“Valsts budžeta nauda, tā ir tautas nauda”

Ministru prezidents Einars Repše intervijā Latvijas Radio vakar

Intervija Latvijas Radio 5. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šodienas skumjākā vēsts ir ugunsnelaime Cesvaines pilī, un Latvijas Radio klausītāji mums ir zvanījuši pietiekami satraukti par to informāciju, kas skanējusi Latvijas Radio, protams, ne tikai par zaudējumiem, bet arī par to, kā tas tur ir bijis. Tika runāts Latvijas Radio tiešraidē un arī ar cilvēkiem par to, ka tur tā tehnika veca, ka atbraukušas mašīnas bez kāpnēm, ilgākas stundas netikušas klāt vispār pie ugunsgrēka vietas, ūdens šļūtenes nederīgas lietošanai tāpēc, ka sals, un izrādās, ka tādas neder. Tur bija runa par helikopteru, kam, lai varētu būt gatavs lidojumam, ir vajadzīgas kādas trīs stundas. Un tad ir jautājums — kāpēc tāds ir vajadzīgs? Vārdu sakot, sajūta, ka mēs neesam šādām nelaimēm gatavi, jo tikai pēc piecām stundām ugunsgrēks vispār tika lokalizēts, lai neizplatītos tālāk. Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju, un vai, jūsuprāt, tur būtu jāveic kāda izmeklēšana, vai jāskatās, cik tad mēs esam gatavi šādām nelaimēm?

Einars Repše: — Sajūta, ka mēs neesam gatavi šādām nelaimēm, ir pilnīgi precīza, un te ir šķirojamas vismaz divas daļas. Viens ir nepieciešamie kapitālieguldījumi, lai mēs varētu iegādāties jaunas un modernas ugunsdzēsības mašīnas, jaunus un modernus glābšanas dienesta helikopterus un varbūt arī izremontēt, savest kārtībā infrastruktūru. Tas ir viens jautājums. Bet ir arī cits jautājums — vai mēs, ietaupot dažos gadījumos santīmus vai latus, neesam aizmirsuši apgādāt, piemēram, šādas pilis ar visnepieciešamāko ugunsdzēšanas tehniku, kas ļautu varbūt personālam uz vietas, parādoties pirmām ziņām par ugunsgrēku, pašiem operatīvi rīkoties un dzēst. Un vai mēs neesam aizmirsuši šādus objektus apgādāt ar absolūti nepieciešamo ugunsdzēsības signalizāciju. Tātad vai ir tikuši ievēroti ugunsdrošības noteikumi, kas daudzos gadījumos neprasa varbūt nekādus simtus tūkstošu latu, bet vienkārši pienācīgu darba organizāciju. Arī šinī gadījumā par to vēl ir pāragri spriest, to acīmredzot veiks izmeklēšana, bet secinājums mums būtu jāizdara abās šajās frontēs. Proti, būtu jāpadomā par ugunsdzēsības noteikumu ievērošanu dažādos Latvijas objektos un otrām kārtām — te ir mums tā šobrīd asā un aktuālā problēma – budžetā naudas nepietiek, vajadzību ir vairāk nekā līdzekļu, un ir ļoti rūpīgi jāizvērtē, kas ir mūsu pirmās prioritātes.

Kā jau jūs zināt, tad budžeta kontekstā mēs līdz prioritātēm vēl vispār neesam tikuši, bet par to acīmredzot nākamajā sižetā. Taču, atgriežoties pie Cesvaines pils, — tas ir traģisks zaudējums mums. Šis arhitektūras piemineklis ir nodedzis vismaz līdz pusei, un šobrīd ir jautājums par to, vai mēs šo pili esam zaudējuši pilnīgi vai vismaz daļēji izdosies to saglābt. Otrs jautājums ir par to, ka šajā pilī faktiski mājvietu bija atradusi Cesvaines ģimnāzija, tātad — ko patlaban darīt ar skolēniem, kur viņi varētu turpināt mācības? Ministru kabineta locekļi — kultūras ministre, izglītības un zinātnes ministrs, iekšlietu ministrs un arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs — ir uz vietas, viņi izvērtē situāciju, un jācer, ka nāks ar kādiem priekšlikumiem.

—Tātad pils ir diezgan cietusi un to vajadzētu atjaunot, ja varam to vispār izdarīt. Vai jūs redzat arī šajā lietā atrast naudas iespējas?

E.Repše:

— Atjaunot vai konservēt, tas lēmums būs jāpieņem atkarībā no situācijas. Un šeit mums ir atkal divi aspekti. No vienas puses, ir jautājums par arhitektūras pieminekļa saglabāšanu vai atjaunošanu, no otras puses, Cesvaines ģimnāzijas tālākais liktenis. Un patlaban naudas taupīšanas apstākļos acīmredzot būs jāpieņem lēmums, kā ar vismazāko līdzekļu patēriņu mēs varam nodrošināt pirmās vajadzības, pirmām kārtām domājot par skolēniem, un nodrošināt, ka vismaz šim kultūras un vēstures, arhitektūras piemineklim netiek nodarīts turpmāks kaitējums, tātad vismaz konservācija.

— Jāpiebilst arī, ka Cesvaines pašvaldība un arī dažas sabiedriskās organizācijas jau šobrīd runā par ziedojumu vākšanu un arī palīdzību no sabiedrības un sabiedriskām organizācijām.

E.Repše:

— Tas tiešām būtu skaisti, tas tiešām būtu ļoti apsveicami un ļautu glābt šo arhitektūras pieminekli, iespējams, neiesaistot jau tā saspringto valsts budžetu.

— No kā ir izraisījies ugunsgrēks, vai jums par to ir informācija.

E.Repše:

— Pēc šībrīža informācijas, tās ir ar kurināšanu saistītas problēmas.

— Nav ļaunprātība?

E.Repše:

— Pēc šībrīža informācijas — nē, tas ir saistīts ar krāsnīm un apkures sistēmu.

— Skolēniem būs kur mācīties un uz ielas nepaliks?

E.Repše:

— Droši, ka nepaliks un tas kaut kādā veidā tiks atrisināts, bet es šobrīd vēl nevaru pateikt, tieši kā un cik naudas tas prasīs.

— Mēs pieminējām budžetu un vispār naudas situāciju šobrīd, jūs teicāt — mēs līdz prioritātēm nemaz neesam tikuši, kur tad mēs esam?

E.Repše:

— Pilnīgi pareizi, mēs šobrīd esam tā saucamās budžeta bāzes izskatīšanā, kurā ir faktiski pagājušā gada budžetsplus tas, kas ir likumos ielikts un ko nevar nemaksāt, tādas lietas, kas ir absolūti noteiktas. Un izrādās, ka šajā bāzē vēl nav iekļauti pat izdevumi referendumam par iestāšanos Eiropas Savienībā, šāds mums visiem ļoti vajadzīgs un absolūti nepieciešams nākamā gada izdevumu postenis mūsu iepriekšējās valdības rīcības rezultātā vēl nav atradis pat savu ceļu uz budžeta projektu, tas ir papildu pārsteigums un diezgan ievērojamā apmērā. Bet, izskatot šo bāzi, kurā vēl absolūti nekas nav likts klāt no prioritātēm, mēs šobrīd esam pie vairāk nekā 166 miljonu latu deficīta un tātad esam pāri jau sarkanajai triju procentu līnijai, kas ir absolūti nepieņemami, tātad vēl pat neesam nokļuvuši līdz tam, ka varētu izanalizēt pašreizējās aktualitātes — veselības aprūpes papildu finansējumu, izglītības papildu finansējumu, jebkuras citas lietas, kas saistās arī ar informācijas kampaņu un Eiropas Savienības lietām, jebko citu, kas mums ir, protams, arī nepieciešams, bet līdz tam vēl pat neesam apspriešanā tikuši, jo deficīta līmenis ir pārāk augsts. Un tas tikai vēlreiz aktualizē problēmu par taupību, par racionālu līdzekļu izmantošanu un par to, ka mums būs ļoti skaudri jāizvērtē, kam tad īsti mēs naudu atvēlam un kam ne. Protams, šajos apstākļos īpaši skumji ir dzirdēt par kādām neizdarībām vai pārmērībām atsevišķās valsts iestādēs vai valsts uzņēmumos. Tāpēc es esmu lūdzis ļoti rūpīgi izmeklēt gan pārkāpumus, kas ir saistīti ar “Valsts robežbūvi”, gan arī iespējamos pārkāpumus, kas ir saistīti ar „Latvenergo” reklāmas tēriņiem un tamlīdzīgām lietām. Nu, un pozitīvais ir tas, ka sabiedrība, jūtot, ka ir iesaistīta budžeta veidošanā un lēmumu pieņemšanā, tik tiešām arī sniedz mums ļoti vērtīgu atbalstu, ne tikai piedaloties diskusijās par kādu atsevišķu budžeta nepieciešamību vai lietderību vai nelietderību, bet arī sniedzot informāciju par tiešām nesaimnieciskas naudas izmantošanas faktiem, kurus mēs tālāk varam pārbaudīt, un arī sniedzot priekšlikumus, kā varētu ietaupīt valsts budžeta līdzekļus.

— Jo es īstenībā gribēju prasīt — cik daudz jūs zināt, un cik daudz jūs pamanāt, kur kādā veidā šī nauda tiek tērēta, jo tas tiešām ir sabiedrības atbalsts un palīdzība?

E.Repše:

— Jā, un pirmo reizi varbūt sabiedrībai ir valdība, kas patiešām grib ieklausīties sacītajā, un tāpēc šie ziņojumi nepazūd kādā melnajā caurumā, tie iekrīt dzirdīgās ausīs un ieinteresētā Ministru kabinetā, kas noteikti šīs lietas neatstās bez izmeklēšanas. Mēs strādājam ļoti intensīvi šajās dienās un ar katru dienu uzzinām arvien vairāk, līdz ar to, lai gan laika ir maz, es vērtēju budžeta sastādīšanas procesu tomēr ļoti cerīgi. Tiesa gan, tā laikam ir pirmā reize, kad mēs šādā veidā ķeramies klāt pie valsts budžeta sastādīšanas. Proti, jau kuro gadu notiek vārgas runas par to, ka vajadzētu tā kā sastādīt tā saucamo nulles budžetu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē izskatīt katru posteni pēc tā būtības un pamatotības no jauna, nevis vienkārši mehāniski pieņemt, ka, ja jau reiz tā nauda maksāta šajā postenī pagājušajā gadā, tad šogad mēs to iekļaujam iekšā faktiski bez analīzes. Nu un tas, ko mēs šobrīd darām, arvien iedziļinoties atsevišķos izdevumu posteņos un mēģinot tur atrast vēl kādas ekonomijas iespējas un naudas nelietderīgas tērēšanas piemērus, ir tieši tas, ko mēs agrāk saucām par nulles budžeta veidošanas ideoloģiju. Un, protams, tam vajadzīgs laiks, bet es ceru, ka arī tās pāris nedēļas, kas ir mūsu rīcībā, tomēr dos būtiskus uzlabojumus budžeta izdevumu daļas saturā.

— Cik daudz jūs cerat ietaupīt?

E.Repše:

— Tātad deficīta apmērs šodien ir 166 miljoni, es būtu ļoti priecīgs, ja mēs varētu ietaupīt 166 miljonus un tad kaut daļēji uz ietaupītā deficīta rēķina finansēt kādas jaunas prioritātes.

— Vai jūs ticat, ka tas tā iespējams?

E.Repše:

— Ziniet ko, nu, nezīlēsim, šobrīd es varu apgalvot, ka mēs strādājam pie tā. Es vēl šobrīd nevaru nosaukt ciparus, ko mēs varēsim prezentēt, bet katrā ziņā darīsim, ko varēsim.

— Lai kā tas arī būtu, es no jūsu sacītā saprotu, ka tā strīpa pāri trijiem procentiem jau ir ieprogrammēta ar tiem likumiem, kas pieņemti vēl iepriekšējās Saeimas valdības laikā. Tas nozīmē, ka faktiski iepriekšējais parlaments un valdība ir paredzējusi, ka tas deficīts ir tik liels.

E.Repše:

— Taisni tā un pat vēl vairāk. Faktiski mēs esam gājuši Saeimā ar veselu likumprojektu paketi, kur atceļam vēl papildus iepriekšējās valdības un Saeimas bezatbildīgi pieņemtos lēmumus, kas radītu vēl papildu finansiālu slogu.

— Vēl tikai par filmu nozari. Es saprotu, ka jūs vēl šodien tiksities ar šo filmu veidotājiem, jo tas ir jautājums, kam pievērsuši masu mediji uzmanību.

E.Repše:

— Jā, es tikšos ar viņiem un uzklausīšu viņu sakāmo, un, protams, es ļoti, ļoti ceru, ka mums izdosies atrast citus taupīšanas avotus un ka mēs drīzāk varēsim neiegādāties kādu kompjūteru vai kādu džipu, par ko pēdējā laikā presē lasīts. Bet, protams, tad, kad mēs nonāksim pie ļoti skaudras salīdzināšanas, tad būs jālemj – kam šobrīd nauda ir vajadzīga un, pat ja mēs to sadalām vienkārši kultūras sfērā, tad kas šobrīd ir svarīgāks — vai uzņemt kādu jaunu filmu vai kādu jaunu dokumentālo filmu, vai, piemēram, papildus finansēt Latvijas Valsts muzeju, vai papildus finansēt kādu no teātriem? Un, ja mēs izejam ārpus kultūras sfēras, tad kas šobrīd ir svarīgāk — vai nodrošināt Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpi, vai nodrošināt atkal kādu papildu filmu uzņemšanu? Šīs lietas ir salīdzināmas un vērtējamas, un diskusija ir sākusies, es ļoti priecājos par patlaban presē izskanējušo diskusiju. Protams, jāatzīst, ka atbalstītāju filmu nozarei netrūkst, kas, protams, arī ir ļoti patīkami, un tas liek saprast, ka vismaz liela daļa no tautas, pat trūcīgos apstākļos, tomēr ir gatavi veltīt faktiski paši savu naudu, jo valsts budžeta nauda — tā ir tautas nauda, tā ir nodokļu maksātāju nauda, veltīt tieši šīs nozares turpmākai attīstībai un uzturēšanai, labi apzinoties, ka tādējādi šī nauda tiks atņemta kam citam.

— Klausītāji, protams, tiek aicināti rakstīt mums joprojām vēstules, arī tās, kas ir adresētas Repšes kungam, esmu jau kaut ko nodevis. Te ir vēl viena vēstule no Niguses kundzes par māksliniekiem un nodokļiem, es jums atstāju, un tad no Cērpiņas kundzes vesels ieteikumu projekts attiecībā uz krāsaino metāllūžņu vākšanu, glabāšanu. Mēs esam ne reizi vien runājuši par tām nekārtībām, un tomēr ir nesakārtotība šajā jomā. Es jums to nodošu, un es pieļauju, ka mēs varētu kādreiz pie šī temata atgriezties. Vēl arī Regīnas kundze ir atsūtījusi tādu Ziemassvētku sveicienu, to arī nodošu, un viņa te iesaka Nejēdzību novēršanas birojam ieviest lielākus sodus par nelegālā alkohola tirdzniecību, šobrīd, viņasprāt, tie ir pārāk mazi. Un, visbeidzot, vēl viens jautājums, ko es tomēr pajautāšu šodien, tuvojoties Ziemassvētkiem. Mēs zinām, ka 25., 26.decembris ir brīvdienas, 24. ir darbdiena. Tomēr ir Ziemassvētku vakars, un mums ir klausītāju jautājums: vai nevarētu, izskatīt šādu projektu, ka 24. ir brīvdiena, lai cilvēkiem uz tiem Ziemassvētku vakariem nebūtu jāskrien pa galvu, pa kaklu vēlā vakarā?

E.Repše:

— Tā ir interesanta ideja, it sevišķi ja to piedāvātu tādā kontekstā, ka tad kādu no tām divām Ziemassvētku brīvdienām, kas seko Ziemassvētku vakaram, varētu pārcelt uz Ziemassvētku vakara dienu. To var apdomāt, un es domāju, ka, tikko mēs tiksim skaidrībā ar budžetu, tā varēsim ķerties arī pie šādām lietām.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā