Kad vietējā vara vētī ražu

Par Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas pieciem veikuma un problēmu gadiem

Vitālijs Aizbalts

Bruno Otersons

Organizācijas, partijas, domubiedru vai amata biedru apvienības gan vēsturē raugoties, gan mūsdienās ir veidojušās dažādi. Kādi apvienojas uzreiz, skaļi paziņojot par to apkārtējai sabiedrībai. Citi pulcējas vienkopus ilgāku laiku un tikai tad nolemj izveidot savu apvienību. Vēl kādi, oficiālo legalizācijas pusi ignorējot, tiekas gadiem ilgi un uzskata, ka būtiskākā ir kopābūšana. Katras sabiedrības pārstāvjus apvienojošas grupas izveidošanos un pastāvēšanu nosaka tās mērķi. Svarīgākie faktori ir vadītāja personība un organizācijas nozīmība, lietderība un vajadzība konkrētā laikā.

Uz savu piecu gadu darbību šodien, 6.decembrī, atskatās Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācija (LPIA). Asociācija pastāv kā Latvijas Pašvaldību savienības organizācija, kas ik mēnesi aicina kopā un apvieno cilvēkus, kas pašvaldības administrācijas pārvaldē ieņem augstāko — izpilddirektora amatu. Piecu gadu laikā, ņemot vērā arī izmaiņas likumdošanā, izpilddirektoru skaits no 58 dibināšanas brīdī ir ievērojami pieaudzis — patlaban asociācijā ir 178 biedri. Taču tie visi nav izpilddirektori. LPIA kā organizācija ir uzskatāma par cilvēku kopu, ar kuru saikni uztur arī bijušie pašvaldību izpilddirektori, kā arī tieši piedalās vairāki pašvaldību vadītāji.

Lai arī pieci gadi nav ilgs laiks, LPIA vadība – tās priekšsēdētājs Vitālijs Aizbalts, asociācijas padomnieks Bruno Otersons un Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcijas izpilddirektora vietnieks, vecbiedrs, kas piedalījās asociācijas dibināšanā, Andris Liepiņš — piekrita dalīties atmiņās un pastāstīt “Latvijas Vēstnesim” par veikumu un iecerēm.

— Kā radās iecere veidot pašvaldību izpilddirektoru asociāciju?

Bruno Otersons: — Doma izveidot Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociāciju pieder Lidijai Škoļnijai. Toreiz viņa strādāja par Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) izpilddirektori. Es viņai tieši jautāju: ko tas nozīmē — asociācija? Tas būs klubs, arodorganizācija vai vēl kāda cita struktūra? Atbilde bija — kā paši lemsim, tā būs. Izvēles iespējas, protams, bija trīs — pastāvēt kā fizisku personu kopai, būt patstāvīgai, neatkarīgai organizācijai vai palikt LPS paspārnē. Tomēr ar mūsu vēlmi pirms pieciem gadiem politiskā plāksnē sākotnēji gāja ne tik gludi, kā iecerēts. Toreizējās LPS valdes dažiem locekļiem bija zināma skepse un neuzticība asociācijas izveides nepieciešamībai.

Vitālijs Aizbalts: — Lēmējvaras un izpildvaras koncentrācija pašvaldības vadītāja rokās vēl pirms pāris gadiem bija izplatīta Latvijas pašvaldībās. Tagad to reglamentē likumdošana. Pašvaldībās, kur iedzīvotāju

Andris Liepiņš

skaits ir virs pieciem tūkstošiem, izpilddirektora amats ir noteikts ar likumu.

Sākotnējā pašvaldību priekšsēdētāju attieksme pret to, ko darīs pats, ja būs izpilddirektors, kas vadīs administrāciju, pieņems darbā darbiniekus, ir mainījusies. Ir radusies izpratne, ka katram pašvaldības vadības lietās ir sava kompetence. Tas redzami apliecina, kā esam auguši demokrātijā. Iespējams, ka LPS valdi toreiz piesardzīgu darīja mūsu izstrādātais nolikums, kurā bija norādīts, ka asociācijas finansiālais un tehniskais nodrošinājums ir saņemams no LPS, kā arī doma, ka varbūt vēlēsimies piedalīties LPS politiskajā darbībā.

— Vai izvēle palikt LPS paspārnē ir bijusi pareiza?

Vitālijs Aizbalts: — LPS vadībai vēlos pateikties par sadarbību un palīdzību šajos gados. Uzskatu, ka ir izdevies atrast kopēju valodu, lai lietas virzītu vajadzīgā virzienā un nogludinātu nereti izveidojušās domstarpības starp politiķiem un izpildinstitūcijām. Pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām izpilddirektoram būs jābūt katrā pašvaldībā. Pēc rietumvalstu kolēģu pieredzes var teikt, ka šis amats kļūs vēl neatkarīgāks un pieaugs atbildība. Tad arī pašiem mums būs jālemj, vai palikt līdzšinējā statusā vai veidot neatkarīgu organizāciju. Taču kopumā ar līdzšinējo sadarbības pieredzi mēs esam apmierināti. Esam LPS struktūrvienība, kā pašvaldību darba praktiķi līdzās politiķiem piedalāmies LPS komiteju, komisiju darbā, kā arī sarunās ar nozaru ministrijām.

— Kā radies amata nosaukums “izpilddirektors”, un kur iespējams apgūt visas šim amatam vajadzīgās iemaņas?

V.Aizbalts: — Manuprāt, mēs to esam pārņēmuši no kolēģiem ārzemēs. Turklāt nepareizi būtu to saistīt tikai ar pašvaldību darbu. Nu jau arī citās struktūrās Latvijā šis amata nosaukums ir iegājis apritē. Vārds ir pietiekami garš un ar nozīmīguma pieskaņu. Taču tas atklāj arī darba būtību: profesionāli nodrošināt augstākstāvošas vadības lēmumu izpildi.

Andris Liepiņš: — Mani pašvaldībā gan darbinieki, gan vadība uzrunā kā direktoru. Pārāk garš visiem šķiet tas “izpilddirektors”. Tā mani uzrunā, lai gan esmu Rīgas Ziemeļu rajona izpilddirekcijas izpilddirektora vietnieks. Atšķirībā no citām pašvaldībām Latvijā, Rīgā arī izpilddirektora amats ir vairāk politizēts. Tomēr es pievienojos iepriekš teiktajam, ka garais nosaukums patiesāk ataino veicamā darba būtību.

V.Aizbalts: — Par izpilddirektoru nevar kļūt studējot. Par to var iemācīties būt, tikai praktiski šo darbu darot. Un tā nav tikai pie mums, tāpat ir arī citās valstīs. Rietumos izpilddirektoriem vairāk izplatīta ir akadēmiskā jurista vai ekonomista izglītība. Pie mums sākotnēji 90% izpilddirektoru bija ar tehnisko izglītību – inženieri. Tas bija arī loģiski, jo šim amatam pašvaldībās bija nodota tehnisko funkciju realizēšana. Un amata nosaukums tad veiksmīgāks, manuprāt, būtu bijis tehniskais direktors. Šodien prasības ir mainījušās, precīzāk sakot, paaugstinātas. Izpilddirektoram pašvaldībā ir jāpārzina un jāvada gan tehniskās, gan juridiskās, gan finansu, gan administrācijas lietas. Šo varētu minēt kā vienu no būtiskākajiem mūsu izpilddirektoru uzdevumiem: spēt pārorientēties no tehniskā direktora pienākumiem uz plaša profila vadītāju.

Bruno Otersons: — Nevarētu teikt, ka tehnisko problēmu jautājumi pašvaldībās būtu kļuvuši mazāk aktuāli. Latvijā daudzās nelielās pašvaldībās, kuras ir izvēlējušās nodalīt lēmējvaru no izpildvaras, vēl tagad izpilddirektoriem vairāk ir jārisina tehniskas dabas jautājumi.

A.Liepiņš: — Mēs visi vēl atceramies tos laikus, kad bija partijas skolas, kurās gatavoja kolhozu priekšsēdētājus. Ja nomenklatūra arī mūsdienās tiktu apmācīta vienuviet, varētu sagatavot arī profesionālus izpilddirektorus.

— Pašvaldību sistēmā arī citās valstīs ir šāds vai līdzīgs amats. Vai Latvijas pašvaldību izpilddirektora darba pienākumi ir samērojami ar pienākumiem, ko veic kolēģi citās valstīs?

V.Aizbalts: — Piecu gadu laikā ir uzkrāta pieredze un informācija. Esam gan pabijuši vairākās valstīs, gan dažādās starptautiskās konferencēs tikušies ar daudzu valstu kolēģiem. Tad arī pārrunājam līdzīgo un atšķirīgo. Piemēram, Lielbritānijā izpilddirektoriem ir daudz lielāka atbildība un ietekme salīdzinājumā ar to, par ko atbild izpilddirektors pie mums. Pašvaldības vadītājs tur ir izteikta politiska figūra ar simboliskiem atribūtiem — mantiju, zizli, kas nekādu praktisko darbību pašvaldībā neveic. Tas nozīmē, ka lielākais smagums gulstas uz izpilddirektora pleciem. Lielbritānijas izpilddirektoru asociācija ir nodibinājusi uzņēmumu, kas interesentus apmāca izpilddirektora amatam. Bet amata nosaukums gandrīz katrā valstī ir citāds.

B.Otersons: — Piecu gadu laikā asociācija ir pabijusi Čehijā, Slovākijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā. Saistībā ar novērotāja statusu Eiropas pašvaldību izpildvadītāju savienībā UDITE ir nodibināti kontakti ar līdzīgām organizācijām Ungārijā un Polijā. Bet pēc dalības pasaules konferencē saņēmām ielūgumu doties uz Panamu. To gan neesam izmantojuši.

— Pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai būtu izveidojies asociācijas tēls. Lūdzu, raksturojiet to!

B.Otersons: — Pie šī jautājuma ir strādāts. Asociācijai ir sava emblēma, tās biedriem izsniegtas asociācijas piederības nozīmītes, izgatavoti īpaši suvenīri. Tēlu veido arī sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem. Izbraukuma seminārus, ko rīkojam Latvijas pašvaldībās, labprāt piedalās reģionālās preses pārstāvji. Par aktivitātēm stāstām pašvaldību izdevumā “Logs”. Bet nozīmīga vieta tēla veidošanā, manuprāt, ir padarītajiem darbiem un asociācijas biedru autoritātei savās darba vietās un kolēģu vidū. Domāju, asociācija iegūst, ja izpilddirektoru savā pašvaldībā ciena un viņš ir autoritāte savējo vidū. Starptautiskā līmenī kā Eiropas Savienības kandidātvalsts pašvaldību organizācijas pārstāvji esam uzņemti novērotāju statusā Eiropas pašvaldību izpildvadītāju savienībā UDITE un piedalījāmies tās rīkotajās sanāksmēs. Tāpat saņēmām uzaicinājumu piedalīties pasaules izpilddirektoru konferencē, kur tika nodibināta šāda globāla līmeņa organizācija. Arī tas norāda, ka kļūstam pazīstami. Ja mēs nestrādātu regulāri, bet sanāktu kopā vien īpašos gadījumos, diezin vai asociācija arī pašu biedru vidū tiktu uztverta nopietni. Rīkojot sanāksmes un aicinot lektorus, nekad nav nācies saņemt noraidījumu vai just neieinteresētību.

V.Aizbalts: — Nevar salīdzināt asociācijas atpazīstamību valsts mērogā un starptautiskā vidē. Par darbību Latvijā vairāk zina pašvaldību līmenī, un jāatzīst, ka par savas darbības popularizāciju pašu mājās neesam daudz domājuši. Piedaloties starptautiskos līdzīgu organizāciju saietos, par sevis parādīšanu domā citādi un vairāk.

— Kādus asociācijas darbības virzienus paši uzskatāt par būtiskākajiem?

V.Aizbalts: — Manuprāt, ļoti svarīga ir izglītošanās un tās ietvaros izpilddirektoru kvalifikācijas novērtējums. Šeit jāmin, ka salīdzinoši daudz ir tādu bijušo izpilddirektoru, kas strādājot spējuši sevi apliecināt un kļuvuši par politiķiem vai kādu uzņēmumu vadītājiem. Tas liecina par šo cilvēku profesionālo un vadības iemaņu novērtējumu.

B.Otersons: — Ja vērtē no asociācijas dibināšanas dienas, kad bijām 58, šobrīd tieši puse — 29 izpilddirektori — joprojām sekmīgi strādā savā amatā. Bet otra puse ir mainījusi darbavietu. Izpilddirektori ir piedalījušies gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās, arī 8. Saeimas vēlēšanās no pašvaldību pārstāvjiem dažādos partiju sarakstos četri kandidāti bija izpilddirektori. Runājot par asociācijas darbu izpilddirektoru izglītošanā, jāatzīst, ka tam arvien esam centušies pievērst lielu uzmanību. Kopumā gadā notiek 11 sanāksmes, kurās par lektoriem aicinām nozaru ministriju, citu iestāžu un organizāciju pārstāvjus pašvaldībām saistošu jautājumu skaidrošanā. Tāpat jāmin dažādi kursi, kuros ir ietverta pieredzes apmaiņa un mācību programma ārpus Latvijas. Šajā gadā tādi tika organizēti sadarbībā ar Dānijas izpilddirektoru asociāciju. Jau trešo gadu izpilddirektoru apmācības notiek Valsts administrācijas skolā.

V.Aizbalts: — Nākamgad kopā ar Norvēģijas pašvaldību savienību un valdību sāksies jauns projekts par četrām izpilddirektoru apmācības programmām. Projekta mērķis ir nostiprināt izpilddirektora kā pašvaldības administrācijas vadības speciālista prasmes, iemaņas un sagatavot viņu attiecīgu funkciju veikšanai pašvaldības administrācijā.

B.Otersons: — Kā otrs nozīmīgākais virziens un arī veikums, kas devis rezultātus, jāmin izpilddirektora kā vadītāja amata nostiprināšana pašvaldībās. Arī mācību projektos, kas jau realizēti, uzmanība ir pievērsta tam, lai cilvēkus maksimāli tuvinātu amata prasību atbilstībai. Protams, ir grūti īsā laikā novilkt mērauklu, lai droši norādītu, cik kurš ir labs vai nederīgs kāda pienākuma veikšanai. Gan spējas, gan iniciatīvu, gan atbildību vislabāk atklāj padarītais. Tādēļ politiķu uzticība un uzdoto pienākumu saraksts labiem izpilddirektoriem pieaug ar gadiem.

— Vai, jūsuprāt, asociācijas piedāvājums apmierina izpilddirektorus?

A.Liepiņš: — Par asociācijas rīkoto ikmēneša sanāksmju un tikšanās reižu lielāko ieguvumu uzskatu pieredzes gūšanu. Turklāt divējādā veidā: mēs uzklausām un ļoti bieži debatējam ar lektoru, bet sanāksmju starpbrīžos pārrunājam reālas problēmsituācijas ar kolēģiem. Ir kļuvis par labu tradīciju, ka savstarpēji uzdodam jautājumus, kuri kāda iemesla dēļ tajā brīdī pašvaldībā ir problemātiski, un turpat uzklausām atbildes. Kolēģu padomi ir ļoti augstu vērtējami. Esmu ieguvis šādā ceļā lielu pieredzi un domāju, ka to nenoliegs neviens izpilddirektors.

B.Otersons: — Ar zināmu gandarījumu var pieminēt Dānijas mācību braucienā izstrādāto “Izpilddirektora darba rokasgrāmatu”. Tā tapa ar dāņu kolēģu palīdzību, un tajā ir izklāstīti arī daudzi nākotnes jautājumi, kas šobrīd Latvijas pašvaldību izpilddirektoriem vēl nav aktuāli. Labi ja kāda trešā daļa no mūsu pašreizējiem izpilddirektoriem spēj pildīt visus šim amatam atbilstošos pienākumus. Esam vēl tomēr vairāk tehniski ievirzīti. Bet būs jāmainās, turklāt pavisam drīz.

A.Liepiņš: — Pats piedalījos šīs rokasgrāmatas sagatavošanā un vienmēr turu to pa rokai noliktu.

— Apmēram ceturtā daļa no asociācijas biedriem vairs izpilddirektora amatā nestrādā. Vai izjūtat šo mainību?

B.Otersons: — Neraugoties uz darbavietas maiņu, lielākais vairums saiknes ar asociāciju nesarauj un joprojām ir asociācijas biedri, iespēju robežās piedalās rīkotajos pasākumos. Tādēļ var teikt, ka mainību neizjūtam. Priecājamies par katru jaunu biedru, kas iestājas asociācijā.

— Savukārt LPIA vadības pozīcijas tās pastāvēšanas laikā nav sašķobījušās. Ko jums nozīmē būt par LPIA priekšsēdētāju?

V.Aizbalts: — Varbūt pat pārāk stabilas ir šīs pozīcijas. No pirmās līdz trešajai valdei vēlētos amatos esam palikuši es un mans vietnieks Saulkrastu domes izpilddirektors Juris Zutis. Esmu izpilddirektors Daugavpils rajona padomē, taču asociācijas vadību nekad neesmu uzskatījis par goda pienākumu. Arī fiziski abu darbu apvienojums prasa daudz. Cenšos piedalīties LPS domes, valdes sēdēs, tāpat pārstāvniecība starptautiskos projektos, konferencēs un, protams, asociācijas valdes un sanāksmju vadība. Dzīvoju Daugavpilī un, no Daugavpils rajona padomes viedokļa, tas nav izdevīgi. Tomēr mūsu rajona politiķi ir tālredzīgi un pretimnākoši. No šā gada novembra pēc mana priekšlikuma rajona padomē ir pieņemts darbā otrs izpilddirektora vietnieks.

— Kāda ir LPIA padomnieka ikdiena?

B.Otersons: — Kā LPIA padomnieks strādāju gandrīz no tās dibināšanas brīža. Pats esmu bijušais izpilddirektors, un man patīk strādāt ar izpilddirektoriem. Tie ir cilvēki ar tiešu valodu, konkrētu rīcību, turklāt ar spēju norādīt uz kļūdām vai savām interesēm. Ar politiķiem ir citādi — vienmēr kādi motīvi, kurus grūti uzminēt. Manos pienākumos ir asociācijas darba koordinēšana. Par vienu no asociācijas darbības mērķiem uzskatu izpilddirektora institūcijas izveidi katrā pašvaldībā. Turklāt — lai amatam būtu pretendents, kas atbilstu izvirzītajām prasībām. Ar vienu vārdu sakot, tāds, kam pilnībā un droši var uzticēt atbildību par pašvaldības ikdienu.

— Vai izjūtat nepieciešamību asociācijas turpmākajā darbībā ko mainīt?

B.Otersons: — Ne viss rit bez problēmām, un ne visi projekti ir īstenoti. Ir mums viens jauks sapnis — UDITE izstrādātās pašvaldību terminoloģijas vārdnīcas tulkošana un izdošana Latvijā. Vārdnīcā ir 3000 šķirkļu, tā tulkota jau deviņās valodās, un nav šaubu, ka tā noderētu arī Latvijas pašvaldību darbiniekiem. Projekta izmaksas varētu būt 28 tūkstoši eiro. Ir jāmeklē ceļš, kā šo projektu īstenot. Mums ir tik daudz neizmantotu iespēju, ko rada svešvalodu barjera. Ir bijuši un joprojām ir piedāvājumi izmantot stipendiju programmas Ziemeļvalstīs, strādājot par izpilddirektora palīgu, bet to nav iespējams izmantot lielākajai daļai mūsu izpilddirektoru. Centīsimies strādāt, lai justu gandarījumu par paveikto.

LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa viedoklis: — Neraugoties uz sākotnējo atturību, LPS prata novērtēt izteikto piedāvājumu un mēs palīdzējām Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijai izveidoties. Tas ir nenoliedzami, ka pēc valstiskās neatkarības atgūšanas objektīvu iemeslu dēļ pašvaldībās lēmējvara un izpildvara koncentrējās vienās rokās, līdzīgi kā tas notiek ārkārtas situācijās. Tomēr pakāpeniski lēmējvara no izpildvaras tiek atdalīta, un izpilddirektoru pašvaldībās ar katru gadu kļūst ne vien skaitliski vairāk, bet tie top arī profesionālāki. Kaut pastāv zināma konkurence starp lēmējvaru un izpildvaru, LPS savā darbībā cenšas izmantot izpilddirektoru pieredzi un labprāt viņus piesaista saimniecisku jautājumu risināšanā un atzinumu sagatavošanā. Par šo attiecību modeli es esmu gandarīts un domāju, ka savstarpēja sadarbība var tikai uzlabot kontaktu starp politiķiem un izpildvaras vadītājiem.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”