“Neesam ne pret likumu, ne pret nodevu”

Ieva Jaunzeme, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kas ir galvenie iemesli Latvijas Darba devēju konfederācijas ierosinājumam uz laiku, līdz 2004.gadam, atlikt uzņēmējdarbības riska nodevas ieviešanu?

— Pirms četriem gadiem Eiropas Savienības (ES) integrācijas kontekstā tika uzsākta diskusija par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tās rezultātā tika izstrādāts likums, kas paredzēja šim mērķim izveidot speciālu fondu, kura ienākumus veidotu darba devēju maksāta nodeva. Latvijas Darba devēju konfederācija neiebilst ne pret likumu, ne nodevu. Sākotnēji darba devējiem nebija iebildumu arī pret vienotas institūcijas veidošanu, kas nodarbotos gan ar darbinieku prasījumiem, gan ar maksātnespējas procesu administrēšanas uzraudzību, jo tā tika plānots ietaupīt līdzekļus. Taču pašreizējās Maksātnespējas administrācijas plānotās izmaksas salīdzinājumā ar sākotnējo ieceri ir tik ļoti daudzkāršojušās (darbinieku prasījumu garantiju fondā paredzēts ieskaitīt vien 70 procentus no kopējās nodevas ieņēmumu summas), ka darba devēji pamatoti nevēlas ar saviem maksājumiem šo institūciju uzturēt. Tas ir pirmais iemesls, kāpēc Latvijas Darba devēju konfederācija iebilst pret plānoto uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un uzskata, ka šīs nodevas piemērošana būtu jāatliek vismaz uz vienu gadu.

Otrs iemesls. Pašlaik ir izstrādāts viens Ministru kabineta noteikumu projekts par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru 2003.gadam. Nekur nekas nav teikts par laika posmu pēc 2003.gada — vai šāda nodeva pastāvēs arī citus gadus, cik tā būs liela, varbūt tās vietā būs kādi citi risinājumi. Līdz ar to uzņēmumiem ir apgrūtinātas iespējas plānot savu darbu ilgtermiņā. Šajā sakarībā būtu jāievieš skaidrība vismaz piecu gadu ilgā laika posmā.

Trešais iemesls, kāpēc nodevas piemērošanu būtu lietderīgi atlikt, ir tas, ka salīdzinājumā ar četru gadu tālu pagātni, kad diskusijas par darbinieku aizsardzību tikai sākās, ir parādījušās jaunas iespējas, kā risināt šo problēmu — ne tikai ar valsts nodevu, kas sākotnēji bija vienīgais iespējamais variants. Tagad parādās idejas par apdrošināšanu, par īpaša depozīta veidošanu un vēl citas iespējas, kuras būtu apspriešanas vērtas.

Ceturtais nodevas piemērošanas atlikšanas iemesls ir plānotā nodokļa negodīgums tieši pret mazajiem uzņēmējiem, viņi ir tie, kas par vienu strādājošo maksās visvairāk. Šajos uzņēmumos plānots iekasēt 25 latus par vienu darbinieku, lai gan tieši mazo uzņēmumu maksātnespējas risks ir visniecīgākais.

Problēmas kopsavilkumā varētu minēt arī to, ka plānotās nodevas aprēķinu pamatā ir nevis statistikas dati, bet pieņēmumi. Vienīgais reālais skaitlis ir likumā par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā ierakstītie „griesti” darbinieka prasījuma kopsummai — 400 latu. Cik cilvēkiem šī summa būtu izmaksājama - tas, manuprāt, aprēķināts no otras puses, proti, lai nosegtu visus nepieciešamos izdevumus, tiek ņemts nepieciešamais cilvēku skaits. Ir pilnīgi skaidrs, ka aprēķini nav ekonomiski pamatoti. Protams, aprēķinos vienmēr var būt kāds nezināmais lielums, bet šajā gadījumā nezināmo lielumu skaits krietni pārsniedz zināmos.

Vēlreiz gribu uzsvērt: darba devējiem nav pretenziju pret to, ko akcentē arī arodbiedrības — pret tāda mehānisma radīšanu, kas nodrošinātu darbinieku aizsardzību darba devēju maksātnespējas gadījumā. Līdz šim to nodrošināja divi Ministru kabineta noteikumi, kas nākamā gada 1.janvārī zaudēs spēku. Taču tikpat labi šie Ministru kabineta noteikumi var turpināt darboties vēl gadu, un darbinieku aizsardzības mehānisms būs nodrošināts. Protams, ja noteikumu darbības laiks pagarināts netiks un vienlaikus tiks atlikta jaunā likuma piemērošana, valsts vairs nepildīs savas starptautiskās saistības, būs atkāpusies no ES direktīvu nosacījumiem.

— Kāpēc Latvijas Darba devēju konfederācija ir izvirzījusi priekšlikumu jaunā likuma spēkā stāšanos un nodevas piemērošanu atlikt uz vienu gadu? Kāpēc atlikt, nevis atcelt? Kas šā gada laikā var mainīties?

— Atliekot varētu rast laiku izsvērtai diskusijai, kas šobrīd, godīgi runājot, ir nonākusi strupceļā. Katru dienu tiek piedāvāti arvien jauni risinājumi — darbinieku apdrošināšana, īpaša depozīta veidošana, bet neviens no tiem nav izsvērts, to pamatā nav nopietnu aprēķinu. Diskusija ir jāsāk pilnīgi no jauna, un tam ir nepieciešams laiks.

— Vai tādā gadījumā, ja Maksātnespējas administrācija izlemtu samazināt uzņēmējus tik ļoti neapmierinošos nodevas administrēšanas izdevumus un līdz ar to samazinātu arī plānoto nodevas apmēru, tas būtu darba devējiem pieņemams risinājums?

— Iespējams ir viss, bet, ja nodeva tomēr tiek ieviesta, ko darīt tiem uzņēmējiem, kas jau tagad ir apdrošinājusi savus darbiniekus pret uzņēmuma dīkstāvēm un ražošanas pārtraukšanu? Likt maksāt vēl, turklāt principā par to pašu? Kāpēc? Šādi neatbildēti jautājumi tikai pierāda to, ka parādās arvien jauni risinājumi, kas ir nopietni apsverami.

Ir vēl kāda lieta. Ja likums stājas spēkā 1.janvārī, tad visiem priekšdarbiem ir jābūt padarītiem un visām institūcijām ir jābūt likuma darbam gatavām. Un ir jābūt arī reāliem līdzekļiem, ko izmaksāt darbiniekiem. Piekrītu teorijai, ka 1.janvārī darbinieks ar savu pieprasījumu nevar atnākt, bet 15.janvārī tas jau ir pilnīgi iespējams. Vai Maksātnespējas administrācijas rīcībā jau būs vajadzīgā nauda? Varbūt tā sākotnēji ir jāaizņemas no valsts budžeta, līdz tiks iekasēta nodeva nepieciešamajā apjomā? Likuma „palaišanas” mehānismā nezināmo būt nedrīkst. Jāatceras arī tas, ka likums tika pieņemts 2001.gada decembrī, manuprāt, šis gads tika izniekots, un tagad mēs esam tur, kur esam.

Svarīgs ir vēl kāds apstāklis. Jaunā valsts nodeva ir aprēķināta uz tiem uzņēmumiem, kas godīgi maksā nodokļus. Tie ir 48 tūkstoši uzņēmumu. Likums paredz maksāt jebkuram, kas ir reģistrējies Uzņēmumu reģistrā, bet kas spēs iekasēt šo nodevu no tiem, kas nav maksājuši un nemaksās nodokļus? Varbūt ir lietderīgi nākamā gada laikā attīrīt Uzņēmumu reģistru no nefunkcionējošiem uzņēmumiem, tikt skaidrībā, kas maksā un kas nemaksā, un tad veikt aprēķinus un modelēt situācijas.

— Tautsaimniecības padome atbalstīja arī jūsu priekšlikumu par Maksātnespējas administrācijas likvidēšanu. Bet administrācija jau ir izveidota un darbojas, un kādam maksātnespējas procesu administrēšana tik un tā būs jāveic.

— Protams, maksātnespējas administrēšana kādam būs jāveic. Bet uz šo lietu var skatīties ne tikai kā uz institūciju vai juridisku personu, bet arī kā uz funkciju. Un šo funkciju var veikt institūcijas, kas jau tagad veic radnieciskus darbus. Protams, nauda šim procesam būs nepieciešama vienmēr, jautājums ir — cik tās vajadzēs. Darba devēji neiebilst pret šo institūciju, bet darba devēji nav ar mieru to uzturēt par tādu naudu, kāda tiek plānota pašlaik. Ja valsts to var atļauties par saviem līdzekļiem, no budžeta ieņēmumiem, mums nav nekādu pretenziju.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore