Par konservatīvismu ārpolitikā

Ārlietu ministre Sandra Kalniete:

Nesen Tatjana Ždanoka, kura kopā ar domubiedriem piedalījās Krievijas domes komitejas sēdē, avīzei “Panorama Latviji” darīja zināmu Krievijas nostāju attiecībās ar Latviju: tikšot saglabāta pašreizējā Ārlietu ministrijas taktika - nevis ekonomiskas sankcijas, bet visādi diplomātiskie žesti, atteikšanās no starpvalstu kontaktiem. Tad Krievija faktiski norobežojas no jebkādām tālākām attiecībām?

Pirmkārt, par starpvalstu attiecībām Latvijā ir atbildīga Ārlietu ministrija, nevis Tatjana Ždanoka. Otrkārt, te parādās viņas politiskās intereses, kas neapšaubāmi ļoti cieši saistītas ar Krieviju. Tomēr pēdējās Saeimas vēlēšanas pierādīja, ka ne jau visi Latvijā dzīvojošie krieviski runājošie vēlētāji atbalsta Rubika un Ždanokas viedokli par Krievijas attiecībām ar Latviju. Šāda nostāja viņu situāciju patiesībā nevis uzlabo, bet pasliktina. Es lasīju Kargina kunga izteikumus “Dienas Biznesā”. Nezinu, par ko “Pareksa bankas” prezidents balsoja vēlēšanās, tā ir viņa personīgā darīšana, bet man ļoti patika viņa teiktais, ka krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem Maskavas aizstāvība nav vajadzīga. Viņi grib būt lojāli šai valstij, un par savām tiesībām paši pratīsim iestāties. Advokāti no malas nav nepieciešami.

Jāsaka gan, ka tik bezcerīgas Latvijas attiecības ar Krieviju nemaz nav. Mums ir parakstīti vairāki līgumi par sadarbību. Ir sagatavoti pieci starpvaldību līgumi, kuri ir saskaņoti, bet pagaidām vēl nav parakstīti. Tur ir dažādi motīvi, kāpēc Krievijas puse to vilcinās darīt. Vēl ir vairāki līgumi, kas atrodas sagatavošanas procesā. Tā kā sadarbība patiesībā ir ļoti aktīva. Ministru kabinetā jau ir apspriests jautājums par nākamo iespējamo starpvaldību komisijas priekšsēdētāju. Protams, es pagaidām negribētu atklāt šo kandidatūru, taču starpvaldību komisija arī darbojas pēc darba grupas principa. Arī šajā līmenī notiek kontakti tajos jautājumos, kas interesē abas puses, un jautājumos, kas interesē vienu vai otru pusi. Mēs ceram, ka starpvaldību komisijas darbs aktivizēsies un nākamgad varētu tikt parakstīti vairāki līgumi.

Taču es gribētu paskatīties vēl tālākā perspektīvā un piesaukt jau neskaitāmas reizes atkārtoto un pat mazliet apnikušo piemēru par to, kā attīstījās attiecības starp Krieviju un Poliju, kad tā pievienojās NATO. Tas, protams, nenotika nākamajā dienā, pagāja pieci gadi. Mēs šobrīd esam otrajā nedēļā pēc Prāgas lēmuma. Latvija vēl nav uzņemta NATO, tikai saņēmusi uzaicinājumu. Kaut vai tas, ka Krievijas Centrālā banka noņēma ārzonas statusu mūsu banku pārskaitījumiem - tā ir ļoti laba zīme. Jo viena lieta ir politiskās deklarācijas un otra lieta - praktiskā sadarbība. Diemžēl Krievijā ilgāku laiku abi šie līmeņi tika jaukti. Krievijas Ārlietu ministrijai bija īpašas pilnvaras iejaukties šajā sfērā. Es domāju, ka turpmāk acīmredzot šis spiediens arvien mazināsies. Jāņem vērā atšķirība starp to reālpolitisko līniju, ko uztur prezidents Vladimirs Putins un viņa komanda, un varbūt nedaudz tradicionālo arhaisko līniju, kāda ir Krievijas Ārlietu ministrijai.

Vai tikšanās ar Krievijas vēstnieku pastiprināja jūsu optimismu?

Es nedomāju, ka šī tikšanās izmainīja to kopējo priekšstatu, kāds man bija. Personiskā līmenī mūsu kontakts bija ļoti patīkams. Pirmkārt jau tāpēc, ka es varēju parunāt franciski, jo vēstnieks nāk no Krievijas frankofonās vides. Vēstnieks vairāk runāja par to lietišķo sadarbību, kas jau pastāv, kas jāattīsta tālāk, tātad līgumi, starpvaldību komisijas. Arī no viņa puses ir jūtama vēlēšanās darīt to, ko viņš var mūsu valstu attiecību uzlabošanai. Ne jau vēstnieks dod norādījumus savam ārlietu ministram, bet otrādi.

Ko derīgu jūs esat paņēmusi līdzi no savas pieredzes vēstnieka darbā Francijā? Jūs, piemēram, jau esat izteikusies, ka Latvijai nevajadzētu steigties ar Eiropas Padomes mazākumtautību konvencijas ratifikāciju, par ko toties ļoti aktīvi iestājies cits valdības ministrs Nils Muižnieks.

Protams, ka mana attieksme šajā jautājumā ir piesardzīgāka, jo es esmu ārlietu ministre. Muižnieka kunga uzdevums ir pavisam cits - veicināt sabiedrības integrāciju. Būtu dīvaini, ja viņš ieturētu tikpat konservatīvu pozīciju, kā es. Tas, manuprāt, būtu pilnīgi nepareizi no viņa puses.

Bet kāds ir valdības viedoklis?

Valdības viedokli šajā jautājumā paužu es, jo starptautiskajām konvencijām parasti pievienojas pēc Ārlietu ministrijas slēdziena. Pašlaik šis viedoklis ir šāds, es ceru, ka tāds tas nepaliks mūžīgi, jo Latvijas sabiedrība attīstīsies. Es ceru, ka tā kļūs daudz saliedētāka un viendabīgāka un Latvijas iedzīvotāju lojalitāte valstij pēc pieciem vai desmit gadiem būs pašsaprotama lieta.

Bet, runājot par to, ko es atvedu no Francijas, protams, tā ir pieredze un arī konkrēts padarīts darbs. Atrodoties Francijā, es noteikti labāk nekā vēstnieki kādā citā valstī sapratu, ka pasaulē pastāv tomēr vairāki spēka poli. Viens ir dominējošais - Amerikas Savienotās Valstis. Taču Latvija bez NATO pievienojas arī Eiropas Savienībai. Mums sava identitāte ir jādefinē trīskārši: vispirms latviskā, tad eiropeiskā un tikai tad pasaules. Varbūt, neesot Francijā, es to nebūtu sapratusi. Iespējams, vēstniekam, kas strādā ASV, varētu rasties iespaids, ka viss būtiskais notiek tikai tur.

Vai, jūsuprāt, starptautiskajā politikā šobrīd nevalda diezgan lieli dubultstandarti? Kaut vai viens piemērs - kad Latvija mēģināja iestāties NATO, mūs pētīja ar milzīgiem “mikroskopiem”, skatījās, vai te nenotiek cilvēktiesību pārkāpumi, vai viss ir demokrātiski. Tajā pašā laikā Turcijā ir tik daudz problēmu, bet tomēr tā ir NATO dalībvalsts un neviens nedomā to apšaubīt.

Te ir liela starpība. Kad Turcija tika uzņemta NATO, tas bija stratēģisks lēmums, bet tagad jauno kandidātvalstu uzņemšana tomēr vairāk ir politisks lēmums. Ne jau Latvija ar savu nelielo teritoriju un specializāciju ir tā, kas izšķirs NATO svaru. Turpretim Turcija atrodas ģeopolitiski ļoti svarīgā vietā. Turklāt Turcijas uzņemšana notika aukstā kara laikā, kam arī ir ļoti liela nozīme. Bet, runājot par dubultstandartiem, par to nebūtu jābūt pārsteigtiem. Tādi ir pastāvējuši vienmēr. Tajā brīdī, kad mēs būsim “kluba” biedri, attieksme būs pavisam cita. Es labi atceros to brīdi, kad mainījās attieksme. Tas bija 2000. gada vasarā, kas Krievija uzrakstīja ārkārtīgi asu vēstuli par tai tradicionālo tēmu. Tā bija pirmā reize, kas ES dalībvalstu ārlietu ministri pateica - tas nav veids, kā risināt attiecības ar kaimiņiem. Kas bija noticis? Latvija bija uzaicināta sākt sarunas ar Eiropas Savienību. Ar šo uzaicinājumu ES bija atzinusi - mēs esam jūs “svēruši un atzinuši par vērtiem”.

“LAUKU AVĪZE”; pēc M. Antoneviča, V. Krustiņa un J. Lorenca intervijas “Viskonservatīvākā no Latvijas ministriem”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti,Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.