Ko Latvija atbildētu Poncijam Pilātam?

Jānis Vanags, D.D., Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps

Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, es esmu ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Pilāts viņam saka: “Kas ir patiesība?”

Jāņa evaņģēlijs, 18:37-38

Foto: Māris Kparkalējs, “LV”

No grāmatas “Sociālekonomiskā procesa trajektorija Latvijā laikā no 1985. līdz 2002.gadam”

Nesen man gadījās caurskatīt dažas skolām domātas sociālo zinību programmas. To mērķis, šķiet, bija veidot skolēnos “pareizu attieksmi” vai “pareizu izpratni” par vērtībām, ģimeni, seksuālo uzvedību un daudz ko citu. Jautāju sanāksmē klātesošajiem Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekiem, no kurienes ir ņemtas mērauklas, pēc kā vērtēt, kas ir pareizs vai nepareizs, vēlams vai nevēlams. Kas ir normāla ģimene? Kāda ir pareiza seksuāla uzvedība? Tas nebija provokatīvs jautājums, tam nevajadzēja sagādāt grūtības, es tikai vaicāju pēc sabiedrībā vispārpieņemtām morāles normām. Tūkstošiem gadu sabiedrībai ir bijušas ētiskas vadlīnijas, pat ja ne visi cilvēki katrreiz pie tām turējās. Taču brīvajā Latvijā, trešās tūkstošgades rītausmā šis jautājums palika bez atbildes. Ne tādēļ, ka izglītības darbinieki būtu bijuši nekompetenti, bet tādēļ, ka pēc dzelzs aizkara krišanas arī Latvija sāk izjust pārmaiņas, kas jau gandrīz četrdesmit gadu notiek visā Rietumu civilizācijā.

Kristīgais futūrists Līss Andersons uzskata, ka mēs piedzīvojam milzīgas strukturālas valsts un pasaules pārmaiņas, kas solās būt lielākas par iespiedmašīnas izgudrošanu vai rūpniecības apvērsumu. Iespējams, ka notiek tikpat liela intelektuālā revolūcija kā tā, kura nošķīra moderno pasauli no viduslaikiem. Viņš runā par domāšanas paradigmu maiņu. Katra paaudze dzīvo ar noteiktu pieņēmumu kopumu, kuras cilvēks ikdienā neapspriež, bet lieto, par tiem pat neiedomājoties. Tie ir kā brilles, par kurām var aizmirst, ka tās ir uz deguna, bet caur kurām uztver un analizē pasauli. Domāšanas paradigma ir šādas brilles. Briļļu maiņa pieder pie vislielākajām pārmaiņām cilvēces vēsturē.

Latviešu tautas dvēseli galvenokārt ir veidojuši divi iespaidi — folklora un kristīgā tradīcija. Ja folkloriskais elements ir piešķīris latviskajai identitātei tās īpatno savdabību, tad kristīgā tradīcija ir bijusi kopīgā asinsrite, kas latviešus iesaistīja Eiropā un pasaules kristīgajā civilizācijā. Latviski kristīgo principu ietvaros ir veidojies daudz kas no tā, ko vecākā paaudze vēl atceras kā savu paradigmu. Apmēram pusotru gadu tūkstoti Rietumu kultūrā valdīja klasiskā racionālisma un Bībeles atklāsmes sintēze. Vairums cilvēku pieņēma, ka Dievs ir reāls, no kā cilvēce ir atkarīga un ar kuru jārēķinās. Ļaunais ir pretrunā labajam. Aiz radītās dabas robežām ir Radītājs, kura priekšā katrs cilvēks ir atbildīgs par savu dzīvi. Uz šādu atziņu fona cilvēki pieņēma savus dienišķos lēmumus. Uz tāda pamata attīstījās sabiedrība. Šo posmu varētu nosaukt par pirmsmoderno laiku. Pirmsmodernās paradigmas fundamentālā atziņa bija: “Dievs ir patiesība.” Sabiedrības vērtību piramīdas virsotnē bija priesteru kārta, kas tulkoja dievišķo patiesību politiķiem (valdniekiem), kura to novadīja tālāk līdz vīriešiem, sievietēm un bērniem. Autoritāte nāca no augšas, pat no augšienes, no Dieva, kas baznīcu un priesterus bija pilnvarojis pamācīt valdības un ticīgo tautu. Vīrietim ir piešķirta atbildība būt galvai ģimenē, baznīcā, sabiedrībā utt. Dieva atklātā patiesība bija saistoša visiem cilvēkiem. Sekularizācija tika uzskatīta par ļaunumu, pat zaimošanu. No šodienas pozīcijām šai paradigmai var pārmest autoritārismu, netoleranci un patriarhālismu. Tomēr tai ir savas skaidras priekšrocības. Tā ir stabila. Visam ir dziļa nozīme, ko nosaka Dievs mūžībā. Nav vērtību krīzes. Jaunajai paaudzei nav grūti reproducēt savu vecāku vērtības. Šī sistēma ir domāta uz mūžīgiem laikiem. Tā ir vienojoša. Tā nācijām un nāciju grupām piešķir identitāti un kopīgu platformu, par ko tās var būt vienisprātis. Atsevišķajam cilvēkam tā dod identitāti un piederības izjūtu. Tā ir arī poētiska, tai piemīt burvība — visa kosmosa Radītājs ir personīgi klātesošs cilvēku dzīvē.

Taču cilvēki vienmēr ir ilgojušies būt brīvi no ierobežojumiem un pievērst uzmanību šai pasaulei, nevis domāt par kādu augstāku, kas vēl tikai nāks. 18. gadsimtā reizē ar apgaismību un Bastīlijas nopostīšanu iesākās modernā pasaule. Kristīgo ticību pārdabiskajam sāka uzskatīt par vecmodīgu. Sākumā apgaismības domātāji mēģināja radīt racionālu reliģiju — ticību, kas nebūtu atkarīga no atklāsmes. Absolūtās morāles patiesības viņi saistīja ar savu dievību un atzina tādas pēcnāves dzīves esamību, kas atalgo labo un soda ļauno. Taču Dievs, kas nav kontaktā ar savu radību, ir gluži lieks, tāpēc ar laiku šī dievība atmira. Vietā nāca 19. gadsimta empīrisms. Reāls bija vienīgi jutekļiem uztveramais, ar zinātniskām metodēm izpētāmais. Dabas objektu pētīšanai paredzētās metodes sāka attiecināt uz cilvēkiem. Radās sabiedriskās zinātnes. Viss tika pakļauts cilvēciskā intelekta augstākajai varai. Modernisma laika paradigmas centrālā atziņa par patiesību ir: “Zinātne ir patiesība.” Cenšoties atbrīvoties no garīdzniecības iespaida, modernisms radīja jaunu, laicīgu priesteru kārtu — zinātniekus un tehnokrātus, kas pamāca politiķus un savu ticīgo tautu. Droši vien daudziem vēl palikusi atmiņā frāze, kuru padomju gados pieņēma bez jautāšanas vai domāšanas: “Zinātnieki ir pierādījuši, ka...” (Jāpiezīmē gan, ka kopš Bastīlijas nopostīšanas dabaszinātņu pamatpostulāti ir mainījušies jau vairākkārt.)

Modernisms atnesa lielas pārmaiņas vērtību sistēmā. Uz morālas dabas jautājumiem cilvēki sāka atbildēt, vadoties nevis pēc transcendentām patiesībām, bet pētot rīcības ietekmi uz sistēmu. Zagšana ir slikta nevis tādēļ, ka bauslis saka: “Tev nebūs zagt”, bet gan tādēļ, ka tā traucē sabiedrības ekonomisko darbību. Aborti ir labi nevis tādēļ, ka būtu atcelts bauslis “Tev nebūs nokaut”, bet tādēļ, ka tie (varbūt) mazinās ielas bērnu problēmas un sievietēm ļaus elastīgāk veidot karjeru.

Modernisms nošķīra reliģisko no laicīgā. Publiskā dzīvē tika noraidīta katra atsaukšanās uz cilvēka eksistences dziļākām, iekšējām dimensijām, izņemot bēru ceremonijas vai tamlīdzīgus gadījumus. Makss Vēbers trāpīgi teica, ka modernisms atņēma pasaulei burvību. Sekulārā sabiedrībā dvēselei vairs nav skābekļa. To varbūt var meklēt progresā, zinātnē un tehnoloģijā. Bībeles sižetu vietā uzplauka zinātniskās fantastikas žanrs. Sociālās teorijas, kas Dievu izslēdza no kopskata, tika izmēģinātas dažādos sociālisma projektos. Ar Marksa dialektiskā materiālisma uzspiešanu milzīgai pasaules iedzīvotāju daļai mēs varējām iepazīties personīgā pieredzē.

Pēc modernā laika pieņēmumu sistēmas joprojām vadās daudzi šodienas četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki, taču arī šai paradigmai pienāca gals. Aiz dzelzs priekškara aizsprosta krājās un kāpa citi ūdeņi. Tam krītot, Latviju pāršalca jaunu ideju vilnis. Jauno domāšanu ir vieglāk izprast, ņemot vērā filosofijas skolu, kas to aizsāka, — eksistenciālismu. Saskaņā ar eksistenciālisma filosofiju objektīvā pasaule ir absurda. Cilvēkam vai dzīvei tajā nav ne nozīmes, ne nolūka. Objektīvajā pasaulē nozīme vispār nav atrodama. Ar brīvu izvēli un apzinātu rīcību cilvēki rada paši savu sistēmu, savas dzīves nozīmi, kurai jāpaliek privātai, personiskai un nesaistītai ne ar kādu objektīvo patiesību. Saturs nav svarīgs. Katrs dzīvo savā personīgajā realitātē. Taču tā neder nevienam citam. Neviens nevar piešķirt nozīmi kāda cita dzīvei. Eksistenciālisma filosofija kļuva pamats jaunajai paradigmai — postmodernismam.

Ja modernisma sākumu iezīmēja Bastīlijas nopostīšana, tad simbolisks modernā laikmeta gals, pēc dažu autoru domām, pienāca 1972. gada 15. jūlijā pulksten 15.32, kad Sentluisā tika uzspridzināta modernās arhitektūras virsotne — Pritaigo (Pruitt—Igo) dzīvojamie nami. Šis godalgotais modernisma arhitektūras projekts izrādījās tik bezpersonisks, nomācošs un noziedzību veicinošs, ka tur nebija iespējams dzīvot. Notikums likās simbolizējam laikmetu griežus — modernisms veidoja racionālas sistēmas, kurās galu galā nebija iespējams dzīvot. Postmodernisms cenšas visas tādas sistēmas uzspridzināt. Pagātnes lielajām intelektuālajām sistēmām bija noteikts pamats — platonismam racionāli ideāli, kristietībai Dievs, marksismam ekonomika, dabaszinātnēm empīriski novērojumi utt. Atmetot vienu zināšanu struktūru, to nomainīja ar citu. Postmodernisma mērķis ir iztikt bez zināšanu struktūrām, bez vispārinājumiem. Modernisms centās ieviest haosā kārtību, postmodernisms cenšas ar haosu sadzīvot. Tēlaini runājot, postmodernisms nevis cenšas Pritaigo vietā uzcelt ko citu, bet koncentrējas tikai uz eksploziju. Pritaigo iedzīvotājiem tiek dota brīvība būt bezpajumtniekiem.

Postmodernisma paradigmas centrālā atziņa par patiesību ir: “Patiesības nav” Pēc analoģijas ar abām iepriekšējām paradigmām, būtu vajadzīgs kāds, kas neesošo patiesību tulkotu politiķu un tautas vajadzībām. Postmodernisma priesteru kastas funkciju pilda eksperti.

Postmodernisms kā intelektuāla disciplīna lielā mērā ir cēlies no literatūras kritikas un par uzskatu sistēmām tas runā kā par “stāstiem”. Pasaule ir teksts. Pasaules uzskati, tehnoloģijas, vēstures, zinātniskas un politiskas teorijas, sociālie ieradumi un reliģijas ir tikai stāsti un valodnieciska konstrukcija. Cilvēki ir konstruējuši modeļus, lai izskaidrotu savu pieredzi. Šie modeļi ir teksti, kas nemitīgi tiek pārstrādāti. Vēsture ir nevis objektīva faktu reģistrācija, bet polemisku vārdu spēle, kurā nav iespējams atšķirt patiesību no fikcijas. Tādēļ vēsturi var pārstrādāt. Jebkura alternatīva vārdu spēle, kas sekmē kādu konkrētu programmu, var derēt kā likumīga vēsture. Piemēram, Holivudas filmas “Robins Huds, zagļu princis” autoriem nav svarīgi, ka jaunavas Mariannas feministiskais tēls neatbilst vēstures faktiem par tā laika dzīvesveidu. Galvenais, ka filma veicina šobrīd aktuālo feminisma programmu. Līdzīgi feministu, homoseksuālistu vai kādu citu programmu interesēs tiek pārrakstītas veselas disciplīnas jomās, kuras bijām pieraduši uzskatīt par objektīvām. Pat Bībele tiek pārrakstīta un papildināta ar jauniem tekstiem, galējā variantā Bībeles Dieva reliģijas vietā piedāvājot dievietes pielūgšanu. Latviešu filosofs un žurnālists interneta diskusijā par homoseksuālisma tēmu ievērojamu geju sarakstu sāk ar svēto Augustīnu. Nav svarīgi, vai Augustīns tiešām bija gejs. Svarīgi, ka viņš tāds varētu būt bijis, ja vien tas sekmē homoseksuālas uzvedības akceptēšanu Latvijas sabiedrībā. Tādu pūliņu mērķis ir nojaukt pagātnes paradigmas un perifēro novietot centrā, pārrakstot vēsturi to labā, kas bijuši atstumti no varas un ietekmes — sievietes, aborigēni, homoseksuālisti un citi apspiestības vai sociālās izslēgtības upuri. Postmodernisma zinātnieki Rietumu civilizācijas sasniegumus apsūdz “eirocentrismā”, vietā piedāvājot “afrocentrismu”, patriarhāta vietā — matriarhātu. Ja kāds jautātu, vai “afrocentrisms” neizrādīsies tikpat slikts kā “eirocentrisms, un ar ko matriarhāts būtu labāks nekā patriarhāts, šādi jautājumi neskar postmoderniskās zinātnes būtību. Visas šīs paradigmas ir tikai labas fikcijas, “stāstu stāstīšana”. Galvenais ir vara. Jaunie modeļi “pilnvaro” agrāk noraidītās grupas. Postmodernistisko pasauli vada ideoloģiskas programmas, politkorektums un varas cīņas.

Postmodernisma principi var šķist teorētiski un nedaudz mistiski, taču tiem ir ļoti konkrēts iespaids uz Latvijas ikdienu. No daudzajām postmodernisma domāšanas implikācijām īpaši varu izcelt ētiskas atskaites sistēmas zudumu, sabiedrības segmentāciju un identitātes problēmas.

Kādā Amerikā veiktā aptaujā 66% respondentu izteicās, ka netic absolūtām patiesībām.1 Jauniešu vidū šis rādītājs bija vēl augstāks. 72% aptaujāto vecumā no 18 līdz 25 gadiem neticēja, ka pastāvētu kas absolūts. Neesmu sastapies ar līdzīgu pētījumu rezultātiem Latvijā, taču daudzas pazīmes liecina, ka neticība absolūtām patiesībām un turēšanās vienlaikus pie vairākiem loģiski nesavienojamiem uzskatiem piemīt arī mūsu sabiedrībai. Pēc piecdesmit absolūtisma gadiem absolūtu patiesību noliegums var šķist pievilcīgs. Tomēr absolūtā noliegšana nav tikai filosofisks jautājums. Patiesības relativitātei neizbēgami nāk līdzi arī relatīvas vērtības. Vienam “darbojas” Jēzus, citam horoskopi. Vienam “darbojas” tradicionāla laulība, citam — homoseksuāla kopdzīve. Uz vienu iedarbojas opera, uz citu — opijs. Un es esmu O.K. un tu esi O.K. Jo lielāka tolerance, jo attīstītāka demokrātija. Šādā priekšstatu sistēmā nav iespējams runāt par normām, vērtībām vai morāli, vismaz ne tādām, kas strukturētu visu sabiedrību. Tikumiskās situācijas izpēte rāda ko jaunu. Cilvēki ir grēkojuši vienmēr, bet agrāk viņi to apzinājās. Cilvēks skandalozi darīja ko nosodāmu, spītējot Dievam un sabiedrībai, taču viņš atzina, ka ir grēkojis. Mūsdienām raksturīga ne vien amorāla uzvedība, bet arī morāles kritēriju zudums. Ja tikai katrs pats piešķir nozīmi savai dzīvei un rīcībai, tad nevienam nav tiesību otra izvēli uzskatīt par nosodāmu. Daudzu jauniešu dievinātais grupas “HIM” līderis Ville Vallo kādā intervijā par to runāja kā par tabu laušanu. Kādreiz popmūzikā tabu bijis alkohols, narkotikas, sekss, homoseksuālisms, sātanisms, bet visi šie tabu cits pēc cita tika lauzti un atmesti. “Kas vēl atlicis? viņš jautāja, “varbūt vēl pedofilija. Bet cilvēks jau tādēļ dzīvo, lai lauztu tabu.” Viņam, visticamāk, izrādīsies taisnība — neglītajam vārdam “pedofilija” jau sāk piemērot solīdāku valodas konstrukciju un runā par starppaaudžu intimitātes sindromu. Nav jābrīnās, ka izglītības darbiniekiem bija grūti pateikt, kādas mērauklas lietotas skolu programmās. Mēs novērojam ne tikai morāles normu pārkāpšanu, bet arī morāles jēdziena izzušanu. Objektīvu patiesību vairs nav.

Pēc neatkarības atgūšanas un sprinta uz Eiropu paradigmas maiņa ir notikusi lēcienveidīgi un nedabiski strauji. Daudzi to vēl nav aptvēruši, tikai brīnās: “Kas noticis ar mūsu tautu? Ar tādu virsrakstu bija publicēta veca leģionāra vēstule, kurš bija sašutis un satriekts par alternatīvo Ulmaņa pieminekļa konkursu. Mākslas studenti šo Latvijas valstiskumam simbolisko personu bija izveidojuši no lejkannām vai no sviesta un aicināja nogaršot prezidentu. Uzaudzis vecajā paradigmā, es leģionāra sašutumu vēl varēju saprast, taču daudzi jaunieši bija neviltotā neizpratnē, par ko tas vecais uztraucas. Jaunā paaudze ir uzaugusi ar atšķirīgām aksiomām, kuru veidošanās procesā vecākā paaudze gandrīz nemaz nav bijusi klāt. Reproducēt vecāku vērtības jaunajiem ir grūti un bieži nav arī vēlēšanās. Starp paaudzēm ir radusies lielāka neizpratnes plaisa, kā tam normālos apstākļos vajadzētu būt. Grūtības sagādā kopīgas atskaites sistēmas atrašana. Uz ko, piemēram, skolotājs vidējos gados var atsaukties, runājot ar jaunu cilvēku? Vai ir kaut kas universāls, par ko varam būt pārliecināti, ka tas liksies svarīgs gan viņam, gan katram jaunietim? Atmodas laikā tādas varbūt bija nacionālās idejas, brīvība, patriotisms, bet arī tas aizvien vairāk kļūst par atsevišķu grupu interesēm.

Varbūt ir kļuvis vieglāk skolēniem mācīt informātiku vai ekonomikas pamatus, taču audzināšana sagādā grūtības. Postmodernajā paradigmā centieni audzināt vispār ir uzlūkojami kā viena cilvēka vērtību uztiepšana otram, kā mēģinājums piegriezt otru cilvēku pēc sava mēra. Tātad, kā sava veida varmācība. Ja konkrētās vērtības un normas vairs netiek uztvertas kā universālas, visai sabiedrībai saistošas, tad tās ir tikai skolotāja personīgās idejas, kuras var pieņemt vai noraidīt. Man šķiet, ka daudzi pedagogi šajā situācijā jūtas dezorientēti un atstāti, tādēļ aprobežojas tikai ar notiekošā reģistrēšanu. Nesen piedalījos kontracepcijas jautājumiem veltītā konferencē, kurā divas vidusskolnieces referēja par jauniešu attieksmi pret seksualitāti. Referāts bija statistisks apkopojums par to, cik liels procents jauniešu viņu skolā ir uzsākuši dzimumdzīvi 14, 15 vai 16 gadu vecumā, un konstatējums, ka meitenes mūsdienās ir seksuāli aktīvākas nekā zēni, arī vairāk atbalsta abortus. Klātesošo pedagogu vienīgais komentārs bija: “Ak, cik iepriecinoši, ka jaunieši spēj par šīm lietām tik viegli un atklāti runāt!” Pusaudžu sekss faktiski vairs netiek apskatīts no tikumiskā, bet tikai no drošības, t.i., kontracepcijas lietošanas, viedokļa. Tas arī ir saprotams, jo šodien būtu grūti pateikt, kas ir tikumisku seksuālu attiecību kritērijs. Kā seksa priekšnoteikumu parasti min jūtas un prezervatīvu, bet ne laulību un ģimeni. Ģimene, ko uzskatīja par sabiedrības pamatšūniņu, kļūst arvien maznozīmīgāka un īslaicīgāka. Ap 40% jaunu cilvēku atzīst, ka kopdzīve bez laulības ir moderna un pieņemama. Jaundzimušo starpā ir ārkārtīgi pieaudzis ārlaulības bērnu īpatsvars, turklāt pats šis jēdziens arvien vairāk zaudē saturu.

Laulība ir tikai viena no tradicionālajām institūcijām, kas mūsdienās piedzīvo pārbaudījumus un pat sairšanu. Agrākajās paradigmās cilvēki identitāti parasti atrada tradicionālās kopienās — ģimenē, draudzē, savā pilsētā, nācijā. Postmodernajā pasaulē cilvēki aizvien vairāk definē sevi pēc grupas, kurai tie konkrētajā brīdī pieder. Tās var būt ilgstošākas, piemēram, dzimums vai seksuālā orientācija. Tās var būt arī ļoti īslaicīgas, pārejošas identitātes. Jaunieši mēdz grupēties pa klaniem atkarībā no radiostacijas, kuru klausās, vai apģērba, kādu valkā. Ja tradicionālās kopienas deva piederības un pastāvības izjūtu, tad mūsdienu sociālo ainu raksturo nepastāvība. Mode pastāvīgi mainās. Draugi viens otru pamet. Pat ģimenes ir īslaicīgas. Postmodernās kultūras psiholoģiskais noskaņojums ir kā brīvs kritiens, ko rada ārējo sabiedrības uzvedības standartu izzušana un iekšējo identitātes pamatu sairšana. Kāda jauna sieviete par sevi sacīja: “Es piederu tukšajai paaudzei. Man nav nekādas pārliecības. Es nepiederu nevienai kopienai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudusi plašajā pasaulē. Es nepiederu nekam. Man nav absolūti nekādas identitātes.” Patriotisma apsīkumam, kuru izpauž arvien lielāka daļa Latvijas jaunatnes, ir dziļākas saknes nekā tikai vilšanās šodienas realitātē un nepietiekamas izaugsmes iespējas nākotnē.

Ekstrēmā gadījumā grupa, kas ar savu pašidentitāti ir norobežojusies no pārējās sabiedrības, var būt teroristu šūniņa. Tā neatzīst nekādas vērtības, kas būtu augstākas par šīs grupas vērtībām. Teroristu šūniņai, ko uzkurinājusi paštaisnība, grupas solidaritāte un vajāšanas izjūta, nebūs sirdsapziņas pārmetumu par apšaudi skolā vai uzspridzinātu universālveikalu un ievainotiem garāmgājējiem. Nogalinātie un ievainotie tiek uztverti nevis kā indivīdi, bet kā “viņi”, kā citas grupas locekļi. Uz viņiem gulstas kolektīva vaina. Tādas grupas piederīgie terora aktā saskata nevis politiskas cīņas līdzekli, bet pašmērķi, kopienas izpausmi, savas identitātes simbolu.

Postmoderns apjukums ētisko kritēriju ziņā ir vērojams ne tikai pusaudžu vidū, bet arī visaugstākajās valsts institūcijās. Latvijas Republikas Saeima gandrīz vienlaikus risināja jautājumus par nāves soda atcelšanu un abortu legalizēšanu. Abos gadījumos ir runa par apzinātu cilvēka nogalināšanu pēc citu cilvēku lēmuma. Varētu sagaidīt, ka tam līdzīgi jautājumi tiks risināti, vadoties pēc līdzīgiem principiem. Tomēr notika gluži pretējais. Nāves sods tika atcelts, jo humāna demokrātiska sabiedrība nevar pieļaut apzinātu dzīvības atņemšanu. Savukārt aborts tika atļauts praktiski bez ierobežojumiem, jo tā pati humānā, demokrātiskā sabiedrība nevarot bez tā iztikt. Tas liecina, ka likumdevēji savā argumentācijā nevis vadās pēc fundamentāliem ētikas apsvērumiem, bet vienkārši veido valodnieciskas konstrukcijas jeb “stāsta stāstus” vēlamā rezultāta sasniegšanai. Arī vēlamo rezultātu nosaka nevis morāle, bet interešu grupu programmas un politkorektums. Nozīmīgs šādu konstrukciju būvmateriāls ir “ekspertu viedoklis”, sevišķi kad politkorektums runā pretī sabiedrības uzskatiem. Pēc tiesneša J. Laukrozes slepkavības viņa kolēģi juristi televīzijā izteicās par nāves soda nepieciešamību. Pēc uzņēmēja E. Čapus nogalināšanas pat “Skats no malas” progresīvie žurnālisti bija vienisprātis, ka noziegumu novēršanai trūkst baiļu elementa —līdzšinējā sodu prakse nedod noziedzniekiem pietiekamu iemeslu baidīties. Taču, diskutējot par nāves soda atcelšanu, žurnālisti, politiķi un juristi lielā vienprātībā daudzināja “ekspertu viedokli”, ka soda bardzība noziedzību neietekmējot un nāves sods nevienu no slepkavošanas neatturot. To nespēja apšaubīt pat Singapūras apskaužamie panākumi narkotiku apkarošanā.2 Lūk, kāds spēks piemīt neesošās patiesības priesteru — ekspertu orākuliem!

Dažkārt mērauklu sajukums tiek mērķtiecīgi veidots. Jau vairākus gadus Latvijā ir vērojami centieni panākt homoseksuāla dzīvesveida atzīšanu par normālu alternatīvu. Pirmais solis ir notrulināt sabiedrības uztveri, liekot tai pastāvīgi saskarties ar homoseksuālisma parādību. TV raidījumā “Abi labi” uzstājās geju pāris un teica: “Ja mēs par šīm lietām biežāk brīvi un atklāti runāsim, visu cilvēku dzīve kļūs gaišāka un laimīgāka.” Nākamais solis ir radīt cilvēkos nedrošību par tradicionālajām vērtībām un likt viņiem justies vainīgiem par savu homofobiju, netoleranci vai reliģisko fanātismu. Cilvēks jūtas apmulsis un nedrošs, atklājot, ka masu saziņas līdzekļi viņu atzīst par nenormālu tādēļ, ka viņš vēl nav atzinis homoseksuālismu par pilnīgi normālu. Trešais solis ir nostiprināt “seksuālo minoritāšu” jēdzienu. Minoritāšu aizsardzība ir svarīgs demokrātijas princips, kura nodrošināšanai pastāv vesels juridisku un politisku līdzekļu arsenāls. Ja kādai interešu grupai izdodas panākt, ka to sāk dēvēt par minoritāti, arsenāls iedarbojas tās labā. Jaunā minoritāte var pieprasīt savu tiesību īpašu aizsardzību no ANO līdz ciema pašvaldībai. Kaut gan sacīt “seksuālās minoritātes” nav vairāk pamata kā, piemēram, “miljonāru minoritāte”, šis vārdu salikums ir stabili iegājies arī latviešu valodā. Daudzskaitļa forma “minoritātes” atstāj atvērtas durvis vēl citām netradicionālām seksuālo vēlmju apmierināšanas varietātēm, kuras ar laiku pievienosies un arī prasīs savu tiesību nodrošināšanu. Sabiedriskās domas pārveidošanas programmu mērķis vai vismaz efekts ir tāds, ka ētikas jomā cilvēks vairs neko neuzskatīs par neapšaubāmu un drošu.

Viena no spilgtākajām postmodernisma domas izpausmēm ir instalāciju un performanču māksla. Tā necenšas radīt paliekošas vērtības, bet skata mākslas darba jēgu tikai konkrētajā brīdī un kontekstā. Kristo ietina audeklā Reihstāga ēku, noorganizēja labi reklamētu kampaņu, tad audumu noņēma, un mākslas darbs bija zudis. Jozefs Boiss izstādē nolika konusveidīgu tauku gabalu. Mākslas darbs sastāvēja no taukiem, to lēnas izplūšanas, smirdēšanas un skatītāju reakcijas. Jebkāda reakcija — sajūsma, riebums vai neizpratne — piederēja pie mākslas darba. Latvijā pēc šāda principa tika sarīkots ne vien alternatīvais Ulmaņa pieminekļa konkurss, bet arī daudzas priekšvēlēšanu kampaņas. Politiskie solījumi netiek doti, lai tos turētu — tāds uzskats pieņemtu, ka patiesība ir kāda absolūta vērtība. Politiskie solījumi drīzāk ir “performance”, kas paredzēta momentānu rezultātu iegūšanai, publikas reakcijas izraisīšanai. Tāpat kā instalācijas “Tauku kakts” mākslinieciskais efekts ietvēra zināmu skatītāju reakciju, tā priekšvēlēšanu kampaņai jāizraisa zināma vēlētāju reakcija pie urnām. Kad šis brīdis ir garām, rezultāts ir iegūts, “audumu no Reihstāga” noņem, vēlēšanu mākslas darbs ir zudis, un politiķis saskaras ar jaunām realitātēm. Jaunās realitātes rada jaunu nozīmi, un viņš no vecajiem solījumiem atklāti atsakās. Kad runāju ar Saeimas frakciju vadītājiem, kā viņi var komentēt baznīcai doto priekšvēlēšanu solījumu nepildīšanu, viens no viņiem teica: “Solījumi ir solījumi, un dzīve ir dzīve.”

Latvijā valdošais morāles kritēriju trūkums nav labvēlīgs politiskajai ētikai kopumā. Holivudas piedzīvojumu filmās politiķi izmisīgi slēpj slepenus traipus biogrāfijā, kas viņiem var maksāt karjeru. Tādas filmas noteikti nav par mums. Pieredze rāda, ka Latvijā pat lieli un atklāti traipi neko nemaksā. Viena no Latvijas politikas problēmām ir īsais un samērā vienkāršais ceļš līdz svarīgiem posteņiem un tas, ka partiju iekšējās norisēs netiek lietoti nopietni tikumiski filtri, izvēloties kandidātus atbildīgiem amatiem. Elektrības zagli var iecelt par nopietnas aģentūras direktoru, ja viņš ir “savējais”. Demokrātijas vārdā uz izmeklēšanas laiku var atstāt amatā ekonomikas policijas ierēdni, kurš nespēj izskaidrot neadekvāti lielos ģimenes īpašumus, jo arī viņš kādam ir “savējais”. Tā partijas no demokrātijas instrumenta riskē kļūt par tramplīniem, no kuriem uzņēmīgi cilvēki izdara lēcienus uz barotavām. Tādos apstākļos var šķist aizdomīgi, ka korupcijas novēršanas likumā ir iestrādāti tik daudzi caurumi, ka nulles deklarāciju ieviešana tiek plānota ap privatizācijas beigām, un ka Latvijā ir daži simti miljonāru un tuvu pie simt procentiem nabagu. “Savējais”, kas saņem labu atalgojumu trīs vai četrās sinekūrās, jaunatnes acīs simbolizē veiksmīgu, iekārojamu un atdarināšanas cienīgu karjeru — sevišķi uz to cilvēku fona, kas raujas melnās miesās un nevar nopelnīt cienīgai dzīvei. Šādas parādības valsts pārvaldē izraisa daudzu cilvēku sašutumu, taču prasības, ko viņi izvirza valsts pārvaldes kandidātu morālajām īpašībām, joprojām ir ļoti zemas. Daudzus pārliecina tuvredzīgais lozungs: “Ir taču vienalga, ko deputāts (ministrs, pašvaldības vadītājs utt.) dara privātajā dzīvē, ka tikai labs profesionālis.” Sabiedrība bez skaidrām un vienotām ētikas mērauklām ir nespējīga pārliecinoši pieprasīt un iedarbīgi panākt pārmaiņas.

Viens no aktuālākajiem šodienas tematiem ir integrācija. Ar to parasti saprot latviešu un nelatviešu attiecības. Dažreiz runā par ekonomisko iespēju jeb dzīves līmeņa integrācijas nepieciešamību. Postmodernais laiks atklāj vēl kādu būtisku integrācijas aspektu. Domāšanas paradigmā, kurā katram sava patiesība un sava tikumība, neatliek daudz pamata, lai cilvēki cits citu saprastu. Senais Bābeles torņa lāsts tiek pārnests uz mūsdienām. Vai mums vēl ir kas kopīgs citam ar citu? Kopīgas vērtības? Kopīgi ideāli? Vai, runājot valsts valodā, mēs tiešām runājam vienā valodā, vai ar tiem pašiem vārdiem saprotam katrs kaut ko citu? No nācijas var gaidīt kopīgu rīcību un kopīgu atbildību, ja tai ir kopīgas normas. Ja tādu nav, faktiski nav arī nācijas. Ja mūs vieno tik vien kā teritorija un valūta, tad kaimiņos dzīvojošs latviski runājošais var būt pilnīgs svešinieks.

Pārdomu vērts ir ebreju tautas fenomens. Šī nebūt ne pati daudzskaitlīgākā tauta ir pārcietusi vairākas deportācijas, “pogromus”, holokaustu un savas valsts zaudējumu un gandrīz divtūkstoš gadus ir izkaisīta pa visu pasauli. Tā ir spējusi atjaunot savu valsti un piespiest visu pasauli ar sevi rēķināties. Israēla identitātes svarīgākā pazīme bija nevis valoda, pavalstniecība vai ādas krāsa, bet viņa reliģija. Ebrejus no asimilācijas paglāba tas, ka vienmēr ir bijis kāds tautas kodols, kurš turējās pie Mozus likumiem un Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dieva. Ja ebreju fenomens rosina uz pārdomām, tad Islāma faktors ir izaicinājums postmodernajiem rietumiem, arī postmodernajai Latvijai. Iepretī pagurstošajai, novecojošajai un atomizētai, postkristiāniskai rietumu sabiedrībai, kura nespēj atražot darbaspējīgu populāciju un, izņemot tehnoloģisko un militāro pārākumu, ne par ko vairs nav īsti pārliecināta, stāv vitāla, ātri augoša un pārliecībā pāri valstu robežām vienota islāma civilizācija, kura masveidīgi neabortē savus bērnus, bet ar darbaspēka eksportu pamazām vien pārņem senās kristiešu teritorijas. Eiropa mainās, un mēs esam tās kandidāti.

Ja pirmsmodernās paradigmas beigas iezīmēja Bastīlijas nopostīšana un modernisma beigas simbolizēja Pritaigo uzspridzināšana, tad, pēc dažu autoru domām, Pasaules tirdzniecības centra sagraušana Ņujorkā demonstrēja postmodernisma bankrotu. No postmodernisma ideju viedokļa teroristi, kas sagrāba lidmašīnas, bija izdarījuši izvēli atbilstoši savai būtībai, tādēļ nevienam nav tiesību viņu izvēli nosodīt. Tomēr to nosodīja visa rietumu pasaule. Miljoniem amerikāņu pēkšņi atcerējās aizmirsto ceļu uz baznīcu. Postmodernisms nav piemērots lielu pārbaudījumu brīžiem. Daži Eiropas eksperti jau runā par transmodernisma paradigmu, kas vēlētos pasaulei atgriezt zudušo burvību un poēziju. Atcerēsimies, ka pirmsmodernajai paradigmai burvību un stabilitāti piešķīra Dieva klātbūtne cilvēku dzīvē.

Pirms dažiem gadiem Saeima ierakstīja Latvijas valsts Satversmē, ka baznīca ir šķirta no valsts. Valsts baznīcas situācijā garīdznieki ir valsts ierēdņi, baznīcas likumus izdod parlaments, bīskapus ieceļ valdība un draudžu padomes vēlē pēc politisko partiju sarakstiem. Latvijā tā nekad nav bijis, un šis Satversmes grozījums bija tam vienkārši lieks atgādinājums. Neskatoties uz šķietamo nelietderību, tas ir kļuvis par vispopulārāko un visbiežāk citēto Satversmes pantu, tikai pavisam citā izpratnē. Latvijā to mēģina interpretēt kā kristiešu izolēšanu no sabiedriskās un politiskās dzīves un kā kristīgā komponenta izslēgšanu no tautas apziņas un kultūras. Visagresīvāk šī attieksme vēršas pret kristīgo mācību skolās. Kristiešu kopumam, kuru sauc par baznīcu, piedāvā veidot izolētu subkultūru, kurā īstenot savus principus un neinteresēties par to, kas notiek ar sabiedrību kopumā. Jā, arī tāds scenārijs ir iespējams. Taču, cenšoties izslēgt kristīgās vērtības, savlaicīgi jādomā, ko likt tās vietā. Kristīgās ētikas galvenā sastāvdaļa nav normas un noteikumi, bet gan iekšēja motivācija tos pildīt. Mārtiņš Luters katra baušļa skaidrojumu sāka ar vārdiem: “Mums būs Dievu tā bīties un mīlēt, ka...” Vai postmodernajai sabiedrībai ir sistēma, ko likt kristīgo vērtību vietā, kas mūs darītu ne tikai par politisku, bet arī ētisku nāciju? Kristus teica: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība”. Pilāts jautāja: “Kas ir patiesība?” Ko uz to atbildēs Latvija?

Noslēgumā es gribētu citēt vārdus, kurus sacīja kāda jauna, Latvijā dzīvojoša, beļģu sieviete, atbildot uz jautājumu, kas Latvijā ir citādi nekā Beļģijā:

“Beļģijā ir atšķirīga izpratne par to, kas ir reliģija, jo no 3 līdz 18 gadiem skolās tiek mācīta Bībele, kristīgā mācība. Pēc 18 gadiem jauniešu dzīve vairāk vai mazāk tiek balstīta vērtību praktizēšanā, kuras viņi apguvuši jau no mazotnes. Viņi nesaskata to tā, ka Jēzus viņiem mācītu šīs vērtības, bet viņu dzīve jau ir balstīta šajās vērtībās, un viņi praktizē tās — mīlestību, uzticību, godīgumu utt. Šīs vērtības kļuvušas par daļu no tevis, bet tu ne vienmēr atsaucies uz Bībeli, kad tu šīs vērtības praktizē. Bet, protams, tās nāk no Dieva, kristīgās ticības, Bībeles.”3

1 Edvards Vīts

2 Singapūrā narkodīleriem bez ilgas vilcināšanās izpilda nāves sodu pakarot. Singapūrā praktiski nav narkomānijas, un tā ir viena no drošākajām pilsētām pasaulē.

3 Darbs Latvijā rada prieku, Svētdienas Rīts, 23.02.2002., 3. lpp.