam

Un katru gadu, kopš šo skaisto tradīciju pārmantoja Nacionālā aizsardzības akadēmija, novembra pēdējā diena jaunāko kursu kadetiem iesākas ar braucienu uz Vareļu kaujas vietu un ziedu nolikšanu pie pieminekļa kritušajiem kadetiem. Vecāko kursu kadeti savukārt dodas uz Brāļu kapiem, lai no Svētās uguns aizdegtu lāpu, no kuras liesmas akadēmijā iedegtu četrpadsmit piemiņas svecītes. Novakarē akadēmijā ierodas augstas valsts amatpersonas, sirmie virsnieki, Nacionālo bruņoto spēku vadība.

Jau otro gadu pēc kārtas šajā kritušo kadetu piemiņas brīdī ieradās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Prezidenti pie akadēmijas mācību korpusa sagaidīja kadetu godasardze, bet tradīciju zālē vienā ierindā stāvēja dažādu paaudžu virsnieki un kadeti. Virsnieku vidū arī Latvijas Karaskolas absolventi.

Skanēja pausme “Vakara junda”! NAA rektors pulkvežleitnants Juris Maklakovs pavēlēja dežūrvirsniekam leitnantam Aivim Mirbaham veikt vakara jundu, kuras laikā tika nosaukti arī kritušo kadetu vārdi un aizdegtas piemiņas svecītes. Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, uzrunājot virsniekus un kadetus, atgādināja, ka Latvijas karavīri toreiz cīnījās par taisnu lietu — par savas zemes brīvību un neatkarību. (Runu skat zemāk)

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis runāja par šī piemiņas brīža nozīmīgumu ikviena karavīra nebūt ne vieglo uzdevumu veikšanā. Aizdegtās piemiņas svecītes mobilizē ikdienas dienestam savas zemes uzplaukuma labā, jo “katrā laikmetā ir bijuši kadeti un cīnītāji, kas bija gatavi cīnīties par savu valsti. Lai Dievs dod, ka mums šajā cīņā nebūtu jāņem rokās ieroči, bet mēs varētu uzvarēt savus pretiniekus ar gara spēku”.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube: “Mūs kopā aicina šīs četrpadsmit svecītes, šīs nedzīvo dzīvības, šie četrpadsmit varoņi. Es nezinu otru tādu militāro ceremoniju, kurā kritušie varoņi tiktu saukti vārdā, katrs no četrpadsmit, bet viņi simbolizē visus kritušos karavīrus, kurus mēs vārdā nesaucam un nespētu nosaukt — visus, kuri atdevuši dzīvības cīņā par Latviju. Arī šeit viņi turpina pildīt savu uzdevumu, jo ir saaicinājuši kopā visas virsnieku paaudzes un arī topošos virsniekus. Viņi ir ierindā. Es vēlētos, lai mēs katrs no šīs dienas ņemtu līdzi tās īpašības, kas bija šajos kadetos, — varonību, tēvzemes mīlestību, pienākuma apziņu, visu to, ko viņi nesa sirdī, ejot kaujā, kurā viņi krita, bet uzvarēja.”

Latviešu virsnieku apvienības vadītājs, bijušais Latvijas Karaskolas jūras kadets, virsleitnants Tālivaldis Bērziņš pakavējās atmiņās ar Marisa Vētras skatījumu uz tālo dienu notikumiem grāmatas “Div’ dūjiņas” lapaspusēs, aicinot mūsdienu jaunos vēsturniekus būt precīziem vēsturisko notikumu interpretācijā.

Kā svinīgs solījums skanēja virsnieku un kadetu nodziedātā “Svēts mantojums”.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna “Melnās kafijas” vakarā, kas veltīts Brīvības cīņās kritušajiem kadetiem, Nacionālās aizsardzības akadēmijā 2002.gada 30.novembrī

Godātais ministra kungs! Godātais Nacionālo bruņoto spēku komandiera kungs! Kadeti!

Šodien mēs atzīmējam to vakara jundu, kad tikpat jauni puiši kā jūs devās kaujā un neatgriezās. Viņiem bija paredzēts mācīties Kara skolā, kas ir jūsu akadēmijas priekštece, iegūt profesionālās mākas un zināšanas, lai pēc tam varētu vadīt vīrus kaujā. Bet viņi paši dabūja to darīt savus kursus vēl pat neuzsākuši.

Viņiem bija vīra drosme un Latvijas mīlestība sirdī. Viņiem bija arī pienākuma apziņa pret savu tautu, pret savu tēvu zemi, un viņiem toreiz bija pārliecība, ka Latvijas karavīri cīnās par taisnu lietu, par savas zemes brīvību un neatkarību.

Karavīrs saka: “Gods kalpot Latvijai!”, un karavīram šī frāze it īpaši piederas, jo karavīram jābūt gatavam dāvāt savu dzīvību, savu dzimteni un tās brīvību aizstāvot. Tieši tas dod karavīram šo īpašo godu.

Dainās saka:

“Labāk mani karā kāva,

Ne celiņa maliņā —

Māsiņai liela slava

Karā kauta bāleliņ’”

Mirst kādreiz visi, bet mirst dažs ar godu un dažs vienkāršā nāvē. Karavīram tas ir risks, bet reizē gods — savu dzīvību likt uz spēles, doties uz priekšu ar drosmi, par neko nebaidoties. Un virsniekam tā ir vēl lielāka atbildība, jo virsniekam ir jārāda piemērs saviem vīriem, viņam ir citi jāved kaujā tad, kad tas ir nepieciešams.

Šodien jūs aizdedzāt svecītes par piemiņu tiem, kas toreiz krita kaujas laukā. Viņiem, tāpat kā jums, vēl bija visa dzīve priekšā. Arī viņi būtu gribējuši to līdz galam izdzīvot. Lai šis mantojums uzliek jums pienākumu domāt, ka jūsu dzīvei ir jāizdzīvo arī viņu dzīve, ka jums ir jāsasniedz tas, ko viņi nesasniedza. Es novēlu visiem šīs akadēmijas kadetiem godam nest latviešu virsnieka vārdu, lai arī viņi savulaik kļūst par paraugu un par piemēru nākamajām karavīru un virsnieku audzēm!

Foto: A.F.I.	Foto: A.F.I.
Foto: A.F.I.	Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”
Foto: A.F.I.	Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”
Aizsardzības akadēmijas kadeti, bruņoto spēku virsnieki, atvaļinātie virsnieki, NBS komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (augšējos attēlos); atvaļinātais virsleitnants Tālvaldis Bērziņš, Vaira Vīķe–Freiberga un Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors Juris Maklakovs (vidējos attēlos); “Melnās kafijas” vakars sākas ar tradicionālo lāpu un svecīšu aizdegšanu