“Ir jāprot atsacīties, lai pretī iegūtu ko vērtīgu”

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar, 10.novembrī

Intervija Latvijas Radio 10. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Jānis Krēvics

— Zemnieku savienības priekšsēdētājs Valters Bruss intervijā Latvijas Radio pārmet mūsu valsts Ārlietu ministrijai, ka tā pēdējās sarunu nedēļās ar Eiropas Savienību ir samierinājusies ar jau sasniegto un vairs nav aktīva. Vai jūs tam piekrītat?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Nu nekādā ziņā, nē. Latvijas delegācijas sarunvedēji ir bijuši ārkārtīgi aktīvai, un es pat uzdrošinātos teikt, ka tas, kas līdz šim ir panākts, katrā ziņā stāv pirmās rindās. Negribētos šādā delikātā situācijā izcelt vienu kandidātvalsti blakus citām, saprotot, ka tām visām ir jāpanāk taisnīgi un vienlīdzīgi noteikumi, bet es domāju, ka ar Latvijas sasniegto mēs varam būt visnotaļ apmierināti.

— Polija un Čehija vēl patur spēkā savas prasības, kamēr mēs atrodamies nogaidošā pozīcijā.

V.Vīķe-Freiberga: — Mēs turpināsim sarunas līdz pat pašam pēdējam brīdim gluži tādā pašā veidā, taču ir jāsaprot, ka kaut kādā stadijā pie vienošanās ir jānonāk un ir jādomā par to, kāda ir šī paplašināšanās nākotne. Es esmu dzirdējusi tādu frāzi, ka Polijas pārstāvjiem kāds esot minējis: ja jūs ar savām sarunām nespēsit tālāk tikt uz priekšu, tad novēlu jums daudz laimes, turpinot savas sarunas Grieķijas un Itālijas prezidentūras laikā.

— Dānijas premjera norāde: gadījumā, ja topošās dalībvalstis pārāk uzstājīgi prasīs dažādus uzlabojumus jau izteiktajos piedāvājumos, šīs valstis var arī neiekļūt Savienībā. Vai tas nav vērtējams kā spiediena izdarīšana uz dalībvalstīm?

V.Vīķe-Freiberga: — Spiediens ir no visām pusēm un uz visiem. Dānijas prezidentūras piedāvājumu dalībvalstis varētu uzskatīt par ļoti spēcīgu spiedienu tām ievērojami palielināt atvēlētos līdzekļus, par kuriem bija notikusi vienošanās Briselē, tā ka varētu teikt, ka dalībvalstīm prezidentūra ļoti spēcīgi liek piedāvājumu uzlabot. Tajā pašā laikā spiediens ir arī uz kandidātvalstīm — kaut kādā stadijā pieņemt kompromisu un arī samierināties ar to, ka simtprocentīgi visu, ko viņi ir vēlējušies, arī nedabūs. Visa Eiropas Savienības vēsture no tā vien pastāv, ka beigu beigās ir jāatrod kaut kāds kopsaucējs, kurā katra no pusēm ir gatava no kaut kā atsacīties, lai pretī iegūtu ko vērtīgu.

— Šobrīd ir pietiekami daudz lauksaimniecību, kur zemnieki vienkārši strādā pēc naturālās saimniecības principa – izaudzē tik, cik apēd, un nelielu pārpalikumu pārdod. Vai šobrīd valstiskā līmenī ir izstrādāts mehānisms, kas notiks ar tiem cilvēkiem, kuri pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā vairs nevarēs nodarboties ar lauksaimniecību?

V.Vīķe-Freiberga: — Nu, strādāt jau vienmēr var katrs, un, ja cilvēks grib savu zemīti apstrādāt naturālā saimniecībā un dzīvot no rokas mutē, tad jau neviens viņam to neliegs darīt. Bet es domāju, ka mēs nevaram to izvirzīt kā valsts politiku, nedz arī šiem ļaudīm to piedāvāt kā kādu nākotnes perspektīvu. Ko mēs vēlētos redzēt Latvijā? No vienas puses, zemnieki, kas tiešām ir pārtikas ražotāji, spēj izturēt konkurenci un spēj ar to iegūt, kā tas ir Īrijā redzēts. Tur iegūst divreiz lielākus ienākumus, nekā viņi agrāk guva, bet rezultāts gan bija tāds, ka uz pusi mazāk cilvēku to spēja darīt. Tiem pārējiem tātad ir jāmēģina citi iztikas avoti. Un es nedomāju, ka tāda naturālā saimniecība un vienkārši dzīvošana no rokas mutē ir labākā perspektīva. Daudz vērtīgāk būtu ļaudīm domāt par to, kā izmantot dažādās programmas, ko Eiropas Savienība piedāvā, kur ļaudis var saņemt dotācijas, kur var saņemt naudas līdzekļus un izmantot vai nu ainavas sakopšanai, vai lauku tūrisma attīstībai, kaut vai mācīties citas mākas un profesijas. Tā ir arī Īrijā, kur, piemēram, veseliem ciemiem, veseliem pagastiem un mazām pilsētiņām ir doti kursi programmās, informācijas tehnoloģiju apguvē, programmēšanā un kur ļaudis tagad dzīvo ļoti pārtikuši, pilnīgi pārprofilējušies savs nodarbinātības ziņā.

— Repše šajā taupības režīmā gatavo budžetu lūdz Saeimai tālāk nekoriģēt un pēc valdības lēmumiem to uzreiz pieņemt. Savukārt opozīcija to kritizē, jo šādi zūdot Saeimas funkcija un tā kļūstot par formalitāti. Cik argumentēts ir šāds Repšes uzstādījums?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, tas, uz ko premjers tēmē, ir šie prasījumi, kas ir nākuši no Saeimas deputātiem, – budžetā iestrādāt, varētu teikt, tādas bonbondziņas vai rozīnītes, kas ir tieši tēmētas uz viņu dzimto pagastu vai uz kādu viņam iemīļotu projektu, un skaidrs, ka tas apgrūtina budžeta pieņemšanas procesu. Bet vispārējas debates par budžetu, tās jau parlamentārās tradīcijās ir elementāras, un tās jau nevar noliegt.

— Kultūras ministrija pēc valdības pieprasījuma naudas taupīšanas nolūkā gatavojas atteikties arī nākamgad sākt Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecību. Vai, jūsuprāt, nākamgad Latvija var atļauties sākt bibliotēkas celtniecību?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvija var atļauties to, ko tā sev izvirza par prioritāti. Valstij ir tikai tik daudz naudas, cik tā ieņem, un tad tā ir jāsadala pēc prioritātēm. Man personīgi ir ļoti žēl, ka mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kam acīmredzot Nacionālā bibliotēka ir tik zema prioritāte, ka esam vienīgie bez tādas palikuši. Man tas šķiet diezgan bēdīgi un skumji.

— Izskan diskusijas, ka arhitekta Birkerta projekts ir pārāk dārgs un bibliotēku varētu izmitināt pieticīgākā ēkā. Vai šādu variantu mēs varētu izskatīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas nu būtu vēl traģiskāk. Ja mēs, teiksim, uzbūvētu par lētāku naudu kaut kādu šķūni, vispirms lēts šķūnis nebūs spējīgs tehniski izpildīt tās funkcijas, ko bibliotēkai ir jāspēj pildīt. Mums jau šobrīd daudzi vērtīgi depozīti iet bojā tamdēļ, ka glabājas mitrās, temperatūru un mitrumu nekontrolētās telpās. Šī bibliotēka atbilst visām modernām prasībām, kas attiecas tieši uz materiālu saglabāšanu. Tāpat, domāju, tajā ļoti efektīvi ir izplānots viss telpu izlietojums. Bez tam, ja jau reiz tik lielus līdzekļus ieguldām, tad ir jādomā par to, lai tas kļūtu par arhitektūras pieminekli, lai arī šis gadsimts varētu nākt Rīgas panorāmā un Rīgas arhitektūrā ar kaut ko vērtīgu un paliekošu. Citādi tas ir tāds morālais bankrots, mēs deklarētu, ka neko paliekošu, vērtīgu un skaistu neesam spējīgi radīt.

— Pēc Narkoloģijas centra datiem, pagājušajā gadā narkoloģiskā dienesta uzskaitē reģistrēts vairāk nekā 800 nepilngadīgo, un Saeima šobrīd nodevusi komisijām konceptuāli pieņemtos grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas paredzēja par gadu atlikt no narkotikām atkarīgo pusaudžu sociālo rehabilitāciju, un tam būtu nepieciešami aptuveni 313 tūkstoši latu. Un, kā atzīst bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks, pastāvot 30 procentu sekmībai, kāds ir šajos gadījumos, tas esot ļoti izšķērdīgi.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas atkarīgs no tā, kā to rēķina. 30 procenti sekmīgi, tur vajadzētu izrēķināt mūža garumā, kas tiek ietaupīts salīdzinājumā ar tām divām trešdaļām, kas tiešām turpinās būt narkomāni un ko tie izmaksā. Diemžēl patlaban pret narkomāniju zāļu nav un rehabilitācijas programmas tikai daļēji ir sekmīgas. Tikai viens ir skaidrs: jo ātrāk tiek sākta rehabilitācija, jo lielākas ir izredzes narkomāniju izārstēt, jo jaunāks kāds ir sācis narkotikas lietot, jo smagāk viņam būs vēlāk izārstēties, ja viņš ilgstoši tās būs lietojis. Pārtraukt uz gadu jebkādas programmas nozīmē – dramatiski palielināt neārstējamo narkomānu skaitu valstī, un mēs zinām, ka tie maksā milzīgus līdzekļus gan tīri veselības kopšanas ziņā, gan tieši tamdēļ, ka viņi iegūst naudu savām narkotikām ar zagšanu un laupīšanu, tātad sabiedriskais kaitējums no neārstēta narkomāna ir milzīgs.

— Runājot par rehabilitāciju — iepriekšējā Saeima priekšpēdējā sēdē pieņēmusi Sociālās palīdzības likumu, un to arī jūs esat izsludinājusi. Tajā teikts, ka valsts atsaka turpmāk apmaksāt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pensionāriem un invalīdiem, turpmāk valsts nodrošina tikai invalīdu profesionālo rehabilitāciju, kā arī rehabilitāciju redzes un dzirdes invalīdiem un no vardarbības cietušiem bērniem. Līdz šim rehabilitācija par valsts naudu pienācās ikvienam pensionāram un politiski represētajam.

V.Vīķe–Freiberga: — Tie visi, redziet, ir budžeta jautājumi, īstenībā jums vajadzētu ar tiem griezties pie finanšu ministra un pie valdības. Tie ir būtībā izpildvaras lēmumi, un valsts naudas maks ir izpildvaras rokās.

— Bet vai pirms izsludināšanas jūs neredzējāt šo pretrunu?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs cenšamies, likumus izsludinot, konsultēties ar visām iespējamām instancēm, bet, ja valdības koalīcija ir nonākusi pie zināma lēmuma un guvusi atbalstu savā koalīcijā, tad prezidentei nav iespējams šādu lēmumu atsaukt.

— Savu atlūgumu iesniegusi Latvijas Valsts heraldikas komisija, jo iepriekšējā Saeima pēdējā sēdē, neņemot vērā tās iebildumus, grozīja likumu par valsts ģerboni. Komisija atzīst, ka šī lēmuma dēļ Latvija var izrādīties smieklīga rietumvalstu acīs, kur heraldikas tradīcijas ir gadsimtiem ilgi koptas. Jūsuprāt, vai šeit atbildīgie cilvēki izdarīja visu iespējamo?

V.Vīķe–Freiberga: — Saeimas pieņemtie grozījumi tik tiešām lieto tādu savdabīgu terminoloģiju, kas nav saskaņā ar šajā laukā pieņemtām tradīcijām, un es brīnos par to, ka tādi ir pieņemti. Taču sakarā ar Heraldikas komisijas darbu ir vesela rinda citu jautājumu, kas būtu risināmi, un te mēs esam ieteikuši, lai Heraldikas komisija uzsāk dialogu ar jauno Saeimu un atgriežas pie vairākiem jautājumiem, ieskaitot to, kādi būtu tieši šīs Heraldikas komisijas uzdevumi, kam tā atskaitītos, un tā tālāk. Tie visi patlaban ir risināmi jautājumi, un būtu labi, ja Saeimas Juridiskā komisija konsultētos ar dažādu nozaru ekspertiem. Ja šī komisija ir atkāpusies, iespējams, ka varētu nodibināt jaunu, bet katrā ziņā būtu arī jādomā par to, kā precīzāk definēt šīs komisijas pienākumus.

— Nākamajā Nacionālajā drošības padomes sēdē premjers lūgs novērtēt Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieka Pauļa Kļaviņa ierosināto valsts drošības iestāžu reorganizācijas shēmu. Vai esat ar to iepazinusies un kā to vērtējat?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, šī shēma vēl nav iesniegta Nacionālās drošības padomei, un, cik noprotu, tā nav pat vēl apspriesta arī attiecīgā Saeimas komisijā. Es domāju, ka te būtu jāseko zināmai procedūrai un secībai. Vispirms šis projekts būtu jāiesniedz Saeimas komisijai, Saeimas komisijai par to būtu jāizdebatē, un tikai tad tas varētu tikt virzīts uz Nacionālo drošības padomi un tur izvērtēts.

— Pagājušajā nedēļā izcēlās ugunsgrēks Cesvaines pilī. Mēs bieži runājam par daudzajiem miljoniem, kas paredzēti NATO, bet šeit ugunsdzēsēji nevarēja normāli strādāt, jo viņiem trepes bija par īsām un nebija pat pareizo dzēšanas šļūteņu.

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, es jau esmu dzirdējusi, ka NATO to pili nodedzināja, nu nebūsim smieklīgi! Ne jau NATO to pili nodedzināja, bet cilvēku nolaidība, bezatbildība un vienkārši stulbums. Ja tiek būvēts vēsturiskai pilij bēniņu stāvs, neievērojot ugunsdrošības elementārākos principus, ja tiek izmantotas vecmodīgas čuguna krāsniņas, kas citos apstākļos jau sen tiek uzskatītas kā nedrošas un kā nelietojamas, ja tās tiek nostādītas blakus skursteņiem, kas ir no koka būvēm, — tā ir bezatbildība, un nevelsim nu to vainu tagad uz NATO un tās izdevumiem, ja te ir tīrais veselā saprāta un atbildības trūkums.

— Tāpat kā tā, arī jūsu darba vieta – Rīgas pils — ir kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā, kuru atbilstību ugunsdrošības noteikumiem pārbauda vismaz reizi gadā. Ugunsdzēsēji atzīst, ka atbildīgās institūcijas viņu teiktajā reti kad ieklausās. Ko darīt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir skumji, tas ir skumji. Es uzskatu, ka ugunsdrošības prasībām vajadzētu būt obligāti izpildāmām, jo, ja tas tā nenotiek, tad, protams, sekas ir neizbēgamas. Agri vai vēlu var sagaidīt, ka notiek ugunsgrēks, un tā nauda, ko maksā atjaunot ēku pēc ugunsgrēka, ticiet man, ir nesamērojami lielāka par to, ko maksā vai nu signalizācijas iekārtu ierīkošana, vai ugunsdrošības dažādo aparātu ierīkošana. Ļaudis domā taupīt santīmus un beigās izdos miljonus, lai mēģinātu tagad rekonstruēt to, kam nekad nevajadzēja notikt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā