Par Valsts heraldikas komisijas viedokli

Valsts heraldikas komisija šādā sastāvā: komisijas priekšsēdētāja, humanitāro zinātņu maģ. mākslā, Latvijas Mūzikas akadēmijas Humanitāro priekšmetu katedras vadītāja R.Umblija, komisijas priekšsēdētājas vietnieks, mākslinieks grafiķis L.Šēnbergs, komisijas priekšsēdētājas vietnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras as.prof., Dr.hist. A.Vijups, Latvijas Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja, Dr.hist. K.Ducmane, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja M.Eihe, Rundāles pils muzeja direktors, mākslas zinātnieks, Dr.h.c. I.Lancmanis, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns, as.prof., Dr.hist. G.Straube, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, LZA goda doktors V.Villerušs informē:

2002. gada 31. oktobrī Latvijas Republikas 7. Saeima savā pēdējā plenārsēdē pieņēma grozījumus likumā “Par Latvijas valsts ģerboni”, pasludinot par “neīstiem” pašreiz pastāvošos valsts ģerboņu paraugus. Radīts ceturtais valsts ģerboņa apraksta variants, un šajā pēdējā redakcijā ieviestas būtiskas terminoloģiskas izmaiņas. Likuma grozījumu pieņemšana notikusi, ignorējot Latvijas Valsts heraldikas komisijas protestus un padarot par absurdu Valsts heraldikas komisijas daudzu gadu darbu.

Pirmais Latvijas valsts ģerboņa apraksts tika pieņemts Satversmes sapulces sēdē 1921. gada 15. jūnijā, divus mēnešus vēlāk parādījās šī ģerboņa attēls. To sacerējis grafiķis Vilis Krūmiņš, gatavajā izskatā pārstrādājis profesors Rihards Zariņš. Valsts ģerboņa attēls Latvijas Republikā tika pavairots lielas litografētas lapas izskatā, ko izgatavoja Valstspapīru spiestuve R. Zariņa vadībā. To lietoja valsts iestādēs, organizācijās, skolās, Latvijas vēstniecībās ārvalstīs. Valstspapīru spiestuve izlaida arī pastkarti nedaudz atšķirīgā grafiskā variantā. Šie zīmējumu varianti bija pamatā visiem valsts ģerboņa atveidojumiem līdz 1940. gada jūnijam.

Latvijas valsts ģerboņa atjaunošana sākās 1990. gada 15. februārī ar “Nolikumu par Latvijas PSR valsts ģerboni”. To sagatavoja Heraldikas komisija, kas bija izveidota 1988.gada 17. novembrī. Ģerboņa apraksts pamatā tika saglabāts 1921. gada redakcijā, ieviešot dažus valodas labojumus, ko ierosināja prof. Aina Blinkena. Atjaunotā ģerboņa plašai tiražēšanai bija nepieciešami paraugi — dažādos mērogos, piemēroti atšķirīgām vajadzībām, no vienkārša kontūrzīmējuma līdz krāsainam attēlam ar zeltu un sudrabu, no zīmoga lieluma līdz plakātam. Latvijas Valsts vēstures arhīvā nav atrasts oficiāls, Valsts prezidenta apstiprināts, sākotnējais valsts ģerboņa attēlojums, tādēļ par paraugu tika ņemta Valstspapīru spiestuvē izgatavotā litogrāfija — vēsturisks eksemplārs, kas bija atradies Valsts prezidenta kancelejā Rīgas pilī, bet pēc tam nodots Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. Mākslinieks Juris Ivanovs izgatavoja ģerboņa zīmējumu komplektu valsts lielajam, mazajam un papildinātajam mazajam ģerbonim, 1992.gada 6. martā Heraldikas komisija vēlreiz koriģēja ģerboņa aprakstu, un šādā formā tas tika apstiprināts 1995.gada martā ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa parakstu.

No 1990.gada sākās poligrāfijas darbinieka Aloiza Lukšas naidīgā pretdarbība komisijas darbam un jaunizgatavotajiem zīmējumiem. A. Lukša publiski uzstājās pret tiem, vienlaikus ignorējot valsts ģerboņa pirmskara litogrāfiju, subjektīvi pasludinot par vienīgo autentisko ģerboņa attēlu pastkarti. Skatītājam, kas negrasās šos abus zīmējumus salīdzināt ar kriminālista lupu, vienīgā pamanāmā atšķirība ir grifa sakļautā ķetna litogrāfijā un plaši izvērsta — pastkartē. A. Lukša acīmredzot nezināja heraldikas zinātnes pamatlikumu — ģerboņa saturu iemieso tā heraldiskais apraksts, nevis viens konkrēts zīmējums, kas ir īslaicīgs un mainīgs, atbilstoši laikmeta stilam. Te tomēr jāatzīmē, ka Valsts heraldikas komisija visā savas darbības laikā uzsvērusi pirmskara simbolu un to stilistiskās izpausmes pārmantojamību.

Teorētiskais jautājums par apraksta un attēla sakarībām tika izskatīts 1995. gadā Saeimas Juridiskajā komisijā, tā atbildot uz A. Lukšas atkārtotiem iesniegumiem un agresīviem rakstiem presē. Heraldikas komisija savu viedokli pamatoja ar 1991. gadā izdoto autoritatīvo vācu heraldikas rokasgrāmatu “Wappenfibel. Handbuch der Heraldik”. Tās nodaļā “Kļūdas un maldu mācības” īpaši uzsvērts: “... pareizs ir katrs ģerbonis, kas atbilst ģerboņa aprakstam, kurš vienīgais to nosaka. Paradums valsts un komunālajā heraldikā ģerboņus ar oficiālu paraugu palīdzību sastindzināt kādā noteiktā formā var gan atbilst praktiskajām nepieciešamībām (piemēram, oficiālo iestāžu izkārtņu vienādošanai utt.), taču neatbilst heraldikas pamatlikumiem.” Šo pašu viedokli izteica Heraldikas komisijas pieaicinātie eksperti — Šlēsvigas—Holšteinas federālās zemes arhīva direktors Dr. Martins Reismanis un Krievijas galvenais heroldmeistars Georgijs Vilinbahovs, kuri iesniedza rakstiskus atzinumus par šo jautājumu.

Tomēr šīs patiesības netika uzklausītas. A.Lukšas aktivitātes rosināta, 1998. gada 19. februārī Saeima pieņēma jaunu likumu “Par Latvijas valsts ģerboni” ar izmainītu apraksta formu, kuru bija izveidojusi Saeimas Juridiskā komisija kā zināmu kompromisu starp A. Lukšas uzstādītām prasībām un Heraldikas komisijas nostāju.

Tikko 2002.gada 31.oktobrī apstiprinātie grozījumi likumā “Par Latvijas valsts ģerboni”, kas izdarīti, neuzklausot Heraldikas komisiju un ignorējot arī 1921.gada Satversmes sapulces balsojumu, ir analfabētiski un heraldikā nepieņemami. Poligrāfijas speciālistam A. Lukšam izdevies panākt savas ģerboņa vizuālās un vārdiskās interpretācijas iekļaušanu Saeimas Juridiskās komisijas sagatavotajā likumprojektā, kur attiecīgos labojumus ierosināja deputāts Imants Burvis. Tagad apraksta sākumā būs teikts: “..valsts ģerbonis ir vairogs ar horizontālu dalījumu vidū un vertikālu dalījumu tā apakšējā daļā.” Starptautiski pieņemtā heraldikas terminoloģija pašos pamatos izslēdz jēdzienus horizontāls un vertikāls, jo vairoga četri pamatdalījumi (skaldīts, dalīts, šķelts no labās, šķelts no kreisās) apzīmē zobenu cirtienu četrus veidus. Salīdzinājumam šo jēdzienu starptautiskā terminoloģija: stateniskais cirtiens, ko latviešu valodā jau 1921. gadā formulēja kā “skaldīts”, franciski ir parti, angliski — per pale, vāciski — gespalten, zviedriski — kluven , krieviski — рассечен, poliski — wsļup. Savukārt līmeniskajam cirtienam, kas latviski tiek nosaukts par “dalīts”, atbilst: franciski — coupē, angliski — per fess, vāciski — geteilt , zviedriski — delad , krieviski — пересечен, poliski — w pas.

Pilnīgi absurds kļuvis otrā lauka formulējums — “...uzslējies un pret vairoga kreiso pusi pavērts sarkans lauva”. Uz heraldiski kreiso pusi vērstās lauvas heraldiskais apraksts ir “pretēji vērsts” (franc. contournē, angl. contourny, vāc. einwärtsgekehrt, kriev. обращенный). Ja no tā atkāpjas un mēģina citādā veidā fiksēt lauvas orientāciju, šīs ģerboņa figūras priekšā nebūt neatrodas vairoga kreisā puse, bet vairoga pāļa vieta, viens no vairoga deviņiem pamatlaukumu veidiem. Šobrīd šķiet, ka Latvija būs vienīgā zeme Eiropā, kur ģerboņa aprakstā noliegti heraldikas vairāk nekā astoņsimt gadu laikā izveidotie principi, formulējumi, termini.

Saeimas likuma grozījumiem pievienots A. Lukšas sagatavots zīmējumu komplekts, kas paredzēts pastāvošo attēlu paraugu nomainīšanai. Grifa sažņaugtā vai atvērtā ķetna tagad varēs kļūt par “raganu medību” tēmu, un jaunizgatavotais zīmējumu komplekts, kas no 2003. gada 1. marta būs vienīgais atļautais, tiks sargāts ar valsts likumu. Grozījumi ir radījuši precedentu, ka pat speciālistu noteiktos krāsu toņus pēc savas gaumes mainījusi Juridiskā komisija.

A.Lukšam savulaik bija izdevies pārliecināt arī reprezentablā izdevuma “Latvijas pilsētas” redakciju patvarīgi mainīt pilsētu ģerboņu aprakstus, kā rezultātā tie kļuva naivi aprakstoši un neatbilst starptautiski lietotai heraldikas terminoloģijai, ko centusies ieviest Valsts heraldikas komisija. Pieņemtais likuma grozījums savukārt noved pie tā, ka atbilstoši A.Lukšas pašsacerētajai “terminoloģijai” oficiāli tiks pārveidoti arī pilsētu un rajonu ģerboņu pastāvošie, Valsts prezidentu apstiprinātie ģerboņu apraksti.

Valsts heraldikas komisija izsaka sašutumu par to, ka viena cilvēka maniakālās iedomas un klajā nekompetence daudzus gadsimtus eksistējušā heraldikas zinātnes jomā ir spējīga sagraut Heraldikas komisijas ilgu gadu darbu. Neticami, ka Saeimas Juridiskā komisija neņēma vērā Heraldikas komisijas un tajā ietilpstošo triju vēstures zinātņu doktoru viedokli, no kuriem viens — asociētais profesors Armands Vijups — heraldiku kā vēstures palīgdisciplīnu pasniedz Latvijas Universitātē.

Kopsavilkumā gribam akcentēt būtiskākos aspektus par to, kādas ir sekas Saeimas pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par Latvijas valsts ģerboni”:

1) svītrojot 1998.gada 19. februāra likumā 4.panta 2.daļu, Saeima formāli ir pārtraukusi Valsts heraldikas komisijas darbu;

2) heraldikas nozares specifiskās terminoloģijas ignorēšana un jaunieviestā aprakstošā pieeja radīs nepieciešamību pārveidot visu pašvaldību ģerboņu aprakstus, kuri ir Valsts prezidentu parakstīti;

3) heraldikas kā vēstures zinātnes specifiskās nozares terminoloģijas neievērošana padarīs mūsu valsti smieklīgu situācijā, kad būs nepieciešams valsts ģerboņa apraksta tulkojums svešvalodās;

4) saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu Valsts heraldikas komisija ir vienīgā institūcija valstī, kas nosaka valsts ģerboņa attēla atbilstību tā heraldiskajam aprakstam. Arī šo faktu Saeima ignorēja, un līdz šim brīdim Valsts heraldikas komisija ar tagad jau apstiprināto ģerboņa attēlu nav iepazīstināta;

5) pretēji pasaules praksei, kas pieļauj ģerboņa attēla variācijas atbilstoši tā izpildei dažādos mērogos un materiālos, grozījumu pieeja pieprasa viena parauga “verdzisku” atdarināšanu. Par to liecina Saeimas pieņemtie “Pārejas noteikumi”.

Šāda situācija veidojas laikā, kad Latvija gatavojas iestāties ES, kuras dalībvalstīm ir ilgstošas un nopietni koptas heraldikas tradīcijas. Ģerbonim kā pašapliecināšanās zīmei, valsts simbolam un vizuālam reprezentantam tajās tiek pievērsta nopietna uzmanība. Latvija, kuras teritorijā heraldikas pirmsākumi saskatāmi jau 13.gs., šobrīd reprezentēsies kā neveikla jaunattīstības valsts, kurai ģerbonis radīts tikai nesen.

Latvijas Valsts heraldikas komisija, kura izveidota ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ministru prezidenta Valda Birkava rīkojumu 1994. gadā un papildināta 1997.gadā, uzskata, ka Latvijas valsts augstākais likumdošanas orgāns tai ir izteicis neuzticību un ka tā nevar turpināt savu darbu. Valsts heraldikas komisijas sēdē 2002.gada 22. novembrī vienbalsīgi pieņemts lēmums lūgt Valsts prezidenti pieņemt Valsts heraldikas komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā.

Latvijas Valsts heraldikas komisijas vārdā, komisijas priekšsēdētāja Ramona Umblija