Par Latviju kā Rietumu daļu

ASV vēstnieks Braiens Karlsons:

Uzaicinājums iestāties NATO bija liels pagodinājums mums, Latvijā. Vai arī jūs kā ASV vēstnieks esat apmierināts ar notikušo, un kādas ir jūsu izjūtas?

Esmu gandarīts, jo šeit ir piepildījies sapnis. Padomju laikos mēs atzinām Latvijas, arī Lietuvas un Igaunijas valstiskumu. Mēs neuzskatījām, ka Latvijas inkorporācija bija likumīga. Tagad mēs esam skaidri pateikuši, ka šis vecais iedalījums vairs neeksistē un ka savā ziņā esam atgriezušies 1939. gadā. Latvija ir brīva. Latvija ir daļa no Rietumiem, un mēs esam labojuši tās kļūdas, kuru dēļ daudz cilvēku cieta.

Vai amerikāņu investori uzskata, ka NATO valsts ir drošāka vieta investīcijām nekā valsts, kura nesastāv NATO?

Tā tas varētu būt. Tas nav pats pirmais, kas viņiem ienāk prātā, jo NATO taču nav ekonomiska alianse. NATO ir demokrātisku valstu alianse. Tā tika dibināta kā aizsardzības alianse. Pēc Prāgas sammita mēs visi saprotam, ka NATO jāmainās līdz ar jaunajiem laikiem. Neviens netic, ka ienaidnieks soļos pāri Latvijas robežām no kādas citas valsts. Tas šodien vairs nav drauds. Draudi Latvijai nāk no starptautiskā terorisma, organizētās noziedzības, kontrabandas un no visa tā, kas grauj demokrātiju. Tas attiecas uz mums visiem. Tas attiecas arī uz ASV.

Tātad atbilde uz jūsu jautājumu, manuprāt, ir, ka biznesa cilvēki pirmām kārtām neskatās, vai valsts pieder pie NATO vai ne, bet vai tā pieder pie valstīm ar Rietumu demokrātisko tirgus ekonomiku. Piederība pie NATO nozīmē, ka esat uzņemti šajā klubā. Jūs nepārprotami piederat pie tām rietumnieciskajām tirgus ekonomikas demokrātijām, kurās respektē cilvēka tiesības.

Pagājušā gada notikumi Afganistānā rada zināmu skepsi, vai Latvija netiks iesaistīta lielvaru konfliktos Afganistānā, Irākā vai citur?

Šādu jautājumu lemšana ir Latvijas rokās. Šī alianse ir brīvprātīga, labprātīgu biedru alianse, tādēļ NATO nekur nedodas, ja tam nepiekrīt visi biedri. Šobrīd to ir 19, bet drīzumā būs 26. Viena valsts var iebilst, un viss apstājas. Tas, vai Latvija vēlas vai nevēlas ko darīt, ir Latvijas brīva izvēle. Nepieciešama visu valstu vienošanās, iekams NATO ko darīs. Tā ir liela atšķirība no vecajiem laikiem.

Tātad, ja Vācija vai kāda cita NATO valsts nevēlas sūtīt karaspēku uz konflikta zonu savu iekšpolitisko apsvērumu dēļ…

Viņi to nedara.

Neviens viņus nespiedīs to darīt?

Tieši tā. Protams, mēs viens otru “paspaidām”. Tas notiek nepārtraukti NATO. Diplomātija neapstājas. Mēs viens ar otru sarunājamies. Bet ja kāda valsts kādā pasākumā nevēlas piedalīties vai vēlas piedalīties šādi un nevis citādi, izvēle ir tās rokās. Mēs bieži pavaicājam – vai kāda valsts nevēlas pildīt noteiktus uzdevumus. Dažas valstis nodarbojas ar militārās policijas uzdevumiem, citas sūta mediķu vienības. Šobrīd Afganistānā Turcija atbild par starptautiskajiem drošības spēkiem, un tai šis uzdevums drīz beigsies, tādēļ ir apspriedes par to, kas to darīs turpmāk. Tas ir liels darbs, to veiks kāda no lielākām NATO valstīm. Bet tā to darīs no savas brīvas gribas. Ja kāda valsts atsakās ko darīt, tas tai nav jādara.

Vai iestāšanās neradīs iespējas arī vietējiem uzņēmējiem? Kā tas bijis citās NATO valstīs?

Viņi paši dara savus darbus. Un tad arī nāk investīcijas no NATO puses. NATO alianse, piemēram Norvēģijā ir izvietojusi kara tehnikas krājumus. Līdzko karavīri tur ierodas, viņi pārģērbjas, iesēžas smagās mašīnās un dodas savā uzdevumā. Šīs noliktavas apmaksāja NATO un lielās NATO valstis, taču daļu apmaksāja arī Norvēģija. Tātad šīs lietas veidoja visas iesaistītās puses.

Es nedomāju, ka Latvija pirks reaktīvās kara lidmašīnas no kāda ASV ražotāja. Patiesību sakot, Latvija pati ir tērējusi savus līdzekļus, uzlabojot savu militāro infrastruktūru. Ir uzlabotas Latvijas nacionālo spēku bāzes un kazarmas.

Es nevaru nosaukt precīzus skaitļus par Čehiju vai Ungāriju, vai Poliju, bet tur ir uzņēmumi, kam pēc iestāšanās NATO ir vairojušies darījumi gan ar savas valsts bruņotiem spēkiem, gan, iespējams, caur piegādēm citām valstīm.

Tātad daļa līdzekļu, ko tērētu, lai pielāgotos NATO, atgrieztos pašu valstī?

Protams. Daudz tiktu iztērēts tepat Latvijā. Varam izdomāt teorētisku piemēru. Ja lidostas “Rīgas” uzlabošana militārām vajadzībām prasītu jaunu elektronisku ierīču uzstādīšanu, kas ļautu lidmašīnām nosēsties miglā, tas taču uzlabotu lidostas civilo darbību. Daudzām lietām ir divējāda pielietojamība. Tās der gan civilām, gan militārām vajadzībām.

Vai jūs uzskatāt, ka Baltijā vajadzīgs izvietot kodolieročus un ārvalstu militāras bāzes?

Es neredzu vajadzību ne vienam, ne otram, un to neredz arī neviena no NATO valstīm. Mēs nekad nedosim absolūtu solījumu nelietot tos aizsardzības līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai aizstāvētu aliansi, vai tie būtu ieroči vai bāzes. Bet es šobrīd neredzu tam nekādu iespēju.

Eiropas Savienībai ir nodoms pēc pāris gadiem veidot savus militāros spēkus. Vai tie nesacentīsies ar NATO? Daži vaicātu: kādēļ mums vajadzīgs NATO, ja iestāsimies ES?

Mēs esam kopā ar ES izstrādājuši attīstības ceļu, kas atļaus ES uzturēt savus elastīgos un reaģēt spējīgos militāros spēkus tur, kur ES vēlas darboties, bet vienlaikus šie spēki arī iekļausies NATO militārajā doktrīnā. Tie būs, tā sakot, interoperatīvi, tie varēs sadarboties ar NATO spēkiem. Tātad, ja NATO ir jāveic uzdevums, Eiropas spēki tam neko neatņems. Bet uzdevuma veikšanu papildinās. Tas ir saprātīgākais veids, kā lietas risināt. Neviens nevar atļauties divas armijas – vienu Eiropai, bet otru – NATO.

Latvijā ir daudz cilvēku, kam ir radi un draugi Krievijā. Vai par to varētu rasties bažas drošības jautājumos? Katrs piektais Latvijas armijā ir krievs.

Es tā nedomāju. Ja Latvijas drošības iestādes labi strādā, tās spēs atšķirt radus un draugus no tiem, kas ir Latvijas valdības pretinieki. Vajadzētu būt iespējams viņus šķirot. Mēs to darām ASV. Mums ir liels skaits krievu izcelsmes ASV pilsoņu, cilvēki, kuri ieceļojuši no Krievijas un kuriem radi tur vēl dzīvo. Ir arī jauni imigranti.

Tas ir vecais modelis – NATO pret Krieviju. Taču problēma nav Latvijas karavīrs ar vecotēvu Sanktpēterburgā, bet Latvijas cilvēks, kas reiz bijis padomju inženieris Irākā, un tagad viņu kontaktē veci “draugi”.

Vai arī kas ļaunāks. Latvijas valdības ierēdnis, kas ņem kukuļus no organizētās noziedzības, no cilvēkiem, kas nodarbojas ar cigarešu kontrabandu no Krievijas u.tml. Un tad pie šī ierēdņa ierodas vēl kāds un saka: es tev maksāšu par ko citu. Tās ir tās briesmas. Un šeit lietas ir jāuzlabo. Ir pārāk daudz rakstu jūsu un citās avīzēs, Latvijas iestādēm ir jāuzlabo darbs, noskaidrojot, kas īsti notiek, un, godīgi sakot, politiskai sistēmai ir jāizlemj, vai šādi cilvēki ir pelnījuši sabiedrības uzticību. Ar to es domāju, vai kādai personai vajadzētu atrasties augstā valdības amatā, vai nu politikā vai civildienestā, ja ir šāda veida šaubas par tās pagātni, par tās pašreizējo vai neseno darbību.

Tātad problēma ir, ja jau kāds pārdodas cigarešu kontrabandistiem…

Tad kas viņu atturēs pārdoties citiem…

Nu, ja irākieši piedāvā izdevīgāku darījumu…

Tieši tā! Un nav jau tik vien kā noslēpumu pārdošana, notiek arī lēmumu ietekmēšana. Tā nav tikai kāda dokumenta pirkšana, tā ir balsu pirkšana, lai nebalso par šo vai lai balso par to. Vai lai lemj vai vispār neizlemj kādu lietu. Tas ir daudz baismīgāk nekā kaut kādu papīru pazaudēšana. Jūs taču šausmina doma, ka valdības lēmumus ietekmē organizētā noziedzība vai kāds cits?

Par šīm lietām Latvijā diskutē.

Tā ir laba lieta manuprāt. Fakts, ka šīs lietas apspriež Latvijā, nozīmē, ka tās ir nonākušas politiskā procesa uzmanības lokā, un tas nozīmē, ka kaut kas notiks, lai to uzlabotu.

“DIENAS BIZNESS”; pēc J. Kažas un J. Paidera intervijas “B. Karlsons: NATO respektē brīvprātību, bet necieš negodīgumu”