Lai pacienti labi zinātu savas tiesības un iespējas

Runājot par veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanu, sabiedrībā daudz tiek diskutēts par pacienta tiesībām. Lai šo jautājumu risinātu, Labklājības ministrija (LM) ir sākusi izstrādāt pacientu tiesību aizsardzības likumu. Šim nolūkam ir izveidota darba grupa, kurā piedalīsies LM pārstāvji un Latvijas pacientu tiesību aizsardzības birojs. Darba grupu konsultēs Pasaules veselības organizācijas (PVO) eksperts pacientu tiesību likumdošanas jautājumos Larss Falbergs. Lai informētu par darba grupas iecerēm, vakar, 4. decembrī, notika preses konference, kurā piedalījās īpašu uzdevumu ministrs veselības aprūpes lietās Āris Auders, PVO eksperts pacientu tiesību likumdošanas jautājumos Larss Falbergs un Pacientu tiesību aizsardzības biroja direktore Signe Dauškane.

Ā. Auders atzina, ka pacientu tiesības ir viena no prioritātēm veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanā un ka šis jautājums nav sakārtots atbilstoši Eiropas Savienības standartiem. “Es ļoti priecājos, ka mums ir tāda nevalstiska organizācija kā Pacientu tiesību aizsardzības birojs, ar kuru es noteikti vēlētos sadarboties. Es ceru, ka šī organizācija palīdzēs mums izstrādāt atbilstošus normatīvos aktus, kā arī iedzīvināt tos praksē. Tajā pašā laikā es gribētu atzīmēt, ka bez pacientu tiesībām ir arī medicīnas darbinieku tiesību problēmas. Vēl līdz šim medicīnas darbiniekiem nav obligātās civiltiesiskās profesionālās apdrošināšanas. Pārsvarā to izmanto tikai privāti strādājoši mediķi. Manuprāt, ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp pacientu un medicīnas darbinieku tiesībām un pienākumiem. Es ļoti priecājos, ka man ir iespēja sadarboties ar tādu PVO ekspertu kā Larss Falbergs.”

L. Falbergs atzina, ka tas ir nopietns uzdevums — stiprināt pacienta tiesības un lomu veselības aprūpē. Jau 12 Eiropas valstīs ir pieņemti likumi par pacientu tiesību aizsardzību.

Daudzas no šīm valstīm ir Latvijas kaimiņvalstis – Dānija, Norvēģija, Somija un Lietuva. Runājot par pacienta tiesībām, ir ļoti svarīgi, kā veselības aprūpe tiek finansēta. Vēl joprojām veselības aprūpes visjutīgākais posms ir attiecības starp ārstu un pacientu. Visnopietnākās problēmas rodas tad, kad ir jāatrod atbilstošs likuma pants pacienta tiesību aizstāvībai. L. Falbergs pastāstīja, ka savas vizītes laikā Latvijā viņš ir ticies gan ar pacientu tiesību aizsardzības, gan profesionālām organizācijām.

Runājot par atšķirībām to vidū, L. Falbergs uzsvēra, ka hronisko pacientu organizācijas ir nobažījušās par kompensējamo medikamentu iegādi un visas veselības sistēmas caurskatāmību. Savukārt profesionālās organizācijas uzskata, ka ar pašreizējo finansējumu nav iespējams nodrošināt pilnvērtīgu pacientu tiesību ievērošanu. L. Falbergs šādu pieeju uzskata par nekonstruktīvu, jo galvenais ir pacienta informētība par ārstēšanas gaitu, kas daudz līdzekļu neprasa. Pacienta tiesību aizstāvībai pirmām kārtām ir jāiedibina noteikta sūdzību kārtība. Ir jābūt iespējai pacientam ar savām sūdzībām vērsties pie kādas neatkarīgas organizācijas.

L. Falbergs atzina, ka nebūtu pareizi sekot ASV piemēram un nodot šīs lietas tiesu ziņā, jo daudzi cilvēki to nevarētu atļauties, turklāt tas būtu ilgs process, kurā vienīgie ieguvēji būtu advokāti. Ir jāizveido pacienta tiesību aizstāvības (ombudsmeņa) organizācija. Eiropā 70% problēmu ir radušās tāpēc, ka trūcis normālas informācijas aprites starp ārstu un pacientu. Būtiski būtu izveidot kompensācijas sistēmu pacientam gadījumos, ja medicīnas darbinieki ir pieļāvuši kļūdu. Daudzās Eiropas valstīs šo kompensāciju pacients var saņemt, pamatojoties uz neatkarīgas organizācijas spriedumu bez tiesas lēmuma.

Veselības aprūpes pamatā ir jābūt tā sauktajam pacienta informētas piekrišanas principam. Svarīgi, lai pacients patiešām izprastu visu, kas attiecas uz viņa ārstēšanas gaitu. Te lielākās problēmas ir ar vecāka gadagājuma pacientiem un pacientiem ar garīga rakstura traucējumiem. Runa ir arī par ģenētisko informāciju. Pacientam ir jābūt tiesībām iepazīties ar savu slimības vēsturi, ir jābūt tiesībām to arī nokopēt. Slimības vēsture nav ārsta personīgais īpašums. Eiropā daudz tiek runāts par to, lai slimības vēsture glabātos pie pacienta.

Nopietns pacienta tiesību jautājums ir konfidencialitāte. Nedrīkst būt informācijas noplūdes ārpus slimnīcas. Pacienta tiesības var garantēt tikai sistēmas caurskatāmība. Zāļu nozīmēšanai un parakstīšanai nevajadzētu būt tikai viena ārsta rokās. Zāļu izrakstīšana pacientam nedrīkst būt atkarīga no tā, vai konkrētais ārsts grib vai negrib šīs zāles izrakstīt. Runājot par Latvijā sāpīgo tēmu, ka pacientam, lai tiktu pie speciālista, vispirms ir jāsaņem nosūtījums no ģimenes ārsta, L. Falbergs atzina, ka ir pat bīstami to nodot tikai viena ārsta rokās. Jebkura atteikuma gadījumā pacientam ir jābūt iespējai vērsties neatkarīgā struktūrā, kas izvērtētu, vai ir pamatots ārsta atteikums izrakstīt zāles vai nosūtīt pie kāda speciālista. L. Falbergs atzina, ka jebkurš likums pacientu tiesību aizsardzībai nebūs efektīvs, ja nebūs izstrādāta kārtība, kā to iedzīvināt praksē.

Atbildot uz jautājumu, kad varētu tikt izveidota šāda neatkarīga organizācija, kur pacienti varētu vērsties ar savām sūdzībām un kam būtu pilnvaras veikt katra gadījuma izmeklēšanu, gan ministrs, gan L. Falbergs atzina, ka ar to steigties nedrīkstētu.

Rūta Kesnere,  “LV” informācijas redaktore