“Patiesība darīs jūs brīvus” Lai tā mūsu dzīvē arī būtu!

— Jāņa ev.: 8, 32

Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps–metropolīts kardināls Jānis Pujats

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

No grāmatas “Sociālekonomiskā procesa trajektorija Latvijā laikā no 1985. līdz 2002.gadam”

Ievada sarunai

Šķiet, visi piekritīs, ka izkopta cilvēku garīgā dzīve ir tas faktors, no kura ir atkarīgs vispārējais progress sabiedrībā. Gudrība, taisnība, mērenība un drosme no seniem laikiem tiek uzskatīti par morāles stūrakmeņiem. Bībeles un veselā saprāta principi šajā ziņā labi saskan. Ir jau pagājuši desmit gadi, kopš dzīvojam neatkarīgā valstī, un katrs, kas seko līdzi notikumiem, saprot, ka garīgais līmenis sabiedrībā ir krities.

“Ar katru gadu vairāk narkomānu, slimnieku, alkoholiķu un noziedznieku, bet nav neviena atbildīgā par šādu situāciju... Bērniem skolās un ģimenēs ir atņemtas iespējas iegūt klasiskās zināšanas par dzīves jēgu, dzīves mērķiem un ideāliem,” tā garīguma deficītu mūsu sabiedrībā raksturo kāds pedagogs [Vilis Cipurs. “Kas notiek ar jaunatni”, Diena, 2002. gada 21. janvāris].

Saeimas deputāts Ivars Godmanis saka: “Mani satrauc, ka mēs uz narkotikām neskatāmies kā uz masveida parādību. Vislielākais noziegums būtu, ja mēs neaizsargātu jauniešus no tā sauktās sātana bakhanālijas, kas, runājot par Ziemeļeiropu, ir izplatījusies masveidā. Un nebūs nekādas jēgas mūsu politiskām diskusijām, ja mēs palaidīsim šo problēmu garām. Jo tā ir dzīve bez nākotnes” [Diena, 2000. gada 6. jūlijs].

Ir dažādi iemesli, kādēļ tikumiskais līmenis krītas, taču viens no galvenajiem ir meklējams izglītības un audzināšanas sistēmā. Padomju varas periods nav pagājis bez sekām cilvēku apziņā. Liela daļa skolotāju, kas strādāja padomju gados, bija iesaistīti antireliģiskos pasākumos. Krītot padomju režīmam, vairums darbinieku izglītības sistēmā palika strādāt savā specialitātē vai arī mainīja tikai darba vietu, nemainot savu pārliecību. Līdz ar to saglabājās arī ateistiskā nostādne skolu sistēmā, kas atbalsojas jauniešu audzināšanā. Praktiskais materiālisms un tieksme pēc dzīves baudīšanas jau skolas gados pārņem jauniešus, ja viņiem trūkst ideālu un augstāka dzīves mērķa.

Pirmskara gados skolēnu apliecībās pirmais priekšmets bija ticības mācība, jo reliģiskie motīvi audzināšanā ir iedarbīgākie un dziļākie. Kad cilvēki nāca pie Kristus, lai viņš tos dziedinātu, tad parasti viņš teica: “Tava ticība tev palīdzēja” [Lūka 17, 19]. Ticība Dievam un mūžīgai dzīvei skar cilvēkus viņu sirdsapziņā, tātad ļoti radikālā veidā. Mainās vērtību skala, primāras kļūst garīgās vērtības, par kurām Kristus saka, ka tās “nedz rūsa, nedz kodes bojā, un ko zagļi neizrok un nenozog. Jo, kur tava manta, tur ir arī tava sirds” [Matejs 6, 20-21]. Bez tam dzīves veids, kas pamatots Dieva baušļos, ir pieņemams kā stabils un perspektīvs arī laicīgajā jomā, jo, racionāli spriežot, nav iespējams celt iebildumus pret dekalogu.

Kādreiz Kristus teica jūdiem: “Patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs neesam bijuši vergi nevienam. Kā tad tu saki: jūs būsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs” [Jānis 8, 32-34]. Verdzība ir tā atkarība, kādā nokļūst narkotiķis, alkoholiķis, brunču mednieks, spēlmanis utt. Cilvēki iesāk ar to, ka nevēlas sevi ierobežot, bet beigās netiek vaļā no iegūtajiem netikumiem, kas viņus moka dažkārt visu mūžu. “Patiesība darīs jūs brīvus,” saka Kristus. Ir laiks nostādīt audzināšanu skolās uz kristīgiem pamatiem. Taču, lai skolu jaunatne spētu to pieņemt, tai ir jāpārvar materiālistiskā gaisotne, kas virmo gan skolā, gan sabiedriskā dzīvē.

Šajā rakstā kristīgais pasaules uzskats tiek konfrontēts ar galvenajiem ateisma principiem, lai palīdzētu jauniešiem orientēties. Nedrīkstam aizmirst, ka tikai nedaudzi gadi mūs šķir no tā laika, kad ateisms tika protežēts valstiskā līmenī. Ateisti bija pieteikuši karu reliģijai “filozofiskajā, dabaszinātniskajā, vēsturiskajā un psiholoģiskajā plaknē” [Zinātniskais ateisms, Rīga, 1976. g., 5. lpp.]. Turpmākajās lappusēs salīdzināsim ateisma un kristietības principus, atsaucoties uz oficiālo mācību grāmatu augstskolām “Zinātniskais ateisms”, kas bija izdota ateisma citadelē (Maskavā), tika tulkota citās valodās un paredzēta studentiem padomju laikā [turpmāk citātos ZA, 1976. g. izdevums, Rīga].

Ateisms un reliģija filozofiskajā un dabaszinātniskajā plaknē

Ateisma galveno principu

vispārīgs raksturojums

Dabaszinātniskajā plaknē galvenās ateisma atziņas ir šādas: viss, kas vien eksistē, ir

1) principā izzināms,

2) vienots savā materialitātē,

3) dabiski likumsakarīgs savā attīstībā.

Dabaszinātnēs, t. i., tīri materiālās pasaules jomā, šo principu vērtība nav apstrīdama, bet ateisti šiem principiem piešķir universālu nozīmi un tos attiecina uz visu, kas vien eksistē. Taču —

• nav pamata minētos principus attiecināt uz Dievu, jo tie ir tikai materiālās pasaules principi;

• ateisti, turoties pie tiem, nokļūst šaura pasaules uzskata gūstā, kas noliedz pārdabiskās pasaules esamību.

Ievērojot lielo nozīmi, kāda ateismā ir minētajiem principiem, aplūkosim īsumā katru no tiem.

Par izzināmības principu jeb par cilvēka spējām pazīt patiesību

Filozofijā jautājums par cilvēka spējām pazīt patiesību ir svarīgs, jo, to atrisinot, tiek iegūta mēraukla arī pareizai rīcībai.

Ateisti turas pie atziņas, ka cilvēkam principā ir iespējams izzināt visu. Viņi saka: “Neeksistē principā neizzināmas parādības” [ZA, 137. lpp.].

Tēzei par visa izzināmību ateisti piešķir absolūti objektīvu vērtību, jo, pēc viņu domām, tas, ko principā nav iespējams pazīt, arī neeksistē. Tēze tātad domāta Dieva noliegšanai.

Pamatojot savu tēzi, ateisti vienmēr atsaucas uz to, ka visas dabiskās parādības ar laiku padodas izzināšanai. Tas tiešām ir fakts, taču augstākais, ko var secināt no šī fakta, ir vienīgi tas, ka cilvēkam principā varbūt ir iespējams izzināt jebkuru materiālās pasaules parādību. Lūk, tik tālu arī sniedzas ateisma tēzes patiesā vērtība. Pārējais ir tukša runāšana.

Stingri ņemot, princips par visa izzināšanu attiecas tikai uz materiālo pasauli. Pietiekoši argumentēts, tas skan šādi: “Neeksistē principā neizzināmas materiālās parādības.” Taču šādā formulējumā tas vairs nav ateistisks, bet gan tīri dabaszinātnisks princips, pie kura pieturas arī ticīgie. Kā redzam, ateistiskais princips aprok pats sevi, ja tas ir konsekvents.

Secinājumi:

Ateistiskais visa izzināmības princips nav zinātnisks fakts, jo ateisti tikai atsaucas uz dabaszinātnisko pieredzi, lai piešķirtu savai tēzei lielāku ticamību. Šī atsaukšanās, kā redzējām, ir pamatota tikai dabisko parādību jomā, bet nav attiecināma uz būtiski atšķirīgām (t. i., pārdabiskām) parādībām.

Deklarējot, ka neeksistē neizzināmas, pārdabiskas parādības, ateisti aizmirst, ka lietu esamība nav atkarīga no tā, cik mēs spējam pazīt.

Ateisma princips prātam diktē priekšnosacījumus, t. i., ateisti jau iepriekš nosaka, kas reāli eksistē un kas ne. Tas prātam nav pieņemams.

Ateisti, jau iepriekš pieņemot to, ka pārdabiskais neeksistē, nokļūst “maldu riņķī”, jo viņi balstās uz to, kas vēl jāpierāda.

Uzskats, ka pārdabiskā pasaule ir neredzama un dabiskā ceļā neizzināma, pēc ateistu domām, nozīmē “prāta tiesību aizskaršanu, jo tiek apgalvots, ka pasaulē eksistē kaut kas tāds, kas pieejams tikai ticībai, nevis prātam un zinātnei” [ZA, 136. lpp.]. Šis pārmetums atkrīt, jo ticīgie neapstrīd prāta spējas pazīt materiālo pasauli, bet uzskata, ka būtņu esamības sfēra ir plašāka, nekā cilvēka prāts to spēj aptvert.

Tātad ateisti ar priekšnosacījumiem ir sašaurinājuši paši savu redzesloku.

Par materiālistiskā monisma principu (par pasaules materiālo vienotību)

Ateisti saka tā: “Eksistējošā pasaule ir neizsmeļama savā daudzveidībā, taču vienota savā materialitātē — nekas nepastāv ārpus dabas un cilvēka” [ZA, 130. lpp.].

Šī ateisma tēze dažkārt tiek izteikta arī citādos vārdos, taču būtībā vienmēr nozīmē to pašu, proti: viss, kas vien eksistē, pieder pie matērijas un vienīgi materiālā pasaule ir reāla. Tā ateisti cenšas noliegt gan Dieva, gan cilvēka dvēseles esamību.

Palūkosimies, uz kādiem faktiem viņi pamato savu monisma principu. Ateisti atsaucas uz to, ka visas dabaszinātņu nozares atrod pasaulē tikai materiālās dabas cēloņus, bet ne Dievu, ne cilvēka dvēseli nevar konstatēt.

Pareizi! Tie ir fakti, taču tie neapstrīd Dieva esamību. Kristīgā mācība vienmēr ir atgādinājusi, ka pārdabiskajā pasaulē cilvēks saviem spēkiem iespiesties nevar, jo tā ir būtiski citāda pasaule. Tātad par pasaules vienotību var runāt tikai materiālo parādību ietvaros. Un zinātniski pamatots materiālistiskā monisma princips saprotams tā: “Materiālā pasaule ir neizsmeļama savā daudzveidībā, taču vienota materialitātē.” Tas ir tīri dabaszinātnisks princips, un pie tā turas kā ticīgie, tā arī neticīgie. Redzam, ka zinātnes dati nevar sniegt nekādus tiešus pierādījumus pret Dievu.

Secinājumi:

Nedrīkst identificēt zinātnes faktus ar ateistiskā pasaules uzskata principiem. Tie ir jāšķiro katrā atsevišķā gadījumā, jo zinātnes fakti ir kopēji visiem, bet pasaules uzskati ir dažādi.

Ateisma princips, ka vienīgi matērija ir reāla, nav pierādāms, jo:

• pasaules esamības fakts vēl nenozīmē, ka šī materiālā pasaule būtu vienīgā;

• tas, ka pārdabiskais nav tverams, vēl nenozīmē, ka tā nav.

Aplami ir mērīt visu ar šīs pasaules mērauklu, jo tas rada šauru un maldīgu pasaules uzskatu.

Par pasaules attīstības vispārējo likumsakarību un cēlonisko nosacītību (determinisma princips)

No daudzajiem attīstības procesiem, kas norit Visumā, īpašu vērību pelna pagaidām unikālā attīstības ķēde, kas ir veidojusies, sākot ar kosmosa pirmsākumiem un beidzot ar cilvēci. Pēc ateistu domām, pasaules attīstības gaitā matērijas daudzveidīgās formas “pārvēršas uz tām piemītošo likumu pamata, nevis pārdabisku spēku iejaukšanās rezultātā” [ZA, 142. lpp.]. Ateisti apgalvo, ka viss, kas vien eksistē, iekļaujas materiālās pasaules cēloņsakarīgo parādību virknēs un sastāv tikai no dabiskajiem faktoriem. Šim principam ateismā piešķirta objektīva vērtība, un, pēc ateistu domām, tas noliedz gan Radītāja esamību un viņa līdzdalību pasaules attīstībā, gan arī brīnumu iespējamību.

Atstājot pagaidām šos ateistu secinājumus malā, pajautāsim vispirms pēc faktiem. Vai zinātne jau ir izskaidrojusi Visuma attīstības likumsakarības?

Pagaidām līdz tam vēl ir tālu. Garajā attīstības procesā no kosmosa pirmsākumiem līdz cilvēcei ir zināmas tikai nedaudzas fragmentāras cēloņsakarību virknes...

Tātad atzīmēsim:

• pirmkārt, šajā pasaulē faktiski vēl nav konstatēta visu mums pazīstamo parādību cēloņsakarība, nemaz jau nerunājot par ateistu secinājumiem pret Dieva esamību;

• otrkārt, un jo svarīgāk ir tas, ka dabisko parādību savstarpējā cēloniskā nosacītība nekādi nevar būt pretrunā ar Dieva esamību, jo “dievs ne tikai nav pakļauts dabas likumiem, bet no reliģijas mācības aspekta ir šo likumu radītājs” [ZA, 17. lpp.].

Ielūkosimies šajā jautājumā mazliet tuvāk, lai redzētu, ka tīri zinātniskais determinisma princips ir pilnīgā saskaņā ar kristīgo uzskatu par pasaules izcelšanos un Dieva līdzdalību pasaules attīstībā.

A. Par pasaules izcelšanos

1) Ateisti mēdz atsaukties uz dabas likumiem, jo ar tiem var izskaidrot to, kas notiek dabā. Taču ar dabas likumiem nevar pamatot nedz pašas matērijas esamību, nedz tās mūžīgumu. Matērijas esamība nav nekur absolūti nepieciešama, arī tehniski ir iespējams radīt vairāk vai mazāk tukšu telpu, un, teorētiski ņemot, matērija varētu pat neeksistēt, jo eksistence nepieder pie matērijas būtības. Jau sengrieķu domātājs Parmenīds uzdeva jautājumu visiem filozofiem: “Kāpēc ir esamība un nevis nekas?” Lūk, neviens dabas likums nedod pamatojumu, kādēļ matērija eksistē, kāds ir tās daudzums pasaules telpā? Un pie tam, kādēļ vielas ir tik maz, salīdzinot ar pustukšo pasaules telpu? Kāds pamats tam, ka eksistē tieši šāds matērijas daudzums? Lūk, matērijas esamības noteicējs var būt tikai no matērijas neatkarīgs faktors, t.i., Dievs, pasaules Radītājs.

Alens Sandeidžs (Allan Sandage), kas pusgadsimtu ir pētījis Visuma vecumu un jaunībā, kā viņš pats atzīst, ir bijis “praktizējošs ateists”, saka: “Visuma pētniecība man ir parādījusi, ka matērijas eksistence ir brīnums, kuru var izskaidrot tikai pārdabiskā veidā.” — Čārlzs Tauns (Charles Townes), kurš par lāzera izstrādi 1964. gadā saņēma Nobela prēmiju, atzīst: “Visuma likumos ir iesaistīta inteliģenta būtne” [Citāti no A. Buiķa grāmatas “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”, Rīga,2001. g., 142. lpp.].

2) Ateisti deklarē, ka “enerģijas nezūdamības likums atspēkoja reliģijas dogmu par pasaules radīšanu” [ZA, 100. lpp.]. Taču nezūdamības likums neatrisina primāro jautājumu — kā matērija varēja rasties?

Turklāt minētais dabas likums tieši apstiprina kristīgās filozofijas mācību. Kristīgie jau sen pirms matērijas nezūdamības likuma atklāšanas mācīja, ka Dievs, radījis pasauli, pastāvīgi to uztur esamībā. Pasaules uzturēšana tiek uzskatīta kā radīšanas akta turpinājums, bez kura pasaule nevarētu pastāvēt. Tātad matērija tieši tāpēc arī nezūd un nav iznīcināma, ka Dievs to uztur esamībā. Kā redzam, enerģijas nezūdamības likums Radītāja esamību nenoliedz.

3) Arī attiecībā uz brīnumu iespējamību ateistu iebildumiem ir tā pati kaite — viņi uzskata, ka ikvienu notikumu nosaka tikai materiālie faktori. Tiešām, materiālie faktori nekādus brīnumus darīt nespēj – tā māca arī ticīgie. Bet runa taču ir par Dievu ... Kamēr vien ateisti ignorē šos dažādos jēdzienus, tikmēr viņu argumenti būtībā neattiecas uz lietu. Un viņi tīšu prātu to ignorē, lai viņiem būtu kaut šķietami argumenti pret Dievu. Šādi argumenti viņiem noder tīri psiholoģiskā plaknē, t i., reliģijas nozākāšanai, trokšņa celšanai, ļaužu atbaidīšanai, — bet tas jau ir cits jautājums.

Vispār jāsaka: ja reiz nav iespējams izvirzīt pamatotus argumentus pret Dieva-Radītāja esamību, tad tā paša iemesla dēļ nav iespējams apstrīdēt arī brīnumus. Radīšana ir viens no Dieva brīnumdarbiem.

B. Par Radītāja līdzdarbību pasaules attīstībā

Attiecībā uz pasaules evolūciju kristīgais uzskats labi saskan ar zinātnes atziņām. Kristīgajā filozofijā pieņem, ka pasaulē varētu būt konstatēta nepārtraukta dabisko cēloņu un seku ķēde, sākot no pasaules radīšanas līdz pat mūsu dienām. Ticīgie ir tādās domās, ka attīstības procesus dabā “nosaka matērijas mainīšanās atbilstoši dieva dotajiem likumiem” [ZA, 146. lpp.].

Ja arī šajos procesos kaut kur notiek tieša pārdabiskā spēka iedarbība (piem., cilvēka dvēseles radīšana), tad tas tiek uztverts kā dabisko procesu turpinājums, jo pats Radītājs ir ārpus uztveramo parādību loka un konstatēt var tikai sekas, kas harmoniski iekļaujas jau esošo procesu virknē. Kā redzam, ja dabiskā cēloņsakarība tiktu konstatēta pat Visuma mērogā, tas nebūt nenozīmē, ka pasaules evolūcija nav Dieva vadīta. Tātad tīri zinātniskais determinisma princips nekādi neapstrīd kristīgo uzskatu par Radītāja līdzdarbi pasaules attīstībā.

Secinājumi:

Trīs aplūkotos dabaszinātniskos principus ateisti izmanto nevietā, jo neviens no tiem nav pretrunā ar ticības patiesībām.

Dabaszinātnes ne tikai nav bīstamas ticības mācībai, bet ir tās sabiedrotās, jo no ticības viedokļa pasauli ir radījis Dievs. Tātad jebkurš patiess atklājums dabaszinātnēs mums stāsta par Dieva darbiem. Līdz ar to visi izzinātie dabas likumi patiesi ir “svarīga liecība dieva esamības labā” [ZA, 147. lpp.].

Ja kādam rodas šķietamas pretrunas starp zinātni un ticības mācību, tad viņš vai nu nav sapratis ticības patiesības, vai arī izmantojis nedrošus zinātnes datus.

Ikreiz, kad ateisti, noliedzot Dievu, atsaucas uz dabas likumiem, tie būtībā apkaro nevis Dievu, bet gan materiālu elku, kas pakļauts visiem dabas likumiem, tāpēc šādi pseidoargumenti noraidāmi jau sākumā.

Ateisms ir dabiskās ticības paveids, kā to atzīst paši ateisti. Nespēdami skaidri pierādīt savus principus, ateisti vienkārši tic to pareizībai. Presē pazīstamais ateists G. Bušmanis rakstīja: “Ticība ir izziņas procesa nepieciešams komponents. Šādā nozīmē neviens cilvēks nevar iztikt bez ticības. Taču tādai ticībai nav nekā kopēja ar reliģisko ticību. Ticības pārliecības struktūra gan ticīgajam, gan ateistam ir vienāda. Ateists apzinās savu ticību un praksē cenšas to pārbaudīt, tātad apstiprināt vai noraidīt. Tas nozīmē, ka ateists apzinās ticības nedrošumu, nepietiekamību un cenšas pāriet uz zināšanām” [Padomju Jaunatne, 1974. gada 25. septembrī]. Tātad ateistu ticība balstās pašu cilvēku nepilnīgajās zināšanās, tā ir nedroša, un pareizi ir teikts, ka “tādai ticībai nav neka kopīga ar reliģisko ticību”. Kristīga ticība balstās nevis cilvēciskajā filozofijā, bet galvenokārt Dieva atklātajās patiesībās.

Ticība Dieva esamībai ir pamatota

Nav šaubu, ka kristīgā filozofija spēj sekmīgi neitralizēt ateisma principus, kas vērsti pret Dievu. Taču kristīgā doma izvirza arī pozitīvus argumentus Dieva esamības pierādīšanai. Uz ateistu iebildumiem, ka “reliģiju nevar pamatot nedz fakti, nedz prāta slēdzieni” [ZA, 132. lpp.], atbildēsim īsi un pēc būtības:

Pirmkārt, uz Dieva esamību norāda viss faktu kopums, ko sniedz dabaszinātnes.

Otrkārt, ticību Dieva esamībai pamato racionāls slēdziens, kas balstās visu cilvēku pieredzē. Šo slēdzienu īsumā var izteikt šādi: jebkāda kārtība iespējama tikai tur, kur rīkojas saprāts. Tā kā dabā mēs atrodam brīnišķu kārtību, tad tas norāda, ka pār pasauli valda Dievs.

Dieva darbs pasaulē īpaši saskatāms tās attīstības trasē — no kosmosa pirmsākumiem līdz cilvēcei, proti:

• matērijas un tās likumu radīšanā;

• visu to ārējo nosacījumu radīšanā, kam ir gadījuma raksturs, bet kam tomēr ir būtiska nozīme pasaules mērķtiecīgajā attīstībā (piem., apstākļi, kas galu galā noteica mūsu planētas materiālo sastāvu un lielumu, tās attālumu no siltuma avota utt.);

• cilvēka gara radīšanā, kā rezultātā mēs redzam dzīvi uz zemes kā unikālu parādību.

Notikušais ir īstā vārda nozīmē brīnumdarbs, jo bez Radītāja “daudz vairāk būtu iespējama pilnīgi haotiska pasaule” (J. Šreiders). Visas dabaszinātņu nozares turpina pētīt materiālo pasauli un sniedz jaunus datus par tās brīnišķo iekārtu. Tātad, pretēji ateistu domām, ticību Dieva esamībai pamato gan fakti, gan prāta slēdzieni.

Minētās argumentācijas pareizību apstiprina arī šādas paralēles:

Kā zinām, pasaulē prāts ir konstatēts cilvēkā. Šis apstāklis ir svarīgs, jo tas dod iespēju salīdzināt cilvēka prātīgo rīcību ar dabā notiekošajiem procesiem.

Ja dabas dzīvi nekāds augstāks Prāts nebūtu kārtojis, tad starpībai starp cilvēka prātīgo un dabas neprātīgo darbību būtu jābūt ļoti krasai. Bet, kā zinām, īstenībā ir ļoti liela līdzība starp cilvēka darbiem un dabas “mērķtiecīgajiem” procesiem. Tas apstiprina secinājumu par Dieva–Radītāja esamību.

Otra paralēle attiecas uz izzināšanas metodi. Cilvēka prāts ne ar kādiem aparātiem nav tieši uztverams, tomēr tā esamība, kā arī spējas tiek pareizi noteiktas, vadoties pēc tā darbības sekām.

Tas nozīmē, ka šāda izzināšanas metode ir pareiza arī attiecībā uz to Prātu, kas valda pasauli. Arī to mēs nevaram uztvert tieši, taču dabā redzamās sekas mums ļauj spriest par viņa esamību un gudrību.

Secinājumi:

Pretstatā ateismam kristīgais pasaules uzskats neuzstāda patiesības meklētājiem priekšnosacījumus: no vienas puses, tas neierobežo prāta darbību materiālās pasaules rāmjos (kā to dara ateisti), no otras puses, tas neliek ilūzijas uzskatīt par īstenību, bet ļauj prātam aplūkot materiālo pasauli un tad brīvi izdarīt savus secinājumus.

Pretstatā ateismam, kas savus pieņēmumus pasniedz kategoriskā formā kā zinātniski pierādītus, kristīgā doma ir vairāk konsekventa, droša un atklāta tanī ziņā, ka filozofiskos argumentus par Dievu tā nekad neuzskata par pilnīgi evidentiem. Par galveno ticības motīvu tiek uzskatīta nevis filozofija, bet gan Dieva Atklāsme. Tomēr filozofiskā argumentācija parāda, cik dziļi reliģija sakņojas zinātnē. Tā principā parāda zinātnes un Dieva Atklāsmes harmoniju.

Nepamatots ir ateistu apgalvojums, ka “reliģiskā ticība un zinātnes atzinumi ir savstarpēji izslēdzošamies pretstati” [ZA, 130. lpp.].

Nobeigums — “Latvijas Vēstnesī”: pirms Trešās Adventes