Lai jauno zinātnieku prāts ietiecas rītdienā

Pirms nepilniem diviem mēnešiem Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, akadēmiķis, fizikas zinātņu doktors prof. Juris Ekmanis akadēmijas kopsapulcē Rīgā atklāti un nepārprotami pateica, ka valsts zinātne turpina zaudēt savus gudrākos prātus, pietuvojoties traģiskai robežai. Salīdzinot zinātnieku skaitu uz 10 000 iedzīvotājiem, šobrīd Latvijā ir 1,9 reizes mazāk zinātnieku nekā Igaunijā, 1,3 reizes mazāk nekā Lietuvā un 2,6 reizes mazāk nekā caurmērā Eiropas Savienības valstīs. Turklāt pērn valsts zinātnieku saimi papildinājuši tikai 22 jauni zinātņu doktori, kas ir vismaz desmit reizes mazāk, nekā nepieciešams zinātnes pēctecības saglabāšanai.

Pērn doktora grādu ieguvušo 22 zinātnieku pulkā tikai viens pārstāvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU). Lai gan kopumā šajā augstskolā ir diezgan kupls pulks jauniešu, kas par sava mūža aicinājumu izraudzījušies zinātni, gluži likumsakarīgi, ka Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidija 2001. gada 9. aprīļa sēdē Jelgavā viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem bija LLU doktorantūras attīstība un problēmas.

LLMZA prezidentes Baibas Rivžas, profesoru Edvīna Bērziņa, Pētera Bušmaņa, Henna Tuherma, Edītes Birģeles, LLU rektora Voldemāra Strīķa un citu runātāju domas prezidija sēdē galvenokārt tika vērstas uz to, lai atrastu īstās āderes, audzinot Latvijas zinātnei jaunu un gudru maiņu.

Tā bija ieinteresēta saruna par jauno talantu audzināšanu, par zinātnisko vadītāju lomu un iespējām nākamo zinātņu doktoru ievirzē un atbalstā. Tika spriests par to, kā mērķtiecīgāk izmantot nebūt ne bagātīgos materiālos līdzekļus. Un vienlaikus izskanēja aicinājums pilnībā likt lietā tās iespējas, kas ir dotas. Piemēram, lēmuma projektā bija piedāvāts atzinums, ka ir nepietiekams LLU Fundamentālās bibliotēkas zinātniskās literatūras krājums. Kālab tāds, vispārīgos mērogos vērtējot, arvien pareizs un it kā neapstrīdams secinājums? Izrādās, daži doktoranti augstskolas grāmatu krātuvē nav atraduši kaut ko ļoti specifiskiem pētījumiem nepieciešamu — literatūru, kas varētu būt vajadzīga tikai vienam cilvēkam un tikai reizi desmit gadu laikā vai vēl retāk. Nav noslēpums, ka zinātniskās grāmatas maksā dārgi, pat ļoti dārgi. Bet tajā pašā laikā pilnībā nav apzinātas un netiek izmantotas visas iespējas, ko sniedz ne tikai augstskolas grāmatu krātuve, bet arī starpbibliotēku abonements un arī internets.

Visvairāk doktorantu LLU bijis 1998. gadā — 197, bet arī pērn šis skaits bija itin prāvs — 173. Cita lieta, ka ne visi, kas sākuši baudīt zinātnes riecienu, to arī turpina, lai nonāktu līdz disertācijas aizstāvēšanai. Jo ne visi ir pieraduši un spēj patstāvīgi strādāt. Dažiem pietrūkst uzņēmības un dotību, citiem motivācijas: pagaidām Latvijā ir ļoti daudz iespēju izsisties dzīvē uz augšu arī bez zinātniskā grāda. Tiesa, tam, ka 2000. gadā aizstāvēta tikai viena doktora disertācija, ir arī objektīvi apstākļi, jo pēkšņi tika paaugstinātas prasības zinātnisko publikāciju skaitam recenzējamos izdevumos.

Lai jaunam cilvēkam būtu motivācija neaprobežoties ar to, ka tikts pāri augstskolas studiju zemākajam slieksnim, bet iegūt arī maģistra un doktora grādu, Latvijā jāpaaugstina prasības, pieņemot darbā un paaugstinot amatā. Šobrīd noteikts, ka valsts ierēdņa kandidātam jābūt ar augstāko izglītību, taču nākotnes prasība varētu būt, ka ierēdnim, kas pretendē uz kādu augstāku amatu, jābūt ar zinātnisko grādu. Šāda prasība jau ir spēkā vairākās Skandināvijas valstīs. Un tas ievērojami sekmējis jauno zviedru, norvēģu, somu interesi par zinātniskajiem pētījumiem un sabiedrības cieņu pret zinātnisko darbu.

Kamēr mūsu valstī šādu prasību nav, mācības doktorantūrā LLU turpina tikai 2,3 procenti no studējošo skaita. Turklāt tie nebūt nav visi paši spējīgākie, mērķtiecīgākie un darbam zinātnē piemērotākie. Jo Latvijā šajā nozarē trūkst konkurences, kas ir viens no būtiskākajiem attīstības virzītājspēkiem. Turpretī Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē studijas doktorantūrā turpina 29 procenti no studējošo skaita, Norvēģijas Lauksaimniecības universitātē — 11,5 procenti, bet Dānijas Karaliskajā veterinārmedicīnas un lauksaimniecības universitātē — 12,7 procenti.

Latvijā joprojām zinātniskais darbs ir ļoti slikti atalgots. Kāds piemērs: veterinārķirurgs par viena suņa izoperēšanu saņem tikpat, cik augstskolas lektors algā par visu mēnesi. Protams, šāda nesamērība neveicina jaunās paaudzes interesi par zinātni un darbu universitātē. Turklāt līdzīgu piemēru ir gana visās nozarēs.

Ļoti būtiski, lai doktorantūras studiju laikā jaunajiem censoņiem būtu iespēja ilgāku laiku, gadu vai vairāk, pastrādāt ārzemēs, apgūt jaunākās pētniecības metodes, izmantojot mūsdienīgāko aparatūru. Kaut gan nākamo zinātņu doktoru darbam citās valstīs ir arī otra puse: ko iesākt jaunajam zinātniekam pēc atgriešanās Latvijā, kur bieži vien pētniecības iespējas ir daudz pieticīgākas un apgāde ar modernu zinātniskā darba aparatūru tikai nākotnes sapnis? Vai nu aizsāktais pētījums paliek pusceļā, vai arī pētnieks turpina aizsākto ārpus dzimtenes. Patlaban ārvalstīs strādā jau vairāk nekā tūkstotis Latvijas zinātnieku. Jāatgādina arī tas, ka parasti jauno zinātnieku apmaiņa ar citām valstīm notiek uz paritātes pamatiem — pagaidām šo kārtību gan vēl īpaši neievēro. Tādējādi mūsējie zinātnes studiju nolūkos uz rietumvalstīm dodas daudz biežāk. Bet jārēķinās, ka tā nebūs vienmēr. Tālab nākotnē būs vairāk jādomā arī par to, kādas pētniecības iespējas piedāvāt ārvalstu jaunajiem zinātniekiem Latvijā.

Jautājuma vispusīga apspriešana turpinājās gandrīz divas stundas. Pēc tam LLMZA prezidijs pieņēma lēmumu (skat. atsevišķi).

Andris Sproģis, LLMZA goda loceklis, "LV" nozaru virsredaktors