Par Lielo teroru pret latviešiem

Par 1937. un 1938.gada mocekļiem un mocītājiem

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.165., 13.11.2002.,

Nr.166., 14.11.2002., Nr.169., 20.11.2002., Nr.170., 21.11.2002.

Nr.181., 11.12.2002., Nr.182., 12.12.2002., Nr.183., 13.12.2002.

Izvilkums no Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Valsts drošības galvenās pārvaldes

Sevišķās daļas priekšnieka Horošilkina safabricētajām bijušā 34. strēlnieku divīzijas komandiera Viljama Rohi* liecībām

1937. gada 17. janvārī

 

“(..) Atbraucis ar divīziju uz Atsevišķo sarkankarogoto Tālo Austrumu armiju, es 1935. gadā armijas štābā satiku Lāci (Jānis Lācis — tolaik korpusa komandieris Tālajos Austrumos — J.R.) (..), viņš man paziņoja, ka Atsevišķajā sarkankarogotajā armijā pastāv Latvijas fašistiskā organizācija, kuru vadot viņš — Lācis (..) un Magone.”

Pratināja: Horošilkins, Ivanovs

LVA, 1986.f., 2. apr., P — 3730.l., 54. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

*Viljams Rohi, dzimis 1892. gadā, latvietis. Arestēts 1937. gada 2. jūlijā. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas izbraukuma sesija Habarovskā 1938. gada 7. aprīlī piespriedusi augstāko soda mēru — nošaušanu

 

Ie TK Tālo Austrumu novada pārvaldes priekšnieka H. Ļjuškova telegramma ar rīkojumu nekavējoties arestēt Ērmani Magoni

Kuibiševa. IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldē. Atšifrēt nekavējoties

Tikai personīgi Krotovam.* 1938.23.2.

 

Nekavējoties personīgi arestējiet 18. korpusa komandieri Magoni. Operāciju rūpīgi pārdomājiet, lieku troksni neradiet. Kratīšanai jābūt rūpīgai. Magoni nenopratiniet. Nodrošiniet drošu apsardzi no trijiem pārbaudītiem operatīvajiem darbiniekiem.

Šim nolūkam izmantojiet Kuibiševas sevišķo orgānu operatīvo sastāvu. Nogādāšanai uz Habarovsku tiks izsūtīts speciāls vagons. Par izpildi paziņot ar šifru Nr. 2265.

 Ļjuškovs

LVA, 1986.f., 2. apr., P — 3730.l., 1. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

*Krotovs — 18. strēlnieku korpusa IeTK Valsts drošības pārvaldes Sevišķās daļas priekšnieks, valsts drošības kapteinis

 

 

Telegramma ar paziņojumu par Ē.Magones arestu

IeTK pārvaldes priekšnieka vietniekam

Valsts drošības majoram Osiņikam, Habarovskā

 

Ļjuškova telegrammu saņēmu 24. februārī pulksten 9 no rīta un Jūsu norādījumi ir izpildīti pilnā mērā. (..)

Krotovs*

LVA, 1986.f., 2. apr., P — 3730.l., 4. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

*Ē. Magones aresta un kratīšanas orderis Nr. 1520 tika izrakstīts tikai 1938. gada 14. martā, kaut arī viņš bija apcietināts jau 1938. gada 24. februārī

 

 

Izvilkums no IeTK izmeklētāju safabricētajām

“pašrocīgajām liecībām”

1938. gada 28. februārī

 

(..) Pēc ierašanās Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā šajā darbā (domāta IeTK izmeklētāju izdomātā “latviešu sazvērestība” — J.R.) aktīvi iesaistījās Lapiņš (Albertu Lapiņu — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas vietnieku aviācijas jautājumos — PSRS IeTK Galvenā valsts drošības pārvaldes 5. daļa arestēja 1937. gada 15. maijā, apsūdzot līdzdalībā “militāri fašistiskajā sazvērestībā”. Pēc nežēlīgas spīdzināšanas viņš 1937. gada 21. septembrī izdarīja pašnāvību — J.R.). (..)

1934. gadā es iepazinos arī ar senu vācu izlūkdienesta rezidentu Galviņu (Ivans (Jānis) Galviņš — Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas inženieru dienesta priekšnieks, brigādes komandieris — arests 1938. gada 23. februārī — J.R.), kurš mani iesaistīja darbā, lai es viņam piegādātu materiālus par Atsevišķo sarkankarogoto Tālo Austrumu armiju.

No 1934. gada Latviešu nacionālistiskās partijas vadītāji Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā bija: Lapiņš, Lācis, Dreimanis, Magone, Rohi, Piejūrā darbojās Štrāls, Svikliņš, Galuzo, Režinskis, Štāls (..) Sungari rajonā — Rohi, dzelzceļa korpusā — Lācis un Blagoveščenskas virzienā kopējā vadība bija uzdota Lapiņam (..).

Mani nosūtīja uz 21. strēlnieku divīziju, lai vadībā palīdzētu Dreimanim. Komandējot 21. strēlnieku divīziju, es saistījos ar Seduļinu, Skuļčesu un tikos ar Kārkliņu, kuru agrāk bija savervējis Štrāls (..).

1935. gadā no Latviešu nacionālās partijas vadītāja Lapiņa es uzzināju par militāri fašistiskās organizācijas pastāvēšanu Atsevišķajā sarkankarogotajā Tālo Austrumu armijā, kuru vada Aronštams, Sangurskis. Lapiņš (..) paziņoja par militāri fašistiskās organizācijas centra norādījumu — kontaktēt savu graujošo diversiju un spiegošanas darbību, jo tās abas veic cīņu par padomju varas gāšanu, taču, neraugoties uz to, ka Latviešu fašistiskā organizācija par savu mērķi izvirzīja Latvijas apvienošanu ar Vāciju, viņš ieteica strādāt kontaktā ar militāri fašistisko organizāciju.

Sakarā ar to, ka 1936. gadā Lapiņš, pateicoties lielai neveiksmei pa kaitniecības līniju Gaisa kara spēkos, uz 2 mēnešiem tika arestēts, organizācija izvirzīja jautājumu par viņa nomaiņu. Par Latviešu nacionālistiskās organizācijas vadītāju Atsevišķajā sarkankarogotajā armijā tika atsūtīts Dreimanis (..)*

LVA, 1986.f., 2. apr., P—3730.l., 14., 15., 16., 17., 18., 19., 20. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

* 1939. gada 2. novembrī, kad ar šo falsifikāciju tika iepazīstināts pats Ē. Magone, viņš daudzu tās lappušu otrajās pusēs uzrakstīja šādas rindas: “Lasīju. Liecības neatbilst tam saturam, kuru es rakstīju. Tās nav rakstītas ar manu roku.”

 

Izvilkums no I. Galviņa pratināšanas protokola

1940. gada 27. martā Habarovskā

 

Apsūdzētā Ivana Andreja dēla Galviņa pratināšanas protokols

Pratināšana sākta pulksten 20.30

Pratināšana pabeigta pulksten 21.30

Jautājums: Vai jūs Ērmani Jēkaba dēlu Magoni pazināt?

Atbilde: Jā, Ērmani Jēkaba dēlu Magoni es pazīstu. (..)

Jautājums: Vai jūs 1938. gada 25. februārī, jau būdams arestēts, devāt liecības par Magoni?

Atbilde: Personīgi es 1938. gada 25. februāra pratināšanā nekādas liecības nedevu, taču Magoni manā 1938. gada 25. februāra pratināšanas protokolā kā latviešu fašistiskās organizācijas dalībnieku un aģentu spiegošanas darbā par labu Vācijai ierakstīja izmeklētāji Horošilkins un Libermans (..).

Viss 1938. gada 25. februāra protokolā ierakstītais ne tikai attiecībā uz Magoni, bet arī attiecībā uz citiem komandieriem, kuri ir ierakstīti protokolā, ir meli un izmeklētāju Horošilkina un Libermana provokācija. Protokolu es parakstīju fiziskas un morālas iedarbības rezultātā. (..)

Pratināja: 2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas

IeTK Sevišķās daļas izmeklētājs Voroņins

LVA, 1986.f., 2. apr., P — 3750.l., 242., 243. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

 

 

IeTK izmeklētāja Semjona Viškovska

pratināšanas protokols

1940. gada 21. aprīlī, Habarovska

 

Apsūdzētā Semjona Ļeva dēla Viškovska pratināšanas protokols

Pratināšana sākta pulksten 12.50.

Pratināšana pabeigta pulksten 15.45.

Jautājums: Pēc kā pavēles un uz kādu materiālu pamata tika arestēts brigādes komandieris — 18. strēlnieku korpusa komandieris Magone?

Atbilde: Pēc kā pavēles un uz kādu materiālu pamata tika arestēts Magone — man tas nav zināms. Taču, atceroties un salīdzinot tā laika faktus, t.i., SZSA divdesmitās gadadienas svinēšanas momentu, kad tika arestēti daži Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štāba vadošie darbinieki — brigādes komandieris Galviņš, brigādes komandieris Štrāls un citi latviešu tautības komandieri, kas notika pēc Ļjuškova pavēles, es domāju, ka arī Magone tika arestēts kā latvietis.

Jautājums: Kur notika lietas iepriekšējā izmeklēšana, un kuri no darbiniekiem Magoni nopratināja pirmie?

Atbilde: Magoni pirmo reizi nopratināja Habarovskā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķajā daļā pēc Ļjuškova un Osiņina personīgā norādījuma kapteinis Pāvels Ivanovs. Palīgā Ivanovam kā palīgstrādnieks — izsitējs tika iedots valsts drošības jaunākais leitnants Greks.

Jautājums: Vai jūs piedalījāties Magones pratināšanā, kuru veica Ivanovs un Greks?

Atbilde: Vienu reizi es Magones pratināšanā piedalījos. Tajā laikā Ivanova nebija, bet ar Magoni atradās Greks, kurš piespieda Magoni parakstīt protokola melnrakstu ar provokatorisku saturu, kuru bija sastādījis kapteinis Ivanovs. Magone kategoriski atteicās šo provokāciju parakstīt.

Jautājums: Kas jums ir zināms par kapteiņa Ivanova un Greka pratināšanas metodēm, kuras viņi pielietoja Magones lietas izmeklēšanas procesā?

Atbilde: Personīgi es Ivanova un Greka Magones pratināšanās nepiedalījos, taču tajā momentā, kad es iegāju kabinetā Nr. 504, kur pratināja Magoni un viņš atteicās parakstīt protokolu, es pamanīju, ka Magone bija stipri piekauts. Bez tam es zināju, ka Ivanovs un Greks, kā likums, pratināja izmeklēšanā esošos, pielietojot visnežēlīgākos iedarbības mērus. Dažbrīd manā kabinetā nebija iespējams strādāt, jo, atrodoties līdzās kabinetam Nr. 508, bija dzirdami piekauto arestēto kliedzieni un vaidi.

Kad es iegāju kabinetā Nr. 504, tad Greks man ziņoja, ka Magone atsakoties parakstīt pratināšanas protokolu. Es Magonem prasīju, kas ir par lietu. Magone, kurš mani pazīst no 1930. gada, sāka man stāstīt, ka Ivanovs un Greks viņu bieži un drausmīgi piekāvuši, piespieduši viņu parakstīt kaut kādas pašrocīgas liecības par to, ka viņš esot spiegs, sazvērnieks (..), ka tagad viņu, Magoni, piespiežot parakstīt kaut kādu protokolu, kurā neesot ne grama patiesības, kurā esot ierakstīti it kā viņam zināmie spiegi un sazvērnieki, par kuriem viņš, Magone, neko sliktu nezinot. Atceros, piemēram, ka Magone man stāstīja par to, ka protokolā ierakstīts, ka viņš konflikta laikā uz Ķīnas Austrumu dzelzceļa (1929. g.) nodibinājis spiegošanas sakarus ar (A.) Miezi, tajā laikā bijušo Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas politpārvaldes priekšnieku, kurš it kā bijis atbraucis uz Blagoveščensku. Tajā laikā Miezis pie viņa, Magones, Blagoveščenskā nevienu reizi neesot bijis, un tajā laikā viņš to (Miezi) nemaz nav redzējis. (..)

Jautājums: Pasakiet konkrēti, kā jūs novērtējat augstāk minētās pratināšanas metodes, kuras pret Magoni izmantoja Ivanovs un Greks?

Atbilde: Vadoties no manis augstāk pieminētajiem faktiem, es uzskatu, ka liecības par Magones spiega un sazvērnieka darbību Ivanovs un Greks no viņa ieguva ne tikai ar fiziskas iedarbības metodēm, bet patiesībā šīs liecības neatbilst īstenībai, un Magone ir apmelojis pats sevi, un viņu ir apmelojušas citas personas. To apliecina arī fakts, ka Greks par Magoni ir saņēmis skaidri redzamas provokatoriskas liecības no arestētā pulkveža Štrāla.

Jautājums: Uz kādu ziņu pamata jums kļuva zināms, ka Greks no Štrāla bija saņēmis par Magoni provokatoriskas liecības?

Atbilde: 1938. gada martā vai aprīlī es saņēmu no Horošilkina pavēli paņemt no Greka Magones paša liecības un Štrāla liecības par Magoni, iepazīties ar tām un kopā ar Greku sarīkot Magones un Štrāla konfrontāciju. Man šo uzdevumu Horošilkins uzdeva tādēļ, ka kapteinis Ivanovs tajā laikā bija aizkomandēts darbā uz Klusā okeāna flotes Sevišķo daļu.

Iepazinies ar šīm divām liecībām, es atklāju atšķirības starp Magones liecībām un Štrāla liecībām un sāku apšaubīt Štrāla liecības, vēl jo vairāk tādēļ, ka man bija labi zināms, kādā situācijā liecības tika no Magones saņemtas. Sakarā ar to es nolēmu pirms Magones un Štrāla konfrontācijas Štrāla liecības pārbaudīt, izsaucot viņu pie sevis. Izsaucis Štrālu, es no viņa uzzināju, ka viņš personīgi nekā slikta par Magoni nezina un ka viņa liecības par Magoni Greks ieguvis piespiedu kārtā. Es par to ziņoju Horošilkinam, un viņš atteicās šo provokatorisko konfrontāciju sarīkot.

Jautājums: Kas jums pēc būtības vēl ir zināms par Magones lietu?

Atbilde: Vēl bija tāds gadījums: Magones pratināšanas protokola melnraksts, par kuru es jau stāstīju, bija uzrakstīts ar Ivanova roku un Magones parakstu, bet man nezināma iemesla dēļ, kaut arī protokolā bija pratinātāju Ivanova un Greka paraksti laikā, kad Ivanovs aizbrauca uz Klusā okeāna flotes Sevišķo daļu, viņa paraksta protokolā nebija. Pārrakstīto protokolu ar Magones parakstu, man tas ir labi zināms, nebija.

Apmēram 1938. gada aprīlī Horošilkins man ieteica parakstīt šo protokolu Ivanova vietā, pārrakstīt uz mašīnas un kopiju nosūtīt uz Maskavu. Bet es atteicos. Vairāk šo protokolu es neesmu redzējis.

Magones pratināšanas protokola noformēšanas laikā kapteinis Ivanovs vairākkārt ar šīs lietas materiāliem gāja pie Ļjuškova un Osiņina, par ko man stāstīja pats Ivanovs. Viņi acīmredzot koriģēja Magones liecības, vai deva norādījumus par to, kam protokolā ir jābūt.

Jautājums: Vai Horošilkins piedalījās Magones pratināšanā?

Atbilde: Man tas nav zināms.

Pratināja: 2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas IeTK Sevišķās

daļas izmeklētājs valsts drošības jaunākais leitnants Voroņins*

LVA, 1986. f., 2. apr., P-3730. l., 298., 290., 300. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

* 1940. gada aprīlī izmeklēšanas lieta par Ē.Magones apsūdzību tika pārtraukta un 1940. gada 27. aprīlī viņš no ieslodzījuma Habarovskas cietumā tika atbrīvots

 

 

Izvilkums no slēdziena Osvalda Zaķa izmeklēšanas lietā

“Apstiprinu”

2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas

Sevišķās daļas priekšnieka vietnieks

valsts drošības kapteinis A.Vulfs

1939. gada 5/III

 

Slēdziens izmeklēšanas lietā Nr. 11954

par bijušā Lejas Amūras nocietinātā rajona komandanta palīga

Osvalda Ivana dēla Zaķa, VK(b)P biedra no 1919. gada,

SZSA — no 1918. gada apsūdzību.

Osvalds Ivana dēls Zaķis arestēts 1937. gada 20. oktobrī. Par Zaķa arestu pieņemti divi lēmumi, kuri atrodas lietā. Pirmais lēmums pieņemts 1937. gada 28. septembrī ar ASTAA kara prokurora sankciju, kurā par aresta motīvu minēta Zaķa apsūdzība “kaitnieciskas un graujošas darbības veikšana Lejas Amūras nocietinātajā rajonā, kuru viņš izpildījis arestēto tautas ienaidnieku uzdevumā un izteicis domu par pašnāvību”. (..) Otrs lēmums par arestu pieņemts 1937. gada 19. oktobrī ar Lejas Amūras apgabala prokurora sankciju. Šajā lēmumā Zaķis jau tiek apsūdzēts kā pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieks. No lietas materiāliem ir redzams, ka par Zaķi kā pret pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieku bija saņemtas arestētā Kolčankina liecības, kurš liecināja, ka par Zaķa piederību sazvērestībai uzzinājis no Košeļeva.

Pēc Zaķa aresta par viņu kā sazvērnieku tika saņemtas liecības no arestētajiem: Zoļina (atbrīvots), Kidanova (atbrīvots), Okoļņičeva (atbrīvots), Kotova (atbrīvots), Černomirdina (atbrīvots), Pavlova (atbrīvots), Barmotova — atteicies no savām liecībām un Duvajeva — arī atteicies no savām liecībām. (..)

Tādējādi par Zaķi paliek tikai vienas — Kolčankina liecības, kurš jau ir notiesāts.

No Lejas Amūras nocietinātā rajona izmeklētāju liecībām ir noskaidrots, ka Kolčankina liecībās Zaķi ierakstīja bijušais Lejas Amūras nocietinātā rajona Sevišķās daļas priekšnieks Belousovs (arestēts), neraugoties uz to, ka Kolčankins nenosauca Zaķi par pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieku.

(..) No tām pašām Lejas Amūras nocietinātā rajona Sevišķās daļas izmeklētāju liecībām ir noskaidrots, ka Zaķis tika pratināts zem stipras fiziskās iedarbības, pratināšanā pielietojot roku dzelžus, kamdēļ Zaķis bija novests līdz tādam stāvoklim, ka bija spiests teikt, ka viņš ir pretpadomju militārās sazvērestības dalībnieks.

(..) Šo pratināšanas protokolu Zaķis parakstīja, būdams smagi slims. Protokola parakstīšanai viņš uz cietuma priekšnieka kabinetu tika aiznests uz rokām.

Zaķa lieta ir viens no raksturīgiem provokatorisko lietu piemēriem. Šās lietas provokatoriskais saturs ir pilnīgi pierādīts, sakarā ar to

es ieteiktu:

arestēto Zaķi no ieslodzījuma nekavējoties atbrīvot un līdz izveseļošanās beigām nosūtīt ārstēšanai uz Habarovskas kara hospitāli;

izmeklēšanas lietu par apsūdzēto O.I.Zaķi pārtraukt un nodot arhīvā;

visas mantas, dokumentus un vērtslietas, kuras Zaķim atņemtas kratīšanas laikā un atrodas glabāšanā IeTK Lejas Amūras apgabala pārvaldē, atdot atpakaļ.

2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas Sevišķās daļas

vecākais izmeklētājs valsts drošības seržants Kibaļņičenko

Piekrītu: 2. Atsevišķās sarkankarogotās armijas Sevišķās daļas

priekšnieka vietnieks. Izmeklēšanas daļas priekšnieks

valsts drošības kapteinis Kasatkins

LVA, 1986. f., 2. apr., 3794. l., 93., 94., 95., 96. lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas

 

 

Izvilkums no izziņas arhīva – izmeklēšanas lietā Nr. 3603

Nr.4618, 1956.g.28.maijā

 

Izziņa par arhīva – izmeklēšanas lietas materiāliem

par Horošilkinu un citiem

Par izmeklēšanas izkropļotām metodēm Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas komandējošā sastāva lietās.

Apsūdzētais Horošilkins 1939. gada 24. marta pratināšanā uz izmeklētāja jautājumu, kāda loma Sevišķajā daļā bijusi arestētajam Kaščejevam, atbildēja:

“Arestēto Kaščejevu es uzskatīju par provokatoru” (..) “Arnoldovs un Kostjuks arestētos kadru trockistus nopratināja, uzdodoties par VK(b)P CK pārstāvjiem, pierunāja arestētos atzīties padomju varas interesēs (..), bet kad viņi atzinās, Arnoldovs, Kostjuks un Mironovs nosauca viņiem konkrētus uzvārdus, par kuriem no viņiem pieprasīja liecības.”

(No Horošilkina liecībām)

“Kad novadā ieradās Ļjuškovs, bet pēc tam Kagans, viņi vairākkārt apvainoja mani par to, ka Maskavas brigāde strādājusi slikti, ka sazvērestība armijā nav sagrauta. Tieši no viņiem nāca norādījums, ka Tālajos Austrumos visapkārt ir ienaidnieki, ka arī armija ir pilna ar ienaidniekiem, ka Tālos Austrumus IeTK orgāni nekad nav tīrījuši un ka no ienaidniekiem nav attīrījusies Atsevišķā sarkankarogotā Tālo Austrumu armija. Tika runāts, ka Tālajos Austrumos saimnieko japāņi, bet, kas attiecas uz armiju, tad tika dots naidniecisks norādījums par to, ka sazvērnieki atrodas visos armijas ieroču veidos, ka viņi ir salīduši visās armijas alās, ka nav tādas karaspēka daļas, kurā ienaidnieki nebūtu ievijuši savu ligzdu. No šejienes tad arī nāca t.s. līnijas, tika pavēlēts meklēt ienaidnieku katrā karaspēka daļā. Mani ilgi lamāja par to, ka es neesot atklājis sazvērestību pašā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas štābā, un lai štābā sazvērestību atklātu, tika arestēti Galviņš un Štāls.

Ļjuškovs un Kagans deva norādījumu viņus nopratināt, galvenokārt par štābā strādājošiem sazvērniekiem. Tajā laikā, kad tika pratināti Galviņš, Guļins, Štrāls un Magone, Ļjuškovs divas vai trīs reizes sasauca izmeklētājus, kuri atbildēja par šo arestēto lietām un deva norādījumu “izrauties uz štābu”. No šī redzes leņķa tad arī arestētie tika pratināti, no viņiem pieprasīja nosaukt sazvērestības dalībniekus štābā, kaut arī mums nekādu materiālu par viņiem nebija.

Kad tika pratināti arestētie armijas politiskās pārvaldes darbinieki Vaineros un Rabinovičs, Ļjuškovs no manis prasīja meklēt izeju uz armijas Politisko pārvaldi (..). Saņēmis tādu naidniecisku norādījumu no Ļjuškova un Kagana, es savkārt devu šādus naidnieciskus norādījumus izmeklētājiem, kas nevarēja neveicināt provokatorisku lietu radīšanu un nevainīgu cilvēku arestus.

(No Horošilkina 1939. gada 30. marta pašrocīgām liecībām.)

“Pēc direktīvu saņemšanas no Maskavas par poļiem, vāciešiem, latviešiem u.c. nacionāļiem Kagans deva rīkojumu nopratināt arestētos poļus par viņu sakariem ar PKO (Poļu kara organizācija), latviešus — par sakariem ar latviešu fašistisko organizāciju, vāciešus — par sakariem ar vācu fašistiskajiem formējumiem Tālo Austrumu novadā. Tādus norādījumus arī es devu izmeklētājiem.” (..)

“Horošilkina provokatoriskā darbība izpaudās tādā veidā, ka viņš, iepazīstoties ar tā vai cita arestētā biogrāfiskajiem datiem, jau iepriekš noteica viņa liecību saturu, dodot tam vai citam izmeklētājam norādījumu, lai viņš par katru cenu dabūtu no arestētā liecības pēc Horošilkina ieteiktās shēmas. (..) Provokatorisko lietu radīšanu Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas izmeklēšanas aparātā veicināja arī šādi apstākļi: nopratinot arestētos, Horošilkins deva izmeklētājiem to cilvēku sarakstus, par kuriem izmeklētājiem bija jādabū liecības par viņu piedalīšanos sazvērestībā.

(Apsūdzētā S.J.Libermana liecības 1939.gada 22.martā) “Ar Kagana atbraukšanu uz Habarovsku sākās jauna nodevīgā darba josla. Vispirms Ļjuškovs deva norādījumu visās lietās atrast masveida sakarus ar japāņiem, un nebija gandrīz neviena arestētā, kurš nebūtu devis liecības par saviem sakariem ar japāņiem. Ļjuškovs tieši tā arī man teica, ka Kagans ieteicis viņam šo “līniju” tamdēļ, lai parādītu Maskavai, ka šeit japāņu sakarus grauj pamatīgi.”

(No apsūdzētā, bijušā IeTK Tālo Austrumu novada pārvaldes priekšnieka vietnieka un Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas priekšnieka G.M.Osiņina liecības).

“(..) [V.] Rohi pratināšanas protokolā tika nosaukti apmēram 20 cilvēki – latviešu nacionālistiskās organizācijas dalībnieki, pie kam lielāko vairākumu no nosauktajām personām Rohi ne tikai nepazina kā organizācijas dalībniekus, bet nebija viņus pat redzējis. Šo personu vairākumu šajā pratināšanas protokolā ierakstīja no saraksta, kuru bija atnesis Horošilkins.”

(No liecinieka, bijušā Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas nodaļas vadītāja vietnieka N.F.Ļubimceva liecības.)

1939.gada 31.marta raportā bijušais karaspēka daļas 8930 Sevišķās daļas priekšnieks valsts drošības jaunākais leitnants Kuzņecovs norādīja:

“Strādājot kopā ar tagad arestēto Belousovu, es biju liecinieks viņa noziedzīgajai darbībai, kādu viņš veica, pratinot arestētos. Tā, piemēram, Belousovs pratināja Kurojedovu — bijušo Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieku, kurš liecības deva tikai fiziskas iedarbības rezultātā. Kurojedova pratināšanas protokolus Belousovs sastādīja pats, ierakstot tajos vairākas personas, par kurām Kurojedovs nekādas liecības nedeva un parasti pirms tā vai cita protokola parakstīšanas Kurojedovs 2-3 dienas pretojās (..).

Belousovs nopratināja arī bijušo Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas politdaļas priekšnieka vietnieku Dreimani, kurš liecības par sazvērestību deva zem liela spiediena. Belousova sastādīto Dreimaņa pamatprotokolu Horošilkins brāķēja vairākas reizes, jo Dreimanis it kā esot devis maz liecību par sazvērniekiem.

Belousovs pacentās šo protokolu papildināt, iekļaujot Dreimaņa 1937.gada 8.decembra pratināšanas protokolā lielu skaitu personu, par kurām Dreimanis liecības nedeva. Vēlāk Belousovs no Horošilkina vai Osiņina saņēma norādījumu — dabūt no Dreimaņa liecības par latviešu organizāciju. Dreimanis tādas liecības nedeva un Belousovs sastādīja 1938.gada 17.janvāra protokolu bez jebkādām Dreimaņa liecībām. Šo protokolu visā pilnībā sacerēja pats Belousovs un Dreimanis to parakstīja pēc četru diennakšu pretošanās, tikai pēc tam, kad Belousovs bija viņu piekāvis.” (..) 13.sējuma 18.lappusē ir Horošilkina 23.augustā pašrocīgi uzrakstītie norādījumi par arestēto SZSA komandieru lietu izmeklēšanas jautājumiem. “Biedram Feldmanim. 1) Nopratināt Kaščejevu par Štrālu. Sarīkot konfrontāciju. 2) Nopratināt Balakirevu par Štrālu. Sarīkot konfrontāciju. 3) Nopratināt Karpeļu par Šmidtu (..) 4) Nopratināt Derevcovu par visiem, kurus viņš pazīst. Pratināšanās par Štrālu parādīt, ka bijušais Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Izlūkošanas daļas priekšnieks Vaļins (īstā uzvārdā – Gailis – J.R.) vienojās ar Derevcovu, Štrālu un Cesļaku par to, ka kara gadījumā Vaļins japāņu aģentus ar tankiem pārvedīs pretinieka pusē, sarīkojot dziļus tanku reidus vai arī ar tanku izlūkbataljoniem. (..)

Visu šo darbu vajag paveikt ne vēlāk par 25 VIII, ieskaitot.” (..)

Bijušais Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas darbinieks V.F.Semjonovs (notiesāts) 1940.gada 9.janvāra pratināšanā liecināja: “Voļskiju es pratināju kopā ar bijušo Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas Sevišķās daļas priekšnieka vietnieku Horošilkinu (..). Izmeklēšanā pret Voļskiju tika pielietoti fiziskas iedarbības mēri (tika uzlikti sažņaudzoši roku dzelži), pie kam roku dzelžus viņam uzlika un noņēma personīgi Horošilkins (..). Voļskijs man neatzinās. Pēc tam, kad pratināšanā iekļāvās Horošilkins, Voļskijs atzinās.” (..)

Apsūdzētais S.J.Libermans 1940.gada 20.februārī deva liecības par to, kā ticis pratināts bijušais Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas inženieru daļas priekšnieks Galviņš. Viņš liecināja:

“Pēc Kagana pavēles Greks Galviņam uzlika roku dzelžus un nenoņēma tik ilgi, kamēr Galviņš nesāka dot liecības. Pēc tam, kad “Greks Galviņu bija apstrādājis”, protokola noformēšanai viņš tika nodots man. (..) Pratināšanas procesā Kagans Galviņam draudēja ar piekaušanu un nošaušanu (..).

Manā klātbūtnē Galviņš sūdzējās Ļjuškovam, ka roku dzelžos viņš jūtoties ļoti smagi un lūdza tos noņemt, lai (..) apdomātu savu stāvokli. Ļjuškovs uz to atbildēja, ka roku dzelži netikšot noņemti līdz tam laikam, kamēr viņš nesniegšot liecības.” (..)

Liecinieks Pjotrs Alekseja dēls Kuzņecovs — aviācijas brigādes Sevišķās daļas priekšnieks — liecināja:

“ (..) Belousovs pats sacerēja Dreimaņa pratināšanas protokolus, pats tos uzrakstīja un pārrakstīja, jo Horošilkins lika tos pārtaisīt, par ko Belousovs man žēlojās. Viņa sastādītie pratināšanas protokoli pēc tam tika doti Dreimanim parakstīt, kurus viņš pēc piekaušanas parakstīja (..).

Apsūdzētais Viškovskis liecināja:

“Gavrilovs Derevcovu pratināja divas diennaktis. Šajā pratināšanā viņš to piekāva tā, ka manā kabinetā nebija iespējams strādāt.” (..)

Liecinieks N.F.Ļubimcevs, VK(b)P pilsētas komitejas rūpniecības daļas vadītājs, bijušais Atsevišķās sarkankarogotās Tālo Austrumu armijas operatīvais pilnvarotais liecināja:

“(..) No Maskavas tika saņemta direktīva, ka tur atklāta latviešu kontrrevolucionāra organizācija. Pēc tam visus arestētos un nearestētos latviešus pataisīja par šās oganizācijas dalībniekiem. Šajā organizācijā nokļuva: Rohi, Dreimanis un citi (..).” Apsūdzētais Viškovskis liecināja:

“ (..) Kad es pie Greka iepazinos ar Štrāla pratināšanas protokolu, tad ieraudzīju pilnīgas blēņas. Izsaucis Štrālu, es jautāju, vai tās ir viņa liecības. Viņš atbildēja: “Nē, šīs liecības uzrakstīja Greks.” (..) Apsūdzētais Horošilkins liecināja:

“Izmeklētājs Greks bija neizglītots cilvēks, un viņa loma bija tāda, lai arestētos piekautu. Materiāli par arestētajiem netika iesniegti. Mēs lietu sākam ar to, ka vispirms arestētos “novedām līdz apziņai”, t.i., viņus piekāvām.” (..)

Apsūdzētais Belousovs liecināja:

“(..) Dreimani pratināju es, un viņš liecības deva (..) pēc piecu dienu stāvēšanas uz “konveijera”. (..)

Liecinieks Pavločenko par [A.] Lapiņa nāvi liecināja: “(..) Koridorā no kameras tika iznests naktsskapītis, uz kura ar krītu vai zobu pastu bija uzrakstīts paziņojums VK(b)P CK, kurā Lapiņš rakstīja, ka liecības no viņa izsistas, ka viņš ne pie kā neesot vainīgs.

Apsūdzētais Horošilkins liecināja:

“(..) Šo uzrakstu nodzēsa Krūmiņš, lai to neizlasītu uzraugi.” (..)

Apsūdzētais Viškovskis liecināja:

“(..) Attiecībā uz Štrālu. Es no Horošilkina viņu saņēmu roku dzelžos. Es ar viņu nosēdēju veselu dienu, roku dzelžus mēs viņam nenoņēmām, taču viņš man liecības nedeva. Atnāca Kagans un Ļjuškovs, piekāva Štrālu un aizgāja (..). Ļjuškovs man deva pavēli par viņa sievas arestu. (..) Burtiski dažas minūtes pēc šīs Ļjuškova pavēles Štrāls deva liecības. (..)”

Savā pēdējā vārdā Horošilkins paziņoja:

“Šeit, Tālajos Austrumos, es esmu izdarījis daudzus smagus noziegumus. Es neņēmu vērā, ka man ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem, ka reizē ar īstajiem tautas ienaidniekiem tika nošauti arī nevainīgi cilvēki.” (..)

Izziņu sagatavoja:

Tālo Austrumu kara apgabala Valsts drošības komitejas Sevišķās daļas pārvaldes 6.daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Babičs

LVA, 1986.f., 2.apr., 3731.l., 34., 35., 36., 39., 42., 43., 44., 45., 49., 50., 51., 52.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas