Par latvieti ar zariem un augļiem Parīzē

Medaļu māksliniece, skulptore, grafiķe Valentīna Zeile

Francijā kopš astoņdesmito gadu sākuma dzīvojošā latviešu medaļu māksliniece, skulptore un grafiķe Valentīna Zeile dzimtenē kļuvusi par kādas grāmatas autori un galveno varoni vienlaikus. Apgādā “Likteņstāsti” nupat klajā nākusi V. Zeiles un Guntas Strautmanes kopīgi uzrakstītā grāmata ar lakonisku virsrakstu “Valentīna”. Māksliniece grāmatas lappusēs sirdi uzrunājošiem vārdiem stāsta par savu ceļu dzīvē un mākslā, par to cik svarīga loma bijusi pašas spēcīgajam raksturam un liktenīgi sastaptajiem cilvēkiem, par to, kas katram no mums lemts neatkarīgi no vēlmēm un gribēšanas.

Kādas ir šībrīža spilgtākās izjūtas, turot rokās pavisam “siltu”, vēl pēc tipogrāfijas smaržojošu grāmatu, kurai pati esat līdzautore, pati galvenā varone?

Manas izjūtas ir ļoti mierīgas. Kad grāmatas atvēršanai par godu Latviešu biedrības namā vienkopus sapulcināju savus Latvijas draugus, skatos – manai līdzrakstītājai Guntai Strautmanei grūti valdīt uztraukumu, pilnīgā stresa stāvoklī atrodas vēl viens, otrs, trešais, bet man nekas… Jau grāmatā esmu teikusi un varu atkārtot vēlreiz – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Es ļaujos savam liktenim un mierīgu sirdi to arī pieņemu. Ja viss, ko šajā dzīvē darām, notiek dabiski, it kā pats no sevis, bez nevajadzīgiem izskaistinājumiem un mākslīgi uzspiestiem “zīmogiem”, tad nekādiem sasprindzinājumiem vai uztraukumiem itin vienkārši nav vietas.

Izlasot jūsu grāmatu, rodas vēlēšanās to salīdzināt ar kāršu pupu, kas, no pelniem izdīgusi, nu pret debesīm kāpj pilna krāšņi baltiem ziediem. Un neviena paša pupas ziedam raksturīga melnumiņa… Dzīvē taču tā nemēdz būt!

Es domāju, ka neko sliktu, kas ar mums kādreiz bijis vai noticis, nekā īpaši nevajag akcentēt, ne nosodīt. Pat pieminēt nevajag. Ja nebūtu sliktā, nebūtu arī labā mūsu dzīvē… Runājot par grāmatu – nevienu brīdi nav bijusi doma rakstīt ko līdzīgu autobiogrāfijai. Tas, kas šobrīd ir iznācis…, tā ir mana Baltā grāmata. Mana pateicība visiem tiem cilvēkiem, kuŗus liktenis man ir sūtījis pretī un kuŗi man ir devuši spārnus. Spārnus lidojumam.

Savos 45 gados, kad te, Latvijā, jau bijāt atzīta māksliniece ar vārdu, kad jūsu veikums tēlotājā mākslā jau bija (un ir!) neapšaubāma vērtība, jūs visu pametāt un aizbraucāt uz Parīzi… Aizbraucāt, lai sāktu savu dzīvi pilnīgi no jauna, no nulles… Manuprāt, tā ir tikai stipra, sevī ļoti liela cilvēka priekšrocība.

Man ir grūti rast precīzu formulējumu šim jautājumam. Redziet, nekad savā dzīvē par galvenajām neesmu uzskatījusi nekādas materiālās pasaules vērtības. Arī popularitāte, slava, mana vārda pazīstamība, izdarītie darbi vai talanta pazīmes nav bijis iemesls šaubām un spējai rīkoties, nedomājot par sekām. Nekad neesmu par to domājusi. Tā ir vislielākā muļķība, kāda vien iespējama, ja cilvēks kā apmāts dzenas pēc slavas, atzinības un nonāk izmisumā, kāroto nesaņēmis. Tad tās ir beigas visam.

Grāmatā pateicības pilnus vārdus jūs veltāt savam Meistaram, Mākslas akadēmijas profesoram Kārlim Zemdegam. Šī vīra personības aura jūsu liktenī arī atstājusi neizdzēšamus nospiedumus.

Jā, noteikti. Lūk, tikai viena zīmīga atmiņa, kuŗa mani pavada visu mūžu. Kādā akadēmijas izlaidumā kopā ar beidzējiem, mācībspēkiem un ciemiņiem arī mēs, studenti, tikām aicināti pie galda… Sēdēju savam mīļajam Meistaram tieši pretī. Kā jau tādās reizēs pieklājas, klātesošajiem mācībspēkiem tika dots vārds, un viņi neskopojās ne ar laimes vēlējumiem un saldiem vārdiem, ne ar pateicību partijai un padomju varai. Kad pienāca Zemdegas kārta, viņš, pagaidījis, līdz norimst kņada, sāka runāt. Profesora runa bija īsa, kodolīga un skanēja apmēram tā – savā laikā, kad es un mani kolēgas bijām beiguši studijas gan Pēterburgā, gan Rīgā, mums tika dotas iespējas papildināt zināšanas arī ārzemēs. Devāmies uz Itāliju, uz Ēģipti vai Franciju – kur kuŗais. Bet kas esat jūs? Jūs esat putni ar aplauztiem spārniem… Atceros, šie Meistara vārdi bija kā pērkona grāviens no skaidrām debesīm, visi sēdējām nāves klusumā. Zemdegas teiktais visu mūžu nav aizmirsies. Lai arī es nebūtu putns ar aplauztiem spārniem, man visu mūžu ļoti svarīga ir bijusi nepieciešamība izteikties, skaidri formulēt savu domu, galu galā – lidot.

Parīze… Cik noprotu, šī pilsēta jūsos ir dzīvojusi vienmēr. Izsapņotā Parīze, tā, kuŗu vispirms “apguvāt” savā iztēlē, tad ieraudzījāt pirmo reizi, un tagadējā Parīze, kuŗā nodzīvoti jau vairāk nekā 20 gadi, – ja šīs divas Parīzes mēs iztēlē salīdzinātu ar diviem grafikas zīmējumiem un domās vienu attēlu pārklātu pāri otram – vai kādas pārmaiņas “kontūrās” būtu?

Ziniet, tieši tādu pašu jautājumu nesen vēstulē man uzdeva Rīgas draudzene Ruta Kviese. Gan viņai toreiz, gan jums tagad varu atbildēt vieniem un tiem pašiem vārdiem – katru reizi, kad eju pāri Sēnai pa mākslinieku tiltiņu, mana sirds atkal un atkal no jauna sažņaudzas aizkustinājumā, it kā pierasto panorāmu acis redzētu pirmo reizi… Manā mīlestībā pret Parīzi absolūti nekas nav mainījies. Šīs jūtas ir tikai augušas augumā. Vienīgā atšķirība – mana pirmā satikšanās ar Parīzi bija kaut kas tauriņa skūpstam līdzīgs, bet tagad šīs pilsētas dzīvē esmu pamatīgi iekšā un ļoti aktīvi darbojos, kur vien varu. Nav tāda spēka, kas manas saknes no turienes vairs spētu izraut.

“LAIKS”&”BRĪVĀ LATVIJA”; pēc M. Gusevas intervijas “Tauriņa skūpsts un neaizlauzti spārni – Valentīna no Dieva žēlastības”