Zem simtgadu zīmes. Kopā ar savu tautu, floti, jūru

Komandkapteinim Hugo Legzdiņam — 99

Foto: Andris Kļaviņš

Latvijas kara flotes leģenda, zemūdenes “Ronis” komandieris, komandkapteinis Hugo Legzdiņš sestdien, 7. decembrī, šķērsoja dzīves deviņdesmit devīto meridiānu, un tālāk viņa brīnumdaudz pieredzējušās dzīves kuģis peldēs zem simtgades zīmes.

NBS komandiera apbalvojums

Rīgas brīvostas pārvaldē pulcējušies jūrnieki, Nacionālo bruņoto spēku vadība, radi un draugi sirsnīgi sveica komandkapteini Hugo Legzdiņu 99. dzimšanas dienā, vēlot veselību, izturību un ikdienā “septiņas pēdas zem ķīļa”. Par gandarījumu sveicējiem jubilārs, kā allaž, možs un dzīvespriecīgs, ko apliecināja emocionālākajos brīžos viņa izsauciens — “Prieks, kur tu rodies!”

Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube, pasniedza Hugo Legzdiņam NBS komandiera apbalvojumu — 1. pakāpes goda zīmi “Par nopelniem”.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube, pasniedzot Hugo Legzdiņam NBS komandiera apbalvojumu — 1. pakāpes goda zīmi “Par nopelniem”, sacīja: “Sveicu mūsu brašāko jūrnieku, mūsu vecāko un pieredzējušāko jūrnieku bruņotajos spēkos! Mēs veidojam jaunu armiju, jaunus bruņotos spēkus, jaunus jūras spēkus, un mums patiesi veicies, ka mums ir Latvijas brīvvalsts laika jūrnieks, kuģa komandieris, no kura mēs varam daudz mācīties un smelties pieredzi. Vēlreiz pārlapojot jūsu atmiņu grāmatu, mani piesaistīja vieta, kur jūs aprakstījāt pirmo tikšanos ar jūru, braucot uz Neibādi, kur nobeigumā sakāt, ka jūrā ir skaisti kuģi un ka tā ir bez robežām. Tas man atsauca atmiņā mums zināmo Dullo Dauku un gribas vilkt paralēles — vēlēšanās iet pretī nezināmajam, izzināt, kas ir aiz tās robežas, kas ir aiz jūras, un mācīties, lai to varētu izdarīt. Jūs esat paraugs mūsu karavīriem, mūsu jūrniekiem, kā ar izglītību, mērķtiecību un gudrību cilvēks dzīvē sasniedz to, ko vēlas.”

Un te jāiespraucas daudzo apsveicēju sirsnīgo vēlējumu un mīļo vārdu virtenē, lai pasacītu, ka Hugo Legzdiņš savu atbildes runu apsveicējiem iesāka ar gandarījuma pilniem vārdiem: “Beidzot atjaunotajai Latvijai ir savs ģenerālis! Divpadsmit gadus mēs gaidījām! Lai svētīts ir jūsu darbs!” Un Hugo Legzdiņš ar patriarha tiesībām noglauda ģenerāļa Raimonda Graubes zīmotnes. Atliek piebilst, ka militāriem cilvēkiem izpelnīties cietā un prasīgā H.Legzdiņa atzinību ir reta parādība un šķirošana pēc pakāpēm jau sen vairs nav viņa dabā. Bet šī nosvērtā un armijā cienītā vīra darbs nav pagājis secen arī pieredzējušā jūrnieka acij.

Admirāļa mutiskās pavēles

NBS komandiera vietnieks admirālis Gaidis Andrejs Zeibots sveica jubilāru aizsardzības ministra Ģirta Valda Kristovska vārdā, bet savā apsveikumā pievienojās Latvijas Jūrniecības savienības vadītāja Antona Vjatera domai, ka pasaulē, iespējams, nav otra zemūdens komandiera, kurš iesoļojis simtajā dzīves gadā, tāpēc admirālis deva divas mutvārdu pavēles — vieniem sagatavot dokumentus iesniegšanai Ginesa rekordu krātuvē, bet komandkapteinim Hugo Legzdiņam — turēties, turēties un vēlreiz turēties!

Kā apliecinājums paaudžu pārmantojamības idejai skanēja Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētāja jūras virsleitnanta Tālivalža Bērziņa sacītais: “Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu? Augsti godātais, dižjubilār! Savā garajā, svētīgajā mūžā tu esi bijis nenogurdināms zelta graudu sējējs, lai īstenotu Krišjāņa Valdemāra aicinājumu — latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā! Tu esi izaudzinājis slavenus latvju tālbraucēju kapteiņus, kas Latvijas vārdu godam nesuši pasaulē. Tu stāvēji pie pirmās Latvijas kara flotes šūpuļa un palīdzēji tai kļūt par starptautiski cienītu un tautā mīlētu Latvijas jūras robežu sargātāju. Tava lielā pieredze, padomi un aktīvā līdzdalība veicināja arī atjaunotās Latvijas Jūras spēku izveidošanu. Darbos bagātā mūžā ritējusi tava dzīve, Latvijas un latvju tautas labā strādājot. Mūsu visdziļākā cieņa un pateicība tev par šo mūža devumu, par tavu zelta kviešu krājuma pienesumu Latvijai, kuras svētais vārds mūs visus vieno. Lai tev možs gars, spēks un izturība, simtajā gadā ieejot! Tava Latviešu virsnieku apvienība.”

H.Legzdiņš: “Viens grāds — un kuģis ir krastā!”

Padomju laikā Hugo Legzdiņš pasniedza navigāciju, jūras astronomiju un starptautiskos kuģošanas noteikumus Mangaļu jūrskolā, arī citās. Neviens no tāljūru kapteiņiem, kā arī cita ranga jūrniekiem nevarēja cerēt uz kāroto diplomu, sausā neizpeldējis no Hugo Legzdiņa “slūžām”. Tāpēc sveicēju vidū bija gandrīz vai viss mūsu pašreizējās jūrniecības zieds. Daudzi no viņiem vēl šodien iet jūrā, daudzi ir visatbildīgākajos kuģniecības amatos. Komandkapteiņa stingro tvērienu savulaik jutuši tāljūras kapteiņi Imants Vikmanis, Gunārs Zakss, Andrejs Brencsons, Harijs Līdaks, Eduards Delveris, Arvīds Lācis, Antons Vjaters un daudzi citi, vesela plejāde jūras kapteiņu burātāju: Mārcis Auders, Raimonds Auders, Juris Balodis, Pēteris Bormanis, Pēteris Cers, Aldis Eglājs, Laimonis Gailis, Gunārs Kalniņš, Artūrs Krastiņš, Valērijs Krupovičs, Laimonis Millers un vēl, un vēl. Viņi ne vienu reizi vien kritiskās situācijās tālos okeānos un jūrās ar labu vārdu pieminējuši savu stingro skolotāju. Vai jūrniekiem kādreiz pietrūkst piedzīvojumu stāstu? Bet šoreiz tie bieži vien atgriezās krastā Mangaļos vai 9. arodskolā, atceroties Hugo Legzdiņa zināšanu vērtēšanas sistēmu — divnieks iluminatorā, vieninieks ar punktu kreisajā pusē vai soda apļi ap skolu fiziskās sagatavotības uzlabošanai, lai nākamreiz nenokavētu stundu. Reiz kāds topošais kapteinis lūdzies: “Kļūda bija tikai viens grāds!” Legzdiņš vienā mierā atbildējis: “Viens grāds — un kuģis ir krastā!” Tāpēc līdz šai dienai neesot zināms gadījums, kad kāds no H.Legzdiņa audzēkņiem būtu kuģi uzsēdinājis uz sēkļa.

Lielajā jubilejā: Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Raimonds Graube, jubilārs Hugo Legzdiņš, “Latvijas kuģniecības” ģenerāldirektors Imants Vikmanis, asociācijas “Likteņstāsti” valdes priekšsēdētāja Māra Zirnīte un admirālis Gaidis Andrejs Zeibotsaa

Par Parīzi nenopietni un pavisam nopietni

Aktrise Vera Gribača—Valtere atcerējās, ka Ēvalda Valtera simtajā jubilejā Ēvalds ar Hugo esot “nopietni” apsprieduši ideju doties ceļojumā uz Parīzi bez sievām, apmeklēt vismaz trīs naktslokālus – visiem zināmās dzirnavas, Melno kaķi, dažas viņiem vien zināmas pilis. “Labi vien, ka neaizbraucāt. Vai tad jūs būtu atgriezušies?”

Toreiz tas bija joks, bet 1939. gadā Hugo Legzdiņam pavisam nopietni bija jāizšķiras — palikt Francijā vai atgriezties dzimtenē. Jautājums, kas H.Legzdiņam nedod miera visu dzīvi. Pēc negulētas nakts virsroku ņēma virsnieka pienākuma apziņa un uzticība dzimtenei.

Tā turēt!

Hugo Legzdiņa personā koncentrējas tās Latvijas brīvvalsts paaudzes lielākās un labākās daļas rakstura īpašības, kura pārsvarā nāca no Latvijas laukiem un par kuru mūsdienu politologi un jaunie vēsturnieki saka — “pārspīlēti glorificēti”. Šī paaudze nesa sevī zinātkāri, kas robežojās ar Daukas avantūrismu jaunībā, pamatīgumu profesionālajā jomā, prasīgumu pret sevi un citiem, goda prātu, bezgalīgu uzticību un mīlestību savai dzimtenei.

Šajā jubilejas reizē ieskanējās doma, ka atmiņu grāmatas ““Ronis” — mana būdiņa un pils” izvilkumi lieti noderētu skolu vēstures mācību grāmatās. To apliecināja Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts” valdes priekšsēdētāja Māra Zirnīte, kura turpina darbu pie H.Legzdiņa ģimenes arhīva.

Hugo Legzdiņš savā jubilejas runā, atskatoties uz dzīves baltajiem un nebaltajiem posmiem, kā nozīmīgus izcēla tādus faktus, ka viņam laimējies mācīties Francijas jūrskolā un akadēmijā, bet vēlāk, strādājot Mangaļu jūrskolā, mācīt jūras zinībās brašus latviešu jaunekļus latviešu valodā, kas tajos laikos nemaz nebija pats par sevi saprotams. Un tagad viņa stingri audzinātie tāljūru kapteiņi, izgājuši nenovērtējamu praksi uz tirdzniecības, zvejas un citu veidu kuģiem, ir noderīgi atjaunotajai Latvijai, ieņemot augstus amatus un reizē veidojot un atjaunojot latviešu jūras braucēju labo slavu.

H.Legzdiņš sagaidīja savā dzīvoklī Valsts prezidenti viņas apciemojuma reizē pērn sakarā ar Legzdiņu 60. kāzu jubileju ar ziņojumu: “Ļoti cienītā Latvijas Valsts prezidentes kundze, komandkapteinis Legzdiņš, zemūdenes “Ronis” komandieris, ziņo, ka zemūdene ir sagatavota iet jūrā un atrodas Daugavas labajā krastā, pietauvota pretī Jūsu pilij. Uz zemūdenes ir kaujai sagatavotas septiņas torpēdas, no tām sešas stobros, viena rezervē, 50 lielgabala lādiņi. Gaidu Jūsu pavēli!”( No grāmatas ““Ronis” — mana būdiņa un pils”, 306.lpp.) Kā redzat — komandkapteinis Hugo Legzdiņš joprojām uz sava mīļā “Roņa” komandtiltiņa! Tā turēt!

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”