Par pieminekli Konstantīnam Čakstem

Es vēlētos apkopot dažus jautājumus, kas parādījušies sabiedrībā sakarā ar ieceri uzstādīt pieminekli Konstantīnam Čakstem.

1. Vai ar pieminekli Konstantīnam Čakstem un Latvijas Centrālajai padomei (LCP) netiek radīts jauns mīts par Latvijas vēsturi; vai šis mīts netiek uzspiests Latvijas sabiedrībai? Neiedziļinoties jautājumā par mītu radīšanu un akceptēšanu sabiedrībā, atzīmēšu, ka, manuprāt, mītu radīšanai un vēl vairāk – to uzspiešanai sabiedrībai, ir vajadzīgi vismaz divi faktori: kontrole pār masu saziņas līdzekļiem un izglītības procesu kā mītu uzspiešanas līdzekli un sabiedrības gatavība pieņemt mītus. Mūsdienu Latvijā, par laimi, nav ne viena, ne otra. Latvijas sabiedrība ir plurālistiska, tādi ir arī masu saziņas līdzekļi – apliecinājums tam ir ļoti dažādie viedokļi, arī kritiskie, par pieminekļa ieceri, un šo dažādību var tikai apsveikt. Latvijas sabiedrība ir pietiekami nobriedusi un mītus vairs nepieņem. Pieminekļa celtniecības nolūks ir tikai viens – veicināt LCP darbības kā pretošanās kustības sastāvdaļas izpēti un zināšanu izplatīšanu par to. Šā mērķa labā jau ir nolemts piešķirt materiālu atbalstu pieciem projektiem (monogrāfija par LCP darbību – tajā tiks īpaši uzsvērtas arī padomju režīma represijas pret LCP aktīvistiem pēc 1944. – 1945. gada; dokumentālā filma; trīs jaunu pētnieku darbi); nevienam no autoriem nav izvirzīti nekādi noteikumi par nepieciešamību radīt mītus; darbiem ir jāatbilst tikai vispārpieņemtajām prasībām, kuras tiek izvirzītas akadēmiskiem pētījumiem vai mākslas darbiem. Nav iedomājams, ka kāds no autoriem vai žurnālistiem, kuri atspoguļo pieminekļa radīšanas procesu, tiktu pakļauti cenzūrai – tās laiki ir neatgriezeniski pagājuši.

2. Kāpēc piemineklis tieši K. Čakstem un LCP; vai šis piemineklis iemiesos visus pretošanās veidus un dalībniekus? Nekad un nekur nav ticis radīts piemineklis, kurš sevī iemiesotu visu un visus; piemineklis K.Čakstem var būt pamudinājums celt pieminekļus vai uzstādīt piemiņas zīmes daudziem citiem godīgiem, varonīgiem Latvijas patriotiem. Varam tikai priecāties, uzzinot, ka Valsts prezidente profesore Vaira Vīķe-Freiberga ir piekritusi būt par patronesi pieminekļa uzcelšanai Žanim Lipkem, lielajam cilvēkam, kurš izglāba desmitiem ebreju dzīvību; šīs ieceres īstenošana jāatbalsta visos iespējamos veidos. Šķiet, pareizākā nostāja ir nevis vienkārši deklarēt – vēl nav uzcelts tas un tas, un kāpēc jāceļ K. Čakstem, bet praktiski darboties par labu tam, lai būtu piemineklis gan Ž. Lipkem, gan G. Astram un daudziem citiem. K. Čakste un viņa līdzgaitnieki to patiešām ir pelnījuši – par uzticību brīvai, demokrātiskai, rietumnieciskai Latvijai.

3. Vēstures izpratni stimulē arī diskusijas par Latvijas elites lomu dažādos vēstures posmos; kā jebkura akadēmiska un korekta diskusija, tās ir apsveicamas. LCP darbība – lai arī tai bija un nevarēja nebūt trūkumu un ierobežojumu, kuri – kā parasti – vislabāk saskatāmi šodien, bet kuri citādi izskatījās nacistu terora apstākļos – nebija tikai “elites” darbības. Minēšu tikai “laivu akciju” – varoņdarbu bez jebkādām iebildēm, kuru organizēja LCP un kuras laikā, no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada maijam, no okupētās Latvijas tika izvests 2141 cilvēks: tā nebija “elitāra” akcija ne pēc apjoma, ne izglābto cilvēku sociālā sastāva ziņā – visvairāk tika izvesti skolēni, bērni, mājsaimnieces. Vairākus bēgļu glābšanas akcijas īstenotājus – Arturu Arnīti, Eduardu Andersonu, Žani Gergi, Kārli Frišenfeldu un citus – pirmajos pēckara gados represēja čeka (Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943 – 1945. Sastādījis un rediģējis Leonīds Siliņš. – Rīga, 2002, 210.–211. lpp.). Arī latviešu un citu tautību iedzīvotāju bēgļu gaitas nav elitāras – viņi neatstāja “sociāli zemākos slāņus” drūmā likteņa varā; viņi paši bija tautas daļa, turklāt ļoti liela: 1945. gadā Vācijas rietumos vien, saskaņā ar profesora A. Švābes ziņām, bija ap 120 000 Latvijas pilsoņu (Latvijas enciklopēdija – Stokholma, 1952, 1283. lpp.). Trimdas atdalīšana no “tautas” atgādina kādu īstu mītu, vecu, melīgu un ļaunu: trimdā devās “reakcionārā buržuāzija” un “nacistu līdzskrējēji”.

4. LCP aktīvisti nebija vienīgie pretošanās kustības dalībnieki, taču iebildumus var izraisīt viņu vienādošana ar tādiem diezgan skandaloziem politiķiem kā “Pērkonkrusta” līderis Gustavs Celmiņš un Alfreds Valdmanis, lai arī viņi tika represēti – tiesa, maigi, pēc tā laika “standartiem”. Abu biogrāfijas – lai arī dažādā mērā – gan brīvās Latvijas laikā, gan nacistu okupācijas gados ir pietiekami odiozas. G. Celmiņš 1932. gadā nodibināja rasistisko “Pērkonkrustu”, kurš tūlīt pieprasīja “...iznīdēt šīs zemes lāstu – žīdus”. Šādi vārdi un domas patiešām bruģēja ceļu uz holokaustu. 1938. gadā Celmiņš jau paredzēja, ka pēc kara, kuru izraisīs nacistiskā Vācija, “Eiropas valstīs vairs nebūs neviena žīda” (A. Stranga. Ebreji un diktatūras Baltijā. – Rīga, 2002, 214., 329. lpp). Trīsdesmito gadu otrajā pusē sākās viņa sadarbība ar nacistu slepenajiem dienestiem – nacionālā nodevība. 1941. gadā viņš atklāti apsveica holokaustu Latvijā un kā “latviešu nacionālsociālistiskās kustības “Pērkonkrusts” vadonis” piedāvāja sevi okupantiem: “Tagad viņš atklāti atzīst, ka viņa vadītais “Pērkonkrusts” ir vācu nacionālsociālistu partijas variants …te nav runa par cīņu brīvas Latvijas dēļ” (H. Biezais. Latvija kāškrusta varā. – Gauja, 1992, 212. lpp). Tas, ka ambiciozais G.Celmiņš vēlāk vīlās nacistos – arī tāpēc, ka viņi nedeva “vadonim” to, ko viņš gribēja, – nav nekas dīvains, taču nemaina viņa rīcības vērtējumu.

Alfreds Valdmanis neder gan tāpēc, ka viņš 1939. gada decembrī, pēc tam kad Kārļa Ulmaņa režīma iekšējo pretrunu dēļ bija zaudējis ietekmīgo finanšu ministra posteni, devās uz PSRS vēstniecību Rīgā un sniedza padomju sūtnim I. Zotovam plašas denunciācijas par daudziem Latvijas politiķiem un pat apgalvoja, ka viņš vēlas “…saistīt Latvijas likteni ar Padomju Savienību, ar kuru kopā Latvijai būs nodrošināts drošs politisks un ekonomisks stāvoklis” (PSRS sūtņa Latvijā I. Zotova 1939. g. 4. dec. ziņojums uz Maskavu – Polpredi soobščajut. – Moskva, 1990, ss. 178–180), gan tāpēc, ka viņa konflikts ar nacistu okupācijas iestādēm sākās tikai tāpēc, ka okupanti nepiešķīra A.Valdmanim to lomu kolaborācijā, uz kuru viņš cerēja, un neklausījās viņa padomos. Viņa paša vēlāk daudz slavētais 1942. gada 4. novembra memorands “Latviešu problēma” paredzēja: “Izejot no tā, ka jārada vienota Eiropa, un pie tam drīz, būtu attiecībā uz Latviju jāierosina priekšlikums par patstāvības atjaunošanu. Jaunajai Latvijai Vācija garantētu brīvību zināmam laikam, apmēram pēc Slovākijas parauga. Tā varētu vēl šai karā piedalīties zem vācu virspavēlniecības kā sabiedrotā. Latvija uzņemtos zināmas saimnieciskas saistības un atteiktos no savām muitas un kara lietu tiesībām. Garantijas laikā Latvijā būtu jāveic audzināšanas un izglītības politika, kas varētu novest vēl pie tālākas tuvināšanās.” Vērtējot A.Valdmaņa memorandu, profesors Haralds Biezais rakstīja: “Valdmanis ar briljantu veiklību vāciešiem ir piedāvājis tieši to, par ko okupanti cīnījās un ko tie ilgojās: 1) Latvijas “sabiedroto” karaspēku cīņā pret krieviem; 2) Latvijas iekļaušanu Vācijā un tautas saplūšanu ar vāciešiem…” A.Valdmaņa minētās garantijas Latvijai ir, kā uzsvēra H.Biezais, “...domātas nenoteiktam laikam. Šis nenoteiktais laiks ir jāsaprot tā, līdz latvieši būs tiktāl izaudzināti un izglītoti, ka tie vēl tālāk “satuvosies” ar vāciešiem”. (Latvija kāškrusta varā, 117. – 118. lpp.)

Iecere uzcelt pieminekli K. Čakstem un pretošanās kustībai ir veicinājusi domu apmaiņu sabiedrībā – tā ir cerīga parādība, kas jāveicina arī turpmāk.

Latvijas Universitātes prof. Aivars Stranga