Par smagās rūpniecības augšupeju

Bez tiem dzelžiem jau nevar nekādi iztikt: ne karoti uztaisīt, ne māju uzcelt, ne arī datoru salikt, – ar lepnumu saka Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš.

Abas šīs kapitālietilpīgās, ierasti par smago rūpniecību dēvētās nozares, tāpat kā Latvijas ekonomika kopumā, pirms pāris gadiem saņēma smagu triecienu no Krievijas krīzes. virkne uzņēmumu bankrotēja, valdība tika lamāta par nesamērīgi mazo atbalstu, Latvijas Banka – par stingro lata kursu. Patlaban nozare pašu spēkiem veiksmīgi tikusi pāri 1998. gada un 1999. gada krīzei, pārdzīvojusi eiro kursa svārstības. V. Rantiņš saka: «Mēs augam vidēji par 15% gadā, domāju, ka šādu tempu saglabāsim.»

Asociācijas vadītājs lēš, ka nozarē darbojas ap 500 dažādu uzņēmumu – daudzi no tiem ir mazi un vidēji. Asociācijā apvienojušies 57 uzņēmumi, kuru apjoms veido ap 65% no nozarē ražotā. Par vaļiem viņš sauc lielražotājus Liepājas metalurgu, “Rebir” un Daugavpils pievadķēžu rūpnīcu, kuru gada apgrozījums ir vairāk par 10 miljoniem latu. Taču uzreiz arī piebilst, ka nozarē ir daudzi ne tik lieli uzņēmumi, kas veiksmīgi atraduši savu nišu, specializējušies, piesaistījuši ārvalstu partnerus un darbojas. Raksturojot nozari, viņš arī piebilst, ka tā nav koncentrējusies Rīgā. Nozarē iesaistīti arī ārvalstu partneri, izveidotas meitassabiedrības. Prognozējot šāgada rezultātu, V. Rantiņš ir optimists un lēš, ka ražošanas apjoms nozarē veidos ap 314,8 miljonus latu.

Ražošanas apjoms abās «smagajās» nozarēs pašlaik pārsniedzis pirmskrīzes – 1997. gada – lielumus, savukārt nozares eksporta virziens no savulaik dominējošiem austrumiem pagriezies rietumu virzienā.

Kopumā vairāk nekā 75% nozarēs ražotā tiek eksportēts – aptuveni pusei noieta tirgus atrasts ES valstīs. Nozīmīgākās partneres ir Vācija, Zviedrija, Dānija, Somija. Latvijā ražotais tiek eksportēts arī uz ASV, aizmirsts nav NVS tirgus. Būtiskais, ko daudzi uzņēmumi sapratuši, – ka viņi nevar strādāt tikai vienā tirgū. Ārējos tirgos nevarot iziet ar ko nekonkrētu. Lai konkurētu, ir jāspecializējas, un uzņēmumi to arī darot. Kā labu piemēru v. Rantiņš min firmu “Baltrotors”, kas specializējusies konkrētā jomā un izgatavo ļoti smalkas un precīzas rotējošās detaļas.

Taujāts, kā izdevies pārstrukturēt nozares eksportu uz Rietumu tirgiem, V. Rantiņš saka, ka tas noticis pamazām: gan braucot uz izstādēm, gan strādājot ar ārvalstu vēstniecībām, nozaru asociācijām, meklējot kontaktus un vilinot ārvalstniekus šeit. «Atceros – pēc Krievijas krīzes «stiepu» ārvalstniekus pa Latviju, lai nāk un izvieto šeit pasūtījumus. Tā viņi izveidoja meitasfirmas.»

Stāstot par nozari, V. Rantiņš saka: «Ir mums aktuāla problēma – nozarē trūkst kvalificētu, izglītotu speciālistu.» Jaunieši tagad maz pievēršas izglītībai tehniskajās nozarēs. vai nu viņiem esot iespaids, ka rūpniecības vispār nav vai ka tā panīkusi. Iespējams, ir par maz informācijas, ka «mūsu nozarēs viss notiek, ka esam atkopušies un mums ir vajadzība pēc jauniem, izglītotiem darbiniekiem»

“DIENA”; pēc B. Rulles raksta  “Smagā rūpniecība virzās augšup”