Vai būt vēl vienam jaunam nodoklim

Šodien, 17. decembrī, valdībā tiek izskatīti divi Ministru kabineta noteikumu projekti – “Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmēru un darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitāmās nodevas daļu 2003.gadā” un “Maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas kārtība”. Šie noteikumi tiek izdoti saskaņā ar likumu “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā”.

Likumam jāstājas spēkā nākamā gada 1.janvārī, bet tā spēkā stāšanos vēlas apturēt darba devēju un uzņēmēju organizācijas, kas asi protestē pret likumā paredzēto uzņēmējdarbības riska nodevas apmēru un izlietošanas kārtību. Uzņēmēji jauno valsts nodevu uzskata par nesamērīgi lielu, diskriminējošu attiecībā pret mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kā arī nevēlas piekrist tam, ka tikai 70 procenti no valsts nodevas veidā iekasētajiem līdzekļiem tiek atvēlēti plānotajam sociālajam mērķim – darbinieku prasījumu apmierināšanai. Darba devēji uzskata, ka plānotās nodevas administrēšanas izmaksas ir pārāk lielas, ka darbinieku garantiju fonda līdzekļu turētāja – valsts aģentūra “Maksātnespējas administrācija” – ir jālikvidē, tās funkcijas nododot jau esošām valsts institūcijām, jo aģentūras uzturēšana ir neracionāls līdzekļu izlietojums. (Plašāk par darba devēju viedokli – iepriekšējā “Latvijas Vēstneša” laidienā piektdien, 13.decembrī.)

Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība šī gada 10.decembra sēdē pieņēmusi rezolūciju, kurā teikts, ka pašlaik spēkā esošie normatīvie akti pilnībā nenodrošina darbinieka tiesību aizstāvību uzņēmuma maksātnespējas gadījumā, turklāt šie normatīvie akti šā gada 31.decembrī zaudēs spēku. Līdz ar to likuma par darbinieku aizsardzību darba devēja bankrota gadījumā spēkā stāšanos noteiktajā laikā arodbiedrības uzskata par obligāti izpildāmu prasību.

Valdība solījusi par likumu un jauno valsts nodevu lemt pēc būtības. Šodien Ministru kabineta sēdē lēmums, iespējams, tiks pieņemts. Kamēr vēl nav zināms, kāds tas būs, “Latvijas Vēstnesis” piedāvā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieka Egila Baldzēna viedokli par arodbiedrību nostāju problēmas risinājumā.

Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks, – “Latvijas Vēstnesim”

– Lai izpildītu likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” prasības, ar nākamā gada 1.janvāri paredzēts ieviest uzņēmējdarbības riska valsts nodevu. Noteikumu projekts par nodevas apmēru un iekasēšanas kārtību tiek virzīts izskatīšanai valdībā, neraugoties uz darba devēju un uzņēmēju protestiem un aicinājumu gan likuma spēkā stāšanos, gan nodevas piemērošanu atlikt uz gadu, šajā laikā meklējot visiem pieņemamu risinājumu. Kāda ir arodbiedrību nostāja šajā jautājumā?

– Vispirms par pašu problēmu. Šobrīd darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā nodrošina divi Ministru kabineta noteikumi. Taču šie noteikumi ir spēkā tikai līdz 2003.gada 1.janvārim. Ja netiek iedarbināts jaunais likums, veidojas situācija, ka maksātnespējas situācijas, no darbinieku aizsardzības viedokļa raugoties, regulētas netiek, netiek arī nodrošinātas darbinieku sociālās garantijas. Jau tagad ir atsevišķas situācijas, kad darba ņēmēju tiesības, uzņēmumam bankrotējot, tiek pārkāptas – slimības, maternitātes gadījumā. Ja likuma spēkā stāšanās tiek atlikta, radikāli pasliktinās darba ņēmēju tiesības, kas ir pilnīgi pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un virzību uz Eiropas Savienību.

Arodbiedrības, pretēji darba devējiem, uzskata, ka likuma spēkā stāšanās atkārtota atlikšana nav iespējama nekādā gadījumā, it īpaši tāpēc, ka spēku zaudē jau minētie Ministru kabineta noteikumi. Ir jābūt stingri noteiktām sociālajām garantijām, kuras darba ņēmējam tiek obligāti nodrošinātas darba devēja maksātnespējas gadījumā. Kā to panākt? Arodbiedrības ir gatavas dažādiem risinājumiem, bet galavārds pieder valdībai. Vai tā būs valsts nodeva, obligātā apdrošināšana, īpaša garantiju fonda veidošana – arodbiedrībām šī diskusija par līdzekļu ieguves avotu nav būtiska. Arodbiedrības vienīgi kategoriski iebilst pret sociālā budžeta līdzekļu izmantošanu šim mērķim. Tāpat arodbiedrības uzskata, ka līdztekus darba devēju maksājumiem ir jābūt valsts naudas līdzdalībai. Valsts arī ir darba devējs, var bankrotēt arī valsts uzņēmumi, tāpēc būtu loģiska valsts līdzdalība darbinieku prasījumu apmierināšanā.

– Vai arodbiedrībām ir pieņemams darba devēju un uzņēmēju ierosinājums likuma un nodevas piemērošanu atlikt, tā rodot laiku diskusijām, bet vienlaikus pagarināt abu Ministru kabineta noteikumu darbības laiku, lai nerastos likumdošanas pārrāvums?

– Šāda notikumu virzība būtu moratorijs pašreizējai situācijai. Ministru kabineta noteikumu darbības pagarinājuma rezultātā tik un tā vesela virkne darbinieku (slimnieki, mātes bērna kopšanas atvaļinājumā) paliktu ārpus tiesiskā regulējuma loka un pabalstus nesaņemtu vēl veselu gadu. Vienkāršam Ministru kabineta noteikumu termiņa pagarinājumam arodbiedrības nepiekrīt, tādā gadījumā ir jāatrisina arī tās problēmas, kas pašreiz spēkā esošajā likumdošanā pastāv un lielai daļai cilvēku liedz saņemt noteikto sociālo garantiju summu. Vēlreiz uzsveru arodbiedrību nostāju – visu darbinieku likumīgajiem prasījumiem darba devēja maksātnespējas gadījumā ir jābūt pilnībā nodrošinātiem. Protams, pastāv iespēja šos jautājumus risināt arī ar Satversmes tiesas palīdzību, bet nedomāju, ka mums vajadzētu nemitīgi tiesāties ar savu valsti tā vietā, lai problēmas atrisinātu laikus likumdošanas veidošanas procesā.

– Vai pats likums “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” arodbiedrības apmierina, vai, tam stājoties spēkā, arodbiedrību prasības tiktu nodrošinātas pilnībā?

– Likumam stājoties spēkā, rodas iespēja pilnībā apmierināt visas likumīgās darbinieku prasības. Likums to nodrošina, jo ir pietiekami kvalitatīvi izstrādāts.

– Kāda ir arodbiedrību nostāja pret to, ka no plānotās uzņēmējdarbības riska valsts nodevas vien 70 procenti tiek ieskaitīti darbinieku prasījumu garantijas fondā?

– Pirmkārt, šis skaitlis ir nedaudz vienkāršots. Tik tiešām, 70 procenti no nodevas apjoma tiek ieskaitīti darbinieku prasījumu garantijas fondā. Taču nezin kāpēc 11 procentus no šīs nodevas tika plānots ieskaitīt valsts budžetā. Te jau uzreiz rodas iespēja darba ņēmēju daļu palielināt – nevis 70, bet 81 procentu atvēlot fondam. Kāpēc šie 11 procenti jāieskaita valsts budžetā, tas ir pilnīgi nesaprotami.

Otrkārt, mūsuprāt, valsts aģentūras „Maksātnespējas administrācija”, kurai uzticēta arī garantiju fonda līdzekļu turēšana un rīkošana, administratīvās izmaksas ir plānotas pārāk lielas. Piemēram, administrācijas nolikums neparedz izmaksāt atlīdzību aģentūras konsultatīvajai padomei, bet, pēc arodbiedrību rīcībā esošās informācijas, deviņiem konsultatīvās padomes locekļiem tika izmaksāts atalgojums 55,2 tūkstoši latu. Mēs esam kategoriski pret šādiem izdevumiem. Arodbiedrību savienībai ir bijušas arī tikšanās ar “Maksātnespējas administrācijas” direktoru Jāni Maršānu, un viņš mums ir sniedzis aprēķinus, kas paredz administrēšanas izmaksas samazināt aptuveni par miljonu latu. Tā ir vesela virkne izdevumu ietaupījuma pozīciju, alternatīvi aprēķini, tajā skaitā uzņēmējdarbības riska nodevas apmēra samazināšana. Tie ir pietiekami spēcīgi piedāvājumi, par kuriem, protams, jāizšķiras būs valdībai. Tāpat valdībai būs jāizšķiras par pašas “Maksātnespējas administrācijas” nepieciešamību.

Pamatots ir uzņēmēju satraukums par to, ka stabiliem un ilglaicīgi strādājošiem uzņēmumiem savā ziņā ar nodevu ir jādotē blēdīgie un neveiksmīgie uzņēmumi. Bet šī lieta, manuprāt, ir jārisina ar citiem likumiem, pārskatot uzņēmumu dibinātāju atbildību, nevis uz darbinieku tiesību rēķina.

– Kāds ir arodbiedrību viedoklis par “Maksātnespējas administrācijas” nepieciešamību, un vai šīs institūcijas esamība vai neesamība var ko būtiski ietekmēt pašreizējās problēmas risinājumā?

– Ja darbinieku aizsardzībā valsts piedalās ar saviem līdzekļiem, ir pilnīgi saprotams, ka valsts šos līdzekļus vēlas pārraudzīt ar savas institūcijas starpniecību. Nedomāju, ka „Maksātnespējas administrācija” kā valsts aģentūra pati par sevi būtu kas slikts. Protams, nav izslēgts, ka tās funkcijas varētu veikt arī kāda cita institūcija.

Situācija būtiski mainās, ja valsts darbinieku aizsardzības jautājumus atstāj tikai darba devēju ziņā. Taču administrēšanas izdevumi būs tāpat. Ir jāsaprot, ka minētā aģentūra nav ne darba devēju, ne darba ņēmēju pretiniece, jautājums ir tikai par taupīgu administrēšanu. Man šķiet, ka, iestājoties par aģentūras likvidāciju, darba devēji apzināti izvairās runāt par to, ka šai aģentūrai ir arī citi, ne mazāk svarīgi uzdevumi par nodevas administrēšanu. “Maksātnespējas administrācija” ir paredzējusi praktiski strādāt pie uzņēmējdarbības vides sakārtošanas, koordinēt un ietekmēt administratoru darbu, likvidētu “tukšos” uzņēmumus – tie ir darbi, kas arī prasa izdevumus, patīk tas kādam vai ne. Un ieguvēji no šī darba būs visa sabiedrība, tajā skaitā arī uzņēmēji.

– Laika līdz 2003.gada 1.janvārim atlicis pavisam maz. Vai, jūsuprāt, vēl ir iespējams lietas sakārtot tā, lai visi būtu apmierināti?

– Tas ir atkarīgs no valdības gribas. Spriežot pēc tā, ko valdība ir teikusi, likumam par darbinieku aizsardzību būtu jāstājas spēkā paredzētajā laikā. Ministru kabinetam ir jāizšķiras vienīgi par likuma finansēšanas modeli. Par to, vai būs valsts līdzdalība ar savu naudu vai nebūs. Ja valsts ar saviem līdzekļiem piedalās, samazinās uzņēmējiem maksājamā daļa, valsts nodevas apmērs kopumā. Tā var būt arī apdrošināšana, šim mērķim var atvēlēt daļu ienākuma nodokļa, risinājumi ir vairāki. Tāpat valdībai ir jālemj par “Maksātnespējas administrācijas” likteni. Kopumā tie ir divi trīs metodiski gājieni, kas Ministru kabinetam jāizdara. Ja tas izdarīts netiek, ja likuma spēkā stāšanās atkal par gadu tiek atlikta, situāciju neglābj arī Ministru kabineta noteikumu darbības pagarināšana – paliek virkne problēmu, kas ir pretrunā gan ar Satversmi, gan ar Latvijai saistošiem starptautiskiem dokumentiem. Tādā gadījumā atliek vien ceļš caur Satversmes tiesu, starptautiskajām tiesām, lai visiem cilvēkiem garantētu viņu likumīgās sociālās tiesības. Arodbiedrības ir gatavas šo ceļu iet, ja tāds būs notikumu pavērsiens, bet jautājums ir, vai mūsu valstij tas ir vajadzīgs.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore