Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002.,

Nr.166., 14.11.2002., Nr.169., 20.11.2002., Nr.170., 21.11.2002.

“Ježova dūraiņi” Tālo Austrumu latviešiem

Tāpat kā daudzos citos PSRS apgabalos, arī Tālajos Austrumos pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dzīvoja diezgan liels latviešu skaits. Sakarā ar Japānas militāristu aktivitātēm PSRS pierobežas rajonos uz Tālajiem Austrumiem tika pārvietotas daudzas karaspēka daļas, par kuru komandieriem iecēla vispieredzējušākos un vislabāk izglītotos komandierus, tajā skaitā arī daudzus latviešus.

Laika posmā, kad Padomju Savienībā tika izvērsts lielais terors, viņi atradās vadošajos posteņos gan Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā, Amūras kara flotilē, Klusā okeāna flotē, gan arī citos karaspēka grupējumos.

Tāpat kā Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijā, Ukrainā un citur, arī Tālajos Austrumos Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieki vispirms safabricēja t.s. labējo un trockistu pretpadomju militāri fašistisko sazvērestību, par kuras pirmajiem upuriem Tālajos Austrumos kļuva Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Gaisa kara spēku priekšnieks Alberts Lapiņš un šās armijas štāba 3. daļas priekšnieks Kārlis Grunde.

Nedaudz vēlāk IeTK falsifikatori izdomāja īpašu “latviešu sazvērestību”, kurā ieskaitīja ne tikai militāros darbiniekus, bet arī daudzas civilpersonas, kā, piemēram, briežaudzēšanas padomju saimniecības grāmatvedi Arvīdu Briedīti, mežrūpniecības direktoru Pēteri Balodi, bankas direktoru Alfrēdu Balodi, kā arī daudzus citus.

Tomēr visplašākās un visnežēlīgākās represijas tika izvērstas pret latviešu tautības militārpersonām. Pēc nepamatotajiem arestiem, mēģinot panākt atzīšanos IeTK izmeklētāju izdomātajās “sazvērestībās”, “spiegošanā”, “diversiju rīkošanā”, kā arī citos “noziegumos”, pret viņiem tika pielietotas visnežēlīgākās spīdzināšanas metodes, tajā skaitā arī t.s. “Ježova dūraiņi”. Tā PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova laikā IeTK izmeklētāji sauca saskrūvējamos amerikāņu roku dzelžus. Ar kuru palīdzību viņi daudzus stūrgalvīgos arestētos “noveda līdz apziņai”, t.i., “nospīdzināja” tā, ka pat visstiprākais cilvēks bija spiests “atzīties” nekad neizdarītajos noziegumos.

Ieskats Tālajos Austrumos arestēto latviešu tautības militārpersonu krimināllietu materiālos atklāj vēl kādu ļoti interesantu faktu — zināma daļa no viņiem pēc vairāku gadu pazemošanas, mocīšanas un spīdzināšanas tomēr tika no ieslodzījuma atbrīvoti un atjaunoti militārajā dienestā.

Šās materiālu sērijas sākumā jau tika norādīts, ka pēc paša PSRS iekšlietu tautas komisāra N. Ježova aresta (N. Ježovs bija PSRS iekšlietu tautas komisārs no 1936. gada 26. septembra līdz 1938. gada 25. novembrim, bet pēc tam līdz 1939. gada 9. aprīlim – PSRS ūdens transporta tautas komisārs. Viņš arestēts 1939. gada 10. aprīlī, bet 1940. gada 4. februārī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija viņu sodījusi ar augstāko soda mēru — nošaušanu) tika represēti arī daudzi IeTK izmeklētāji. Taču arī šajos gadījumos pēc viņu falsificētajām izmeklēšanas lietām sodītie atbrīvoti netika.

Kādēļ tad Tālajos Austrumos viss notika citādi? Ne jau tādēļ, ka tolaik 1939. un 1940.gadā PSRS varas iestādes būtu atzinušas šīs represijas par nelikumīgām un nepieļaujamām. Iemesls tam bija gluži cits, proti, arkārtējs notikums pašā IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldē: 1938. gada 13. jūnija rītā, saņēmis izsaukumu uz Maskavu, uz Mandžūriju pie japāņiem aizbēga pats IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldes priekšnieks, PSRS Augstākās Padomes deputāts, valsts drošības 3. ranga komisārs Henriks Samuila dēls Ļjuškovs. Drīz vien viņš japāņu laikrakstiem sniedza daudzas intervijas , kurās atmaskoja staļinisko teroru, vēlāk strādāja “Austrumu Āzijas izpētes birojā” Tokijā, kurš atradās Japānas armijas ģenerālštāba pakļautībā.

Saprotams, ka PSRS varas iestādes tūdaļ izvērsa plašu kampaņu, lai IeTK Tālo Austrumu pārvaldes struktūras iztīrītu no Ļjuškova “piekritējiem”. Tad arī atklājās daudzo IeTK izmeklētāju sadistiskās izmeklēšanas metodes, nepamatotie aresti un apsūdzības lietu falsifikācijas. To atzīstot, no ieslodzījuma tika atbrīvoti: 18. strēlnieku korpusa komandieris Ērmanis Magone, Lejas Amūras nocietinātā rajona komandants pulkvedis Detlavs Brantkalns, Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba priekšnieka vietnieks brigādes komandieris Jūlijs Štāls, Piejūras karaspēka grupas pretgaisa aizsardzības priekšnieks pulkvedis Teodors Verners Svikliņš, Piejūras karaspēka grupas ķīmiskā karaspēka priekšnieks pulkvedis Vladimirs Galuzo (latvietis) , Piejūras karaspēka grupas Gaisa kara spēku priekšnieks Žanis Režinskis, atsevišķā tanku bataljona komisārs Aleksandrs Ode, kā arī daži citi latviešu tautības komandieri.

Diemžēl daudzi no viņiem šajā laikā jau bija nošauti, bet citi pēc “tiesas” sprieduma atradās ieslodzījuma vietās, kur “bez vēsts” pazuda uz visiem laikiem. Tā tas, piemēram, notika ar Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas 23. mehanizētās brigādes komandiera palīgu kapteini Reinholdu Ciemgali. Viņu arestēja 1937. gada 9. novembrī. PSRS IeTK Sevišķā apspriede 1939. gada 31. jūlijā piesprieda 8 gadu ieslodzījuma labošanas darbu nometnē. 1958. gada janvārī, pārbaudot R. Ciemgaļa apsūdzības lietu, Tālo Austrumu kara apgabala kara tribunāla priekšnieks justīcijas pulkvedis Kravčenko bija spiests atzīt, ka R. Ciemgaļa “tālākais liktenis nav zināms”...

Daudzu lielā terora laikā represēto latviešu liktenis nav zināms arī vēl šodien...

Izvilkums no Lejas Amūras nocietinātā rajona

Sevišķās daļas priekšnieka Belousova safabricētā

Kārļa Grundes apsūdzības slēdziena

“Apstiprinu”

IeTK Tālo Austrumu novada

Pārvaldes priekšnieks Valsts drošības

3.ranga komisārs Ļjuškovs

“Apstiprinu”

SZSA Strādnieku — Zemnieku Sarkanās armijas

galvenā kara prokurora palīgs

divīzijas jurists Kazarinskis

1937. gada augustā

Apsūdzības slēdziens

(Lieta Nr. 11954)

Par Kārļa Mārtiņa dēla Grundes — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba 3. daļas priekšnieka – pulkveža apsūdzību KPFSR KK 58.—1b, 58.—8., 58.—9. un 58.—11. pantā paredzētajos noziegumos.

1937. gada aprīlī PSRS IeTK Galvenās valsts drošības pārvaldes un Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un Klusā okeāna flotes iekšlietu orgāni atklāja un likvidēja tockistu un labējo kontrrevolucionāro militāri—fašistisko organizāciju, kuru vadīja trockistu un labējo militāri fašistiskais centrs Maskavā un Japānas izlūkdienesta orgāni. Ar savu darbību organizācija aptvēra Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas karaspēka daļas, Klusā okeāna floti, Osoaviahimu (Aizsardzības aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrību – J.R.) , Civilo gaisa floti. Organizācijas vadošie biedri bija saistīti ar trockistu un labējo militāri fašistiskajām organizācijām vairākos citos Savienības kara apgabalos, darbojās saskaņā ar trockistu un labējo Tālo Austrumu novada centru, bija saistīti ar speciāli organizētiem nelegāli organizētiem sakaru kanāliem (speciālas sakaru personas, konspiratīvie dzīvokļi) ar japāņu militārajām misijām Mandžūrijā, ar japāņu konsulātiem un japāņu nelegālajiem rezidentiem Tālo Austrumu novadā, un šie Japānas ģenerālštāba pārstāvji viņus par kontrrevolucionāro, teroristisko, spiegošanas un diversiju darbu finansēja ar lielām naudas summām.

Izmeklēšanā ir noskaidrots, ka atklātā trockistu un labējo militāri fašistiskā organizācija, izvirzot par mērķi “gāzt padomju varu un restaurēt kapitālismu”, par savu praktisko uzdevumu izvirzīja, —

sagatavot Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un Klusā okeāna flotes sakāvi karā ar Japānu, un sagatavot kontrrevolucionāru militāri fašistisku apvērsumu un ar japāņu armijas palīdzību sagrābt savās rokās varu Tālajos Austrumos (šajā dokumentā Belousova pasvītrojumi — J.R.).

Pēc vienošanās ar Japānas ģenerālštābu trockistu sazvērnieki kā kompensāciju par palīdzību apņēmās —

atdot japāņiem Padomju Piejūru, Sahalīnu un Kamčatku.

Trockistu un labējo kontrrevolucionārās militāri fašistiskās organizācijas praktiskā darbība Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā un Klusā okeāna flotē izpaudās: terora aktu gatavošanā pret Sarkanās armijas vadītājiem; spiegošanas materiālu vākšana par Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un Klusā okeāna flotes stāvokli un to nodošana Japānas izlūkdienesta orgāniem; liela postoša graujošā diversiju un kaitniecības darba veikšana Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas un Klusā okeāna flotes karaspēka daļās pēc kontrrevolucionārā militāri fašistiskā centra Maskavā un Japānas izlūkdienesta norādījuma. (..)

Šajā lietā apsūdzēto Kārli Mārtiņa dēlu Grundi trockistu un labējo kontrrevolucionārās militāri fašistiskās organizācijas sastāvā 1935. gada oktobrī savervēja viens no militāri fašistiskās sazvērestības vadītājiem Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā Aronštams — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Politiskās pārvaldes priekšnieks. (..)

Pamatojoties uz izklāstīto:

Kārlis Mārtiņa dēls Grunde, dzimis 1897. g. Rīgā, (..) tiek apvainots par to, ka, būdams trockistu un labējo kontrrevolucionārās militāri fašistiskās organizācijas dalībnieks Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo austrumu armijā un Klusā okeāna flotē, kā šīs organizācijas biedrs veica graujošu kaitniecības un diversiju darbu (..).

Pamatojoties uz teikto, šī lieta ir jānosūta izskatīšanai PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā, piemērojot 1934. g. 1. decembra likuma prasības.

Apsūdzības slēdziens sastādīts 1937. gada 21. augustā Habarovskā.

Lejas Amūras nocietinātā rajona Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības vecākais leitnants Belousovs*

LVA, 1986. f., 2. apr., P-4667. l., 339., 340., 341., 343. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

* Kārlis Grunde tika arestēts 1937. gada 13. jūnijā. Viņa apsūdzības lietu PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas izbraukuma sesija izskatīja 1937. gada 28. augustā Habarovskā un piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Tajā pašā dienā K. Grunde tika nošauts.

Lai arī šajā laikā jau bija apcietināti daudzi latvieši, kuri ieņēma augstus amatus Maskavā, kā arī citās vietās, IeTK falsifikatori ne K.Grundes, ne citu apsūdzību ar līdzdalību “latviešu fašistiskajā sazvērestībā” vēl nesaistīja. Tas sekoja nedaudz vēlāk.

Saprotams, ka K.Grundes lietā nekādu pierādījumu par viņa “kaitniecisko darbību” nebija, tie visi bija izdomāti un safabricēti. To 1965. gada maijā atzina arī PSRS Galvenā kara prokuratūra.

Izvilkums no 43. strēlnieku korpusa

Galvenās valsts drošības pārvaldes Sevišķās daļas priekšnieka

Ivanova safabricētajām Atsevišķās sarkankarogotās

Tālo Austrumu armijas Politiskās pārvaldes priekšnieka

Lazara Nauma dēla Aronštama “pašrocīgajām liecībām”

1938. gada 24. janvārī

Arestētā Lazara Nauma dēla Aronštama pašrocīgās liecības

Latvijas nacionālistiskās organizācijas plaši izauga 1914. gadā (tekstā acīmredzot domāts 1919. gads — J.R.), laikā, kad Latvijā padomju varu gāza fon der Golda (tekstā acīmredzot domāts fon der Golcs — J.R.) brīvprātīgo armija.

Šīs nacionālistiskās organizācijas uzskatīja sevi par vienu no starptautiskās buržuāzijas vienībām, kura piedalījās intervencē pret Padomju Savienību.

Vadoties no šā norādījuma, Latvijas nacionālistiskās organizācijas uzskatīja par nepieciešamu padomju valsts iekšienē izveidot savas organizācijas, lai sagatavotu padomju varas gāšanu PSRS.

Ar šādu nolūku Latvijas nacionālistiskās organizācijas nosūtīja uz Padomju Savienību savu organizāciju dalībniekus, dodot tiem uzdevumu nostiprināties PSRS un veikt spiegošanas un diversiju darbu.

Lai labāk nostiprinātos, daudzi Latvijas nacionālistiskās organizācijas biedri iestājās VK(b)P, iekārtojās padomju, saimnieciskajā un militārajā darbā. Vienlaikus daļa Latvijas nacionālistiskās organizācijas biedru iestājās Latvijas komunistiskajā partijā, lai vēlāk kā politemigranti tiktu nosūtīti uz PSRS nostiprināt un izplatīt nacionālistiskās šūniņas.

(..) Latvijas militāri fašistiskās organizācijas biedru izvietojums Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā, acīmredzot nepilnīgs, bija šāds.

Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štābā: Lapiņš Galviņš – inženieru dienesta priekšnieks, Vaļins (īstā vārdā Gailis — J.R.), Grunde – Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba priekšnieka vietnieks, brigādes komandieris Magone un no 1936. gada augusta Dreimanis, kurš līdz tam bija Latvijas fašistiskās sazvērestības dalībnieks un vadīja to Piejūras karaspēka grupā.

Piejūras karaspēka grupā bez augstāk minētā Dreimaņa man ir zināmas vēl šādas personas: Režinskis — Piejūras karaspēka grupas Gaisa kara spēku priekšnieks, Svikliņš — Pretgaisa aizsardzības priekšnieks un Galuzo — ķīmiskā dienesta priekšnieks.

23. mehanizētajā brigādē man ir zināmi šādi Latvijas fašistiskās grupas dalībnieki — brigādes komandieris — pulka komisārs Štāls un viņa vietnieks materiālās nodrošināšanas jautājumos Ciemgals.

XX strēlnieku korpusā kā Latvijas fašistiskās organizācijas locekļi man ir zināms divīzijas komandieris Rohi un 85. artilērijas divīzijas komandieris Pumpurs.

XVIII strēlnieku korpusā kā Latvijas organizācijas biedrs man ir zināms sakaru bataljona komandieris Keizers. 1935. gadā kā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas karaspēka pavēlnieka vietnieks ieradās Latvijas fašistiskās organizācijas biedrs Pāvels Ivana dēls Bērziņš (Jānis Kārļa dēls Bērziņš — Sarkanās armijas Izlūkošanas pārvaldes priekšnieks — J.R.), kurš sakarā ar Latvijas militāri fašistiskā centra darba atslābumu Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā atveda ievērojamu Maskavas Latvijas fašistu Rudzutaka, Alkšņa un Eidemaņa direktīvu, kura pieprasīja pastiprināt un aktivizēt Latvijas fašistiskā centra darbību Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā – diversiju darba jomā, it īpaši pa spiegošanas līniju. (..)

Valsts drošības kapteiņa Ivanova klātbūtnē pašrocīgās liecības uzrakstīja:

Aronštams

Liecības pieņēma:

43. strēlnieku korpusa Galvenās valsts drošības pārvaldes

Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības kapteinis Ivanovs*

LVA, 1986.f., 2.apr., P.3814.l., 86., 88., 89. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

* PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija 1938. gada 25. martā L.Aronštamam piesprieda augstāko soda mēru — nošaušanu, bet 1956. gada 2. jūnijā viņa apsūdzības lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ pārtrauca.

Izvilkums no izmeklētāju Muškova un Žarkova

safabricētā Aleksandra Bebra pratināšanas protokola

1938. gada 3. februārī

Izraksts no apsūdzētā Aleksandra Pētera dēla Bebra

pratināšanas protokola

Aleksandrs Pētera dēls Bebris, dzimis 1909.g., bij. Tveras guberņā, Dubnā, latvietis, augstākā izglītība, (..) līdz arestam 23. mehanizētās brigādes mācību bataljona komandiera palīgs, 3. ranga kara inženieris.

Jautājums: — Kas ir jūsu organizācijas dalībnieki?

Atbilde: — No Štrāla vārdiem es uzzināju, ka Latvijas fašistiskās organizācijas dalībnieki Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Piejūras karaspēka grupā ir:

1.A.J.Lapiņš — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Gaisa kara spēku priekšnieks, kuru viņš nosauca par šās organizācijas vadītāju.

2. Ž.J.Režinskis — Piejūras karaspēka grupas Gaisa kara spēku priekšnieks.

3. T.A.Svikliņš — Piejūras karaspēka grupas pretgaisa aizsardzības priekšnieks.

4. Ž.F.Pūce — 2. mehanizētās brigādes izlūkošanas bataljona komandieris.

5. J.M.Štāls — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba priekšnieka palīgs.

6. N.A.Kārkliņš — 26. strēlnieku divīzijas tanku bataljona komandieris.

7. J.G.Vitenbergs — 274. pulka komandiera palīgs.

8. R.G.Ciemgals — 23. mehanizētās brigādes komandiera palīgs (..).

9. A.G.Šindlers — 23. mehanizētās brigādes kaujas materiālu apgādes priekšnieks.

Pratināja:

23. mehanizētās brigādes IeTK Valsts drošības pārvaldes

Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais valsts drošības seržants Muškovs

23. mehanizētās brigādes IeTK Valsts drošības pārvaldes

Sevišķās daļas operatīvais pilnvarotais valsts drošības seržants Žarkovs

LVA, 1986.f., 2.apr., P-3814.l., 113., 114.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

Turpinājums — seko