Nekas nav par velti. Vajadzīga uzņēmība

Aivars Lapiņš, Zemkopības ministrijas valsts sekretāres vietnieks, — “LV”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— 15. novembris bija pēdējais datums, kad Latvija varēja iesniegt precizējumus un papildinājumus iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) sarunu sadaļā “Lauksaimniecība”. Tātad Latvija nu ir visu paveikusi sev iespējami labvēlīga rezultāta sasniegšanai?

— Mēs esam nonākuši iestāšanās sarunu finiša taisnē. Atvērtas ir divas svarīgas sadaļas — “Finanses un budžets” un “Lauksaimniecība”, un ir jāatrod labākie taktiskie risinājumi, kuras prasības izvirzīt politiskā līmenī pēdējās, no kurām nekādi nevajadzētu atkāpties Ministru prezidentam un ārlietu ministrei, piedaloties Kopenhāgenas sammitā.

15. novembris bija galējais termiņš, lai iesniegtu prasības, kas iziet ārpus Eiropas likumu rāmjiem un nebija minētas iepriekšējās reizēs — vai nu Latvijas 2000. gada pozīcijas dokumentā, vai arī daudzkārtējos līdz šim iesniegtajos papildinājumos. Ja nemaldos, šie bija jau astotie papildinājumi. Novembra vidū Eiropas Komisijai (EK) aizsūtītās tik tiešām bija pēdējās prasības, jo diezin vai ko vairāk mēs varētu prasīt, izņemot to, ka vēlamies pirmajā gadā pēc iestāšanās ES saņemt tiešos maksājumus vairāk nekā 25% apmērā, kā arī iegūt lielākas kvotas. Bet par to šoreiz nebija runa, jo šīs nostādnes jau ir definētas pozīcijas dokumentā. Pēdējās trīs prasības tika izvirzītas, lai Latvija varētu saglabāt lauksaimniecības valsts atbalsta shēmas, kā arī lai sekmētu to platību samazināšanos, kas aizaugušas ar nezālēm, krūmiem un latvāņiem, tas ir piespiedu kolektivizācijas mantojums. Formulējums oficiālas prasības līmenī nozīmē to, ka, runājot ar EK kolēģiem, sarunu veicējiem ir dokumentārs pamats, uz ko pastāvēt, pretējā gadījumā tā būtu tikai tāda aprunāšanās.

Bet nu 15. novembris ir aiz muguras, un vairs nav iespējams izvirzīt nekādas papildu prasības.

Oktobra pašās beigās mēs saņēmām precizēto ES Kopējo pozīciju, kurā bija būtisks cukura kvotas palielinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo piedāvājumu. Arī cietes kvota piešķirta nedaudz lielāka. Viena no svarīgām mērauklām, pēc kā noteikt, vai varam atkāpties no savām izvirzītajām prasībām vai arī jāturas pie tām kā zemē iemietiem, ir EK piedāvāto ražošanas līmeņu atbilstība Latvijā pašreiz esošajiem. Taču pats svarīgākais šobrīd ir izlemt, uz kādām lietām likt galveno uzsvaru. Tur mums ļoti palīdz “trieciengrupa”, ko izveidoja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP).

— Vai LOSP arī ir formulējusi savus priekšlikumus, kurās prasībās un ciktāl varētu piekāpties?

Par pieņemamām LOSP uzskata ES piešķirto speciālo liellopu prēmiju (70 200 dzīvnieki), buļļu, vēršu, govju kaušanas prēmiju (124 320 dzīvnieki) un teļu kaušanas prēmiju (53 280 dzīvnieki) kā arī papildu maksājumu aploksnes apjomu – 1 330 680 eiro. Turpretī piena kvotas un laukaugu maksājumu jautājumos pašreizējais ES piedāvājums vēl joprojām ir nepietiekams, tāpēc nepieciešams turpināt sarunas ar ES par izdevīgāku nosacījumu nodrošināšanu šajos sektoros

Skaidrs ir tas, ka diezin vai mums izdosies tehniski un politiski pamatot to, ko mēs iedomājāmies 2000. gadā, piemēram, prasot piena kvotu 1 200 000 tonnas. ZM speciālisti un piensaimnieki ir daudz rēķinājuši un nonākuši pie secinājuma: lai gan esam darījuši daudz ko lietas labā, jāņem vērā tas, ka izaugsme ir daži procenti gadā, tāpēc saražot miljonu divsimt tūkstošus tonnu piena, kas atbilstu kvotai, mēs varētu apmēram 2010. gadā, bet ne iestāšanās brīdī. Tomēr pamatnostādne ir tāda, ka mēs nevaram, negribam un negrasāmies piekrist tiem kvotu vai aplokšņu apjomiem, kas ir zemāki par pašreizējo ražošanas līmeni. Te gan jāpiebilst, ka attiecībā uz dažiem sektoriem ES mūs pat lutina, savā piedāvājumā ietverot tādus ciparus, kas nodrošina attīstību. Piemēram, zīdītājgovju, liellopu un aitu prēmijas ir augstākas, nekā pašreizējam šo lopu skaitam būtu nepieciešams. Tātad EK piedāvājums nodrošina attīstības iespējas.

Ir jau gan daudz tādu zemnieku, kas tur pa vienam diviem lopiņiem un dažādu iemeslu dēļ kūtri piesakās uz subsīdijām. Diez vai notiks brīnums un viņi visi pieteiksies tām tad, kad būsim iestājušies ES. Tāpēc daudzās jomās mums pietiks ar to, kas jau tagad tiek piesolīts. Tā ir reāla nauda. Tā ir tik maza, cik mazs ir mūsu attiecīgais lauksaimniecības sektors. Kāds varētu ironizēt: vai tad tā ir nauda – daži miljoni, bet jāņem vērā, ka mums arī daudzi sektori ir nelieli.

Piena kvotas jautājumā EK ir uzklausījusi mūsu argumentus par Krievijas krīzes ietekmi uz Baltijas valstu lauksaimniecību. Milzīgs paldies par to jāsaka Baltijas valstu zemkopības ministriem, ārlietu ministriem un premjerministriem. Liels paldies arī mūsu Valsts prezidentei. Kā liecina atstāsti par tikšanās reizēm ar Romano Prodi un citām augstām ES amatpersonām, prezidentei piesaucot konkrētus ciparus par piena sektoru, viņi tā nedaudz salecas, jo ir pārsteigti par mūsu valsts augstāko amatpersonu ļoti labo informētību lauksaimniecības sarunu jautājumos.

Politiskais lobijs ir ļoti būtisks, un tas ir saklausīts. Kā liecina Dānijas un Eiropas Komisijas 26. novembra piedāvājums, izvērtējot Krievijas krīzes sekas, piena kvotas apjomi ir palielināti līdz 695 tūkstošiem tonnu iepriekšējo 490 tūkstošu tonnu vietā.

— Vai, jūsuprāt, EK piešķirtās piena kvotas apjoms galu galā pietuvosies reālajam ražošanas līmenim Latvijā – aptuveni 850 000 tonnām gadā?

— Grūti prognozēt. Galavārds droši vien tiks teikts pašās beigās – Kopenhāgenas sammitā. Neformālā gaisotne Zemkopības ministrijā (ZM) un lauksaimnieku sabiedrībā liecina: ja mums izdotos tiešo pārdošanas kvotu izcīnīt tādā līmenī, kas atbilstu pašreizējā koppiena — pārstrādei nodotā, tieši pārdotā un saimniecībā patērētā (ko neieskaita pārdošanas kvotā) – apjomam, jau tas nodrošinātu labu attīstību. Mēs lēšam, ka šobrīd saimniecībās tiek patērēti apmēram 100–150 tūkstoši tonnu piena. Ja no 850 000 atņem 150 000, mēs nonākam līdz 700 000. Šībrīža situācijai atbilstošā pārdošanas kvota tātad būtu ap 700 000 tonnu gadā. Ja sarunās izdodas izcīnīt 800–900 tūkstošus tonnu, tas jau nodrošina attīstību. 150 000 tonnu piena gadā ir liels daudzums. Protams, var jau gadīties, ka nākamajā gadā visi ķersies pie piensaimniecības un ganāmpulku izkopšanas, lai palielinātu to ražību. Bet vai tā būs?

— Tātad jautājums par piena kvotām varētu būt vienīgais, kas tiks atstāts uz pašu pēdējo brīdi – Kopenhāgenas sammitu.

— Jā, ja vien nenotiek brīnums un EK pirms tam savā piedāvājumā nepalielina piena kvotu līdz daudzumam, kas mūs pilnībā apmierina, bet diez vai tas notiks. Viņi ir teikuši, ka šis jautājums būs atklāts līdz pēdējam brīdim. Īstenībā tagad palielinājumam tehniskie argumenti ir lielā mērā izsmelti, un tam nav cita pamatojuma, kā vien minētais dokumentā, ko Mārtiņš Roze iesniedza Prāgā Francam Fišleram. Šis dokuments ietvēra korekciju par to, kā Baltijas valstu lauksaimniecību ietekmējusi dalība Padomju Savienībā, izkļūšana no tās un pēc tam sekojošie procesi. Aprēķinātais “padomju mantojuma” koeficients ir 1,47. Ja to ņem vērā, tad arī tehniskā līmenī var “uzkāpt” līdz 850 000 tonnām. Par to ir neformāli runāts ar LOSP, kas atzīst, ka ar šādu kvotu apjomu lauksaimnieku sabiedrība varētu būt apmierināta. Ja tehniskā līmenī nenotiek lēciens līdz 850 000 tonnām, tad, iespējams, piena kvota paliks svarīgākais jautājums. Tikai jāņem vērā, ka neviens cits jautājums līdz ar to nevar būt. Līdz ar to viss pārējais būs tik, cik mēs izcīnīsim tehniskā līmenī.

— Kas ir viss pārējais, par ko vēl ir jācīnās?

— Naudas ziņā pirmā gada līmenī (25%), ko piedāvā ES, deviņi miljoni ir laukaugu aploksne plus pārējās naudas – apmēram pieci miljoni. Tā ir tiešo maksājumu aploksne, aptuveni 14 miljoni latu. 26. novembra Dānijas un EK dokumentā klāt nāk piedāvājums, ka Latvijai tāpat kā pārējām jaunajām dalībvalstīm, būtu tiesības piemaksāt no ES lauku attīstības fondiem līdz pat 40% no esošo dalībvalstu tiešo maksājumu līmeņa.

Cukura jautājumā EK eksperti mums saka: ziniet, jums jau ir tik daudz iedots virs pašreizējās nacionālās kvotas līmeņa, ka vairāk neko neesam gatavi piešķirt. Kā liecina iepriekšējo paplašināšanas kārtu pieredze, ar cukuru vienmēr ir bijis diezgan sarežģīti. Protams, ja gribam, varam cukura kvotas jautājumu likt kā pirmo vai otro un censties izsist vēl kaut ko, tomēr uzskatu, ka mums jau ir jābūt apmierinātiem, jo ir piešķirtas 500 tonnas virs pašreizējā ražošanas līmeņa. Pirms tam teicām, ka nekādā gadījumā nepiekritīsim tam, ka mums iedod kvotu, kas ir zem pašreizējā ražošanas līmeņa, citādi cukurbiešu audzētāji bankrotēs. Tagad šī problēma ir atrisināta.

— Jūs minējāt apmēram piecus miljonus kā pārējo naudu. Ko šie maksājumi ietver?

— Tur ir daudz kas – liellopu maksājumi, speciālās liellopu prēmijas par zīdītājgovīm un aitām, ekstensifikācijas prēmijas, kuras maksā par to, ka uz vienu hektāru tur mazāku skaitu lopu, linu garantēti maksājumi. Tur nav lauku attīstības, bet visi pārējie tiešie maksājumi.

— Zinot, ka lauku attīstība ir izvirzīta kā prioritāte jaunajā ES Kopējā lauksaimniecības politikā, arī Latvijai kā nākamajai ES dalībvalstij vairāk uzmanības (un līdzekļu) jāvelta tieši lauku vides sakārtošanai, ko plānots paveikt tuvākajā laikā?

— Jādomā, ka 2003. gadā subsīdiju nolikumā paliks kaut kas no tā, ko attiecina uz lauku attīstību. Šogad jau esam izcīnījuši atbalstu nelauksaimnieciskajai uzņēmējdarbībai. Tātad līdzās lauksaimniecības tiešajam atbalstam – subsīdijām – stājas citi instrumenti. Kā svarīgāko var minēt Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības atbalsta programmu (NUAP). Es ceru, ka politiķi to neapstādinās — nav nekāda iemesla to darīt.

Naudas ziņā liels atbalsts ir SAPARD, tomēr arī tur lielākā daļa naudas tiek apgūta lauksaimniecībā – vai nu pamatražošanā, vai pārstrādē. Mēs ļoti vēlētos redzēt vairāk pieteikumu arī citās programmās. Naudas ņemšanas likme dažādu iemeslu dēļ gan tajās ir mazāka.

Es nepiekrītu tiem, kas saka, ka iegūt SAPARD finansējumu ir sarežģīti. Nekas nenāk par velti. Arī šeit tā nav. Piekrītu, ka ir lietas, ko varētu vienkāršot, bet nekad nebūs tā, ka naudas dalīs tāpēc, ka “tu labi izskaties, tev ir labs plāns, ņem naudu, gan mēs kādreiz aizbrauksim pie tevis ciemos un nopērsimies tavā pirtī”. Nē, tā nenotiks. Ir vajadzīgs caurspīdīgs process, un tas nozīmē arī birokrātiju, kas ļauj pārliecināties, ka visi nostādīti uz vienas starta līnijas.

Runājot par SAPARD, ceru, ka palielināsies pieteikumu skaits tanīs programmās, kuru līdzekļu apguvē cilvēki līdz šim ir bijuši mazaktīvi, piemēram, lauku infrastruktūra un ekonomikas dažādošana. Bet uz to mēs varam tikai cerēt, jo īstenībā ir jājautā pašiem uzņēmējiem, cik viņi būs ieinteresēti iesaistīties šajās programmās.

Patlaban mēs strādājam pie leģendārās piektās SAPARD programmas, kas attiecas uz agrovidi, lauku vides sakopšanu, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, sliktās lauksaimniecības noteces samazināšanu. Šāda veida lauksaimniecības metodes ir paredzēts atbalstīt SAPARD ietvaros, un paredzams, ka arī Lauku attīstības plāna ietvaros pēc iestāšanās ES agrovides lieta ies plašumā. Tas varētu būt jaunums, kas nākamgad varētu tikt ieviests, runājot par SAPARD. Programmas ietvaros cilvēki varēs saņemt finansējumu par saimniekošanu konkrētās teritorijās, kas ir svarīgas no tā viedokļa, vai tur ir vai nav bioloģiski vērtīgas pļavas un vai šī teritorija ir vai nav īpaši jutīga vides zona, kā, piemēram, Lielupes baseins Zemgalē, kas ir definēts ar MK noteikumiem par īpaši jutīgu teritoriju attiecībā uz lauksaimniecības noteci.

— Kā ir iespējams motivēt cilvēkus pievērsties videi draudzīgākām, bet neienesīgākām metodēm?

— Maksājot par hektāru un pretī prasot saimniekošanu pēc kādiem konkrētiem pamatprincipiem, kas ir izmērāmi.

Runājot par bioloģiski vērtīgām pļavām, minēšu vienu piemēru. Abavas senleja ir izdaudzināta kā Latvijas rota, kur bioloģiski vērtīgas pļavas patiešām ir. (Bioloģiski vērtīgas pļavas ir tās, kur biologi saskaitījuši no Latvijas dabas fonda ļoti daudz augu sugu, tai skaitā retu.) Ja mēs ļautu tur saimniekot tā, kā lauksaimnieki ieraduši – gāzt virsū mēslojumu, lai tik iegūtu vairāk zāles, pļavu bioloģiskā vērtība samazinātos. Šādās teritorijās ir jāsaimnieko ekstensīvi, pretēji ierastajam – tās nedrīkst pļaut agrāk kā 10. jūlijā. Pa to laiku puķītes saaug. Par to, ka saimnieks zaudē zāles barotājvērtību, viņam tiek maksāta starpība. Tā nav lieta, kur var “uzvārīties”, nopelnīt papildu naudiņu, tā ir lieta, kur tiek maksāta kompensācija par konkrētu metodi.

Otra lieta, ko plānots finansēt SAPARD ietvaros 2003. gadā, ir aizsargjoslu izveidošana pie upēm un ezeriem. Arī šis ir maksājums par hektāru. Likumā par aizsargjoslām noteikts, ka tur nedrīkst mēslot, izmantot pesticīdus. Mēs sakām vēl vairāk: vispār nevajag tur kultūras audzēt. Vislabākais buferis ir dabīgais zālājs. Bet, ja tas tiek veidots 30 metru platā joslā, zemniekiem rodas starpība, izmantojot divas dažādas saimniekošanas metodes. Ja sabiedrība vēlas, lai turpmāk šīs aizsargjoslas pastāvētu, starpība ir jāatmaksā, jo pašlaik sapratne par normālo lauksaimniecību ir tāda, kāda tā ir. Un tā noteikti nav atstāt, piemēram, 30 metrus līdz ūdenstilpei neapstrādātus. Cik tuvu traktors var piebraukt upei, tik arī noar, iesēj un audzē. Tāpēc ir jāpiedāvā motivējošais maksājums, kas dotu iespēju citādi nodarboties ar lauksaimniecību.

— Tātad šī iespēja saimniekot videi draudzīgi tiks dota jau nākamgad.

— Jā. Ceru, ka mēs paspēsim šo SAPARD programmu apstiprināt un reāli uzsākt. Es par to tik dikti stāstu tāpēc, lai ilustrētu, ko nozīmēs lauku attīstība pēc iestāšanās ES, jo tā ir viena no izdaudzinātajām agrovides shēmām, kas būs pieejama Lauku attīstības plāna (LAP) ietvaros. LAP, ko vēlāk apstiprinās par programmu, finansējums pēc iestāšanās ES gadā ir lēšams līdz pat 60 miljoniem latu. No SAPARD mēs ik gadus saņemam 13 miljonus, tātad trīs četras reizes vairāk. Atšķirība starp šiem diviem finansējuma avotiem ir būtiska. SAPARD līdzekļu lielākā daļa ir paredzēti strukturālām reformām un ES standartu atbilstības sasniegšanai. Lai saņemtu naudu, ir nepieciešams izstrādāt biznesa plānu un līdzfinansējums – projekta īstenošanai. LAP šis līdzfinansējums nav vajadzīgs. Atsaucoties uz manis nupat pieminēto piemēru par bioloģiski vērtīgajām pļavām, maksājums tiks aprēķināts par hektāru, tur nevajag biznesa plānu un līdzfinansējumu. Īstenībā cilvēkam ir jānomaina domāšanas un saimniekošanas veids, un viņš saņem naudu.

— Kā varēs panākt šo domāšanas veida maiņu? Vai zemnieki būs pietiekami gudri, lai izmantotu šīs iespējas?

— Ir daudz gudrinieku Latvijā, un viņu kļūst arvien vairāk. Tāpēc jau ir tā nauda, kas kā motivētājs velk iekšā tanī lietā. Jo, no augšas kaut ko nodiktējot, nekas nemainīsies. Pasakot, ka tā un tā būtu labāk, zemnieku nepārliecinās. Var jau būt, ka sapratne ar laiku mainīsies. Iepazīstot ES valstis, ir redzamas atšķirības izpratnē. Piemēram, Zviedrijā ir izteikti “vidiska” domāšana, kas sabiedrībā ir iesakņojusies tiktāl, ka par vairākām lietām neviens nediskutē un neiedomājas, ka par to būtu kaut kas papildus jāmaksā. Pie mums vēl šīs diskusijas notiek.

Liela daļa LAP līdzekļu būs atvēlēti maksājumiem par hektāru mazāk labvēlīgos apvidos. Latvijas gadījumā tie ir apvidi, kas mazāk piemēroti lauksaimniecībai un kur par to vien, ka cilvēks tur paliek un nodarbojas ar lauksaimniecību, ir jāpiemaksā. Atšķirība no tiešā maksājuma ir tāda, ka šajā gadījumā netiek prasīts audzēt kādu noteiktu lauksaimniecības kultūru. Mazāk labvēlīgo apvidu maksājumi paredzēti, lai kompensētu zaudējumus par saimniekošanu nelabvēlīgākos apstākļos un izlīdzinātu lauksaimnieku ienākumus. Piemēram, ja augsnes kvalitātes ziņā salīdzina Latgali un Zemgali, Latgalē nodarboties ar lauksaimniecību ir daudz grūtāk. ZM un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījumi un analīze liecina, ka Latgalē vajadzētu visvairāk maksāt par hektāru, tālāk nāk Kurzemes novads un Ziemeļvidzeme. Tomēr tas vēl ir politiski lemjams jautājums, cik maksāt par hektāru. Aprēķināt jau mēs varam daudz ko, ja mums ir zināma kopējā aploksne lauku attīstībai, bet jāņem vērā, ka tas ir tāds maksājums, pie kā cilvēki pierod. Un par to mūs brīdina EK un dalībvalstu eksperti: ieviešot mazāk labvēlīgo apvidu maksājumu, cilvēks pierod pie tā, ka viņam maksā par viņa sliktajiem apstākļiem, un izdzirdot, ka nākamajā gadā kāds lats tiks noņemts, tiek sacelta liela brēka no sērijas “sargieties, valdošās partijas”. Tāpēc tas ir kutelīgs jautājums. Bet tehniski mēs esam izdomājuši, kā ieviest šo maksājumu. Protams, šis plāns tiks nodots politiskai izvētīšanai un apstiprināšanai valdībā. Mēs varam izstrādāt scenārijus, bet ne izlemt, kuru no tiem pieņemt. Un lēmums ir jāpieņem drīz, jo laika ir atlicis maz – gads pusotrs.

Kā liecina SAPARD apgūšanas pieredze, ar to mēs sākām strādāt 1999. gada ziemā, pirmo programmas projektu mēs aizsūtījām EK maijā, tad pagāja vairāk nekā gads, kamēr programmu apstiprināja – 2000. gada rudenī, un tad pagāja vēl gads, kamēr tika sakārtota aģentūra. Tagad Lauku atbalsta dienests ir daudz gatavāks lielo līdzekļu administrēšanai, tomēr ir jārēķinās, ka laiks paies nemanot. Mums jādara viss, lai sakristu tas laiks, kad tiks apstiprināta programma un kad mēs sāksim pieņemt pieteikumus, un reāli varēsim saņemt maksājumus.

— Šobrīd vienlaikus ir pieejams 2001. un 2002. gada SAPARD finansējums. Gads drīz beigsies, kā ir veicies ar SAPARD līdzekļu apgūšanu?

— Mēs esam tuvu 2001. gada summas izlietojumam. Mēs ejam gandrīz reizē ar laiku tādā ziņā, ka ir pagājis gads, kopš LAD akreditēja (12. decembrī), un tagad esam tuvu viena gada summas izmatojumam.

Diemžēl nebūt nav tā, ka uzņēmēji mestos virsū šai naudai ar milzu kāri. Mums ir izstrādāti kritēriji, kā ranžēt projektus, bet tos nekad nav nācies izmantot, jo trūkst projektu. Es ceru, ka, mazliet pieliekot soli, mums laiku izdosies noķert, bet šobrīd vēl nekas daudz par to neliecina. Es nepiekrītu apgalvojumam, ka SAPARD līdzekļi ir nepaņemami. Ja kāds apgalvo, ka tas ir grūti, lai aprunājas ar tiem, kas to jau ir izdarījuši. Kas to ir vienreiz paveicis, tam apetīte ir radusies ēdot — tas ņems vēl. Šīs iespējas noteikti vajag izmantot. Tūlīt jau būs pieejama 2003. gada nauda. Tā ka naudas patiesībā ir kaudžu kaudzēm.

Vasarā mēs parēķinājām, ka šogad lauksaimniekiem ir pieejami 50 miljoni latu — subsīdijas 24 miljoni latu un divkāršais SAPARD finansējums 26 miljoni latu. Šo 26 miljonu izmantošana varētu sekmēties labāk. Nākamgad, kad klāt nāks arī 2003. gada SAPARD līdzekļi, naudas būs vēl vairāk. Ir tikai jāgrib paņemt. Un nevajag baidīties no papīriem. Ja kādu spēj nobiedēt piecdesmit lappuses, kurās aprakstīts, kā turpmāk attīstīsies viņa bizness, uzņēmējdarbībā viņam nav ko darīt.

— Vai Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programma ir iedarbināta?

— Nupat vēl notika pēdējās sarunas par pēdējo līgumu noslēgšanu ar Latvijas Hipotēku un zemes banku. Līdz šā gada beigām programma noteikti sāks darboties un pretendenti varēs sākt iesniegt projektus. Pašreizējā administrēšanas shēma paredz, ka tas viss notiks caur LHZB.

Ir daudz un dažādas lietas, ko var darīt ārpus lauksaimniecības, lai gan, protams, lauki ir lielā mērā atkarīgi no zemes un meža resursiem. Nav jau svarīgi, cik lielu finansējumu valdība piešķirs šai programmai, jo pat tad, ja tie ir daži miljoni, pietiek “pāri acīm”. Vajag tikai sākt darīt. Tad, ja pieteikumu būs daudz, valdība izskatīs programmas nākamo posmu un domās, ko darīt tālāk.

Viens no NUAP iedarbināšanas mērķiem ir iesildīties ES fondu līdzekļu apguvei. Zinot, kā veicas ar SAPARD apgūšanu, es neesmu pārlieku liels optimists un ideālists, lai domātu, ka, iestājoties ES, mēs visi pēkšņi pamodīsimies un spēsim apgūt četrkārtējus līdzekļu apjomus. Tā tas noteikti nenotiks. Tāpēc uzņēmējiem ir jāsaspicē acis, ausis un visi pārējie maņu orgāni, lai saprastu, ka te ož pēc iespējām. ES tās būs vēl lielākas.

Pirms SAPARD uzsākšanas mēs ļoti daudz strādājām ar lauksaimnieku sabiedrību, bet ar nelauksaimniekiem — mazāk, jo tas vairāk bija Ekonomikas ministrijas lauciņš. Sekas ir acīmredzamas: šobrīd sekmīgi tiek apgūta SAPARD lauksaimniecības daļa, bet nelauksaimnieciskā daļa – maz. Un viens no iemesliem ir tas, ka cilvēki nav informēti, viņi nespēj noticēt, ka viņu biznesam ārpus lauksaimniecības varētu pienākties kāda subsīdija. Lauksaimnieki ir pieraduši pie subsīdijām, viņiem tā liekas dabīga parādība, bet ārpus lauksaimniecības nodarbinātajiem tā nav ikdiena.

— ZM ir izstrādājusi darbības stratēģiju nākamajiem trim gadiem. Šobrīd norit nākamā gada valsts budžeta izstrāde. MK sēdē izskanēja aicinājums meklēt iespējas ministrijās optimizēt izdevumus, lai nedaudz atslogotu budžetu un panāktu maksimāli iespējamo mazāko budžeta deficīta līmeni. Šajā dokumentā ietverti ZM plānotie pasākumi un nepieciešamais finansējums. Kur jūs saredzat iespējas ZM darbībā samazināt izdevumus?

— Domāju, ka galvenais, ko var izdarīt, ir ar to pašu naudas masu sasniegt labākus rezultātus. Ja pašmērķis ir vienkārši noņemt finansējumu, tad tas ir lielā mērā politisks jautājums, un mēs esam gatavi argumentēt, kas notiks tad, ja ZM budžetu “noīsinās”.

Pats svarīgākais šinī stratēģijā ir tas, ka ir sasietas kopā vairākas svarīgas lietas — līdzekļi tiek piešķirti, lai sasniegtu konkrētus mērķus. Būtiski, ka izvirzītie mērķi tiek vērtēti, nevis tikai vienkārši mašinērija ir darbojusies, nauda iztērēta un it kā viss ir kārtībā. Ir jāvērtē konkrētais sasniegtais rezultāts un ietekmes indikatori. Ar ko ietekme atšķiras no darbības rādītajiem? Ar to, ka, ierēdņiem darbojoties, kaut kas ir kļuvis labāks. Ietekme ir, piemēram, ja gada laikā pārtikas aprites uzņēmumā, kas atrodas konkrēta inspektora uzraudzībā, nav konstatēta neviena saslimšana. Vai arī — ministrijā kāda nodaļa ir izstrādājusi programmu, kas lauku ekonomikā ir devusi labumu – jau pirmajā darbības gadā tiešām uzņēmēji ir pārstājuši nodarboties ar mazefektīvu lauksaimniecību un pārgājuši uz ko citu.

Tas ir labākais, ka stratēģijā katram latam pretī ir konkrēts rezultāts. Jāatzīst, ka pieeja darbības plānošanai iepriekšējos gados nav bijusi tā labākā. Nesen Lauksaimniecību konsultāciju dienesta rīkotajā seminārā mēs secinājām: ja paskatās reāli skaitļos un nemēģina liekuļot, pēdējos gados lauksaimniecībā ir bijušas ļoti mazas pārmaiņas. Es negribētu teikt, ka tur ir vainīgs viens vai daži cipariņi subsīdiju nolikumā, nebūt nē. Bet fakts ir tāds, ka pēdējā laikā restrukturizācija lauksaimniecībā atsevišķās jomās norit ļoti lēni. Reizēm mēdzu ironizēt, ka Latvijā patiesībā lielākā daļa ganāmpulku ir tādi paši kā Indijā. Kad es pasen tur piedalījos dzīvnieku reģistrētāju saietā, indieši runāja par to, ka ļoti grūti tikt galā ar dzīvnieku – vienas divu govju – īpašniekiem lopu reģistrācijas, slimību kontroles un piena kvalitātes ziņā. Tās ir tādas pašas problēmas kā pie mums. To risināšana virzās uz priekšu lēni. Ja neanalizē situāciju un nedomā, kur lietderīgāk ieguldīt līdzekļus, nekur tālu netiksi. Šajā stratēģijā domāšana tiek lauzta un iegrozīta citā — šībrīža attīstītās pasaules — domāšanas gultnē.

— Stratēģijā ar mērķi uzlabot administratīvo kapacitāti nākamajā gadā ir iecerēts veidot visai daudz jaunu struktūrvienību. Vai plānotās institucionālās pārmaiņas nepieciešamas, lai sekmīgi integrētos ES?

— Galvenokārt tā ir. Tam noteikti nav nekāda sakara ar ministru maiņu. ES prasa pārkārtot mūsu struktūras, lai tās spētu darboties jaunajos apstākļos. Mērķis nav nolikvidēt vienu struktūru un izveidot citu, mērķis ir nodrošināt funkcionalitāti. To var panākt, veicot strukturālo reformu administratīvajā aparātā. Nepieciešamība šinī gadījumā izriet galvenokārt no tā, cik un kā mēs būsim spējīgi nodrošināt tās funkcijas, ko no mums prasīs iestāšanās ES.

Ja citas valstis pēc iestāšanās ES ir pieņēmušas darbā simtiem cilvēku lauksaimniecības administrācijā, nevar gaidīt, ka Latvijā viens cilvēks spēs veikt desmit cilvēku darbu. Nevar būt tā, ka mēs no speciālista gribam ilgstoši izspiest desmitreiz labāku rezultātu, nenodarot ļaunumu cilvēka veselībai. Ja vienam uzkrauj milzīgu vezumu, to velkot, viņš salūst un aiziet projām. Atnāk cits, mēs ar to pašu vezumu tam virsū. Pusgadu viņš iztur, tad aiziet. Pārmantojamība līdz ar to izzūd.

— Dokumentā kā viens no riskiem bija minēts arī tas, ka labie speciālisti, kas būs šeit, kā jūs sakāt, nogurdināti, var pēc iestājas ES doties strādāt tur.

— No tā nevajag baidīties, tas noteikti notiks, un tam ir jānotiek. Tikai jautājums: cik lielā mērā? Attiecībā uz valsts administrāciju — jo vairāk, jo labāk. Ja mums ir kontakti ES struktūrās, tas ir tikai labi. Arī valsts atpazīstamībai. Es būtu lepns, ja latvieši pārpludinātu ES ierēdniecību un ja tas būtu prestižs darbs. Tas būtu signāls tam, ka šie cilvēki ir labi sagatavoti speciālisti. Domāju, ka ar ierēdniecību notiks līdzīgi kā ar akadēmisko personālu, kas deviņdesmitajos devās strādāt uz Rietumiem. Bet tas nemaz nav slikti.

— Runājot par administratīvā aparāta palielināšanu, cik reizes, jūsuprāt, to vajadzētu palielināt, lai nodrošinātu ar ES saistīto funkciju izpildi?

— Ir jau veikti aprēķini. LAD vēlmju līmenī ir izrēķinājis: ja šobrīd ir 300 darbinieku, tad pēc iestāšanās ES vajadzētu 800. Es domāju, ka gadu vai divus pēc iestāšanās ES mums būs vajadzīga pusotru reizi lielāka administrācija lauksaimniecībā.

— Par 2003. gada budžetu domājot, jūs tātad esat pārliecināts, ka izdosies ZM darbības nodrošināšanai gūt vismaz tādu pašu finansējumu kā līdz šim.

— Tām naudām, ko esam pieprasījuši, ir funkcionāls pamatojums. Nav taču tā, ka mēs prasām prasīšanas pēc. Varbūt nelielā daļā pieprasītā finansējuma ir manevra iespējas, izdarot kādas politiskas izvēles, piemēram, kādu funkciju novirzot privātajam sektoram un pēc tam pērkot attiecīgos pakalpojumus no tā. Šī varētu būt viena no alternatīvām, bet ne vienmēr tāds risinājums derēs.

Patiesībā ZM ar līdzšinējo budžetu nākamgad nevarēs izpildīt visas savas funkcijas. Mums noteikti ir jāizveido integrētā administrēšanas kontroles sistēma. Tāpat ir vajadzīgs Lauku reģistrs, jo lauksaimniekus, kas pieteiksies maksājumu saņemšanai, vajadzēs reģistrēt 21. gadsimtam atbilstošā sistēmā, nevis turpināt rakstīt ar pildspalvu uz perfokartītēm. Iespējams tas ir, bet nav nopietni. Informāciju tehnoloģiju ieviešana ir dārga, bet tā atmaksājas un atvieglo darbu. Bet tam visam ir vajadzīgs finansējums.

Marika Līdaka,  “LV” tautsaimniecības redaktore