Par mācīšanos patstāvīgi domāt

Dzejnieks Knuts Skujenieks:

Jau vairāk nekā desmit gadus dzīvojam demokrātiskā valstī, taču mani uztrauc, ka cilvēku prātos joprojām redzu pārāk daudz vakardienas un aizvakardienas, ne tikai totalitārisma ideoloģijas, bet arī totalitārisma psiholoģijas paliekas. Lai padomju režīmā dzīvotu un izdzīvotu, cilvēkam bija tam vairāk vai mazāk jāpielāgojas, vai ne? Manuprāt, smagākais padomju režīma noziegums bija nevis tūkstošiem dzīvību nobendēšana, bet apziņas sakropļošana tiem, kuri palika dzīvi pēc represijām, un nākamajām paaudzēm. Līdzīgi kā karā, kur vislielākie upuri ir nevis kritušie karavīri un nošautie civiliedzīvotāji, bet tie, kam jādzīvo pēc kara. Tie ir cilvēki ar sagandētu morāli, bez veselīgiem priekšstatiem par cilvēcību, labdarību, tikumību, pašcieņu. Un cik grūts un sāpīgs ir atveseļošanās ceļš…

Tomēr padomju režīms jau arī nav vienīgā vēsturiskā represija, ko mūsu tauta piedzīvojusi. Faktiski visa mūsu vēsture, ar nelieliem izņēmumiem, bijusi tikai izdzīvošanas vēsture. Mūsu brīvības skola pirmās brīvvalsts gados bija tik īsa. Pa Saeimu gāja vēl augstāk kā šodien, un tauta mīļuprāt iekrita lai arī maigā, tomēr autoritārā režīmā, kas cilvēkus lielā mērā atradināja no patstāvības spriedumos. Vēlāk tas zināmā mērā atviegloja darbu arī padomju instancēm, tautā iznīdējot patstāvīgas spriešanas spējas. Tā sekas redzam šodien, kad daudzi it kā savu domu izsaka gatavām avīžu frāzēm vai televīzijas valodā. Manuprāt, vēl paies ilgs laiks, kamēr mēs iemācīsimies patstāvīgi domāt.

Padomju laikā domāšana pretēji partijas vadlīnijām varēja beigties ar atpūtu “ledus kūrortā”. Toties šodien labus lēmumus bieži vien traucē pieņemt vienprātības trūkums.

Valstij būtiski izšķirošos brīžos, manuprāt, labāk ir, ja valda nevis pēc iespējas lielāka pilsoņu vienprātība, bet gan lielāka domu patstāvība. Jo tad pie kopīgas rīcības var nonākt uz savstarpējas izpratnes un vienošanās pamata, un tas ir stabilāks pamats par urrāpatriotismu. Tad galarezultātā arī savstarpēju pretišķību sabiedrībā varētu būt mazāk.

Kā jūs domājat, par ko cilvēki šodienas Latvijā visvairāk sašutuši? Visvairāk tracina tas, ka viņi spiesti domāt patstāvīgi, izvēlēties un uzņemties atbildību. Padomju laikā kolhozu nabadzībā, apstrādājot piemājas zemes pleķīšus, tie paši cilvēki dzīvoja nesalīdzināmi mierīgāk. Ne velti daudzi tagad ar nostalģiju atceras padomju laiku. Un, ja, piemēram, rastos izdevīga situācija, ne mazums būtu to, kas prasītos atpakaļ – vecajā iekārtā, vecajos laikos. Starp citu, līdzīgi bija, kad Baltijā notika dzimtļaužu brīvlaišana: ak tu kungs, kādas tad bija “nacionālas sēras”: sak, ko mēs iesāksim, kur tagad paliksim? Bez kunga!

Padomjlaika paliekas jaušamas arī šodienas cilvēku aklajā vēlmē, lai kāds “kungs” vai “saimnieks” atnāktu un visas nebūšanas valstī ar stingru roku nokārtotu. Taču, tie, kas uz to cer, sevi apzināti vai neapzināti nostāda “kalpu” pozīcijās: mums beidzot būs saimnieki un mēs priecāsimies par labo dzīvi! Tāpēc mūsu nākotnes domai jābūt: cik iespējams ātrāk – bez kungiem. Katram ir jābūt saimniekam! Taču būt saimniekam nozīmē spēju uzņemties atbildību, un tas nav viegli.

Nesen statistikā lasīju, ka 67 procenti no Latvijas zemnieku saimniecībām visu saražoto izmanto tikai pašu iztikai. Tādai lauksaimniecībai nav nākotnes! Valstij daļai lauku iedzīvotāju būtu jāpasaka skaidri un gaiši, ka viņiem vajadzētu pārorientēties: lai viņi neplēšas un nestrādā zemi, lai nepūlas bezauglīgā darbā. Protams, valstij šiem cilvēkiem vajadzētu palīdzēt, un tas prasa līdzekļus.

Ulmaņlaikos eksports bija valsts rokās, par saražotā noietu zemniekam nebija jāuztraucas. Jā, saimniecības tolaik pacēlās, bet zaudēja pašu svarīgāko, kas vajadzīgs šodien: konkurences apziņu un konkurences spēju. Padomju laiks iniciatīvu galīgi piebeidza.

Mūsdienas no cilvēka prasa iniciatīvu un patstāvīgu domāšanu, un daudzi to nespēj izturēt. Arī pilsētās un mazpilsētās jādomā, kā atrast darbu, nopelnīt, izsisties. Piemēram, ārzemēs cilvēks neuzskata par ārkārtēju vai neiespējamu četras piecas reizes dzīves laikā mainīt profesiju, pārmācīties un pārmesties uz citu jomu. Bēdīgi, ka šodienas Latvijā daudzi sevi notiesā nabadzībai, jo ir par kūtru, lai mainītu profesiju, ja ar veco vairs neiet.

Padomju laikā visu darīja “šķiras interesēs”. Un šodienas sabiedrība ir pārāk sašķirota sociālajās grupās. Katra no tām – skolotāji, pensionāri, mediķi – cīnās tikai un vienīgi par savām interesēm. Vai kādā streikā mediķi iestājušies par pacientu interesēm? Vai pensionāri uztraucas par bērnu, tātad savu mazbērnu, nākotni? Vai, skolotāji, pieprasot lielākas algas, domā un prasa arī skolēnu vārdā? Nē! Katrs prasa tikai sev, vienīgi sev. Kopumā vērot šo sociālās solidarizācijas trūkumu kļūst vienkārši nomācoši.

Kā no šodienas pozīcijām vērtēt tos, kas šobrīd iegājuši sabiedriskajā darbā un politikā, bet vēl vakar un aizvakar bija padomju režīma kalpi? Vai, piemēram, kompartijas biedriem pēc 1991. gada un VDK darbiniekiem ļaut kandidēt uz Saeimu?

Tauta nav eņģeļu koris! Jābūt iecietīgiem pret cilvēkiem, kas izsaka visdažādākos viedokļus – gudrus, negudrus, pat ārprātīgus. Gan jau dullākie viedokļi nomirs dabīgā nāvē, jo citi tos neatbalstīs. Tāpat jābūt iecietīgiem pret to, ka cilvēki savus viedokļus varētu arī mainīt, ja un kad dzīve viņus uz to piespiež. Ļoti labi, ka daudzi bijušie režīma kalpi aizgāja biznesā, nevis politikā. Kāpēc gan lai cilvēkam nebūtu tiesību mainīt pārliecību? Labi, viņi kalpoja režīmam, bet ko mēs varam zināt par viņu pārliecību? Mēs varam spriest tikai “no ārpuses”.

No otras puses, nedrīkst nevienam piedot cilvēka necienīgu rīcību, lai viņš to veicis it kā lielu un skaistu lozungu vārdā. Nedrīkst sev ļauties aizmālēt acis un kādam ļaut noņemt no sevis atbildību: lūk, ne jau es to darīju, bet mēs – tauta, sabiedrība…

Par cilvēku vislabāk runā viņa darbi. Sīkākiem partijas vai VDK funkcionāriem, ja pēc viņu darbības izvērtēšanas atklājas, ka viņi neko krimināli sodāmu nav nodarījuši un ka viņu vainas dēļ nav cietuši citi, sabiedriskus amatus varētu neliegt. Tomēr sods nenozīmē piedošanu un ne jau visu var piedot. Lai arī, piemēram, Rubiks ir tiesāts un sodu izcietis, viņam piedot nevar. Un, ja kāds no režīma bargākajiem un neiecietīgākajiem kalpiem šodien pats nesaprot, ka viņam jāatkāpjas malā, tad ar amatu aizliegumiem viņam tas jāatgādina. Jā, daudzi no bijušajiem režīma kalpiem sevi atraduši biznesā. Es viņiem teiktu: strādājiet, jo veiksmīgs bizness Latvijā vajadzīgs mums visiem. Tas ir viens no vaļiem, uz kura būvēt valsts labklājību. Tāpēc ar tā dēvētajiem oligarhiem vajadzētu nopietni runāt, nevis viņus ļaut lamāt pa avīzēm.

Ko latviešu dzīves uztverē padomju režīmam tomēr nav izdevies salauzt? Belševica saka – garīgumu.

Taisnība. Bet garīgums – man tas skan pārāk abstrakti. Es šo garīgumu skaidrotu kā nacionālu apziņu vai drīzāk politisku instinktu, kas tautā vienam otram saglabājās visus padomju laikus. Tauta, kurai reiz bijusi valsts, to nekad neaizmirsīs. Šī apziņa paliek cilvēkos, arī tajos, kas kalpojuši režīmam vai darbojušies kompartijā. Daļai varbūt šķita, ka tās ir atmiņas par pazaudētu paradīzi, bet citi varbūt perspektīvā saskatīja iespēju valsti atjaunot.

Vai redzat kādu ceļu, kā nācijai tikt vaļā no totalitārisma paliekām domāšanā? Vai tas maz iespējams? Latvijā taču tuksnešu nav, pa kuriem varētu klīst 40 gadus.

Vispirms – runājot un diskutējot ar jauniem cilvēkiem. Ar cilvēkiem manos gados un vecākiem nav lielas jēgas strīdēties, lielākā daļa no viņiem pie savām domām paliks līdz mūža galam.

Otrs, taču vissvarīgākais – jābūt garantētai ilglaicīgai valsts attīstībai: lai neviens pie mums neiebruktu, lai nesarīkotu apvērsumu.

Bet jāsāk viss no mazuma. No tā, ka, ieejot mājā, jānoslauka kājas, no rīta jāizmazgā zobi. Piemēram, ar godīgu attieksmi pret nodokļu maksāšanu, bet arī pieprasot skaidru atskaiti par nodokļu izmantošanu. No tā sākas normāla valsts.

“LAUKU DZĪVE”; pēc I. Mūrnieces intervijas “Knuts Skujenieks: Visi prasa tikai sev”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti,

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.