Lai veicinātu konkurenci

Ar racionālu prātu sabiedriskajos pakalpojumos

Ar visai neparasti pieteiktu problēmu — konkurences veicināšana sabiedrisko pakalpojumu nozarēs — 4. decembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde.

Tā pulcēja ne vien Zinātņu akadēmijas, bet arī a/s “Latvenergo”, a/s “Latvijas gāze”, Latvijas Attīstības aģentūras Enerģētikas departamenta, “Lattelekom”, “Deloitte&Touche”, LU, RTU, Satversmes tiesas, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas Konsultatīvās padomes pārstāvjus.

Tēmas aktualitāti pamatoja sēdes vadītājs LZA viceprezidents profesors Juris Ekmanis: “Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija Latvijā ir jauna institūcija, arī Eiropā tā vēl ir samērā jauna. Šī institūcija savā būtībā ir zinātniska – to vada LZA korespondētājlocekle Dr. habil. oec. Inna Šteinbuka, šodienas referents ir profesors Dr. sc. ing. Edvīns Karnītis. Ar šīs komisijas darbu Konsultatīvajā padomē ir saistīti dažādu nozaru zinātnieki, jo regulēšanas process ir pretrunīgs – no vienas puses, komisijai ir uzdevums taupīt mūsu, patērētāju, līdzekļus, no otras, komisijai ir jārēķinās ar to, ka konkurences apstākļos jaunu pakalpojumu piedāvājumu nedrīkst iznīcināt, nosakot tiem zemus tarifus. Šo jautājumu risinājums ir zinātniska problēma, tāpat kā uzdevums apspriest konkurences veicināšanas sabiedrisko pakalpojumu nozarēs pamatnostādnes.”

Profesors Edvīns Karnītis referātā “Konkurences veicināšana sabiedrisko pakalpojumu nozarēs” atzina, ka zinātnieku konsultantu piesaiste sabiedrisko pakalpojumu regulatoram (turpmāk — Regulators) ir mēģinājums zinātniekus tuvināt galveno Regulatoram uzticēto problēmu risināšanai un tādējādi valsts institūcijas darbam.

Referents uzsvēra pašreizējās aktualitātes, proti, viens no regulatora pamatuzdevumiem ir konkurences atbalsts. Īsi sakot, Regulatora uzdevums ir uzraudzīt, lai jaunienācēju negodīgi nestumtu ārā no tirgus.

Jo tieši konkurences attīstība sabiedrisko pakalpojumu nozarēs ir pamats un nozīmīgākais līdzeklis pakalpojumu sniedzēju efektīvas darbības nodrošināšanai, zemāku cenu un augstākas pakalpojumu kvalitātes iegūšanai, pakalpojumu pieejamības uzlabošanai. Kā to nodrošināt? Formāli liberalizējot kādu nozari, agrākais vēsturiskais valsts monopoluzņēmums kļūst par dominējošo pakalpojumu sniedzēju, salīdzinot ar jaunienācējiem šajā tirgū. Starp dominējošo un jauno pakalpojumu sniedzēju konkurētspējā veidojas milzīga starpība. Un, nesaņemot ārēju atbalstu, jaunienācējam ir gandrīz neiespējami kļūt par konkurētspējīgu tirgus dalībnieku.

Latvijā tieši pašlaik esam uz sabiedrisko pakalpojumu nozaru liberalizācijas sliekšņa, darbības rezultāti liberalizētajā fiksētajā telefona pakalpojumu tirgū pēc 2003.gada 1. janvāra būs īpaši nozīmīgi, arī izstrādājot tālāko stratēģiju citām nozarēm. Tāpēc tieši tagad jautājums par konkurences veicināšanu kļūst teorētiski un arī praktiski nozīmīgs.

Konkurences veicināšana, kas jāveic pirms kādas nozares liberalizācijas, prasa veselu virkni darbību un pasākumu. Paši nepieciešamākie: likumdošanas aktu harmonizācija konkurences attīstībai, ieviešot asimetrisku regulēšanu – dominējošajiem pakalpojumu sniedzējiem jāuzliek skaidri un noteikti definēti papildu nosacījumi un saistības; pakalpojumu piegādes cikla atsevišķo segmentu atdalīšana, lai neradītu kādam uzņēmumam reālas vai pat tikai šķietamas priekšrocības; esošo vertikāli integrēto uzņēmumu restrukturizācija; līdzsvarota pieeja pakalpojumu piegādes infrastruktūrai un resursiem, to kopīga izmantošana pēc vienādiem noteikumiem, ierobežoto resursu sadale; dominantu pastiprināta uzraudzība liberalizētajās nozarēs, minimums nosacījumu un šķēršļu ienākšanai tirgū; Regulatora ex ante (pirms, apsteidzot iespējamos notikumus) un ex post (pēc, t.i., normatīvu precīza izpilde, neparedzētu situāciju risināšana utt.) darbības un pasākumi un kritēriju sistēmas izveide konkurences attīstības un efektivitātes novērtēšanai.

Debatēs aktīvi piedalījās LZA korespondētājloceklis Dr. habil. oec. P. Guļāns, LZA korespondētājloceklis profesors A. Krēsliņš, Dr. oec. J. Āboltiņš (“Deloitte&Touche” valdes priekšsēdētājs) un profesors N. Sprancmanis. Sākotnējais nodoms tika sasniegts – analogu situāciju ASV un Eiropas valstu Regulatoru darbības principu salīdzināšanā, lietišķu ieteikumu, tolerantā Regulatora darbības vērtējumā, kopumā ļoti vajadzīgā domu apmaiņā tikās divas puses, jo, kā atzīmēja ekonomists P. Guļāns: “Šteinbuka un Karnītis (lasi: Regulators) dara vajadzīgu darbu, sakārtojot sistēmu.”

Dr. Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”