Par mīlestību, kam pakārtots viss

Harijs Ozols (arī Antras Liedskalniņas dēls)

Grūti pateikt, kā rodas šī valoda. Harijs nespēj to noformulēt. Pēkšņi prātā ienāk kāda doma. Faktiski nevis doma, bet noskaņa. Un to Harijs ietērpj vārdos, bet vārdi pačukst priekšā mūziku. Tad viņš ņem rokās ģitāru un mēģina ieklausīties čukstos. Viņš nededzina sveces un nedzer vīnu. Jo noskaņu nerada, tā atnāk pati. Nav zināms, kad tai labpatiks ierasties. Tas vienkārši notiek.

Noskaņu veido noskaņas un top pirmie dzejoļu uzmetumi. Dažkārt pirmās rindas dzimst ikdienas kņadā, tās viņš ir pierakstījis pat trolejbusā. Mājās pārdomā un saliek secībā. Nopietni rakstīt viņš sācis pirms diviem gadiem. “Tas notika ļoti negaidīti – nekad nebiju to darījis, nekad neesmu par to domājis, nekad neesmu sevi uzskatījis par komponistu vai dzejnieku. Kad mamma nomira, tas vienkārši notika. Nespēju nerakstīt tai mīlestībai, kas mita mammā. Uzrakstīju pāris dzejolīšus. Pierakstīju mūziku. Uzmanīgi parādīju vienam, otram, arī Kasparam Dimiteram. Viņš atzina tos par diezgan labiem, un manī radās pārliecība, ka to varu darīt. Parādīju Arvīdam Mūrniekam. Viņš sacīja: “Labi, domāsim”. Un es noticēju, ka varu. Rakstu dziesmas un esmu laimīgs, jo attiecības ar teātri esmu iesaldējis. Rakstot mūziku, pats esmu noteicējs par savām jūtām, teātrī emocijas vairāk vai mazāk ir jāveido tā, kā prasa loma un režisora ideja.

Pirmās divdesmit dziesmas Harijs uzrakstīja kā veltījumu mammai aktrisei Antrai Liedskalniņai. Dažas no tām viņš iekļāvis grupas “Romeo” diskā. “Tās ir mazliet romantiskas, rakstītas ģitārroka stilā, lai gan pārējo “Romeo” mūziku esmu rakstījis vieglākajā popa stilā.”

Pirmie, kas noklausās viņa jaunās dziesmas tekstu un melodiju, protams, ir draugi. “Tieši tāpēc viņi nav objektīvi kritiķi. Es uzticos Arvīda Mūrnieka vērtējumam. Viņam ir laba intuīcija ne tikai kā biznesa cilvēkam, viņš ir sirds cilvēks – viņš jūt.”

Par Antru Liedskalniņu uzrakstītas jau divas grāmatas. Harijs tās vērtē pozitīvi. “Ja runā, tas nozīmē, ka bijis vērts to darīt, ko viņa darīja. Mamma man saistās ar mīlestību. Viņā nebija ne dzirksts naida vai greizsirdības pret citiem kolēģiem. Drīzāk pretēji – viņa centās visiem palīdzēt. Mamma bija kautrīga. Un arī es esmu traki kautrīgs.”

Harijs teic, ka ir apradis ar to, ka cilvēki viņu vispirms uztver kā aktrises Antras Liedskalniņas dēlu un tikai tad kā viņu pašu – Hariju Ozolu. “Tā tas ir, tāpēc cenšos sevi veidot kā personību. Visi vairāk vai mazāk pazīstamu aktieru bērni to ir spējuši un iekarojuši savu vārdu.”

Protams, par aktieri viņš kļuva mammas ietekmē. Harijs smej, ka nebija neko citu redzējis, jo no bērna kājas pa teātri vien dzīvojis. Sapņojis kļūt arī par šoferi un šo sapni ir arī īstenojis dzīvē. Taču teātris viņam joprojām ļoti patīk. “Šķiet, tas ir gēnos – vienam no maniem vectēviem bija muzikālas dotības, bet otrs spēlēja teātri. Tas nekur nepazūd.”

Tagad Harijs nedzer jau trīs gadus. “Sapratu, ka to vairs nedrīkstu, man nebija arī citas izejas. Biju kritis tik zemu, ka zemāk vairs nav iespējams. Atlikušas tikai divas izejas – kaps vai rāpties laukā no tās bedres. Nolēmu rāpties un, kamēr rāpos, daudz ko pārdomāju. Arī par to, ka biju nešpetns, darīju pāri cilvēkiem. Prātoju, kāpēc tā notiek. Jā, tiešām – kāpēc? Man palīdzēja cilvēki, caur kuriem iepazinos ar filozofiju. Sāku kārtot savu vērtību sistēmu – kas man ir svarīgi un kas tomēr nav, kāpēc es dzīvoju, kāda dzīvei jēga. Tagad zinu – svarīgākais ir mīlestība. Tā ir vienīgā vērtība, kuras dēļ vispār ir vērts dzīvot. Nav nozīmes, vai tā ir divu cilvēku mīlestība vai mīlestība pret māti… Svarīgi ir tas, ka viss šajā dzīvē ir pakārtots mīlestībai. Tajā ietvertas sāpes, romantika, greizsirdība, tajā atrodams viss cilvēciskais, kas mājo cilvēkā. No mīlestības rodas naids. Un mīlestība rada labo. Tieši tāpēc dziedu tikai par mīlestību.”

“MĀJAS VIESIS”; Pēc I. Lipšas raksta “Harija Ozola mīlestības valoda”