Par kategoriju “vērtība” Latvijas likumdošanā

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Daudzu Latvijas likumu tekstā, tai skaitā arī Komerclikumā, tiek lietota kategorija “vērtība”, piemēram, akciju “nominālvērtība”.

Pieņemsim, kāds uzņēmējs ir nolēmis reģistrēt savu firmu un sevi komercreģistrā un rūpīgi studē Komerclikumu. Daudzkārt sastapies ar terminu “vērtība”, viņš cenšas noskaidrot šā vārda jēgu. Šķirstot mūsdienu tirgus ekonomikas teorijas mācību grāmatas (vienalga, kādā valodā), uzņēmējs kategoriju “vērtība” un tās skaidrojumu neatrod. Labi vēl, ja viņš kādā biezākā izdevumā uzies īsu uzziņu par darbvērtības teorijas vēsturi. Tur varēs izlasīt, ka, balstoties uz ievērojamo angļu ekonomista Ādama Smita (1723–1790) un Dāvida Rikardo (1772—1823) sniegto vērtības izpratni, Kārlis Markss (1818—1883) izstrādāja tā saukto darbvērtības teoriju, kuras galvenā iezīme ir tā, ka algoto strādnieku darbs un tikai viņu darbs rada vērtību. Darbs, pēc K.Marksa, dalās nepieciešamajā darbā un virsdarbā. Nepieciešamais darbs ir avots strādnieku algām, virsdarbs rada virsvērtību – ekspluatācijas rezultātu. No šīs darbvērtības teorijas izriet K.Marksa sociālisma teorija. Lai likvidētu ekspluatāciju, virsdarba augļi jānodod to radītājiem – strādnieku šķirai. Šai nolūkā jāekspropriē kapitālisti, to īpašums jāpārvērš par visas tautas īpašumu; ekonomika jāattīsta bez peļņas stimula un konkurences stingri plānveidīgi.

Pie kādas atpalicības, salīdzinot ar tirgus ekonomikas zemēm, noveda šo darbvērtības teorijas secinājumu īstenošana praksē, to uz savas ādas visai sāpīgi izjūta Latvijas tauta padomju okupācijas gadu desmitos. To vēl mūsdienās asi izjūt nabadzībā nogrimušie Kubas un Ziemeļkorejas beztiesīgie iedzīvotāji.

Darbvērtības teorijas galvenā kļūda ir tā, ka tā neatzīst dabas resursu, kapitāla un uzņēmējspēju jaunrades spēku. Katra ražošanas resursu jaunrade īstenojas nevis izolēti, absolūti patstāvīgi, bet tikai pateicoties visu četru resursu organiskajai mijiedarbībai. Resursu jaunrade gūst praktisku rezultātu, pateicoties vienotības efektam. Vērtības kategorija, kas balstās vienīgi uz algoto strādnieku darbu, neatbilst ne tirgus ekonomikas teorijai, ne saimniekošanas praksei. K.Marksa vērtības teorija arī ignorē subjektīvā faktora lomu cenu veidošanas procesā. Raksturīgi, ka 19.gs.beigās, kad krievu valodā tulkoja K.Marksa “Kapitālu”, izcēlās gan teorētisks, gan terminoloģisks strīds, kā tulkot vācu terminu “Wert”. Vieni uzskatīja, ka vienīgi pareizais tulkojums ir “cnjbvjcnm”, citi aizrautīgi pierādīja, ka vācu terminam atbilst krievu vārds “wtyyjcnm” (latviešu valodā nevis vērtība, bet vērtīgums). Šim pēdējam terminam ir katras preces lietotāja subjektīvā novērtējuma piegarša. Tā, piemēram, cilvēks, kuru moka slāpes, pirmo dzēriena glāzi novērtēs augstāk nekā otro un trešo glāzi, bet ceturtā glāze jau var būt šim cilvēkam ar nulles vērtīgumu. Kategorija “vērtība” tādu pieeju nepazīst.

Mūsu uzņēmējs tirgus ekonomikas teorijas mācību grāmatās atradīs kategoriju “pievienotā vērtība”. Uzreiz atzīmēsim, ka šī ekonomiskā kategorija ir K.Marksa jaunās vērtības tiešs noliegums. “Pievienotā vērtība” tirgus ekonomikas teorijā ir četru ražošanas resursu vienotā jaunrades procesā veidotu ienākumu kopsumma. To uzskatāmi var redzēt shēmā (skat. zemāk).

“Pievienotās vērtības” variantā četriem ienākumiem vēl pieskaita amortizācijas fondu. Shēma nepārprotami rāda, ka šeit no vērtības kategorijas marksisma izpratnē nav nekā.

Daži secinājumi:

• pirmkārt, vērtībai nav vietas tirgus ekonomikas teorijā;

• otrkārt, nav nekāda pamata šo kategoriju minēt Latvijas likumdošanas aktos;

• treškārt, “vērtības” vietā jālieto kategorija “cena”, piemēram, akcijas nominālcena; dažkārt likumos var minēt terminu “vērtīgums”;

• ceturtkārt, gatavojot paraugstatūtus kapitālsabiedrībām (sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrībām), jālieto zinātniski pamatota terminoloģija, labojot nepilnības, kas šai ziņā ir Komerclikumā.