Kad mantojums savieno pagātni un nākotni

Par Rīgas vēsturiskā centra līdzšinējo un turpmāko attīstību

1997. gada 4. decembrī Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā. Lai atzīmētu šī nozīmīgā notikuma piekto gadadienu, kā arī UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības konvencijas pieņemšanas trīsdesmito gadskārtu, 6. decembrī Rīgas Latviešu biedrības namā pulcējās valdības, valsts institūciju, Rīgas pilsētas pašvaldības, profesionālo organizāciju pārstāvji, arhitekti, dizaineri, vēsturnieki, pilsētplānotāji un citi speciālisti. Ar svinīgo ceremoniju beidzās divas dienas ilgusī starptautiskā konference “Mūsdienu arhitektūra un dizains pilsētu vēsturiskajos centros” (par to plašāk – kādā no nākamajiem “LV” laidieniem).

Apsveikumu konferences un svinīgā pasākuma dalībniekiem bija atsūtījusi Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

“Mēs esam lepni un pagodināti, ka Rīgas vēsturiskais centrs ieņēmis savu vietu pasaules vērtību mantojuma kopumā, tādējādi gūstot apliecinājumu tam, ka ne vien pašu ļaudis novērtē dzīvo kultūrvēstures pieminekli un lepojas ar to, bet arī pasaules sabiedrība to ir novērtējusi un apstiprinājusi kā īpašo un universālo vērtību, kas saglabājama visas cilvēces interesēs. Rīgas vēsturiskais centrs gan nav tikai arhitektūras piemineklis. Tā nav tikai vieta tūrisma ceļojumu maršrutā. Tā ir arī dzīves, darba un kultūras vide - dzīvā papildvērtība šai vietai, sava veida Rīgas un visas Latvijas centrs.

Speciālistu loma šodien ir veicināt izaugsmi, lai sabalansētu mūsdienu prasības ar kultūrvēstures mantojuma saglabāšanu. Vēlu jums veiksmi konferences “Mūsdienu arhitektūra un dizains pilsētu vēsturiskajos centros” un jūsu ikdienas darbā!”

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš savā uzrunā atzina, ka Rīga ir ļoti savdabīgs popūrijs, kurā ievijas dažādi laikmeti, kultūras un etnosi

Tieši kultūru daudzveidība ir ļāvusi pirms pieciem gadiem mūsu galvaspilsētas vēsturisko centru iekļaut Pasaules mantojuma sarakstā, uzskata akadēmiķis.

UNESCO Pasaules mantojuma centra Eiropas departamenta direktore Methilde Roslere atgādināja, ka ANO Ģenerālā asambleja pasludinājusi 2002. gadu par Apvienoto Nāciju kultūras mantojuma gadu. Tas dod iespēju paplašināt un padziļināt starptautisko sadarbību mantojuma aizsardzībā un kultūras daudzveidības veicināšanā, kā arī sekmē sabiedriskās apziņas veidošanos par to, cik nozīmīga ir kultūras un dabas mantojuma loma ekonomiskajā attīstībā un partnerattiecību nostiprināšanā. UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzības konvencijas pieņemšanas 30. gadadiena tika svinēta 16. novembrī Venēcijā, pastāstīja M. Roslere. Līdz šim konvenciju parakstījušas 150 valstis. Patlaban ir apmēram 730 dažādas vietas visā pasaulē, kuru vērtība tiek atzīta kā izcila un universāla. Pasaules mantojuma vērtējums nav kaut kas konstants, tas definē kultūras identitāti, nostiprina dialogu starpkultūru attiecībās un veicina ekonomikas un kultūras izaugsmi. Konvencijas gadadiena ļauj mobilizēt atbalstu specifiskām darbībām, apzināt jaunas iespējas saistībā ar pasaules mantojuma konservāciju, it īpaši Baltijas valstīs, sacīja M. Roslere.

Viņa atgādināja: 1997. gadā komiteja uzskatīja, ka Rīgas vēsturiskais centrs, saglabājot tā viduslaiku un vēlākos uzslāņojumus, ir ļoti izcila vērtība savas kvalitātes un identitātes dēļ. Starptautiskās sabiedrības interesēs ir to saglabāt. M. Roslere pauda cerību, ka izveidosies visu ieinteresēto pušu sadarbība, kas nodrošinās tālāku attīstību. Jāatzīst, ka valdībām, kas ir atbildīgas par kultūras mantojuma saglabāšanu, trūkst nepieciešamo tehnisko un finansiālo resursu, tāpēc tām ir vajadzīgs atbalsts. UNESCO tāpēc īpaši akcentē partnerattiecību un integrētas atbildības veidošanu. Katram pilsonim ir jāpiedalās ar savu artavu kultūras mantojuma saglabāšanā, tas ir viņa pienākums. Mums ir kolektīvā atbildība – saglabāt kopējo mantojumu, kas savieno pagātni, tagadni un nākotni, uzsvēra M. Roslere.

Eiropas Padomes Kultūras un dabas mantojuma departamenta direktors Hosē Marija Balesters uzsvēra, ka izpratni par kopējo mantojuma vērtību vairo tieši tā dažādības apzināšanās. Viņš arī aicināja neaizmirst to, ka vēsturiska pilsēta pirmām kārtām ir kopīgas dzīves modelis, sociālā sadzīvošanas telpa. Vēsturiskās pilsētvides atjaunošana nozīmē izvēli to izaicinājumu priekšā, ko sniedz tirgus ekonomika un globalizācija. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo nereti notiek spekulācijas finansiālu apsvērumu vārdā. Pilsētvides saglabāšanā ir nepieciešams līdzsvars, kas prasa globālu, ilgtspējīgu, multidisciplināru pieeju, kuras mērķis ir dzīves telpas stabilizācija, īpašu uzmanību veltot sociālajai dzīves telpai un jaunajai izpratnei par ainavu.

“Dzīvojot šajā brīnišķīgajā Hanzas pilsētā Daugavas krastos – Rīgā, jums jāizjūt ļoti liela atbildība par tās turpmāko attīstību,” uzsvēra H. M. Balesters. Domājot par pilsētas plānošanu un attīstību, paredzot urbānisko pilsētvides evolūciju, kas varētu mainīt pilsētvides seju ātrāk nekā vienas paaudzes laikā, jāņem vērā jaunākā un labākā Eiropas pilsētvides politiku veidošanas prakse un pieredze. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad Eiropā sākās ekonomiskais uzplaukums, sabiedrība mobilizējās, lai aizsargātu vēsturiskās vērtības. Tomēr netika noliegta arī radoša pieeja pilsētvides attīstībā. Abām šīm pieejām – pilsētas vēsturisko vērtību saglabāšanai un radošai pieejai pilsētvides turpmākajā attīstībā – ir jābūt līdzsvarā.

Kultūras ministre Inguna Rībena, uzrunājot klātesošos, norādīja: kardinālās pārmaiņas sabiedrībā un globālās kultūras ietekme liek arvien no jauna formulēt sabiedrības attieksmi pret jauno un veco arhitektūrā. Mūsdienu arhitektūra ir nākotnes piemineklis, un par mūsu laiku spriedīs ne tikai pēc saglabātajām, bet arī pēc jaunradītajām ēkām. Eiropas valstīs lielu uzmanību pievērš arhitektūrai kā kultūras nozarei.

Diemžēl Latvijā nav valstiskas institūcijas, kas stimulētu arhitektūru kā cilvēka radošas darbības izpausmi, bet vajadzība pēc tās ir nobriedusi, uzsvēra kultūras ministre. Tikpat aktuālas ir izmaiņas likumdošanas aktos. Mūsu būvniecības īpatnība joprojām ir lielais rekonstrukcijas un restaurācijas darbu īpatsvars. Investoru aktivitāte arī turpmāk koncentrēsies pilsētas vēsturiskajā centrā, kur interešu sadursmes nav retums. To lobēšanā liela loma ir arhitektiem, kuri strādā valsts pārvaldē. Jaunās un vecās arhitektūras jautājumu risināšana vienā institūcijā palīdzētu novērst antagonismu starp radošajiem un restaurācijas arhitektiem, starp prasībām nekritiski izmantot visas būvniecības tirgū ienākošās tehnoloģijas un orientēties tikai uz tradicionālo materiālu un formu atkārtošanu un kopēšanu. Tikpat svarīgi būtu nodrošināt virsnoteikumus kvalitatīvam darbam, veicināt likumu par arhitektūras praksi izstrādi, rast iespējas arhitektu izglītības uzlabošanai, uzturēt starptautiskus kontaktus, nodrošināt līdzdalību konkursos un koordinēt Eiropas Savienības speciālistu piesaisti darbam Latvijā, vienlaikus saglabājot kontroles funkcijas kultūras mantojuma aizsardzībā.

Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ir augsta atzinība, vienlaikus tā mudina pievērst īpašu uzmanību mantojuma saglabāšanai. Tās mērķis – parādīt visus pilsētas vēstures periodus, kuri materializēti ēkās un publiskajās ārtelpās. Taču patlaban sabiedrība tiek maldināta, jo vēsturisko celtņu atdarinājumi jeb replikas tiek pasniegtas kā īpaša vērtība, uzskata I. Rībena.

Kultūras mantojuma saglabāšana un vienlaikus tā attīstīšana ir ļoti nozīmīga mūsu sabiedrībai, jo tie ir resursi, kas neatjaunojas. Arhitektūra un māksla ir vērtības, kas rada vietas raksturu, padarot to pievilcīgāku. Mūsdienu celtnes veco pilsētu centros un to kvalitāte ir profesionāļu ziņā, bet novērtējums – visas sabiedrības kopēja atbildība. Ļoti būtiski ir prast integrēt vēsturiskajā vidē tos papildinājumus, ko ierosina tirgus ekonomika. Tāpēc ir nepieciešams aptverošs un pilnīgs Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības projekts, atzina kultūras ministre.

Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis uzsvēra, ka Rīgas vēsturiskā centra attīstībā ļoti liela uzmanība jāpievērš tieši plānošanai.

Viņš arī atgādināja, ka Rīgas vēsturiskais centrs UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā tika iekļauts, pateicoties viduslaiku, jūgendstila un koka apbūvei. “Rīgas vēsturiskais centrs ar tajā saglabājušos samērā neskarto viduslaiku un vēlāko pilsētbūvniecisko struktūru, jūgendstila arhitektūras piesātinājumu un kvalitāti, 19. gadsimta koka arhitektūru ir unikāla vērtība, kam līdzīgas nav citur pasaulē,” šāds ieraksts par Rīgas vēsturisko centru UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā tika izdarīts pirms pieciem gadiem.

Pasaules mantojuma sarakstā nav iekļauta tikai Vecrīga, šī teritorija ir daudz plašāka — līdz pat Tallinas ielai. Tomēr kopumā tie ir vien apmēram 1,4 % no pilsētas teritorijas. Tas nozīmē, ka nemaz nav tik grūti veltīt īpašu uzmanību šai salīdzinoši nelielajai teritorijai un izvirzīt ļoti augstas prasības un standartus šīs teritorijas attīstībai.

Marika Līdaka,  “LV” nozares redaktore

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Uzruna UNESCO Pasaules mantojuma saraksta – Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības koncepcijas (2002-2020) — prezentēšanā Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē 2002.gada 6.decembrī

Esam pulcējušies šodien, lai godinātu pilsētu kā vērtību, kā mantojumu, lai vērtētu tās attīstības vīziju nākamajiem gadu desmitiem visā tās daudzveidībā. Rīga varbūt nav “mūžīgā pilsēta” kā Roma, Rīga varbūt nav “simfonija akmenī”, taču Rīga ir ļoti savdabīgs popūrijs, kur ievijas ļoti dažādi laikmeti, dažādas ietekmes, dažādas kultūras, dažādi etnosi. Man šķiet, tieši šī kultūru daudzveidība, kas ir arī viens no UNESCO principiem, ļāva pirms pieciem gadiem (1997) mūsu pilsētas vēsturisko centru iekļaut Pasaules mantojuma sarakstā. Šis akts, par ko mums ļoti lielā mērā jāpateicas mūsu arhitektiem, Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, Jurim Dambim, ir ne tikai Rīgas pagodinājums, tās vērtību starptautisks apliecinājums, bet arī atbildība – turpmāk veidoties pēc ļoti augstiem kritērijiem, pēc precīza kontrapunkta uzstādījuma.

Aizvadītajos piecos gados ir bijušas pozitīvas pārmaiņas – ir pabeigts klonētais Melngalvju nams, drīz būs atjaunots Rātsnams, restaurēts Brīvības piemineklis, sakopta kanālmala, ir aizvadīta vērienīga pilsētas 800 gadu jubileja. Taču ir arī pietiekami haotiski saceltas dažādas bezgaumīgas ēkas, uzslieti neatbilstoši tirdzniecības nami, dažādas butaforijas. Kā būtu sacījis Rabindranats Tagore, laikmeta troksnis sacenšas ar mūžības mūziku.

Jā, Rīgai ir savi sargsuņi, dienesta suņi – Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, arhitekti, kas grib mums mācīt labas manieres, bet ir arī komerciāls spiediens, ir nesakārtota transporta sistēma, ir agresīva šopinga intereses, sabiedrības lielas daļas merkantilisms un šaura domāšana. Rīgas nākotnes redzējumam jāveidojas dialogā, “apaļā galdā”, kur piedalās, pirmkārt, Rīgas saimnieki – pilsētas dome— un uzņēmīgi cilvēki, investori, būvētāji, tirgotāji, otrkārt, kultūras sargātāji, arhitekti un mākslinieki, eksperti, treškārt, plašas rīdzinieku un visas Latvijas sabiedrības aprindas.

Septembrī veiktā iedzīvotāju socioloģiskā aptauja liecina, ka rīdzinieki vēsturiskajā centrā vēlas senatnīgumu (40% respondentu), latviskumu (28%) un mūsdienīgumu (12%). Vēlmes ir dažādas: gan dzīvā mūzika un brīvdabas izrādes, gan klusas pastaigas, gan strūklakas, apstādījumi, pieminekļi un skulptūras, arī sabiedriskās tualetes, gan mazi veikaliņi. Lielumlielais vairums vēlas pārvarēt Rīgas centra mākslīgo atšķirtību no Daugavas, lai krastmalā piestātu kuģīši, jahtas, lai te būtu vieta pastaigām un restorāni uz ūdens. Prāva daļa (47%) vēlas samazināt vai vismaz nepalielināt veikalu un tirdzniecības centru skaitu šajā pilsētas daļā, vēlas saglabāt Centrāltirgu tradicionālajā izpratnē. Un, protams, transporta plūsma un automašīnu novietošana šķiet prioritāra.

Vārdu sakot, Latvijas iedzīvotāji un rīdzinieki uztver pilsētu, vēsturisko centru nevis kā muzeju vai sastingušu pieminekli, bet kā savas dzīves, savu kaislību telpu, kā dinamisku organismu, atvērtu šīsdienas vējiem, taču sakārtotu atbilstoši zināmām vēstures tradīcijām. Kāds redzējums būs 2020. gada rīdziniekam, varam tikai minēt; manuprāt, viņu jau tagad jāsāk audzināt Rīgas patriotisma, Rīgas tradīciju garā, lai mūžīgā vēstures ķēde nepārtrūktu, pat ja te lielā skaitā ieplūstu imigranti no ne–Eiropas. Pilsēta, arī tās vēsturiskais centrs, ir kompromiss starp laikmetiem, paaudzēm, gaumi un bezgaumību, kultūru, etnosiem, taču tādas pilsētas kā Rīga nedrīkst būt tikai kompromiss, gļēva piekāpšanās mainīgiem naudas vai modes impulsiem, politiskam spiedienam. Lai spēkā nebūtu princips “Ko neuzveic nauda, to uzveic liela nauda! Ko neuzveic vara, to uzveic liela vara!”.

Man ir gandarījums, ka arhitektu nepiekāpības dēļ ir izdevies saglabāt Okupācijas muzeja ēku un sākt veidot laukumu jaunu koncepciju Vecrīgas sirdī, ir izdevies saglabāt vairākas citas ēkas, uzturēt spēkā Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību, kas ar laiku varbūt ļaus paplašināt Rīgas vēsturisko centru arī uz Daugavas viņu krastu, nepiemirstot arī Maskavas forštates kultūrvēsturiskās vērtības. Bet šie uzdevumi lai paliek tiem, kuri 2020. gadā turpinās šodien prezentējamo koncepciju.

Livonijas Indriķa hronikā, pirmajā rakstītajā Rīgas vēstures avotā, rodami vārdi: “Riga rigat gentes” (Rīga apūdeņo [apgaismo] ciltis [tautas]) – lai šis teiciens ir mūsu pagātnes saglabāšanas un nākotnes meklējumu pamatā.