Ceļa vārdi “Latvijas enciklopēdijai”

Prof. Jānis Stradiņš, LZA prezidents

Enciklopēdijas, enciklopēdiskas vārdnīcas ir ne tikai izziņu, informācijas būtisks avots, bet arī nācijas un valsts brieduma apliecinājums, tāpat kā Nacionālā opera, tāpat kā Zinātņu akadēmija. Ne velti vesels laikmets franču domas vēsturē saistās ar Lielo franču enciklopēdiju, ar Didro un Dalembēra vārdiem, ne velti no Brokhausa vai Meijera konversācijas leksikoniem un dažādiem “Dudeniem” mūs uzrunā vācu pamatīgums, kamēr britu pasaules vērienīgumu un stabilitāti, arī izklāsta lakoniskumu personificē Encyclopaedia Britannica.

Enciklopēdiskas pieejas aizmetņi Latvijā saistīti ar abu Stenderu — tēva un dēla — darbošanos jau pirms 225 gadiem. Viņu “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas” (1774, 1776, bet īpaši tās papildināto 1796. gada izdevumu) tiešām varam nodēvēt par enciklopēdiju latviešu zemniekiem — dzimtcilvēkiem, tātad savā ziņā par unikālu veidojumu pat Eiropas mērogā. Seko Jēkaba Dravnieka nepabeigtā “Konversācijas vārdnīca”(Jelgavā, 1891-1898, A. Krišjānis), Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas “Konversācijas vārdnīca” 4 sējumos (1903-1921) un neatkarības laiku Latvijas rota, izcils kultūrvēsturisks piemineklis — “Latviešu konversācijas vārdnīca” A. Švābes, A. Būmaņa un K. Dišlera redakcijā 21 sējumā, A. Tjelpolo. Tā palika nepabeigta, tāpat kā visa toreiz veidojamā Latvijas valsts ēka, taču zinātkāram lasītājam joprojām tā ir nebeidzams izziņas un emociju avots, dažādiem pārsteigumiem pārbagāts.

Pēckara, padomju režīma gados Latvijā izplatīti bija vairāki krievu “Lielās padomju enciklopēdijas” izdevumi, galvenokārt tās otrs, “zilais” Staļina laiku izdevums (1950–1958) un trešais “sarkanais” Brežņeva laiku izdevums (1969–1978). “Hruščova atkušņa” laikā 1958. gadā bija iecere veidot arī universālu Latviešu padomju enciklopēdiju (atceros, kā pavisam jauns, zaļš zinātnieks tiku iesaistīts tās vārdu šķirkļu veidošanā), taču pēc Berklava nacionālkomunistu sagrāves šo ieceri nogremdēja. Par zināmu kompensāciju reģionālajā izpētē uzskatāma Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas aprūpē un Viļa Samsona redakcijā iznākusī 3 sējumu “Latvijas PSR Mazā enciklopēdija”(1967-1970), kurai pēc zināmas pauzes sekoja 10 (faktiski 12) sējumu “Latvijas Padomju enciklopēdija”(1981-1988), kas iznāca P. Jerāna (sākumā S. Ziemeļa) vadībā. Faktiski šī ir vienīgā līdz šim pabeigtā universālā enciklopēdija latviešu valodā, kuras pēdējā sējuma iznākšana sakrita ar trešās atmodas sākumu un tā režīma sabrukumu, kura ideoloģiskajos ietvaros tā tika veidota. Šī enciklopēdija tika iznīcinoši nopelta 1988. gadā, tomēr tās izziņas vērtību vairākās nozarēs (ģeogrāfijā, eksaktajās un dabaszinātnēs, atsevišķu Latvijas norišu traktējumā) gluži nevajadzētu noliegt arī šodien, kaut gan šo enciklopēdiju izmantot kopumā liedz ļoti tendenciozā, dogmatiskā pieeja, shēmas, noklusējumi un arī faktu sagrozījumi (tie īpaši skar sabiedriski politiskās norises).

Atzīmējamas arī trimdā izdotā trīssējumu prof. Arv. Švābes “Latvju enciklopēdija”(1950–1955, papildsējums 1962.g.) un pagaidām vēl nepabeigtā prof. E. Andersona “Latvju enciklopēdija, 1962–1982 (1989)” (A - Šm), kas satur cituviet nepieejamu informāciju par Latviju un latviešiem, kā arī vācbaltiešu biogrāfiskā vārdnīca (1970).

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ar enciklopēdijām mums diemžēl nav paveicies gan līdzekļu trūkuma, gan ļoti tuvredzīgās un šaursirdīgās valsts enciklopēdiju politikas dēļ, — 90. gadu vidū esam pazaudējuši Galveno enciklopēdiju redakciju, pietiekami kompetentu speciālistu “enciklopēdistu” kopu, ko varēja transformēt. Tiesa, ir izdotas vērtīgas speciālās enciklopēdijas, ir deklarēti un atsaukti dažādi projekti. Taču gan lietuvieši, gan igauņi mums ir soli priekšā — tas jāatzīst. Jā, latviešu sabiedrības prasība pēc Latvijas enciklopēdijas, universālas vai reģionālas, kļūst arvien uzstājīgāka, taču īstenot vai pat reāli aizsākt tos Latvijas neatkarības atjaunošanas desmitgadē nebija izdevies.

Tādēļ varam būt patiesi gandarīti, ka V. Belokoņa izdevniecība — bez valsts budžeta līdzekļu piesaistes — pagaidām piedāvā mums piecsējumu (vai sešsējumu) izdevumu par Latviju, tās politiku, tautsaimniecību, kultūru, zinātni. Enciklopēdijas koncepcija un tās veidotāju pieredze enciklopēdiju darbā ļauj cerēt uz pozitīvu rezultātu. Ceru, ka drīz varēsim sacīt, ka arī Latvijai ir ziņu apkopojums par mūsu zemi, mūsu cilvēkiem, mūsu laiku, Latviju pasaules kontekstā, enkyklios paedeia (izglītības lokā), lai mums hroniski nebūtu jākaunas par atpalikšanu no Igaunijas un Lietuvas.

Šis laiks ir bijis tik straujš vērtību pārvērtēšanas laiks, ka pagaidām diez vai būs iespējams sniegt vispārakceptējamus, stabilizējušos atzinumus, kas apmierinās visus. Diskusijas turpinās, vērtību mērauklas ir dažādas, taču precīzi dokumentēts, objektīvs faktu materiāls, no kā vadīties, veidojot koncepcijas un vērtējumus, noteikti ir nepieciešams, un, jo drīzāk, jo labāk.

Varam būt gandarīti, ka Latvijas enciklopēdistu saime konsolidējas, sāk būvēt ēku no jauna, pēc — garāka vai īsāka — pārtraukuma, ne tik daudz uz vecām drupām, cik uz jauniem pamatiem. Lai šī enciklopēdija kļūst par Latvijas spoguli gadsimtu mijā, par Latvijas sabiedriskās domas pašreizējās attīstības līmeņa apliecinājumu! Varētu teikt, ka katra tauta saņem tādu enciklopēdiju, kādu ir pelnījusi. Izdodot šo darbu, esam spēruši pirmo soli, soli pareizā virzienā, kuram, cerams, sekos nākamie, līdz pat universālas enciklopēdijas iznākšanai, kas būs mūsu jaunās Latvijas brieduma apliecinājums.