Lai Latvijai būtu daudz tādu cilvēku!

Vakar kā gada Eiropas cilvēks Latvijā tika nosaukta Marija Naumova

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar, 16. decembra vakarā, Rīgā, Melngalvju namā, tika nosaukts nu jau piektā Eiropas cilvēka Latvijā titula ieguvējs. Šogad ar pārliecinošu balsu vairākumu šo goda nosaukumu ieguva dziedātāja, Eirovīzijas 2002 konkursa uzvarētāja Marija Naumova. Par viņu savu balsi atdevuši 490 balsotāji.

Viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc cilvēki balsojuši tieši par M. Naumovu, bija viņas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas ļoti veicināja Latvijas tēla atpazīstamību Eiropā un pasaulē.

Dziedātāja atzina, ka ir priecīga par šā titula saņemšanu un lepna, ka viņa un citi Latvijas mākslinieki spēj nest Latvijas vārdu pasaulē.

Tuvākie sekotāji cīņā par šo titulu šogad — bijušais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un Latvijas iestāšanās sarunu ar Eiropas Savienību vadītājs Andris Ķesteris.

Kandidātu vidū bija arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Egils Levits, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un kamerkora “Kamēr...” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, bijušais Ministru prezidents Andris Bērziņš, Saeimas deputāts Jānis Jurkāns, Ventspils mērs Aivars Lembergs u.c. 2002. gada Eiropas cilvēka titulam tika izvirzīta arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un “Prāta vētras” solists Renārs Kaupers, kuri šo balvu jau saņēmuši iepriekšējos gados.

Nevalstiskā organizācija “Eiropas kustība Latvijā” Eiropas cilvēka Latvijā nominēšanu rīko nu jau piekto gadu. Līdz šim Eiropas cilvēka nosaukumu ieguvuši Eiropas Komisijas vecākais administrators Briselē, zinātnieks un publicists Eduards Bruno Deksnis, bijušais ārlietu ministrs, Saeimas deputāts Valdis Birkavs, mūziķis Renārs Kaupers ar grupu “Prāta vētra”, bet pērn Eiropas cilvēks Latvijā bija Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors

Vakar, 16.decembrī, aptaujas “Eiropas gada cilvēks Latvijā 2002” noslēgumā Rīgā, Melngalvju namā: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (augšējā attēlā); Eiropas gada cilvēks Latvijā Marija Naumova un dzejniece Māra Zālīte Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Eiropas kustības rīkotās aptaujas “Eiropas gada cilvēks Latvijā 2002” noslēgumā Rīgā, Melngalvju namā 2002.gada 16.decembrī

Augsti godātie klātesošie!

Nupat Kopenhāgenā tika pieņemts lēmums, kas Latviju neatgriezeniski iezīmē kā neatņemamu sastāvdaļu, lai arī varētu domāt, ka tas bija tikai tehnisks lēmums par piedalīšanos Eiropas Savienībā. Mums, kas no Eiropas bijām tik ilgi vardarbīgi atšķirti, šī piedalīšanās Eiropas valstu saimē ir vairāk nekā tikai nolīgumu un sarunu slēgšana par ļoti praktiskām, tehniskām, ekonomiskām lietām. Jā, protams, te ir runa par mūsu ekonomisko izaugsmi, par mūsu nākotnes izredzēm, kas noteikti kļūs daudz lielākas Eiropas Savienības atbalsta dēļ, nekā tās citādi būtu bijušas, bet pamatā visam ir atgriešanās Eiropā kā mūsu garīgajās mājās, mūsu atgriešanās Eiropas valstu saimē, pie kuras mēs piederam no seniem laikiem ar savu kultūru, ar savām vērtībām un ideāliem.

Eiropa ir mūsu īstās mājas, mums tur ir vieta citām valstīm blakus, mums nav ko baidīties, ka pazaudēsim savu identitāti, jo neviena no Eiropas Savienības valstīm to nav pazaudējusi. Tieši otrādi, Eiropa nekad nav bijusi tik vienota un stipra, kāda tā ir šobrīd. Un šo jauno Eiropu veidosim mēs visi kopā — jau esošās Eiropas Savienības dalībvalstis un tām klāt nākušās desmit jaunās dalībvalstis. Mēs visi varēsim pielikt roku, mēs visi varēsim piedalīties tās veidolā, tās raksturā un būtībā. Tā būs mūsu Eiropa, tās būs mūsu mājas! Mēs sēdēsim pie galda līdzās citiem un lemsim par to, kas turpmāk būs.

Tā nav kaut kāda sveša struktūra, kur mums kāds ar varu ko uzspiež. Tā ir vieta, kur ļaudis vienojas sarunu gaitā – jā, garu, ilgstošu sarunu gaitā, kādas nupat nācās piedzīvot arī Kopenhāgenā, bet sarunu gaitā, kurās viens otru uzklausa, respektē un ciena, kur cenšas nonākt pie lēmumiem, kas visiem ir izdevīgi un pieņemami. Varbūt ne ideāli, jo tā ir kopa, kur katram jāpiekāpjas un katram ir jānāk pretī otram, bet nav tā, ka kāds citam kaut ko uzspiestu, ar varu kādu pakļautu, nav tā. Katram ir līdztiesības runāt un paust savu viedokli, tikt cienītam un respektētam kā līdztiesīgam partnerim.

Šī Eiropa, kurā mēs atgriežamies, gaida uz mums, ir gatava mūs uzņemt. Tā ir gatava ziedot līdzekļus, lai palīdzētu turpināt mums attīstīties un panākt savā labklājībā visas tās valstis, kas mums ir priekšā, neskaužot mums, jo, tieši otrādi, viņi gribētu, lai mēs ātrāk tiekam uz priekšu. Viņi vēlētos, lai mēs nonāktu turpat, kur viņi, neko negribot mums atņemt. Viņi saprot, ka viņu interesēs ir paplašināt to drošības, pārticības un demokrātijas telpu, kāda līdz šim ir izveidota, un pievienot tai visas tās valstis, kas ir gatavas un pašas vēlas pievienoties.

Latvijai šajā kontekstā diplomātiskā līmenī jau šobrīd ir izcīnīts viss galvenais, kas tai ir nepieciešams, un tieši tādēļ šo uzaicinājumu mēs tagad Kopenhāgenā saņēmām. Bet vēl mums daudz kas ir darāms, lai savu attīstību turpinātu, un it īpaši lai caurmēra iedzīvotājs jebkurā no Eiropas valstīm Latviju atpazītu, iepazītu, zinātu, kas tā par zemi, kādi ļaudis tur dzīvo, kādas ir viņu spējas un talanti, ko viņi ziemā ēd, ko vasarā dara.

Latvijai ir laimējies, jo, lai arī esam maza valsts, esam lieli savā varēšanā, savās dotībās un talantos. Sevišķi mākslinieki un sportisti ir plūkuši laurus visdažādākajās sacensībās un konkursos. Salīdzinājumā ar savu iedzīvotāju skaitu Latvija, varētu teikt, ir ieguvusi “netaisnīgi” daudz vairāk panākumu par dažu labu daudz lielāku valsti.

Pagājušā gada “Eirovīzijas” konkurss bija unikāla virsotne kaut vai ar to, ka to noskatījās ap 300 miljoniem Eiropas iedzīvotāju, sekoja tam līdzi, konstatējot, ka Latvijas meitene Marija N. ir tā, kuru vairākums atzinis par uzvarētāju, kas ieguva to, ka nākamgad Latvijai būs unikāla izdevība sevi atkal Eiropai parādīt, uzņemot šo konkursu savā zemē, savā galvaspilsētā.

Marijas veikums no publisko attiecību viedokļa ir vienreizējs. Valsts, ja arī gribētu noalgot kādu publisko attiecību firmu, diez vai ko tādu varētu panākt, tas vispār nebūtu iespējams. Mēs nevarētu atļauties sasniegt 300 miljonus cilvēku, lai viņiem parādītu Latviju, turklāt tik pievilcīgu un šarmantu, un aizraujošu, ja jau tāds cilvēks un sieviete to pārstāv.

Mums visiem, sākot ar Valsts prezidenti, ir ļoti liela pateicība Marijai jāizsaka, mēs ļoti daudz esam viņai parādā, bet galvenokārt mēs varam priecāties par Mariju kā cilvēku, par to, ka viņa ir viena no mums, mīl savu valsti, ar prieku un ar lepnumu to pārstāv. Es varu tikai novēlēt, lai mums būtu vairāk tādu cilvēku kā Marija — tad mēs ne tikai ieiesim Eiropā, bet arī paši kļūsim sev mīļāki un patīkamāki, jo bieži mēs esam ļoti kritiski pret sevi. Es novēlu, lai Latvijai būtu vēl daudz tādu cilvēku kā Marija, kas var nest Latvijas vārdu pasaulē, tādu cilvēku, ar ko katram ir prieks satikties, ar kuru katram ir prieks kopā dzīvot un strādāt. Marija, vissirsnīgākie apsveikumi, vissirsnīgākie laba vēlējumi turpmākajā karjerā!