“Šis ir tas brīdis: tagad vai nekad”

Ārlietu ministre Sandra Kalniete intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 4. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Siksnis

— Vakar jūs atgriezāties no Briseles, kur kļuvis skaidrs, ka Eiropas Savienības kandidātvalstu sarunas par iestāšanos organizācijā tomēr netiks pabeigtas līdz Kopenhāgenas galotņu konferencei nākamās nedēļas beigās. Tātad tas nozīmē, ka arī Latvija, kas kopumā ir bijusi apmierināta ar jaunāko Eiropas Komisijas priekšlikumu, tomēr turpinās šīs sarunas.

Sandra Kalniete: — Jā, Latvija nav noslēgusi sarunas, un tāds arī bija valdības lēmums, kad mēs izskatījām Dānijas prezidentūras piedāvājumu. Kopumā šis piedāvājums mums liekas atbalstāms, taču valdība arī uzsvēra, ka gadījumā, ja tiktu piedāvāti vēl papildu risinājumi mūs interesējošajos jautājumos kādai citai no kandidātvalstīm, Latvija sarunas turpinās.

— Tātad šī gaidīšana turpinās līdz brīdim, kad varbūt kādam, teiksim, Polijai vai Čehijai, vai kādam citam piedāvās ko vairāk.

S.Kalniete: — Nu, drīzāk turpinās līdz tam brīdim, kamēr būs iekšējo baumu līmenī skaidrs, ka mēs visi esam puslīdz gatavi sarunas noslēgt.

— Kā jūs domājat – cik ilgi var turpināties šādas sarunas, kurās būtībā viens dalībnieks it kā gaida uz otru?

S.Kalniete: — Kalendārs jau to ir skaidri noteicis, pēdējā diena ir 13.decembris. Dānijas prezidentūra gan ir sammita telpas noīrējusi arī līdz nedēļas nogalei, taču es apšaubu, ka varētu ieilgt vēl pāris dienas – sestdien un svētdien. Es domāju, ka Eiropas Komisija, komisārs Ferhoigens, kā arī lielākās dalībvalstis pašlaik intensīvi strādā, domājot, ko tad piedāvāt, kādu risinājumu atrast, lai, teiksim, tādas kandidātvalstis kā Polija piekāptos un teiktu: jā, beigu beigās mums nav citas izejas, mēs pieņemam jūsu piedāvājumu.

— Varbūt jūs varētu vēlreiz atgādināt, ka tas ir tas, uz ko šobrīd Latvijā kādās sadaļās cer dabūt ko vairāk.

S.Kalniete:— Latvija vēl arvien nav pieņēmusi piedāvājumu attiecībā uz piena kvotām, ir vēl daži sīkumi, un, protams, Latvija arī nav slēgusi jautājumu par tiešajiem maksājumiem, jo mēs tomēr mēģinām pārliecināt, ka piena kvotas mums ir būtisks jautājums. Un līdzīgi ir arī ar taisnīguma principiem, kas iemiesoti tiešajos maksājumos. Tajā pašā laikā gan jāsaka, ka būtu ļoti nepareizi izraut kaut ko atsevišķi ārā no kopējās paketes, kas mums tika piedāvāta, kuras rezultātā faktiski par katru hektāru apstrādātas vai neapstrādātas zemes Latvijas zemnieks saņems 38 latus. Un tas jau ir kaut kas; mazo naturālo saimniecību saimnieki, manuprāt, vispār tādu naudu ik mēnesi nemaz nav redzējuši, tādēļ tiešām tas viss ir jāizsver kopumā, nevis runājot par kādu detaļu.

— Tātad šīs sarunas vēl turpinās, bet Dānijas premjers Anderss Fogs Rasmusens ir brīdinājis, ka gadījumā, ja Kopenhāgenā vienošanās tomēr netiks panākta, var aizkavēties arī visa Eiropas Savienības paplašināšana. Cik reāla, jūsuprāt, ir šāda iespēja?

Sandra Kalniete: — Es domāju, dalībvalstis, pat ja dažām no tām ir iebildumi pret Dānijas prezidentūras piedāvājumu, jo šoreiz piedāvājums tika izteikts, iepriekš to nesaskaņojot ar dalībvalstīm, apzinās politisko atbildību, jo šis ir tas brīdis — tagad vai nekad. Es domāju, arī sarunu procesā kandidātvalstis no šī mazā nacionālā lauciņa, kur katrs redz savas personīgās intereses, arvien vairāk ir sākuši apzināties, cik savstarpēji ārkārtīgi saistīti visi esam, un diez vai kaut vienai no kandidātvalstīm būs pietiekami drosmes uzņemties to vēsturisko negodu – izjaukt šo grandiozo Eiropas atkalapvienošanu.

— Tātad nevarētu būt tāda situācija, ka, piemēram, Latvija un citas valstis, kas tomēr ir kopumā apmierinātas ar šo piedāvājumu, tiek uzaicinātas kļūt par Eiropas Savienības valstīm, bet, piemēram, Polija, Čehija, kuras nav tik apmierinātas, it kā paliek ārpus.

S.Kalniete: — Es nedomāju, ka tas ir iespējams. Jo iedomājieties, ja mēs būtu mainītās lomās, kā spētu atgriezties atpakaļ Latvijas delegācija uz Rīgu, zinot, ka savukārt Polija un Čehija ir uzņemtas. Tur nevienu vairs neinteresētu, cik ļoti delegācija ir cīnījusies par nacionālajām interesēm, jo tomēr kopumā nacionālās intereses būtu nodotas.

— Jūs jau minējāt, ka atsevišķām Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemēram, Vācijai un Itālijai, ir iebildumi pret šo jaunāko Dānijas priekšlikumu, kuru šīs valstis uzskata par pārāk devīgu. Jūs esat teikusi, ka Latvija šajās sarunās vairs neko nevar zaudēt – var tikai iegūt, bet vai tomēr nav iespējama tāda situācija, ka šajās pēdējā brīža sarunās Kopenhāgenā, piemēram, piekāpjoties ietekmīgās Vācijas spiedienam, tomēr kaut kā tiek samazināts kandidātvalstīm izteiktais piedāvājums.

S.Kalniete: — Arī tam man ir grūti noticēt, ka tāda iespēja pastāv, jo šajā gadījumā tas nozīmētu uzņemties līdzīgu negodu kā kādai kandidātvalstij, kuras dēļ šis milzīgais process un darbs vairāku gadu garumā būtu izjaukts. Tā ka grūti pateikt, vai šī negatīvā nostāja pret prezidentūras piedāvājumu, ko pauž dažas no dalībvalstīm, vienkārši nav tāds taktisks gājiens, kā kandidātvalstīm signalizēt: redziet, ne tikai jūs, bet arī mēs un arī mūsu cilvēki var būt neapmierināti, un arī mums būs jāuzrunā savu valstu iedzīvotāji. Un nebūt ne visur pietiekami plaši ir ritējis Eiropas Savienības paplašināšanās nepieciešamības izskaidrošanas darbs.

— Runājot par Eiropas Savienības paplašināšanu, Dānija šonedēļ arī aicinājusi Grieķiju un Turciju līdz Kopenhāgenas sammita sākumam atrisināt abu valstu domstarpības Kipras jautājumā. Kipra šobrīd laikam ir vienīgā, kas ir ļoti tuvu sarunu noslēgumam par iestāšanos Eiropas Savienībā, taču tās uzņemšanu apdraud Grieķijas un Turcijas nesaskaņas par šīs salas nākotni. Kā jūs domājat, vai šīs nesaskaņas tiks atrisinātas līdz nākamās nedēļas beigām, un vai šis Kipras jautājums tomēr nevar apdraudēt pārējo kandidātvalstu, tai skaitā Latvijas, uzņemšanu?

S.Kalniete: — Jau Helsinku lēmumā ir ielikts formulējums, kas pieļauj Kipru uzņemt Eiropas Savienībā bez šī jautājuma galīga atrisinājuma. Tātad tā jau ir atbilde uz jautājumu, vai tas varētu aizkavēt paplašināšanos kopumā. Nē, tas nevarētu aizkavēt. Tajā pašā laikā daļa kipriešu jau ir darījuši zināmu, ka tai Kofi Annana priekšlikums ir pieņemams, un arī Grieķija tam piekrīt. Tātad šajā daļā atrisinājums jau tā kā būtu. Tas, kas ir atlicis – skaidra Turcijas atbilde, taču Turcija nav pateikusi nē, Turcija ir tikai lūgusi ANO ģenerālsekretāram dot ilgāku laiku. Tātad turpmāko trīs četru dienu laikā acīmredzot Turcija darīs zināmu savu viedokli, un es arī pieļauju, ka pašlaik norit ļoti spēcīgas konsultācijas par tiem dažiem punktiem, kas Turcijai varbūt izraisa šaubas.

— Jā, bet, kamēr turpinās sarunas par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, šodien Latvija sāk sarunas par uzņemšanu NATO. Šī ir sarunu pirmā kārta. Varbūt jūs varētu vēlreiz paskaidrot, kas būs galvenie temati šajā sarunu kārtā.

S.Kalniete: — Kā jau jūs zināt, drīz vien pēc Prāgas uzaicinājuma valdības sēdē tika apstiprināta Latvijas delegācija sarunām ar NATO. Tās vadītājs ir Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, vadītāja vietnieks – Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Rinkēvičs. Sarunas notiks vairākos raundos. Tātad pirmais raunds ir sācies šodien, nākamais raunds acīmredzot būs decembra beigās vai janvāra sākumā. Kopumā abas puses – NATO eksperti un Latvijas delegācija — vienosies par visu to prasību kopumu, kas Latvijai būtu jāpilda kā NATO dalībvalstij. Šis prasību kopums tad arī kļūs par Latvijas pēc pievienošanās plānu, pēc kura NATO dalībvalstis varēs sekot līdzi mūsu progresam, kā mēs attīstām savas kapacitātes. Ļoti svarīgs posms būs 2003.gada pavasarī, kad NATO dalībvalstis parakstīs šo vienošanos, vienošanos, ko būs sasnieguši NATO eksperti un Latvija, tagad būs šis protokols jāparaksta, un pēc tam sekos pēdējais un vissvarīgākais process— kandidātvalstu pievienošanās protokolu ratifikācija dalībvalstu parlamentos. Un es tieši nāku no tikšanās ar Latvijas parlamentāriešiem, es viņus arī aicināju aktīvi iesaistīties ratifikācijas procesā ar parlamentāro diplomātiju, stiprinot saites ar saviem kolēģiem ārvalstu parlamentos. Tas katrā ziņā būs svarīgs posms, citur tas būs vieglāk, bet vislielākās publiskās debates vienmēr ir Amerikas Savienoto Valstu Senātā.

— Jā, un rīt Latvijā ierodas ASV NATO komitejas vadītājs Brūss Džeksons.

S.Kalniete: — Jā, ASV NATO komitejai Latvija un arī citas kandidātvalstis ir lielu pateicību parādā tāpēc, ka Madrides deklarācijā gan tika ierakstīts „atvērto durvju” princips, taču tajā brīdī, kad šis formulējums tika apstiprināts, bija tāds iespaids, ka tie ir tikai vārdi, bez nekāda seguma, un, lūk, ASV NATO komiteja bija tā, kas veltīja ļoti lielu enerģiju, lai pārliecinātu Amerikas Savienoto Valstu administrāciju un sabiedrību kopumā, ka šīs durvis ir jāpatur vaļā ne tikai tāpēc, ka tā ir kandidātvalstu griba, bet ka tas ir vajadzīgs arī Amerikas un tās sabiedroto drošībai. Brūss Džeksons ir daudz darījis, lai mums palīdzētu sagatavoties NATO. ASV NATO komiteja arī palīdzēja radīt ideju par Viļņas desmitnieku, ko tajā laikā ar lielu skepsi uztvēra citas sabiedrotās valstis, bet laika gaitā Viļņas desmitnieks ir gandrīz vai kļuvis par institūciju. Arī tagad, pēc tam, kad septiņas valstis ir uzaicinātas, mēs turpināsim darboties, jo vēl no grupas ir atlikušas Maķedonija, Albānija un Horvātija, taču mūsu darbība varētu sniegties vēl tālāk, paplašinot stabilitātes telpu un palīdzot tām valstīm, kuras saskaras ar NATO dalībvalstīm, stabilizēt savus režīmus, tas būtu no Slovēnijas uz dienvidiem – Balkānos, līdzīgi tas varētu notikt arī Gruzijas vai Ukrainas virzienā, jo abas šīs valstis ir skaidri deklarējušas savu vēlēšanos pievienoties NATO. Un tā arī būs viena no mūsu sarunu tēmām, kad es tikšos ar Brūsu Džeksonu. Viņš piedalīsies LATO organizētajā konferencē, kas ir galvenais iemesls, kālab viņš ir šeit.

— Jūs šodien tikāties ar EDSO augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfu Ekeusu, par ko tika runāts šīs tikšanās laikā?

S.Kalniete: — Pirmkārt tā bija mūsu iepazīšanās vizīte. Ekeusa kungs ir ļoti pieredzējis Zviedrijas diplomāts, un šī bija viņa trešā vizīte Latvijā. Tātad viņam jau ir priekšstats par to, ko Latvija ir darījusi, lai uzlabotu situāciju savā valstī, un kā pieredzējis diplomāts viņš arī izteica atzinību par paveikto, gan arī uzsverot, ka EDSO vienmēr ir atbalstījusi Latvijas nepieciešamību pēc stingri un skaidri formulēta valodas likuma un tā īstenošanu. Tajā pašā laikā viņš interesējās arī par mūsu izglītības reformu, un es paskaidroju, ka izglītības reforma jau nenozīmē, ka 2004.gadā Latvijā visi bērni vienā laikā pārtrauks mācīties dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka, sākot ar 2004.gadu, pirmajās klasēs kā pamatizglītības valoda tiks ieviesta latviešu valoda, atstājot arī priekšmetus attiecīgās minoritātes dzimtajā valodā. Un graduāli ar katru gadu to klašu skaits, kas mācīsies valsts valodā, palielināsies. Katrā ziņā es redzēju, ka Ekeusa kunga palīgi cītīgi pierakstīja šo niansi, kas bieži vien krieviskajā presē paiet secen. Mēs runājām arī par Eiropas minoritāšu konvenciju, un viņš saprata tos iemeslus, kālab Latvija šobrīd to ratificēt vēl nevar.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā